Runas. Raksti. Referāti

Dr.iur. Romāns Apsītis:

Par Latvijas tiesību pamatu vīriem

Augusta Lēbera piemiņai un Dītriha Lēbera 75.dzimšanas dienai

Šodien, 16.janvārī, Latvijas Zinātņu akadēmijā notiks svinīga sanāksme, kas veltīta izcilajiem tiesību pamatu vīriem. Ievadvārdus teiks Latvijas Zinātņu akdēmijas prezidents Tālis Millers. Ar referātiem un ziņojumiem uzstāsies LR Satversmes tiesas tiesnesis Romāns Apsītis (skat. zemāk) , LU Juridiskās fakultātes prodekāns Valters Šulcs, LR aizsardzības ministrs Tālavs Jundzis, senatora Augusta Lēbera fonda valdes priekšsēdētāja Vija Jākobsone. Sanāksmē piedalīsies profesors Dītrihs Andrejs Lēbers.

Bet rīt abu juristu godināšanas zīmē strādās konference “Baltijas valstis likteņgriežos”. Būs diskusijas grupās, tiks atklāta tēvam un dēlam Lēberiem veltīta izstāde.

1998.gada 18.novembrī aprit 80 gadi, kopš proklamēta neatkarīgā Latvijas valsts. Aizvadītajos astoņos gadu desmitos Latvijas Republika kā mūsu tautas ilgu un centienu augstākais piepildījums pārdzīvojusi visnegaidītākos likteņa pavērsienus — brīvības cīņas nomainīja valsts mierīgas jauncelsmes divi gadu desmiti, tad pirmā padomju okupācija, karš un vācu okupācija, otrā padomju okupācija, līdz beidzot Trešās atmodas un Dziesmotās revolūcijas laikā deviņdesmito gadu sākumā radās izdevība atjaunot Latvijas valstiskumu un atkal iekļauties daudzskaitlīgajā neatkarīgo valstu saimē.

Pēdējie 80 gadi Latvijā ir laiks, kad tautas jūsmu nomainījušas neizdzēšamas sāpes par milzīgajiem zaudējumiem karā un deportācijās. Tas ir laiks, kad par spīti pašu nevienprātībai, kļūdām un stingras stājas trūkumam ar tādām grūtībām, pamazām, bet noteikti atdzimst ticība savas valsts nākotnei.

Latvijas valsts likteņgriežos kopā ar latviešu tautu bijuši arī cittautieši, kuru Dzimtene ir Latvija un kuri uzskata sevi par Latvijai piederīgiem. Ar savu darbu un attieksmi to spilgti apliecinājuši vācbaltu tiesību zinātnieki profesors un senators Augusts Lēbers un viņa dēls profesors Dītrihs Lēbers. Latvijas juristu vidējā paaudze, kas izglītību guvusi un ilgus gadus aizvadījusi padomju laikā, ar izbrīnu vēro, cik nesavtīgi un dāsni savas zināšanas un praktisku palīdzību Latvijai sniedz Hamburgas profesors Dītrihs Andrejs Lēbers. Cik daudz aizmirstu lappušu viņš atšķīris mūsu pazaudētajā vēsturiskajā atmiņā, cik daudz grāmatu atvedis! Un ne jau tikai svešvalodās, bet arī tīrā un skaidrā latviešu valodā. Mūs, kuri gadu desmitiem ilgi nespēj un nespēj samierināties ar to, ka vairums “krievvalodīgo” neprot pat labdienu padot tās tautas valodā, kuras vidū viņi dzīvo, patīkami pārsteidz, ka šis profesora cieņas apliecinājums Latvijas pamatnācijai nav izbalējis arī pēc 1939.gada rudens, kad Lēberu ģimene, tāpat kā citi vācbalti, pēc toreizējās Vācijas valdības aicinājuma izceļoja no Latvijas. Šāda attieksme pret Latviju un latviešiem kļūst saprotama, ja rūpīgi iepazīstamies ar Dītriha tēva Augusta Lēbera biogrāfiju. Atcerēsimies, ka jau kopš 1920.gada 17.aprīļa, drīz pēc Latvijas Universitātes nodibināšanas, Augusts Lēbers ir pirmais cittautiešu docētājs, kurš tiesību zinātņu nodaļas studentiem lekcijas sāk lasīt valsts valodā... Tādas tradīcijas, tāda attieksme var izveidoties laikam tikai ģimenē, kuras saknes jau sen un dziļi ieaugušas Latvijas zemē.

