Problēmas

Līdzīgais un atšķirīgais Baltijas tautu ataudzē

Dr.oec., prof. Bruno Mežgailis, Latvijas Statistikas institūta vadošais pētnieks, - "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1.lpp.

Demogrāfiskie procesi veidojas ilgstošā attīstības gaitā. Uz tiem iedarbojas dažādas tradīcijas, ieražas. Pēdējās savukārt ir sociālekonomisko, arī apkārtējās vides apstākļu nosacītas.

Minēto un citu faktoru ietekmē katrai tautai ilgstošā attīstības gaitā veidojas savs demogrāfiskās uzvedības stils. Reiz izveidojies, tas saglabājas samērā ilgstoši, vairākās paaudzēs nemainīgs vai arī mainās samērā prognozējami.

Taču 90.gadu sākumā, Baltijas valstīm no jauna atgūstot neatkarību, demogrāfijas jomā (un ne tikai tajā) bija izveidojusies sarežģīta situācija. Tajā bija daudz atšķirīga, bet arī daudz kopīga.

Lietuvā bija saglabājies samērā viendabīgs etniskais sastāvs ar 80% lietuviešu. Pārējie 20% veidojās (gandrīz uz pusēm) no austrumslāviem (krievi, baltkrievi, ukraiņi) un poļiem.

Igaunijā pamattauta veidoja ap 60%, austrumslāvi - 35%, pārējie 5% bija citi etnosi.

Etniskā sastāva ziņā visneviendabīgākais stāvoklis bija Latvijā. Pamatetnoss - latvieši - 90.gadu sākumā veidoja nedaudz vairāk kā pusi (52%) visu iedzīvotāju. Liels un samērā viendabīgs etniskais masīvs bija austrumslāviem - 42%, krievi no visiem iedzīvotājiem bija trešā daļa (34%).

Tāpēc arī iznācis, ka demogrāfisko procesu norise Lietuvā veidojas galvenokārt pamattautas ietekmē, Igaunijā un sevišķi Latvijā šos procesus lielā mērā ietekmē šajās valstīs dzīvojošo citu etnosu cilvēku demogrāfiskā uzvedība. Ja "atbildību" par demogrāfiskajos procesos notiekošo Lietuvā "var prasīt" no pamattautas - lietuviešiem, tad Igaunijas un sevišķi Latvijas situācijā pamattautas šos procesus iespaido tikai daļēji.

Kā parāda neatkarības pirmie gadi, pamattautas savās valstīs demogrāfisko procesu norisē uzvedas samērā mierīgi, kamēr tajās dzīvojošie citi etnosi jūtas savādāk. Demogrāfiskajos procesos tas izpaužas stipri uzkrītoši: maz precas, daudz šķiras, maz dzimst bērnu, daudzi emigrē. Sevišķi reljefi tas parādās Latvijas etnodemogrāfiskajā situācijā.

Tādu dalītu demogrāfisko uzvedību pamatetnosu un citu šajās valstīs nokļuvušo etnosu uzvedībā var arī saprast.

Šoku (ne tikai ekonomisko) pārdzīvoja visi šajās atjaunotajās valstīs dzīvojošie. Pārmaiņas notika visur, tiesa, katrā valstī citādos tempos un dažādā dziļumā. Taču pamattautas šīs pārmaiņas pārdzīvoja savās valstīs, savā senču teritorijā. Turpretī šajās valstīs (toreiz impērijas rietumnomalē) sabraukušie citu etnosu cilvēki lielākoties jutās kā no laivas izmesti. Daudzi tūkstoši cilvēku jaunajās Baltijas valstīs tā arī nevarēja iedzīvoties un tās pameta, emigrēja. Taču arī tie, kas te palika, lāga nesaprata, kā tiem uzvesties: kādu laiku vēl padzīvot vai tūlīt posties ceļā, t.i., atradās "čemodāna situācijā". Šī situācija Baltijas valstīs pēckara periodā sabraukušajiem tagad velkas jau gadiem. Tāpēc arī domāt par nopietnu, ilgstošu dzīvošanu ir grūti. Demogrāfiskajos procesos šis "nogaidīšanas" stāvoklis izpaužas jo uzskatāmi visos galvenajos demogrāfiskajos rādītājos dažādos raksturojumos. To tad arī parāda apskatāmais materiāls par visām trijām Baltijas valstīm.

1. Iedzīvotāju skaita un izvietojuma sakritība un atšķirības

Katras valsts raksturlielums ir noteikta teritorija, platība, ko tā aizņem.

