DIPLOMĀTIJA

Par Latvijas un Amerikas drošām, stabilām attiecībām

Latvijas Valsts prezidents Kārnegija fondā 1998.gada 14.janvārī:

Arī “science fiction” par kosmiskajiem kariem vai arī par dinozauru atgriešanos ir pievilcīgi modeļi, bet tikai uz ekrāna. Latvieši ir tādi paši fantasti kā amerikāņi, un tieši tāpēc mēs tik stabili turamies pie savas zemes.

Man patīk drošības modelis, kura pamatā ir “Neatkarības dienas” ideja. Latvieši dzīvo pie Baltijas jūras jau gadu tūkstošiem. Daudzas reizes esam cīnījušies par savu zemi. Esam atkāpušies, taču neesam krituši.

Mūsu neatkarības diena ir 18.novembris. Šogad atzīmēsim valsts 80. gadadienu, un es jūs visus laipni uzaicinu to atzīmēt kopā ar mums Latvijā. Mums bijuši laimīgi gadi, bijuši diemžēl arī nelaimīgi komunisma laiki. Nemainās tikai mūsu ģeogrāfiskā atrašanās vieta, nemainās mūsu draugu uzticība, nemainās mūsu alkas sasniegt rītdienu.

Kāds filozofs šī gadsimta vidū teica, ka mēs katrs esam tas, kas mēs būsim nākotnē. Pasaki man, kas tu būsi rīt, un es zināšu, kas tu esi.

Stipra Latvijas sabiedrība un brīvas personības — tas ir pirmais, ko redzu, domājot par rītdienas drošību.

Komunisma pagātne mums atstāja mantojumā izkropļotu demogrāfisko situāciju. Latvieši paši gandrīz tika padarīti par minoritāti savā zemē. Latvijā tika mākslīgi iepludināti tūkstošiem cilvēku no tālienes. Tagad viņi pakāpeniski izvēlas atzīt Latviju kā savu valsti. Latvijā dzīvo cilvēki ar tūkstošgadīgu piederību šai zemei un nesenie ienācēji. Tomēr mums izdodas saliedēt šo sabiedrību vienā spēcīgā valstī. Es turpinu dialogu ar dažādo tautību pārstāvjiem, un man ir daudz kas pārrunājams šinī ziņā ar prezidentu Klintonu.

Nevalstiskās organizācijas ir nepieciešamas stiprā sabiedrībā. Latvijā tās attīstās visās jomās. Amerikas atbalsts mūsu nevalstiskajām organizācijām ir vēlams un labi iederas mūsu sabiedrībā. Arī cilvēku aktīvā iniciatīva nevalstiskajās organizācijās saliedē pilsonisko sabiedrību.

Psiholoģiskajam faktoram ir liela loma politiskajā un ekonomiskajā attīstībā Baltijā. Eiropā ir vēl grūti atteikties no domāšanas vecajās kategorijās. Stiprā sabiedrībā ir mūsdienīga domāšana par drošības politiku. Es redzu Latvijas sabiedrību tieši tādu.

Stipru Baltijas jūras reģionu vēlos uzsvērt kā otru pīlāru, runājot par rītdienas drošību.

Baltijas jūras reģionam ir milzīgs pozitīvas attīstības potenciāls. Tas jau ir kļuvis par vienu no jaunās Eiropas “panākumu stāstiem”. Baltijas jūras sadarbība ir kā modelis integrācijai, jo šeit sekmīgi veidojas jaunas ekonomiskās saites un stipras cilvēciskās saites.

Lielākā Baltijas jūras valsts ir Krievija. Mēs cenšamies to pozitīvi iesaistīt daudzveidīgā sadarbībā. Laikmetīgs Hanzas gars var kalpot kā vadmotīvs šai kooperācijai. Tā ietvers brīvu tirdzniecību, komunikāciju, un tās pamatā ir atvērta ekonomika un sabiedrības. Mēs Latvijā mēdzam saukt šo ideju par “dzintara vārtiem”. Es nezinu, vai tiešām Krievijai ir vajadzīgs “logs uz Eiropu”, kādu XVIII gadsimtā “izcirta” cars Pēteris Pirmais. Par nežēlīgi cirstajiem logiem labāki ir kārtīgi vārti, caur kuriem notiek izdevīga tirdzniecība un ierodas ciemiņi.

