Mums jāmainās līdzi laikam. Arī ārlietās

Turpinājums no 1.lpp.

— Viņiem nebūs pamata šādu līgumu neratificēt. Nebūs pamata. Viņi, protams, varētu atkal izvirzīt jautājumu par tā saukto krievvalodīgo stāvokli Latvijā. Bet šeit mums vairāk jāstrādā ar presi. Mūsu žurnālistiem būtu jāintervē paši šie Latvijā dzīvojošie krievi un šie “krievvalodīgie” — kā tad viņi Latvijā dzīvo. Kāpēc prese par to neraksta?

— Jā, tas ir ļoti aktuāli. Taču viena lieta ir šādas intervijas publicēt Latvijā, kur mēs paši — gan latvieši, gan arī paši “krievvalodīgie” — labi zinām reālo situāciju un saprotam, cik tālu no realitātes ir Krievijā joprojām izskanošie pārmetumi. Daudz sarežģītāk būtu šo objektīvo informāciju publicēt Krievijā.

— Ja Krievijas preses izdevumi neņem pretī mūsu žurnālistu sagatavotos materiālus, vajag publicēt maksas sludinājumus. Nu, notērēsim simt tūkstošus kādā lielā Krievijas avīzē.

— Nedomāju gan, ka kāds Latvijas žurnālists vai pat redakcija spētu izbrīvēt šādu summu — kaut arī ļoti aktuālam mērķim.

— Nē, protams. Ārlietu ministrijai tas jāiekļauj savā budžetā papildu budžetā — kā reklāma Latvijai. Tas jādara vēstniecībai Maskavā. Vēstniecība taču pelna naudu — gan ar viesnīcu “Tālava”, gan saņemot naudu par vīzām. Tas ir labi! Bet tad ziedosim, teiksim, 100 tūkstošus dolāru par Latvijas tēla veidošanu Maskavā! Tie būtu 60 tūkstoši latu.

— Tā ir ļoti pragmatiska un pilnīgi realizējama ideja — ja vien tam atvēl naudu.

— Jā. Var intervēt katru dienu kaut simtu cilvēku, veidot aptaujas — cik cilvēkiem šeit, Latvijā, patīk dzīvot un cik cilvēkiem — ne.

— Protams, ir arī tādi cittautieši, kuriem tiešām Latvijā nepatīk. Bet visos gadījumos vajadzētu konkretizēt, kas tieši viņiem nepatīk. Protams, daudzi cilvēki, gan latvieši, gan nelatvieši, pašlaik mūsu valstī izjūt ekonomiskās grūtības. Taču Krievijā tās ir vēl lielākas. Citādi taču šie cilvēki atgrieztos tur, no kurienes savā laikā devās uz Latviju. Jo šurp taču viņi padomju okupācijas laikā brauca, labāku dzīvi meklējot. ..

— Ja kādam nepatīk Latvijas pašreizējais ekonomiskais līmenis, lai brauc projām. Bet mums vajag cilvēkiem ļaut runāt, un mums ir jāciena visu domas. Es, piemēram, cienu visu cilvēku domas. Un man patīk ar visiem diskutēt. Nevis strīdēties, bet diskutēt. Jums ir savs viedoklis, man savs. Runāsim. Tāpēc jau mums ir demokrātija.

— Diemžēl postkomunistiskajās valstīs vēl ir dzīva tradīcija atšķirīgu viedokli uztvert kā personīgu naidu, bet diskusijas pārvērst strīdos un pat “netīrās veļas mazgāšanā”.

