Ezeres lielsaimnieka sapņi

Par nākamo ražu gādājot

Māris Kļaustiņš

Pie savas mājas visa ģimene: Ieva, Māris, Lillija un Kristīne

Saruna ar Māri Kļaustiņu, vienu no konkursa “Sējējs” līderiem, izvērtās plaša un — pats interesantākais — galu galā noveda pie atziņām, kas jebkuros laikos vienmēr ir bijušas latviešu zemnieka kārtīgā un pamatīgā darba pamatā.

Saka, ka bērni iedzimstot vecvecākos un šī dabas gudrība nodrošinot ģenētisko īpašību stabilu saglabāšanos līdz septītajai paaudzei. Varbūt, ka tādām runām ir arī zinātnisks pamats. Mārim savas dzimtas vēsturē nav izdevies ielūkoties tālāk par pagājušā gadsimta otro pusi, kad Lielezeres Garozas pusmuižā piedzima un uzauga vectēvs Fricis un viņa brālis Roberts. Par Robertu “Latvju Mazajā enciklopēdijā” (8.burtn.) teikts: “Klaustiņš (Kļaustiņš) Roberts, rakstnieks un latviešu rakstniecības un vēstures pētnieks (..) devis “Latviešu rakstniecības vēsturi skolām” (1907), bet daiļrakstniecībā romānu “Pa tumšām tekām” (1914).” Viņš izglītojies skolotāju seminārā Kuldīgā un Maskavas universitātes filoloģijas fakultātē. Savukārt Fricis izpirka zemi un Vadakstes krastu mālainajos laukos iekopa saimniecību, kuras nosaukumu mantojusi arī mazdēla saimniecība “Krastmaļi”. Abi brāļi ar smagu fizisko un garīgo darbu prata izcīnīt savu vietu sabiedrībā. Arī mūsu sarunas gaitā Kļaustiņš atzīst, ka veiksmes pamatā ir darbs. Te gan tūlīt jāpapildina — arī agrotehniskās zināšanas un laba organizatora dotības.

Māris Kļaustiņš:

— Sava tēva zemi sāku apgūt 1991. gadā. Sākumā apsaimniekoju tikai 13 hektārus, jo turpināju strādāt kolhozā par vecāko agronomu. Tas bija politiski nestabils un neskaidrs laiks, turklāt arī graudaugu raža togad bija slikta. Taču graudaugu cenas bija labas. Tajā gadā sametāmies trīs zemnieki kopā un par 30 tonnām kviešu nopirkām kombainu. Tagad par 30 tonnām pat krievu sējmašīnu vairs nevar nopirkt. Tad paņēmu kredītu bankā un nopirku traktoru T-25. Tas uzreiz pavēra iespēju vairāk paveikt un vairāk saražot. Radās neliels kapitāls, par kuru tūlīt iegādājos vēl jaudīgāku, mūsu laukiem vairāk piemērotu traktoru “Belorus”. Taču nekādi uzkrājumi tādēļ neradās, jo viss tika ieguldīts ražošanas paplašināšanā.

Smags bija 1993. gads, kad graudus nevienam nevajadzēja un tos nācās pārdot gandrīz vai par velti. Taču manu saimniecību izglāba kartupeļi, kurus es arī tagad turpinu audzēt 3–4 hektāru lielā platībā. Tajā gadā kartupeļiem bija branga cena. Arī sēklas graudu pārdošana kompensēja zaudējumus. Kāpums sāka iezīmēties 1994. gadā, kad saimniecība jau bija paplašinājusies līdz 50 hektāriem. Visrentablākais bija nākamais gads, kad visā valstī vidējā graudaugu raža bija zema, bet manos tīrumos tā nobrieda laba — iekūlu vairāk nekā piecas tonnas kviešu no hektāra. 1996. gadā raža bija normāla. Šogad ievācu kādas 400 tonnas graudu un 126 tonnas kartupeļu — 42 tonnas no hektāra. Man laimējās, ka dažādu iemeslu dēl kartupeļus iestādīju pavēlāk — tie vieglāk pārcieta sausumu. Tagad plānoju savu saimniecību paplašināt līdz 150 hektāriem. Nākotnē tā varētu sasniegt 200 hektārus. Manuprāt mūsu apstākļos tas varētu būt saimniecības optimālais lielums. Pagaidām piecās vietās nomāju zemi uz trim līdz sešiem gadiem. Uz īsāku laiku nav jēgas, jo tad nevar izveidot noteiktu sistēmu. Ražošana manā saimniecībā ir intensificēta un bez lielīšanās varu teikt, ka tā notiek Eiropas līmenī.