Rīgā dzimuši abi: tēvs 1865.gada 7.oktobrī (25.septembrī pēc vecā stila), bet dēls — 1923.gada 4.janvārī. Abi Rīgā guvuši arī vidējo izglītību, bet augstāko — aiz Latvijas robežām. Abiem ciešs sakars ar Igauniju: tēvs 1888.gadā beidzis Tērbatas Universitātes Juridisko fakultāti, savukārt dēla Andreja dzīvesbiedre ir Krista Anita Haselblate, Igaunijas vācbaltu kultūras darbinieka Haselblata meita no Tallinas. Turklāt prof. Dītrihs Lēbers deviņdesmitajos gados lasījis lekcijas gan Latvijas Universitātē, gan arī Tartu Universitātē. Arī šī saikne šķiet mums tuva un saprotama. Tā vēlreiz it kā akcentē Latvijas un Igaunijas kopīgās likteņgaitas.

Augusts Lēbers jau kopš neatkarīgās Latvijas proklamēšanas dienas aktīvi iekļaujas jaunās valsts celtniecības darbā. Būdams nobriedis jurists–praktiķis un teorētiķis, viņš daudz spēj dot. A.Lēbers, tieslietu ministra aicināts, piedalās Latvijas augstākās tiesu iestādes — Senāta veidošanā un kļūst par vienu no pirmajiem senatoriem. Šajā darbā viņš aizvada 20 gadus (1918—1938). Pēc tam viņu ievēlē par Senāta goda tiesnesi. 1919.gadā A.Lēbers kopā ar vēlāko Valsts prezidentu doc. J.Čaksti, doc. K.Puriņu un doc.A.Hēdenštrēmu Latvijas Universitātē nodibināja Juridiski ekonomisko (Tautsaimniecības un tiesību zinātņu) fakultāti un bija šīs fakultātes pagaidu dekāns. Vienlaikus ievēlēts par docentu. No 1931.gada profesors. Lasījis ievadus tiesību zinātnē un tirdzniecības tiesībās. Par nopelniem zinātnē Latvijas Universitāte Augustam Lēberam 1930.gadā piešķir Goda doktora grādu — Doctor iuris honoris causa . Sasniedzis 70 gadu vecumu, 1935. gadā prof. A.Lēbers no Universitātes aiziet pensijā, turpmāk strādājot tikai Senātā.

Senators A.Lēbers bija viens no Latvijas 1937.gada Civillikuma izstrādātājiem, arī vairāku citu likumu līdzautors. Lielu ieguldījumu devis Baltijas valstu čeku un vekseļu tiesību unifikācijā. Tas ir arī viņa nopelns, ka 1938.gadā Latvijā, Lietuvā un Igaunijā tika pieņemts vienāds vekseļu un čeku likums.

Augusts Lēbers sarakstījis daudz darbu par Latvijas tiesību jautājumiem. 1926.gadā izdevis 483 lappušu biezo “Tirdzniecības tiesību pārskatu”, kas ilgus gadus noderēja gan studentiem, gan arī juristiem–praktiķiem.

Pēc izceļošanas no Latvijas Lēberu ģimene nokļūst okupētās Polijas teritorijā, Poznaņā, bet 1945.gada janvārī evakuējas uz Vāciju. Bēgļu gaitas viņus aizved uz Šlēzvigholšteinu, kur mazajā Marnes pilsētiņā, netālu no Ziemeļjūras, 1948.gada 14.februārī noslēdzas profesora un senatora Augusta Lēbera mūžs.