— Jā, es jau arī jūtu, ka uz mani Saeimā dažkārt apvainojas. Bet es cilvēkiem saku: mēs katrs parlamentā pārstāvam savu partiju, un tur nav ko apvainoties. Cita lieta, ka mēs komisijā starp 15 locekļiem esam pārstāvji no visām partijām. Šeit ir no Jurkāna Tautas saskaņas partijas, no TB/LNNK, no “Latvijas ceļa”, no Tautas kopas “Brīvība”, no Reformu partijas, no frakcijas ”Latvijai”.... Pārējie komisijas locekļi ir neatkarīgie deputāti... Mums ir pārstāvētas visas frakcijas, vidēji pa diviem cilvēkiem no katras frakcijas. Faktiski mums te ir tāds “mazais parlaments”. Un man patīk ar visiem diskutēt, es ne uz vienu neapvainojos. Katrs var runāt, ko grib. Bet tad, kad nobalsojam, es gribu, lai tiktu respektēts šis mūsu komisijas viedoklis. Varbūt kādam nepatīk, kā mūsu komisija ir balsojusi, bet tas ir mūsu balsojums. Piemēram, par vēstniekiem: balsojums mūsu komisijā par Aivaru Voveru kā nākamo vēstnieku Polijā bija negatīvs. Bet prezidents viņu pēc tam iecēla.

— Tās ir Valsts prezidenta likumīgās tiesības.

— Tieši tā. Tapēc mēs iekļāvām piektdien apspriežamo problēmu sarakstā arī šo jautājumu — apspriest varbūtējus grozījumus likumā par diplomātisko un konsulāro dienestu. Tagad ir tā, ka vēstniekus izvirza ārlietu ministrs, mūsu komisija dod savu atzinumu, kuru prezidents var respektēt un var arī nerespektēt. Bet mēs gribētu, lai atzinumu dotu Saeima. Balsojot tāpat kā par ministriem vai par tiesnešiem. Vēstnieks taču nozīmīguma ziņā ir apmēram tas pats, kas ministrs. Pagājušajā reizē Saeimā, lemjot par šo labojumu, pietrūka dažu balsu. Tagad daudzi grib, lai mēs šos likuma labojumus izskatītu vēlreiz trešajā lasījumā.

— Jūs esat jau ļoti enerģiski paudis savu viedokli, ka vēstnieku darbu vajadzētu vērtēt pēc tā, kādu labumu tas devis Latvijas ekonomikai.

— Pirmkārt, būtu jāvērtē, konkrēti ko šis vēstnieks ir izdarījis politiskā plāksnē. Kādas vizītes organizējis, kādi līgumi parakstīti ar attiecīgo valsti. Un otrs svarīgākais aspekts ir ekonomiskie kontakti. Ja gribam, lai Latvija attīstītos, tad mums nedrīkst būt negatīva bilance biznesā. Mums jāeksportē tikpat daudz, cik importējam. Mēs varētu eksportēt vairāk, tas būtu izdevīgi. Bet nekādā ziņā otrādi. Protams, nevar jau arī ierobežot brīvo tirgu. Bet, ja mēs Igaunijai pārdodam preci, teiksim, par 50 miljoniem, tad mums no Igaunijas nevajadzētu iepirkt par lielāku summu. Ja mēs pērkam par lielāku summu, tad tur vajadzētu izdomāt kādu papildu muitu vai tamlīdzīgi. Tas ir grūts darbs, bet vēstniekam to vajadzētu darīt. Pašlaik mums ar Igauniju ir negatīva bilance apmēram par 40 miljoniem dolāru, ar Lietuvu — par apmēram 20 miljoniem.

Protams, nevar jau pilnīgi visu likt uz vēstnieku. Piemēram, mums ir ļoti laba tirdzniecības bilance ar Angliju, jo mēs uz Angliju sūtām ārkārtīgi daudz kokmateriālu.

— Bet tas ir koks ar diviem galiem— ja mēs eksportējam gandrīz vai vienīgi kokmateriālus. Jādomā taču arī par Latvijas mežu nākotni — ko cirtīs mūsu mazbērni.