Baltijas reģions var būt stiprs tikai atvērtībā ārpasaulei. Tā spēks ir savienotājlomā, kura tam ir starp Eirāziju un Atlantiju. Baltijas reģions būs spēcīgs un drošs tad, kad demokrātiska un stabila būs Krievija. Mēs piedalīsimies stabilas demokrātijas veicināšanā Krievijā. Tas ir svarīgi stiprai Eiropai.

Es redzu stipru Baltiju kā daļu no stipras Eiropas. Stipra Eiropa ir trešais mūsu drošības pīlārs. Tā ir stipra savā vienotībā un reizē daudzveidībā. Tā ir stipra savā spējā līdzsvarot priekšstatus par nacionālajām interesēm un spējā nest upurus stabilas nākotnes vārdā.

Tāpat kā amerikāņi, arī mēs ar aizturētu elpu raugāmies, kā īstenojas ambiciozi un tālejoši aizsākumi, piemēram, Eiropas Monetārā savienība.

Eiropas Savienībai nepieciešams katalizators. Tā nostiprināsies paplašinoties. Tā būs jau cita Eiropas Savienība, jo tai sevi būs jāpierāda globālajā ekonomikā. Baltijas un arī citu kandidātvalstu iekļaušanās Eiropas Savienībā katalizē reformas, kuras šai savienībai nepieciešamas, lai konkurētu XXI gadsimta ģeoekonomikā.

Stiprs atlantisms ir ceturtais mūsu drošības pīlārs. Es šeit runāju par jauno atlantismu. Savienību starp Eiropu un Ameriku, kas iet tālāk par tradicionālo militārpolitisko aliansi, tālāk par atmiņām par kopīgo etnisko un kultūras mantojumu.

Eiropa un Amerika varēs justies drošas XXI gadsimtā tikai iekļaujošā savienībā. Ideja par transatlantisko brīvās tirdzniecības telpu šobrīd vēl varbūt liekas tālas nākotnes vīzija. Tomēr eiroatlantiskā telpa ir gluži vai nolemta savienībai XXI gadsimtā. Tāda ir nepieciešama, lai tā spētu izstarot drošību uz citām pasaules daļām.

Jaunais atlantisms ir kā dzīva kustība. Tāpēc mūsu politika ir vērsta uz dalību pasaules efektīvākajā drošības struktūrā — NATO, gan stabili integrēties globālajā ekonomikā, gan izvērst ciešus cilvēciskos kontaktus starp Latviju, Eiropu un Ameriku. Baltijas un Amerikas saites veidojušās Otrā pasaules kara rezultātā. Šeit dzīvo latviešu trimda. Šodien latvieši Amerikā un Amerikas latvieši, atgriežoties tēvzemē, veido pamatu tālākai atlantiskās saites nostiprināšanai.

Amerikāņu kapitālieguldījumi Latvijas ekonomikā ir vēl viens elements mūsu atlantiskajā saitē. Kopējo vērtību telpu mēs saaužam ar kopīgām interesēm, ar ekonomisko interešu audiem un cilvēcisko saišu dzīpariem.

Dāmas un kungi!

Drošība ir process, bet ne statisks stāvoklis. Drošība ir integrācija un integrētība — gan iekšpolitiska, gan starptautiska un globāla. Drošība ir uztvere — cilvēku droša pašsajūta. Mēs pieliekam pūles, lai veicinātu integrācijas procesu un pārliecinātu savus pilsoņus un kaimiņus par savu spēku. Tikai tā mēs veicināsim uzplaukumu nākamajā gadu tūkstotī.

Paldies!

Valsts prezidents Nacionālajā preses klubā Vašingtonā 1998.gada 15.janvārī:

Dāmas un kungi!

Savas prezidentūras laikā esmu pārliecinājies, ka jaunu politisko realitāti rada gan tautas savā brīvas gribas izpausmē, gan politiķi, šo gribu īstenojot. Tomēr jauna politiska realitāte rodas, arī pateicoties preses konferencēm.