— Jūs esat arī SIA “Ezeres asni” direktorsÉ

— Jā. Pirms trijiem gadiem te izveidojās 12 cilvēku grupa, kurai bija kopīgs viedoklis, kā pēc kolhoza likvidēšanas būtu jāsaimnieko. Mēs privatizējām kalšu saimniecību un uzreiz sākām ražot preci — sēklas graudus. SIA “Ezeres asni” viens no pamatuzdevumiem ir veicināt kooperēšanos. Piemēram, man ir vajadzīga palīdzība zemes uzaršanā, savukārt SIA biedriem es palīdzu ar miglotāju un citu tehniku. Taču pats galvenais ir tas, ka mēs esam sastrādājušies — varam veikt visus darbus, kādi vien laukos ir darāmi, un netiek šķirots, vai kāds no mums ir agronoms, mehanizators, vai kas cits. Tikai tā, viens otru atbalstot, mēs visi divpadsmit esam tikuši uz augšu.

Mans princips: tāpat kā ietaupījumi ir jānogulda vairākās bankās, tā arī ražošanā visu nedrīkst likt uz vienas kārts. Un, kā redzat, esmu iesaistījies arī divās dažādās darba organizācijas formās — individuālajā un kooperatīvajā. Ja vienā kaut kas atgadās, otra izvilks. Tāpat kā mašīna ar diviem velkošiem tiltiem.

— Jūs sakāt, ka ražošanu nedrīkst balstīt tikai uz vienu kultūru. Kādas ir galvenās kultūras jūsu individuālajā saimniecībā?

— Galvenokārt ražoju pārtikas un sēklas graudus. Kartupeļi ir mazs glābšanas riņķis. Aizpagājušajā gadā tie deva labu peļņu. Pērn minimālu. Smagi iekritu — rudenī nepārdevu par 5 santīmiem kilogramā, pavasarī nācās atdot par 2 santīmiem. Šogad kartupeļu rentabilitāte būs ap trīsdesmit četrdesmit procentiem. Iepriecinoši, ka Ādažos tiek paplašināta kartupeļu pārstrāde — jo vairāk pārstrādātāju, jo kartupeļu audzētājiem cerīgāka nākotne. Tomēr mana pamatnodarbošanās ir kviešu audzēšana. Šogad audzēju trīs šķirnes — “Donskoje poļikarļikovoje”, ukraiņu un vācu selekcionāru kopīgi izstrādāto šķirni “Mirleben” un zviedru “Kosak”. Zemes auglība manos laukos ir vidēji 42 balles, taču kviešu raža 1995. gadā pārsniedza 5 tonnas no hektāra. Šķirne “Kosak” deva pat 7 tonnas. Šogad man ir ļoti laba graudu kvalitāte. Lipeklis — vidēji 34 – 36 vienības. Zviedru vasaras kvieši “Dragon” — ar tiem bija apsēti 23 hektāri — deva 45 centnerus no hektāra ar lipekļa saturu 34.

Protams, šie rādītāji nav nekas izcils, taču, ņemot vērā zemes kvalitāti, gaismas un siltumenerģijas faktorus, tas atbilst 6 – 6,5 tonnām no hektāra Vācijā vai 7 tonnām Dānijā.

— Ar ko jūs izskaidrojat neapstrīdamo faktu, ka jums veicas daudz labāk nekā daudziem jo daudziem citiem individuālajiem zemniekiem? Varbūt esat gatavs dalīties savās atziņās ar mūsu lasītāju?