— Jums taisnība. Un jādomā, vai nebūtu izdevīgāk tos kokus pārstrādāt šeit pat, Latvijā, un ražot pašiem mēbeles, nevis eksportēt kokmateriālus un importēt mēbeles. Cilvēkiem būtu darbs un valstij lielāki ienākumi. Bet visvairāk mani satrauc jautājums, kur paliek nauda par šiem kokmateriāliem. Mēs ļoti daudz eksportējam, bet ko no tā iegūst Latvijas iedzīvotāji? Labi, mazliet naudas saņem tie, kuri pārdod savus privātos mežus. Lauvas tiesu iegūst tie, kas nodarbojas ar šo biznesu. Bet Latvijas valsts ar to iegūst maz. Es gribu teikt, iegūst par maz. Bet varētu iegūt noteikti lielāku peļņu.

— Kas, jūsuprāt, vajadzīgs, lai vēstniecību darbs būtu sekmīgāks tieši no ekonomiskā viedokļa?

— Protams, vispirms jābūt rūpīgai vēstnieku atlasei, un jāraugās, vai viņi spēj pildīt šīs prasības. Protams, vēstnieks darīs to, ko viņam liks ministrija un valdība. bet viņš izdarīs tik, cik viņš spēj.

— Taču pastāv objektīva problēma, ka mūsu valstij vēl nav karjeras diplomātu — Latvijas neatkarība taču ir atjaunota tikai pirms nepilniem septiņiem gadiem.

— Latvijā ir ļoti augsts izglītības potenciāls. Mums ir ļoti izglītota tauta. Noteikti var atrast talantīgus cilvēkus.

Man arī patīk tā prakse, kāda esot Dānijas parlamentā — vēstniecības darbu pārbaudīt reizi gadā aizbrauc kāds neitrāls deputāts. Vislabāk, ja no opozīcijas.

— Pavisam drīz Vašingtonā tiks parakstīta ASV un Baltijas valstu harta. Kā vērtējat šo faktu? Vai to, jūsuprāt, var uzskatīt par atskaites punktu Latvijas ārpolitiskajos procesos?

— Noteikti. Es domāju, tas ir patiešām nozīmīgs brīdis. Pirmkārt visi tagad saprot, ka Amerika ir ieinteresēta Baltijas valstu stabilitātē.

Izvērtējot šo notikumu kā atskaites punktu mūsu ārpolitiskajā virzībā — protams, politiski mēs esam sasnieguši samērā daudz. Mēs esam uz pareizā ceļa. Bet ekonomiskajā attīstībā ir pieļautas daudzas kļūdas. Es, piemēram, domāju, ka lielāko stratēģisko objektu privatizācijā kontrolpakete bija jāpatur valdības rokās. Tas ir mans viedoklis. Es arī domāju, ka nav pareizi jebkuram ārzemniekam pārdot valsts zemi. Privāto — jā. Bet valsts zemi tomēr nevajadzētu pārdot. Varētu gan būt īpašas situācijas — ja kāda ārzemju kompānija investē ļoti daudz naudas Latvijā, tad viņiem varētu ļaut nopirkt zemi, uz kuras ir uzcelta konkrētā rūpnīca.

Bet vispār — es domāju, Latvija varētu uzplaukt tā, ka būtu “otrā Šveice”.

— Cik gados tas, jūsuprāt, varētu notikt?

— Kā Šveice— tas, protams, būtu ilgs process. Bet tādu līmeni, lai nevienam cilvēkam mūsu valstī nevajadzētu domāt, ko viņš rīt ēdīs, ar ko kurinās dzīvokli, kā samaksās īri, mēs varam sasniegt piecos gados — esmu par to pārliecināts.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors

Valsts prezidents —

tiekoties ar Saeimas Ārlietu komisiju

Piektdien, 9. janvārī, Latvijas Valsts prezidents tikās ar Saeimas Ārlietu komisijas pārstāvjiem. Tikšanās noritēja Rīgas pilī pēc komisijas iniciatīvas. Komisijas vadītājs Andris Rubins augstu novērtēja Valsts prezidenta ieguldījumu Latvijas ārpolitikā.

