PROBLĒMAS

Kad cena gūst virsroku pār patēriņu

Dr. habil oec., prof. Oļģerts Krastiņš — “Latvijas Vēstnesim”

Apkopojot Centrālās statistikas pārvaldes mājsaimniecību budžetu statistikas datus par pārtikas produktu patēriņu pagājušā gada pirmajos deviņos mēnešos, ir jāsecina, ka lielākā daļa pārtikas produktu ģimenēs ir patērēta mazāk nekā iepriekšējā gada salīdzināmā periodā. Izņēmums ir tikai āboli, bumbieri un gandrīz visu veidu dārzeņi, kas pērn bija ievērojami lētāki nekā aizpērn.

Dzīve neseko līknēm

Pagājušā gada pirmajos deviņos mēnešos patēriņa cenu pieaugums, salīdzinot ar iepriekšējā gada attiecīgo periodu, bija 8,8%, bet pārtikas preču cenas cēlās tikai par 2,6%. Tātad uztura produkti kļuva relatīvi lētāki nekā citas preces. Ja šos pieaugumus salīdzina ar mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu kāpumu, kas attiecīgā laika posmā bija 7,1%, tad iznāk, ka, augot vispārējai dzīves dārdzībai, uztura produkti ir kļuvuši lētāki ne vien salīdzinājumā ar nepārtikas precēm un pakalpojumiem, bet arī salīdzinājumā ar mājsaimniecību ienākumiem.

Mikroekonomikas teorija māca, ka, krītoties kādas preces cenai, pieprasījums pēc tās pieaug, bet piedāvājums samazinās, kamēr atkal iestājas līdzsvars. Kādēļ Latvijas iedzīvotāji neiegādājās vairāk pārtikas produktu? Jo, kā liecina pētījumi, uztura produktu patēriņš nesasniedz ne 1989. gada līmeni, ne minimālos normatīvus.

Piedāvājuma un pieprasījuma līknes ar visu “zirnekļa tīkla” modeli var viegli parādīt studentiem ar kodoskopu. Tikai dzīvē viss iznāk daudz sarežģītāk, varētu pat teikt — citādi.

Salīdzinot vidējo patēriņa cenu pieaugumu ar vidējo mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu pieaugumu, izrādās, ka iedzīvotāju reālā pirktspēja ir samazinājusies par 1,6%. Pēc mikroekonomikas teorijas to vajadzētu ietaupīt, atsakoties no relatīvi dārgām precēm un pakalpojumiem.

Papētot dziļāk, noskaidrojas, ka visstraujāk aug to pakalpojumu cenas un tarifi, no kuriem iedzīvotājiem nav iespējams atteikties. Piemēram, mājokļa uzturēšanas cenu un tarifu pieaugumu (īre, komunālie maksājumi u.c.) Centrālā statistikas pārvalde vērtē uz 14,6%. Bet tādēļ iedzīvotāji nevar atteikties no mājokļa. Dārgie pārcelšanās izdevumi attur no mēģinājumiem meklēt mazāku dzīvokli, bieži vien to nemaz nav viegli atrast. Tādēļ namīpašuma vai dzīvokļa uzturēšanas izmaksas mājsaimniecības 9 mēnešos bija spiestas palielināt par 11,3%, kas apsteidz visus vidējos dzīves dārdzības rādītājus.

Diezgan līdzīga situācija ir ar transporta izdevumiem. Pastāvot bezdarbam, iedzīvotāji nevar atrast darbu tuvu dzīvesvietai, lai kaut daļēji atteiktos no dārgajiem transporta pakalpojumiem.

Varētu minēt vēl citus izdevumus, kurus var nosaukt par gandrīz obligātiem jeb spiedīgiem. Tur patērētājam nav praktisku izvēles iespēju. Kā spiedīgi vēl jāvērtē izdevumi medicīniskajai aprūpei, zālēm, daļēji sakaru pakalpojumiem u.c.

Saskaroties ar gandrīz obligātajiem maksājumiem, patērētājam uz cenu un tarifu pieaugumu nav iespējams reaģēt ar pieprasījuma samazināšanu, tā piespiežot piegādātāju atgriezties pie saprātīgām cenām. Mikroekonomikas līknes te nav spēkā. Gandrīz visi obligāto maksājumu tarifi, parasti par pakalpojumiem, ko sniedz monopoluzņēmumi, nav atstājami tirgus “neredzamajai rokai”. Šeit ir nepieciešama visstingrākā valstiskā regulēšana. Diemžēl praksē jau ir gadījumi, ka tarifu regulēšanas komisijas ir spiestas atzīt savu bezspēcību lielo monopolu priekšā.

Rezultātā izdevumi uzturam pārskata periodā samazinājās par 3,7%, cenām pieaugot tikai par 2,6%. Daudzu mājsaimniecību ēdienkarte atkal pasliktinājās.

Dabas dāvanas vai saimniekošanas rezultāti

Samērā plašus datus par pārtikas produktu patēriņu Latvijas budžeta statistikas mājsaimniecībās 1989.–1996. gada periodā parādījām rakstā “Kas Latvijas cilvēkam galdā” (“LV”, 1997. gada 21. augusts). Tika uzrādīti arī minimālie normatīvi, kādus pašreiz izstrādājuši uzturzinātnieki un agroekonomisti. Atliek aplūkot, kādas galvenās pārmaiņas ir notikušas mājsaimniecību ēdienkartē 1997. gada pirmajos deviņos mēnešos salīdzinājumā ar attiecīgo periodu iepriekšējā gadā, iespēju robežās meklējot šo pārmaiņu cēloņus.