— Man ir tāds raksturs, — ja kaut ko nolemju darīt, tad tas man ir jāpadara viss līdz pēdējam sīkumam un perfekti. Uzskatu, ka pusdarīts ir sliktāks nekā nedarīts. Labāk mazāk, toties kārtīgi. Manus laukus apdraud vārpata. Tā ir neganta nezāle, kas “apēd” visu mēslojumu un nosūc mitrumu. Reiz biju paņēmis nomā 5 hektārus zemes, kuru tās īpašnieks iepriekšējā gadā nebija apsējis. Vēlā rudenī to apsēju, bet par vārpatu nodomāju — pēc tik vēlas zemes apstrādes saknes ziemā izsals un vasarā vārpata nīkuļos. Taču nekā — šajā laukā ziemas kviešu raža bija divas reizes sliktāka nekā citos laukos. Un tāpēc es visiem vēlreiz atgādinu: labāk padarīt mazāk, toties kārtīgāk. Labāk zemi kādu laiku atstāju papuvē, bet pēc tam iznīcinu nezāles un tikai tad gatavoju zemi sējai.

Daudziem ir problēmas ar graudu realizēšanu. Jāsaka, ka tās dēļ nekad neesmu nonācis strupceļā. Es aizvien laikus vienojos, kur un kā nodošu savu ražu. To galvenokārt realizēju “Saldus labībā”. Ar “Rīgas dzirnavnieku” šogad vairs neielaidosÉ Ar “Saldus labību” sadarbojos tāpēc, ka viņi man palīdzēja patstāvīgās saimniekošanas pirmajā gadā — uz kredīta varēju iegādāties miglotāju. Man tika dota iespēja norēķināties ar graudiem, jo naudas tolaik arī man trūka. Šajā laikā iegādājos arī minerālmēslu kaisītāju. Tie ir divi agregāti, kas ietekmē ražas iznākumu. Droši vien arī jūs pavasarī būsit redzējis uz lauka gaišzaļas un tumšzaļas augu joslas. Tur ir notikusi vistiešākā minerālmēslu izniekošana. Turklāt vēlāk šādos laukos rodas veldre, kas rada materiālus zaudējumus. Šajā ziņā es ievēroju elementāru noteikumu: ja dodi graudaugu kultūrām barībvielas, tad iedodi tās katram augam precīzi.

Neslēpšu, ka bez ķīmijas neiztieku. Un atkal uzsvēršu precizitāti un kārtību — normas ir jāievēro, un acumērs ir vissliktākais palīgs šajā jautājumā. Diemžēl lielražošanā bez ķimikālijām nevar iztikt. Kāda jēga, piemēram, kartupeļu ražu sabērt pagrabā, ja lakstu puves dēļ tā visa sapūst?

Jūs jautāsit, kā es atrisinu organiskā mēslojuma problēmu. Jā, lopus es neturu, un nav arī iespēju mēslus dabūt tādos daudzumos, kādi ir nepieciešami maniem laukiem. Tāpēc es nodarbojos ar zaļmēslojuma ražošanu uz lauka. Audzēju eļļas rutkus. Taču Ezeres pusē, kur zeme ir stipri mālaina, galvenais tās uzlabotājs ir āboliņš. Zaļmēslojums un papuve — tā ir mana stratēģija. Parasti apsēju 75% lauku, bet 25% turu papuvē, to ielabojot ar zaļmēslojumu. Izmantoju somu firmas “KEMIR” minerālmēslus un Krievijas salpetri. Tās ir importa preces, tātad dārgas, bet nepieciešamas.

Kā redzat, manas veiksmes pamatā ir organizatoriskais darbs, lauku mēslošana un augu aizsardzība.

— Kā jūs vērtējat individuālā zemnieka stāvokli valstī un savas saimniecības attīstības perspektīvas?