Valsts teritorija ir zināms "vēstures produkts". Vēstures gaitā visās trijās Baltijas valstīs to teritorija, robežas ir mainījušās daudzkārt. Piemēram, tagadējo Lietuvas teritoriju nekādi nevar salīdzināt ar "to Lietuvu", kuras robežas pletās no Baltijas līdz Melnajai jūrai. Arī Latvijas un Igaunijas teritorijas vēsturē bija "plašākas". Laika gaitā kaut kas zaudēts kā vienai, tā otrai un trešai valstij. Tāpēc "tagadējās" robežas arī var uzlūkot kā nosacītas, taču reāli eksistējošas.

Ja esošo teritorijas platību kopš neatkarības atjaunošanas laika - 1990.gada - var uzskatīt kā stabilu, konstantu jēdzienu, tad šajās teritorijās dzīvojošo skaits un iedzīvotāju blīvums (kvadrātkilometrā) mainījies visus šos 90.gadus. Tas redzams 1.tabulā. Visas trīs Baltijas valstis, nelielas pēc savas teritorijas, atrodas pie Baltijas jūras un ir Ziemeļeiropas valstis. Lai gan teritorija nav liela, tomēr Eiropā ir ne viena vien attīstīta valsts ar mazāku platību nekā Igaunijā. Par to mazākas ir Šveice, Dānija, Nīderlande, Beļģija un vairākas citas, nemaz jau nerunājot par Luksemburgu, Lihtenšteinu un citām mazām Eiropas valstiņām. Tas liecina, ka ne jau teritorijas lielums ir tas faktors, kas nosaka valsts attīstības pakāpi. Pat otrādi: cik gan pasaulē nav plašu valstu, kuras savā attīstībā tālu atpaliek no mazajām, kompakti veidotajām valstīm.

1.tabula

Teritorijas platība,

iedzīvotāju skaits un blīvums

Baltijas valstis nav lielas arī ar savu iedzīvotāju skaitu. Lielākā daļa Eiropas valstu ir ar daudz lielāku iedzīvotāju skaitu nekā Lietuva un Latvija, nemaz jau nerunājot par 1,5 miljonu cilvēku lielo Igauniju. Taču ir arī par Igauniju mazākas valstis ar iedzīvotāju skaitu zem viena miljona cilvēku: Islande, Īrija, Luksemburga, Malta, nerunājot pat par visām mazajām: Andoru, Lihtenšteinu, Sanmarīno, kur iedzīvotāju skaits nesasniedz pat 100 tūkstošus cilvēku.

Baltijas valstīs nav liels arī iedzīvotāju skaits uz katru kvadrātkilometru, t.i., tās nav pārāk blīvi apdzīvotas. Vairumā Eiropas valstu iedzīvotāju blīvums pārsniedz 100 cilvēku uz kvadrātkilometru. Tomēr visas trīs Baltijas valstis ir blīvāk apdzīvotas nekā citas Ziemeļvalstis. Tā Zviedrijā uz katru kvadrātkilometru dzīvo 20 cilvēku, Somijā - 15, Norvēģijā - 13 cilvēku. Baltijas valstis ir 2-3 reizes blīvāk apdzīvotas nekā citas Ziemeļeiropas valstis.

Tā nu iznāk, ka vienīgais rādītājs, ar ko Latvija un Igaunija "izceļas" citu Eiropas valstu vidū, ir tas, ka neatkarības apstākļos samērā strauji samazinās šo valstu iedzīvotāju skaits. Šis fakts varētu būt "unikāls" citu, pat pasaules, valstu vidū, ja to nevarētu izskaidrot ar to kolonizācijas situāciju, kādā tās atradās iepriekšējo (pirms 1990.gada) periodu piecdesmit gadu garumā. Tā ir tikai daļēja reakcija uz iepriekšējā periodā notikušo netaisnību no lielās impērijas puses. "Savienoto trauku likums" beidzis darboties. Notiek "atplūdi".

Šie svešās varas piecdesmit gadi atstāja iespaidu ne tikai uz iedzīvotāju skaita pārmaiņām - pieplūdi, bet arī uz pārējo demogrāfisko procesu norisi, kuri var sākt sakārtoties tikai "brīvās regulācijas" apstākļos.

Atšķirībā no Latvijas un Igaunijas Lietuvā demogrāfiskie procesi "uzvedās mierīgāk" arī pēc neatkarības atgūšanas. Iedzīvotāju skaits un blīvums Lietuvā visus līdzšinējos (90.) gadus saglabājās nemainīgs, stabils. Tāds tas 90.gados vērojams gandrīz visās Eiropas valstīs, arī tajās, kas atbrīvojās no atkarības no PSRS.