Esmu priecīgs atrasties atkal Vašingtonā un uzstāties Nacionālajā preses klubā mums tik svarīga notikuma priekšvakarā. Rīt parakstīsim ASV un Baltijas hartu, kas radīs jaunu politisko realitāti gan mūsu starpvalstu attiecībās, gan arī reģionā un Eiropā.

Mēs noslēdzam partnerības hartu. Bet es uzskatu, ka mūsu attiecības ar ASV jau pārsniedz partnerības jēdziena ietvarus. Mēs kļūstam par sabiedrotajiem. Sabiedrotajiem jaunā, plašākā, nākošās tūkstošgades nozīmē.

Mums izdodas veidot atlantisku partnerību, kas ir kā pareizā stratēģiskā filozofija nākamajam gadsimtam.

Runa ir par partnerības hartu. Mūsu valsts partnerība veidojusies visa šī gadsimta laikā. ASV nekad nav atzinusi Latvijas inkorporāciju Padomju Savienībā. ASV ir saglabājusi morālu ārpolitiku. Es to uzskatu par augstu vērtību.

Hartā apliecinātas ASV patiesās, dziļās un ilgstošās intereses Baltijas valstu neatkarībā un drošībā. Ir definēta apņemšanās veicināt Baltijas valstu tālāku iekļaušanos Eiropas un transatlantiskajās organizācijās. Mūsu dalība Eiropas Savienībā un NATO ir principiāls mērķis. Tās ir Latvijas nacionālās intereses.

Harta ir mūsu četru valstu politiska saistība, kas ietver sevī esošo un paredzēto praktisko sadarbību. Šāda pastiprināta sadarbība ar ASV ir būtisks elements Latvijas izvēlētajā attīstības ceļā, kas ved uz Eiropas Savienību, NATO, uz integrētu Ziemeļeiropas reģionu un uz labām kaimiņattiecībām ar Krieviju.

Harta paredz augsta līmeņa partnerības komisiju, kas koordinēs praktisko sadarbību ekonomikā, drošības un citās jomās. Es piedāvāju pirmo šīs komisijas sēdi sasaukt pavasarī Rīgā.

Hartas garam atbilst stipra Latvijas valsts drošība. To saprotu kā intensīvu daudzpusējo sadarbību, kā pastāvīgu izglītību un savietojamības sasniegšanu, kā piedalīšanos starptautiskajos miera uzturēšanas spēkos, kā mūsu pakāpenisku iekļaušanos NATO. Es atbalstu ASV dzinējspēka politiku NATO atvērtības procesā.

Hartas garam atbilst savstarpēji izdevīgas ekonomiskas sadarbības veicināšana. Esmu priecīgs, ka vizītes laikā tagad parakstām svarīgu nodokļu līgumu, kas sekmēs amerikāņu uzņēmējdarbību un investīcijas Latvijā. Latvija reizē ar to iegūs arī modernākās zināšanas uzņēmējdarbībā.

Hartas garam atbilst stiprs Baltijas jūras reģions. Es atbalstu ASV ilgstošu un noturīgu iesaisti Baltijas jūras reģionā. Tā veidojas kā stratēģija Eiropas integrācijas kontekstā un ir ASV interesēs. ASV ir izvirzījusi virkni iniciatīvu, lai attīstītu integrācijas procesus mūsu reģionā un lai pozitīvi iesaistītu Krieviju.

Harta apstiprina Baltijas valstu un ASV ieinteresētību stabilā un demokrātiskā attīstībā Krievijā. Mūsu kopējās interesēs ir atvērta, kooperatīva, ar seju pret Eiropu vērsta Krievija.

Mēs Latvijā jūtam, kā Krievijā iezīmējas apzināta Baltijas politika. Mēs apsveicam Krievijas mēģinājumus atrast veidus, kā vairot uzticību un raudzīties nākotnē pozitīvi.

Mēs atbalstām ASV politiku, kas vērsta uz pasaules saimniecisko attiecību tālāku liberalizāciju. Latvija ir gatava iestāties Pasaules tirdzniecības organizācijā tūlīt. Taču mūsu dalību kavē ASV un Eiropas Savienības dažādās izpratnes par pieeju audiovizuālajiem tirgiem. Latvija šobrīd ir gluži kā šīs pretrunas ķīlniece.