Tikšanās gaitā apspriesti galvenie Latvijas ārpolitikas jautājumi 1998. gadā, kā arī izvērtēti valsts sasniegumi ārpolitikas jomā 1997. gadā. Paužot gandarījumu par šo tikšanos īsi pirms darba vizītes ASV, Valsts prezidents informēja Saeimas Ārlietu komisijas pārstāvjus par ASV un Baltijas hartas būtiskākajiem aspektiem. Viņš uzsvēra gaidāmā dokumenta parakstīšanas vēsturisko nozīmi, kas paver plašu perspektīvu ASV un Latvijas attiecībās un tālākajā sadarbībā, kas ir būtiska un nepieciešama Latvijas valsts turpmākā attīstībā un izaugsmē.

Ārlietu komisijas pārstāvji runāja par nepieciešamību uzlabot informācijas plūsmas apmaiņu starp Ārlietu ministriju, Valsts prezidenta institūciju un Saeimas Ārlietu komisiju. Runājot par ES lomu Latvijas attīstības perspektīvā, vairākkārt tika atzīmēts, ka ir jānodrošina vispusīgas un konkrētas informācijas pieejamība par šo tematu visiem valsts iedzīvotājiem gan ar masu mediju starpniecību, gan rīkojot diskusijas.

Nobeigumā Valsts prezidents izteica iniciatīvu šādas tikšanās rīkot arī turpmāk, jo, realizējot vienoto valsts ārpolitikas koncepciju, diskusija paver iespējas vispusīgi izvērtēt jau paveikto un fokusēt uzmanību uz būtiskākajiem nākotnes uzdevumiem.

Valsts prezidenta preses dienests

Sarunas gaitā, kas risinājās atklātuma un savstarpējas izpratnes gaisotnē, tika spriests par Latvijai svarīgiem ārpolitikas jautājumiem 1998.gadā, tostarp par Latvijas uzdevumiem virzībā uz Eiropas Savienību, robežlīguma parakstīšanu ar Krieviju, kā arī par paredzamo ASV un Baltijas valstu hartas parakstīšanu. Valsts prezidents iepazīstināja komisijas deputātus ar šā dokumenta saturu. Abas puses bija vienisprātis, ka Saeimas Ārlietu komisijai jāsaņem informācija par visiem svarīgākajiem dokumentiem, kas skar Latvijai nozīmīgus ārpolitikas un drošības jautājumus. Pārrunāti arī Latvijas ārpolitikas koncepcijas pamatvirzieni.

Tikšanās laikā notika domu apmaiņa par Latvijas Republikas diplomātiskā korpusa darbību ārvalstīs, īpašu uzmanību veltot vēstnieku izvēles un iecelšanas praksei, kā arī to darbības novērtēšanas kritērijiem. Pārspriežot vēstnieku izvēles un iecelšanas jautājumus, G.Ulmanis izteica gatavību respektēt Saeimas Ārlietu komisijas viedokli šajos jautājumos. Sarunas dalībnieki atzīmēja, ka Latvijas vēstniekiem ārvalstīs būtu jāstrādā tikpat augstā profesionālā līmenī kā Eiropas Savienības valstu vēstniekiem, jābūt labi informētiem par norisēm Latvijas iekšpolitikā un ekonomikā, kā arī jāsekmē ekonomiskās sadarbības veidošana. Tika izvērtētas arī diplomātisko darbinieku profesionālās sagatavošanas iespējas Latvijas augstskolās. Abas puses pārrunāja Diplomātiskā un konsulārā dienesta likuma darbību un iespējamos grozījumus tajā attiecībā uz vēstnieku kandidātu izvirzīšanas kārtību.

Sarunas noslēgumā Valsts prezidents G.Ulmanis pozitīvi novērtēja notikušo diskusiju un ierosināja šādas domu apmaiņas veikt regulāri, kā arī izteica gatavību uz nākamo tikšanos ierasties Saeimā.

Saeimas preses dienests