Tēva aizsākto darbu tiesību zinātnē aizrautīgi un talantīgi turpina dēls Dītrihs Lēbers. Četrdesmito gadu otrajā pusē un piecdesmitajos gados viņš ieguvis daudzpusīgu juridisku izglītību Mārburgas Universitātē Vācijā, Starptautisko tiesību akadēmijā Hāgā, Nīderlandē un Kolumbijas Universitātē ASV. Tiesību doktors (Dr.iur.) no 1951.gada. Habilitējies Hamburgas Universitātes Juridiskajā fakultātē (1966) civiltiesībās, internacionālās civiltiesībās, salīdzinošās tiesībās un Austrumeiropas tiesībās. Bijis zinātniskais līdzstrādnieks Maksa Planka institūtā Hamburgā (1958—1966), Ķīles Universitātes Juridiskās fakultātes profesors (1966—1989) un Sociālistisko valstu tiesību, politikas un sabiedrības institūta direktors. Veicis zinātnisku darbu Maskavā (1961, 1976—1977), viesprofesors vairākās ASV universitātēs un Austrālijā. Tomēr vienmēr centies savas zinātniskās intereses saistīt ar dzimtenes Latvijas tiesiskajām problēmām. Jau 1951. gadā Hāgā izvirzījis jautājumu par Baltijas valstu aneksiju. Plašajā darbā “Diktierte Option” (1972, 1974) analizējis hitleriskās Vācijas un Padomju savienības noziedzīgo politiku Baltijas valstu neatkarības likvidēšanā un aprakstījis vācbaltu izceļošanu.

Dītrihu Lēberu var uzskatīt par mūsu Dziesmotās revolūcijas tiešu līdzdalībnieku. Viņš aktīvi atbalstījis Latvijas neatkarības centienus. Šajā ziņā ārkārtīgi nozīmīga bija viņa pārliecinošā uzstāšanās Tallinas starptautiskajā konferencē (1989.g. 30.VI — 1.VII) “Vācijas un PSRS 1939.gada 23.augusta un 28.septembra līgumu tiesiskais novērtējums”.

Pasaules latviešu juristu pirmajā kongresā, kas 1990.gada 8.–13.oktobrī noritēja Rīgā ar devīzi “Par brīvu un tiesisku Latviju”, Dītrihs Lēbers ieradās ar dāvanu — Latvijas 1937.gada Civillikuma atkārtotu izdevumu. Kongresā viņš kopā ar šo rindiņu autoru uzstājās ar referātu “Pirmskara Latvijas tiesiskais mantojums”. Turklāt savas domas ilustrēja ar materiālu krājumiem par Latvijas tiesībām 1918.–1940.gadā, par Baltijas valstu sadarbību tiesību laukā neatkarības laikā un par Latvijas tiesībām ārzemju un trimdas literatūrā.

Plašas un daudzpusīgas ir profesora Dītriha Lēbera zinātniskās intereses. Tomēr to centrā joprojām mēs skaidri saskatām rūpes par Latvijas kā tiesiskas valsts izveidošanu, tiesu sistēmas un atsevišķu tā posmu pilnveidošanu, Senāta prakses studēšanu un argumentācijas padziļināšanu mūsdienu Latvijas tiesu spriedumos. Tās ir rūpes par mūsu likumu iespējami ātrāku pielāgošanu Eiropas Savienības standartiem, par Baltijas valstu sadarbību, vienotību un integrāciju Eiropā. Un, visbeidzot, tās ir rūpes par juridiskās izglītības un tiesību zinātnes tālāku attīstību Latvijā.

Divi pasaulē pazīstami un starptautisku atzinību guvuši Latvijas izcelsmes tiesību zinātnieki. Tēvs un dēls. Augusts Lēbers un Dītrihs Lēbers. Cik daudz līdzību viņu dzīves gājumā! Bet abu viņu radošais mūžs veido vienu kopīgu stipru tiltu no 1918.gada 18.novembra līdz mūsu dienām. Tas ir mūsu neatkarīgās Latvijas valsts mūžs, kas mums, savu skolotāju iedvesmotiem, jāveido tālāk.

Latvija ir atcerējusies savus uzticamos dēlus ar goda nosaukumiem un Triju Zvaigžņu ordeņiem. Lai šajās dienās sirsnīgi sveikts profesors Dītrihs Lēbers viņa 75 gadu jubilejā!