Pēc dažām dienām man būs atkal iespēja tikties ar ASV ebreju organizāciju, lai pārrunātu, ka Latvijas vēsturē ir gan ebreju kopienas ieguldījums kultūrā, zinātnē, gan ebreju traģiskais liktenis gadsimta vidū.

Dāmas un kungi!

Atlantijas okeāns mūs nešķir, bet gan vieno. Tas vieno sabiedrotos XXI gadsimtam. Mēs esam draugi, partneri, kaimiņi un sabiedrotie.

Paldies!

Latvijas Valsts prezidents organizācijā “American Enterprise Institute / New Atlantic Initiative” Vašingtonā 1998.gada 15.janvārī:

Dāmas un kungi!

Kaut arī esmu ieradies Vašingtonā no Rīgas, šķērsojot okeānu, es nejūtos, ka būtu atstājis Eiropu un ieradies Amerikā. Zinot visu to amerikāņu entuziasmu, kuri atbalsta ciešākas transatlantiskās saites, es secinu, ka arī šeit ir Eiropa.

Eiropa varbūt arī neatrodas uz Amerikas kartes, bet tā atrodas jūsu vēsturē, institūcijās un tradīcijās. Vai būtu pārspīlējums teikt, ka arī jūsu sirdīs? Es ticu, ka tas tā ir. Eiropa ir daudzu amerikāņu kultūras mantojumā un vēl vairāk — garā.

Gan sentimentālas saites, gan šodienas intereses veicina ASV un Eiropas sadarbību. Šodien amerikāņi ir ieinteresēti Eiropas stabilitātē, drošībā un labklājībā. Jo bez šādas drošības arī Amerikas intereses ir apdraudētas.

Nākotnē atlantisko telpu apvienos kopīga stratēģiskā filozofija un rīcība. Jaunais gadu tūkstotis nāk ar jauniem izaicinājumiem šai telpai, tās drošībai un labklājībai. Šie izaicinājumi ir dažādi — ekonomiskā globalizācija, informācijas ēra, Āzijas strauji augošais spēks un arī tās vājums.

Nākamā gadu tūkstoša izaicinājumi, man šķiet, prasa kopēju transatlantiskās telpas stratēģisko filozofiju.

Jaunā atlantiskā iniciatīva ir spilgts pierādījums šādas kopīgas stratēģiskas filozofijas veidošanai.

Es izprotu jauno atlantismu kā mēģinājumu paplašināt horizontu jēdzienam “sabiedrotais”.

Šādi centieni ir arī ASV un Baltijas partnerības harta, kuru mēs rīt parakstīsim Baltajā namā. Es esmu pārliecināts, ka reiz tā tiks vērtēta kā nozīmīgs ieguldījums transatlantiskās saites nostiprināšanā.

Hartas idejas kļūs par dzīvu kustību, kas sekmēs visdažādākos sakarus starp Ameriku un trim vienotam nākotnes redzējumam uzticīgām Eiropas valstīm.

Baltijas valstu un ASV attiecības no ciešas un draudzīgas sadarbības pakāpeniski pāraug sabiedroto attiecībās. Jēdzienam “sabiedrotie” ir klasiskā — militārpolitiskā un juridiskā — nozīme. Es nešaubos, ka reiz Baltijas valstis un ASV kļūsim sabiedrotie šai klasiskajā nozīmē kā NATO alianses pilntiesīgi locekļi.

Šodien sabiedroto attiecību veidošanos mēs izprotam plašāk — kopīgi, saskaņoti, solidāri rīkoties visās jomās. Paplašināt sabiedroto attiecību pamatu — no alianses nepieciešamības dēļ uz aliansi nākotnei.

Es vēlētos pārfrāzēt prezidentu Džonu Kenediju, kurš savulaik attiecībā uz Kanādu teica: “Ģeogrāfija izveidojusi mūs par kaimiņiem. Vēsture izveidojusi mūs par draugiem. Ekonomika izveidojusi mūs par partneriem. Un nepieciešamība padarījusi mūs par sabiedrotajiem. Tos, kurus daba ir savienojusi, neviens nevar šķirt.”