Salīdzināmajā periodā strauji pieaugušas zivju un zivju produktu cenas (+7,4%), tādēļ iedzīvotāju ēdienkartē zivju patēriņš samazinājies par 14,4%. Dārgāka kļuvusi arī maize un labības izstrādājumi (+7,4%). Tā kā maize ir grūti aizstājams pārtikas produkts, šīs grupas produktu patēriņš samazinājies tikai par 5,7%. Arī gaļa un gaļas izstrādājumi sadārdzinājušies (+3,3%), izraisot diezgan adekvātu patēriņa samazinājumu par 2,1%.

Samērā maz mainījušās piena un piena produktu cenas, atskaitot sieru, kas kļuvis dārgāks. Tomēr piena un piena produktu patēriņš samazinājies par 5%.

Visstraujāk gada laikā kritušās kartupeļu cenas (par 15–20% ziemas, bet par 30–50% vasaras mēnešos), taču tas nav palielinājis pieprasījumu. Kartupeļu patēriņš pat nedaudz samazinājies. Jaunie dati apstiprina jau iepriekšējos rakstos secināto, ka kartupeļi ir vienīgais pārtikas produkts, kuru iedzīvotāji spēj nopirkt vajadzīgā daudzumā. Kartupeļu patēriņš nav elastīgs attiecībā pret cenu.

1997. gadā bija ļoti labas ābolu un bumbieru ražas. Tas šo augļu cenas Latvijas tirgos ļāva samazināt divkārt, un sekoja divkārtīgs patēriņa pieaugums. Iepriekšējos gados augļi un ogas bija samērā dārgs uztura produkts un mums vajadzēja tos raksturot kā turīgo ļaužu uztura produktu. 1997. gadā āboli un bumbieri kļuva pieejamāki arī mazāk turīgajiem iedzīvotāju slāņiem. Tā ir galvenā pozitīvā iezīme mājsaimniecību ēdienkartes izmaiņās pērngad. Diemžēl šīs pozitīvās pārmaiņas vairāk izraisījuši dabas faktori un mazāk saimnieciskā attīstība. Vēl salīdzinājumā ar aizpērno gadu lētāki kļuva dārzeņi un ķirbjaugi, kas izraisīja to patēriņa pieaugumu par 9,6%.

Kā vērtēt mājsaimniecību ēdienkartes izmaiņas kopumā, to ir grūti izsvērt skaitliski, jo kopējā uzturdevas kaloritāte un galveno uzturlīdzekļu (olbaltuma, taukvielu, ogļhidrātu) saturs nav aprēķināts.

Vadoties no uzturzinātnieku ieteikumiem, augļu un dārzeņu īpatsvara pieaugums uzturā būtu jāvērtē pozitīvi. Taču šādu vērtējumu nevar vispārināt, jo gandrīz visu galveno pārtikas produktu grupu patēriņš ir samazinājies.

Mājsaimniecei saprotamāk

Dati par apvienotām uzturproduktu grupām labi noder statistiķiem un tautsaimniekiem situācijas vispārējai analīzei. Ja mājsaimniece grib salīdzināt savas ģimenes ēdienkarti ar “valsts vidējo”, ir nepieciešami dati par konkrētiem pārtikas produktiem.

Centrālā statistikas pārvalde mājsaimniecību budžeta pētījumos sākotnēji reģistrē ap 180 pārtikas produktu veidu, analīzes vajadzībām izmanto ap 90 veidu, kur radnieciskie produkti jau ir apvienoti. Lai tabula nekļūtu nepārskatāma, tajā atstājām 42 produktu veidus (skat. tabulu — 2.lpp.). Tā izdodas saglabāt analītiskus datus par visiem galvenajiem pārtikas produktu veidiem, bet jāatsakās no datiem atkarībā no šķirnēm, kvalitātes grupām u.c. Piemēram, siers uzrādīts vienā rindiņā, kaut gan sieru šķirņu ir daudz un to cenas pietiekami atšķirīgas.

Aplūkojot tabulas 2.–4. aili, var pamanīt, ka 1997. gada 9 mēnešos salīdzinājumā ar iepriekšējā gada 9 mēnešiem mājsaimniecības, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, vairāk ir patērējušas visu veidu dārzeņus, atskaitot sīpolus, vairāk nekā divreiz — ābolus un bumbierus, bet ne ogas un ievestos augļus. Nedaudz vairāk patērēta augu eļļa un mājputnu gaļa. Toties ievērojami mazāk ēdienkartē bijis visu veidu maizes, atskaitot saldskābo, piena un krējuma, cūkgaļas, svaigu un kūpinātu zivju, sviesta, ogu, cukura.

Šāds uzskaitījums jāvērtē kā ilustratīvs, jo visiem produktu veidiem ēdienkartē nav vienāds “svars”. Piemēram, palielinot vīnogu patēriņu par 33%, to maz pamanīsim, jo vīnogas galdā ir tikai svētkos, bet, ja esam spiesti samazināt rudzu maizes patēriņu par 7,7%, tas skars katru dienu un katru personu, turklāt ļoti nopietni.

Turpinājums — 2.lpp.