Izskaidrojums Latvijas un Igaunijas ekstremālai situācijai ir samērā vienkāršs - nevienā citā Eiropas valstī pēc Otrā pasaules kara neieplūda tik daudz svešu etnosu cilvēku no citurienes, kā tas notika šajās divās kādreiz (pirms varmācīgās pakļaušanas) neatkarīgajās Baltijas valstīs. To, kāpēc Latvijā un Igaunijā, bet ne Lietuvā notika tik intensīva imigrācija, var izskaidrot ar PSRS ģeopolitiskajiem aprēķiniem. Rīga, Liepāja, Ventspils, Tallina bija stratēģiski svarīgas ostaspilsētas - "logs uz Rietumiem". Tāpēc šo teritoriju pilnīga pakļaušana Krievijas ietekmei bija svarīgs uzdevums. Tās atradās tiešā Krievijas "pierobežā", kamēr Lietuvai tādu tiešu robežkontaktu ar Krieviju nebija.

Kādi demogrāfiskie procesi norisa Baltijā pirmajos neatkarības gados, vēl labāk redzam, ja analizējam iedzīvotāju skaita pārmaiņu tempus ne tikai šajās trijās valstīs kopumā, bet arī to teritorijās - pilsētās un laukos. Tas parādīts 2.tabulā. Iedzīvotāju skaits un tā pārmaiņas pilsētās un laukos katrā no Baltijas valstīm notika atšķirīgi. Tām šajos procesos bija arī kas kopīgs.

Kopīgās iezīmes bija tās, ka Latvijā un Igaunijā iedzīvotāju skaita samazinājums valstī kopumā un pilsētās notika tūlīt pēc neatkarības atgūšanas. Atšķirīgs bija tas, ka tikai Lietuvā iedzīvotāju skaits valstī kopumā, kā arī pilsētās un laukos saglabājās 1990.gada statusā.

Latvijā un Igaunijā iedzīvotāju kopskaits kritās, sevišķi sākot ar 1993.gadu, ik gadu par vienu procenta punktu. Līdzīga situācija veidojās šo valstu pilsētās. Igaunijas pilsētās kritums bija pat nedaudz straujāks nekā valstī kopumā un Latvijas pilsētās.

2.tabula

Pastāvīgo iedzīvotāju skaits (gada sākumā, tūkst.cilv.)

Savukārt lauku teritorijās iedzīvotāju skaits saglabājās nemainīgs kā Lietuvā, tā Igaunijā. Šajās abās valstīs iedzīvotāju skaits saglabājās bez pārmaiņām laukos, kamēr Igaunijas kopējais iedzīvotāju skaits samazinājās tikai uz pilsētu rēķina.

Raksturīgi, ka vienīgi Latvijā samērā vienādā ātrumā samazinājās iedzīvotāju skaits kā pilsētās, tā laukos. Arī šādu parādību var izskaidrot ar to, ka Latvijā tomēr vairāk nekā Igaunijā uz dzīvi laukos pēckara periodā bija apmetušies cittautieši. Daļa no tiem atjaunotās neatkarības gados emigrēja no lauku teritorijām. Tas radīja pamatu lauku iedzīvotāju skaita samazināšanai Latvijā.

Pilsētu iedzīvotāju īpatsvars visu iedzīvotāju skaitā augstāks nekā abās pārējās valstīs bija Igaunijā. Zemākais tas bija Lietuvā.

Notiekot iedzīvotāju skaita pārmaiņām 90.gados, vienīgi Igaunijā pilsētnieku īpatsvars samazinājās (par 2,5 procentu punktiem). Turpretī Latvijā un Lietuvā pilsētnieku īpatsvars gandrīz neizmainījās. Lietuvā to var izskaidrot ar to, ka valsts iedzīvotāju skaits saglabājās bez pārmaiņām kā pilsētās, tā laukos. Savukārt Latvijā pilsētnieku īpatsvars saglabājās nemainīgs tāpēc, ka iedzīvotāju skaits vienlīdz strauji (par 7-8 procentu punktiem) 90.gados kritās gan pilsētās, gan laukos.

2. Iedzīvotāju pārmaiņas ar dabisko kustību

Ņemot vērā to, ka valsts iedzīvotāju skaita pārmaiņas pilsētās un laukos visvairāk skārušas Latviju, mēģināsim nedaudz detalizētāk noskaidrot, kā šie procesi norisinājušies ar dabisko un mehānisko kustību. Dati par Latviju doti 3.tabulā.