Es formulētu ASV un Baltijas attiecību dinamiku šādi. Neatkarīgi no ģeogrāfijas jaunās tehnoloģijas dara mūs par kaimiņiem. Vēsture un vērtības mūs ir padarījušas par draugiem. Ekonomikas globalizācija mūs stimulē sadarboties. Nākotnes iespējas un izaicinājumi mūs padara par sabiedrotajiem. Tos, kurus vieno nākotne, attālumi nešķir.

Latvija kļūs par sabiedroto pasaules līderim, kuram ir īpaša atbildība par visas planētas nākotni. Arī mums jāuzņemas daļa no šīs atbildības, savstarpēji palīdzot atrisināt galvenās cilvēces attīstības problēmas, mazinot riskus mieram un labklājībai visā pasaulē. Baltija savienībā ar Ameriku un Eiropas valstīm var dot un dod arī savu ieguldījumu šajā attīstībā.

ASV atbalsta mūsu integrāciju Eiropas Savienībā. Bet šodien es stāvu jūsu priekšā kā simbols. Ne tikai kā savas valsts pārstāvis, bet arī kā simbols Eiropas un Amerikas grūtajam ceļam, saskaņojot viedokļus par Pasaules tirdzniecības organizācijas nākotni.

Pretrunas ASV un ES tirdzniecības politikā attiecībā uz savstarpējo pieeju audiovizuālajam tirgum joprojām bloķē Latvijas uzņemšanu Pasaules tirdzniecības organizācijā. Latvija atrodas starp divām pretrunīgām prasībām, kuras izriet no ASV un ES atšķirībām tirgus liberalizācijas jautājumos.

Es saprotu, ka ir jābūt brīvai pieejai tirgum. Bet es arī atzīstu, ka katra Eiropas valsts aizstāv savu kultūras mantojumu.

Es te gribu uzteikt hartas teksta veidotāju meistarību; viņi ir vienojušies par ļoti diplomātiskiem formulējumiem.

“Igaunija, Latvija un Lietuva pauž savu apņēmību sasniegt pilnu integrāciju Pasaules tirdzniecības organizācijā, vienlaikus radot apstākļus, lai netraucēti pievienotos Eiropas Savienībai.”

Savukārt ASV, “ievērojot šo mērķi, strādās, lai veicinātu Igaunijas, Latvijas un Lietuvas integrāciju... PTO... uz atbilstošiem komerciāliem noteikumiem”.

Tas, protams, ir veikls diplomātisks risinājums. Bet ir mazliet paradoksāli, ka Latvijai, lai integrētos pasaules tirdzniecības apritē, ir jāizdara izvēle starp Eiropas Savienību un Savienotajām Valstīm. Un es domāju, ka jūs tagad labāk saprotat, kāpēc manā valstī varbūt asāk nekā daudzviet citur Eiropā izjūt stipras eiroatlantiskas savienības nepieciešamību.

Veidojas tālredzīga transatlantiskā politika NATO paplašināšanas jautājumā. Baltijas valstis uzskata to kandidatūru nosaukšanu Madrides deklarācijā par tās draugu diplomātisku panākumu.

Ilgtermiņa perspektīvā no stabilitātes zonas paplašināšanās ieguvēji būs visi — gan pašreizējie, gan jaunie sabiedrotie, gan valstis, kuras sāks uztvert NATO nevis kā apdraudējumu, bet gan kā stabilitātes donoru.

“Stabilitātes eksports” uz Austrumiem ir svarīgs termins gadsimtu mijā. Svarīga loma ir Eiropas Savienībai un NATO. Latvija pakāpeniski integrējas abās organizācijās.

Politiskā griba apvienot kontinentus būs specīgāka par pārejošām domstarpībām. Šī apņēmība rosinās Eiropas un Amerikas līderus būt drosmīgākiem savos nākotnes redzējumos un šodienas rīcībā.

Dāmas un kungi!

Pirms 17 gadiem prezidents Reigans savā pirmajā inaugurācijas runā sacīja: “Nekādi ieroči vai to arsenāli pasaulē nespēj līdzināties brīvu cilvēku gribai un morālai drosmei.”

Lai atceramies šos vārdus, veidojot jaunu eiroatlantisko aliansi nākotnei.

Par Hartu

Amerikas prese

“The Washington Post” 15.01.98.