— Tagad laukos vēršas plašumā bārtera darījumi, jo cilvēkiem manāmi sāk trūkt naudas. Iepriekšējos gados pirkšanas–pārdošanas darījumi tika kārtoti naudā. Arī valsts subsīdijas zemniekiem bija lielākas. Šogad noņēma subsīdijas sēklas kodināšanai, bet kodnes zemniekam izmaksā ļoti dārgi. Spriediet paši, šogad par tonnu lopbarības graudu maksā 60 latus, bet šīs pašas tonnas kodināšana — 25 līdz 30 latus. Ļoti dārga ir tehnika. Piemēram, kanādieši uzskata, ka no traktora piecu gadu laikā ir “jāizspiež” viss, un pēc tam jāiegādājas jauns, jo tikai tādā veidā var panākt zemnieka ražotās produkcijas pašizmaksas samazināšanos. Mums tas nav iespējams tieši tāpēc, ka es visus ienākumus esmu spiests ieguldīt tehnikas nolietojuma amortizācijai, mana saimniecība nedod peļņu. Un tāds stāvoklis ir vairumā zemnieku saimniecību, kuras, kā saka, ir izsitušās uz augšu. Domāju, ka mūsu valstī vajadzētu ieviest tādu praksi jaunās tehnikas iegādē, kāda pastāv Lietuvā, kur pēc rūpīgas iepazīšanās ar zemnieka iesniegto projektu, valsts subsidē jaunās tehnikas iegādi un kļūst par šī projekta līdzdalībnieci.

Es uzskatu, ka, neraugoties uz pastāvošajām un vēl sagaidāmajām grūtībām, individuālais zemnieks izķepurosies. Manā skatījumā laukos izveidosies divas saimniecību kategorijas: viena — lielsaimniecības, kas savu produkciju ražos lielos apjomos tirgum; otra — nelielas saimniecības, kas nodarbosies ar specifisku kultūru audzēšanu mazos apjomos. Runājot par kooperēšanos, es uzskatu, ka tā ir iespējama vienīgi ražošanas cikla dažādos procesos, taču ne gala produkta realizācijas ciklā.

Saka, ka laukos ir bezdarbs. Tā ir taisnība. Taču arī tā ir taisnība, ka laukos trūkst kārtīgu cilvēku, kurus varētu aicināt talkā pat visvienkāršākajos darbos. Pavasarī es lūdzu cilvēkus palīgā nolasīt akmeņus no sējumiem — pieci līdz seši lati dienā plus kārtīgas pusdienas. Svētdiena, protams, brīva. Un, kā jūs domājat, vai pirmdienas rītā visi atkal bija “uz strīpas”? Lielākā daļa neatnāca. Parādījās tikai pēc nedēļas, kad iepriekš nopelnītā nauda bija notērēta. Sējumi jau bija tā sazēluši, ka pa tiem staigāt vairs nedrīkstēja. Un, zināt, katrā šādā reizē, kad noslēdzu līgumus ar pagaidstrādniekiem, man vienmēr jāatgādina: dzert nedrīkst, zagt nedrīkst. Ļoti nepatīkami. Tas taču ir cilvēku apvainojoši, bet man nav citas iespējas. Vairumam šo bezdarbnieku nav mugurkaula. Sociālisms cilvēkos ir radījis nepareizu attieksmi pret darbu, īpašumu un galu galā arī pret sevi pašu, un viņi nespēj mainīties līdzi laikam. Vai tiešām apstiprināsies bībeliskā patiesība, ka līdzšinējā sabiedrība ir jāizved cauri akmeņainam un ērkšķainam tuksnesim, lai jaunā paaudze izveidotu cildenāku sabiedrību?

Mūsu sarunas beigās, runājot par zemnieku saimniecības “Krastmaļi” attīstības iespējām, Māris Kļaustiņš sacīja: “Es negribu kļūt par miljonāru. Gribu normāli strādāt, lai ģimenei nodrošinātu normālu dzīvi un meitām iespēju iegūt labu izglītību. Bez izglītības šodien zemē pat graudu nedrīkst iesēt. Man pašam pilnīgi pietiktu ar vienu izejamo ancukuÉ”

Vairis Ozols

Autora un Kļaustiņu ģimenes foto