3.tabula

Latvijas iedzīvotāju skaita samazinājums ar to kustību

Latvijas iedzīvotāju skaita samazinājums savu maksimumu sasniedza 1992.gadā, kad tas sasniedza 50,8 tūkstošus cilvēku. Vēl augsts tas noturējās arī 1993. un 1994. gadā. Pēc tam iedzīvotāju skaits samazināties gan turpināja, bet mazākos apjomos.

Lai gan skaita samazinājums bija visus 90.gados, to veidojošie faktori jūtami mainīja savu īpatsvaru. Samazinājums visus šos gadus notika kā ar mehānisko kustību (migrāciju), tā ar dabisko kustību (dzimstību, mirstību).

90.gadu sākumā līdz 1994.gadam (ieskaitot) visā samazinājumā lielāko apjomu veidoja mehāniskā kustība - cittautiešu emigrācija. Sākumā tā gandrīz pilnīgi (pāri par 90%) veidoja visu samazinājumu. 90.gadu otrajā pusē mehāniskās kustības apjoms un īpatsvars samazinājās, tomēr palika samērā liels.

Dabiskais samazinājums savu maksimumu sasniedza 1994.-1995.gadā, kad tas ik gadu veidoja vairāk nekā 17 tūkst. cilvēku samazinājumu. Arī pirms un pēc šiem gadiem bija samērā liels iedzīvotāju dabiskais zudums.

Pārmaiņas mehāniskās un dabiskās kustības apjomu īpatsvarā Latvijā notika, sākot ar 1995.gadu. Ja līdz 1994.gadam (no 1991.gada) galveno samazinājumu - pāri par pusi - veidoja mehāniskā kustība, tad no 1995.gada šo lomu spēlēja dabiskā kustība. Nav grūti saprast, kas valstij ir vieglāk pārdzīvojams: cilvēku skaita zudums ar mehānisko vai dabisko kustību. Dabiskās kustības zudumi ir daudz sāpīgāki.

Dabisko pieaugumu veido divi faktori: dzimstība un mirstība un starpība starp to apjomiem. Ja dzimst vairāk cilvēku un mirst mazāk (par dzimušo skaitu), būs dabiskais pieaugums. Pretējais - samazinājums - būs tad, ja nomirst vairāk, nekā tajā pašā laikā (gadā) piedzimst.

Dzimstību, mirstību un dabisko pieaugumu vai samazinājumu raksturojošie lielumi Baltijas valstīs neatkarības gados redzami 4.tabulā.

Dati rāda, ka dzimušo, mirušo un dabiskā pieauguma vai samazinājuma apjomi katrā no trim valstīm ir visai atšķirīgi. Tomēr redzams, ka dzimstības, mirstības un dabiskā pieauguma (samazinājuma) virzieni, tendences ir ļoti līdzīgas, īpaši starp Latviju un Igauniju.

Visās trijās Baltijas valstīs šajos gados dzimstības apjomi un koeficienti (uz 1000 iedzīvotājiem) konsekventi krītas, mirstības apjomi un koeficienti aug, kamēr dabiskais pieaugums no pozitīva kļuvis par negatīvu. Tādas ir kopējās tendences. Bet katrai no valstīm ir savi apjomi un koeficienti. Arī starp tiem visās trijās valstīs saskatāmas paralēles.

Šīs paralēles vedina uz zināmām pārdomām, spriedumiem. Presē lasīts, masu informācijas līdzekļos dzirdēts, ka valdības šajās valstīs "nerūpējas par demogrāfiju", ka varētu darīt "daudz ko", lai paaugstinātu dzimstību un pazeminātu mirstību. Kā vēlējumu jau šādas tēzes (pārmetumus) var pasniegt, taču demogrāfijai tie noder.

Bet, ja nopietni, vai tiešām valdības (turklāt katrā no šīm trim valstīm tās bijušas ne viena vien, pa laikam mainījušās) vainojamas demogrāfisko procesu norisē? Vai tiešām visu trīs valstu (visas) valdības kā norunājušas "neko nedara", lai šos procesus "uzspodrinātu".

Nopietna zinātniskā analīze apliecina, ka ne jau kāda no šo jauno suverēno valstu valdībām būtu varējusi kaut ko līdzēt, lai demogrāfiskie procesi noritētu labvēlīgāk. Tas nebija to spēkos. Uz demogrāfiskajiem procesiem iedarbojās vesela virkne objektīvu faktoru, kuri tieši "no valdības mājas" nav vadāmi.

Protams, valdības var un tām vajag radīt maksimāli labvēlīgus sociālekonomiskos un citus apstākļus, kas labvēlīgi ietekmē demogrāfisko procesu norisi. Jādomā, ka valdības to arī dara (savu iespēju robežās).

Uz to, ka pēc dziļā demogrāfiskā krituma visās trijās Baltijas valstīs vienlaikus (lai neteiktu - sinhroni) notiek zināma uzlabošanās, norāda fakts, ka dzimstība vairs nekrīt ar tādu straujumu, kāds tas bija 90.gadu vidū. Mirstības apjoms, sākot ar 1995.gadu (kā pēc norunas), visās trijās valstīs sāk samazināties. 90.gadu otrajā pusē sāk mazināties dabiskā zuduma apjomi (arī samērā sinhroni).

Tas, kas pēc neatkarības atgūšanas veidojās Baltijas valstu demogrāfiskajos procesos, ir samērā vienreizēja, unikāla parādība. Tā bija novērojama visās trijās Baltijas valstīs vienlaikus, vienā (vienādā) virzienā. Reizē šie procesi sākās un tāpat arī sāk izlīdzināties. Protams, šo procesu dziļums katrā no valstīm bija citāds, taču līdzīgs gan.

Demogrāfiskā krīze visās trijās Baltijas valstīs nav saistīta ar atsevišķu valsti un to negribēšanu vai neprasmi "organizēt" demogrāfisko procesu norisi, šai krīzei, tāpat kā kritumam ekonomikā, saknes jāmeklē tajos jaunajos nosacījumos, kādi veidojās pēc saišu saraušanas ar austrumteritorijām, un, galvenais, ar to situāciju, kādā pēc jauno (atjaunoto) valstu izveidošanās nonāca no citurienes pēckara laikā sabraukušie, viņu pēcnācēji. Tie cilvēki, kuri jaunajos apstākļos nevarēja (vai negribēja) iedzīvoties, pamazām no jauna iedzīvojas un sāk pierast.

4.tabula

Iedzīvotāju dabiskās kustības galvenie dati

Ja salīdzinām pašreizējo periodu Baltijas valstu demogrāfijā ar šo pašu periodu citās Eiropas valstīs, tad nav jau tā, ka citās valstīs nekā līdzīga nav. 90.gados zems dzimstības līmenis ir vairākās citās valstīs: Itālijā, Vācijā, Ungārijā un arī citās. Negatīvs dabiskais pieaugums tagad ir Itālijā, Vācijā, Ungārijā, dažās citās valstīs. Taču šajās valstīs šīs negatīvās demogrāfiskās parādības nav tik ilgstošas un tik dziļas, kā tas tagad vērojams Baltijas valstīs.

Aplūkotie dabiskā pieauguma rādītāji Baltijas valstīs nav vienādi ne tikai laika ziņā (pa gadiem), tie atšķiras arī šo valstu teritorijās. Šajā sakarībā izmantosim dabiskā pieauguma (samazinājuma) intensitātes rādītājus Latvijas teritorijā 90.gados, kas doti 5.tabulā.

5.tabula

Dabiskā pieauguma (samazinājuma) intensitāte (uz 1000 iedzīvotājiem)

Arī šīs tabulas dati liecina, ka intensīvākā dabiskā samazinājuma gadi bija 1994. un 1995. gads, kad uz 1000 iedzīvotājiem gada laikā iedzīvotāju skaits samazinājās par septiņiem cilvēkiem. Ne pirms, ne pēc šiem gadiem dabiskais samazinājums nav bijis tik intensīvs.

Visintensīvākais dabiskais zudums bija pilsētās, sevišķi Rīgā. Rīgā 1994. un 1995. gadā dabiskais samazinājums bija vairāk nekā astoņi cilvēki (uz 1000 iedzīvotājiem), turpretī lauku teritorijās - vairāk nekā 6 cilvēki.

To, ka lauku teritorijās ir mazāks dabiskais samazinājums 90.gados, var izskaidrot ar nedaudz augstāku dzimstības līmeni nekā pilsētās, sevišķi Rīgā.

Tā kā dabiskais pieaugums (samazinājums) ir rādītājs, kas veidojas no diviem faktoriem - dzimstības un mirstības, to starpības - ir lietderīgi izskatīt abus šos faktorus detalizētāk. Tas atļaus labāk izprast, kā dabiskais pieaugums Baltijas valstīs 90.gados veidojies.