Hartā teikts: ASV uzskata, ka Latvijas, Igaunijas un Lietuvas uzņemšana NATO veicinātu stabilitāti Eiropā un NATO stratēģisko mērķu sasniegšanu. Tajā pašā laikā hartā teikts, ka Baltijas valstu uzņemšana tiks apsvērta tikai tad, kad tās parādīs savu gatavību; kritēriji sīkāk netiek definēti.

Harta ir nākamais robežposms ASV centienos iesaistīt bijušās Padomju Savienības republikas un citas Varšavas pakta dalībvalstis Rietumu ekonomikas un drošības institūcijās, tajā pašā laikā nenostājoties pret Krieviju. ASV nekad nav atzinušas Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā un visu pusgadsimtu, kad pār tām plīvoja karogs ar sirpi un āmuru, atzina tās kā neatkarīgas republikas. Bet Klintons un viņa palīgi ārpolitikā ir jutīgi pret Krievijas bažām tikt izolētai un NATO ietvertai.

Kā ziņo ASV oficiālie pārstāvji, Helsinkos prezidents Jeļcins aicināja prezidentu Klintonu apsolīt, ka Baltija nekad netiks uzņemta NATO. Klintons atteicās to solīt, jo ASV nostāja ir tāda, ka Krievijai nav veto tiesību attiecībā uz valstu uzņemšanu NATO un neviena Eiropas demokrātiskā valsts netiek izslēgta no potenciālo kandidātu loka. Taču, kā ziņo oficiālie pārstāvji, Klintons atzīst, ka uzaicinājumu šīm trim valstīm iestāties NATO Maskava uzņems kā apvainojumu vai pat vēl ko sliktāku.

Septembrī, runājot Stenfordas universitātē, valsts sekretāra vietnieks S.Talbots teica, ka ASV diplomātijas mērķis Baltijā ir izlīdzsvarot Baltijas bažas attiecībā uz Krievijas motīviem un likumīgo vēlēšanos iestāties Rietumu institūcijās un Krievijas bailes un netīksmi pret šādu perspektīvu.

NATO un citu Eiropas institūciju, kā ES un EDSO, paplašināšana ir stūrakmens Klintona administrācijas centienos aizstāt aukstā kara Eiropas dalījumu ar stabilu, vienotu kontinentu.

Lielā mērā pateicoties ASV uzstājībai, NATO uzaicināja šogad iestāties Poliju, Ungāriju un Čehiju un 1999.gadā apsvērs citu kandidātu uzņemšanu, tās varbūt būs Rumānija un Slovēnija. Baltijas valstis teritorijas un politikas ziņā varētu līdzināties Slovēnijai, taču to ģeogrāfiskais novietojums pie Krievijas robežas nostāda tās citā kategorijā.

Tomēr, kā saka ASV pārstāvji, Baltijas vadītāji saprot, ka uzņemšana NATO nav tūlīt sasniedzams mērķis. Pavadot gadu sarunās, tās pieņēma dokumentu, kas nostāda tās vienu punktu augstāk par pārējām bijušajām padomju republikām, kas ir iestājušās ASV sponsorētajā grupā “Partnerattiecības mieram”.

Klintons pavēstīs par Baltijas un Amerikas partnerattiecību fonda dibināšanu, ko daļēji finansē ASV ārējās palīdzības programma un daļēji — Dž.Soross.

Neviena cita nesen atbrīvotā Eiropas valsts nav strādājusi vairāk un uzstādījusi pamatotāku prasību tikt uzņemtām demokrātisko Rietumu institūcijās kā mazās Baltijas valstiņas — Igaunija, Latvija un Lietuva. Neatkarīgas karu starplaikā, tās tika ar spēku pievienotas Padomju Savienībai, kā rezultātā tās daudz cieta, daudzi pilsoņi tika deportēti uz Sibīriju. Šo valstu neatkarības kustībai bija vadošā loma PSRS sabrukuma paātrināšanā, un kopš 1991.gada trīs atjaunotās valstis īsteno demokrātijas un brīvā tirgus principus. Visas trīs valstis vēlas iestāties NATO, ES un citās Rietumu organizācijās.

Tās tika zināmā mērā atraidītas. Bet tas nenotika tāpēc, ka tās uzņemšanu pelnītu mazāk nekā Polija vai Ungārija, bet tāpēc, ka tās ir mazākas un atrodas tuvāk Krievijai. Maskavā daudzi joprojām uzskata, ka trīs Baltijas valstis atrodas Krievijas ietekmes zonā. Vēsturiski tas varētu būt saprotami, bet morāli tas nav pieņemami, kā to skaidri ir pateikusi Klintona administrācija. Tomēr daudzi šeit un vēl vairāk Rietumeiropā nevēlas saniknot Krieviju, pārāk ātri uzaicinot baltiešus.

Rezultātā tapa diplomātisks kompromiss — Partnerattiecību harta. Harta, pie kuras tika strādāts ilgāk nekā gadu, nedod Baltijas valstīm visu, ko tās vēlas. Tā nav ASV drošības garantija, tā netiks ratificēta Kongresā, tā negarantē Baltijas uzņemšanu NATO. Tā noliek tās visas trīs vienā kategorijā, lai gan tās zināmā līmenī vēlētos, lai pret tām izturas tā, kādas tās ir,— atsevišķas valstis ar ļoti dažādu vēsturi, kultūru un valodu.

Tomēr harta ir svarīgs solis uz priekšu šo valstu iekļaušanā Rietumos. Tā paziņo par Amerikas “patieso, dziļo un paliekošo interesi” šo valstu neatkarībā un drošībā. Hartā Baltijas valstis apņemas strādāt, lai panāktu labas attiecības ar visiem kaimiņiem, to skaitā ar Krieviju. ASV apsola atbalstīt šo valstu centienus tikt uzņemtām NATO. Harta iemieso principu, ka valstīm jāstājas attiecībās uz brīvprātības principiem, nevis vadoties no jēdzieniem par lielvalstu ietekmes zonām. Šis princips ir kaut kā vērts vienīgi tad, ja tas attiecas uz visām valstīm, vienalga, cik tās mazas vai neērti novietotas.

Šāds kompromisa dokuments nav bez sava riska. Dažas Eiropas valstis varētu mēģināt atbrīvoties no jebkādas atbildības pret Baltijas valstīm, pamatojoties uz ASV lomu, un varētu ieteikt hartu izmantot kā ES vai NATO aizstājēju, kas tā nav. Hipotētiski tā varētu pavirzīt Krieviju uz nacionālisma pusi vai Baltijas valstis uz provokatorisku rīcību. Bet patiesībā, lai gan harta faktiski iedarbosies gluži pretēji, ar to paredzēts sekmēt Baltijas un Krievijas mēģinājumus sadzīvot. Daudz kas par to jau liecina. Krievija lēnām virzās uz robežlīgumu parakstīšanu ar visām Baltijas valstīm; Igaunija un Latvija lēnām cenšas likt krieviski runājošiem iedzīvotājiem justies vairāk kā mājās. Ir cerība, ka Krievija, paliekot demokrātiskāka un atvērtāka, sāks raudzīties uz Baltijas integrāciju Rietumos kā uz vēlamu soli, nevis kā uz draudu.

Varbūt vissvarīgākais hartas aspekts ir tāds, ka tā atzīst Igauniju, Latviju un Lietuvu nevis kā risināmas problēmas, bet gan kā partnerus, ar kuriem strādāt kopā.

Saīsināts (Valsts prezidenta

preses dienests) tulkojums

Latvijas diplomāti

“ASV un Baltijas valstu hartā ir iestrādāti mehānismi, kā iesaistīt Amerikas Savienotās Valstis Latvijas, Lietuvas un Igaunijas straujākas ekonomiskās attīstības sekmēšanai,” teica bijušais Latvijas vēstnieks Vācijas Federatīvajā Republikā Andris Ķesteris, tagad Ārlietu ministrijas valsts sekretāra vietnieks, atbildot uz “Latvijas Vēstneša” jautājumu par hartas eventuālo ietekmi uz Latvijas ārējo ekonomisko sakaru attīstību. Savukārt Aivars Baumanis, bijušais vēstnieks ANO, uzsvēra, ka Valsts prezidents Guntis Ulmanis šajā aspektā ir pat apsteidzis hartu, savā ASV vizītē vēl pirms svarīgā dokumenta parakstīšanas tiekoties ar ietekmīgākajiem ASV biznesmeņiem un Kārnegija fonda vadību. “ ASV un Baltijas valstu harta noteikti sekmēs ārvalstu investīciju ieplūšanu Latvijā,” uzsvēra Aivars Baumanis.

Abu diplomātu tikšanos ar žurnālistiem Mazajā ģildē bija organizējis žurnāla “Karjera” preses un biznesa klubs. Līdz ar to vairums jautājumu bija veltīti Latvijas ekonomiskajiem sakariem ar ārvalstīm.

Atbildot uz otru “Latvijas Vēstneša” jautājumu, kā veidojas Latvijas starptautiskais prestižs un kuri tā elementi sekmē vai kavē mūsu valsts ekonomiskās intereses, Aivars Baumanis teica: “Pozitīvi Latvijas starptautisko prestižu un līdz ar to arī mūsu valsts starptautiskos ekonomiskos sakarus ietekmē valsts atjaunotā suverenitāte un demokrātija. Savukārt intensīvāku starptautisko ekonomisko sadarbību traucē informācijas trūkums par Latviju un mūsu nesakārtotā likumdošana.”

Vēstniekiem tika uzdoti arī jautājumi par Latvijā it kā pastāvošajiem cilvēka tiesību pārkāpumiem (kāda Krievijas izdevuma pārstāvis šajā gultnē ievirzīja savu jautājumu par nepilsoņu pasēm) un par Krievijas piedāvātajām drošības garantijām Latvijai — vai mūsu valsts noraidošā pozīcija tomēr neesot bijusi pārsteidzīga.

Aivars Baumanis uzsvēra milzīgo atšķirību starp cilvēka tiesībām un pilsoņa tiesībām, kā arī atgādināja, ka birokrātisku ierēdņu izraisīti cilvēktiesību pārkāpumi sastopami jebkurā valstī (ASV, piemēram, tādu esot tūkstošiem). Taču nav pamata apgalvojumiem par cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā valsts politikas līmenī — ne velti ANO Ģenerālā asambleja jau vairāk nekā pirms gada nolēma izbeigt diskusiju par Krievijas ierosināto “cilvēktiesību pārkāpumu” jautājumu Igaunijā un Latvijā.

Andris Ķesteris atzina, ka Krievijas piedāvātajās drošības garantijās Latvijai bijuši arī pozitīvi vērtējami elementi. Kaut arī Latvijas puse šo piedāvājumu klasiskā variantā noraidījusi, pozitīvās iniciatīvas joprojām tiekot apspriestas ar Skandināvijas un citu ārvalstu partneriem.

Aivars Baumanis uzsvēra, ka Latvijai ir ļoti negatīva vēsturiskā pieredze ar lielo austrumu kaimiņvalsti. “Krievija, būdama PSRS mantiniece, ir atvainojusies Polijai par noziegumiem Katiņā, Ungārijai — par 1956. gadu, bet joprojām nav atvainojusies Baltijas valstīm par 1940. gada okupāciju,” uzsvēra vēstnieks Baumanis. Viņš arī izteica pārliecību, ka nākotnē Krievija tomēr spers šo vēsturiskā taisnīguma diktēto soli, tas, nenoliedzami, būtu nozīmīgs fakts mūsu valstu attiecību uzlabošanai.

Abi diplomāti visai kritiski izteicās par Latvijas preses pēdējo gadu tendencēm. “Lasot Vācijā Latvijas presi, es dažkārt pabrīnījos, kā iespējams “pasaules gals” vienā pašā valstī — Latvijā,” sarkastiski teica A. Ķesteris, uzsverot, ka Latvijas plašsaziņas līdzekļi pārlieku akcentē negācijas.

Arī A.Baumaņa ieskatā Latvijas žurnālisti pēdējos gados pārāk tīksminās ap “melno krāsu”, “izgaršojot” visu negatīvo. Vēstnieki uzsvēra, ka ekonomisko, sociālo un psiholoģisko problēmu netrūkst nevienā postsovjetiskajā valstī un ka Latvijā uz vispārējā fona ir arī daudz priecējošu parādību.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors