Atceramies 91. gada janvāri

Atceramies savu barikāžu stāju

Zaķusala, 1998.gada 16.janvāris Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Un saplūda Latvijas tērces. Daugavas krastos

Tāpat kā katru gadu, arī šoreiz, atceroties 1991. gada janvāra notikumus un to līdzdalībniekus, piektdienas, 16. janvāra, vakarā Zaķusalā, Daugavas krastā, netālu no Televīzijas ēkas, pie ugunskura sapulcējās ap pusotra simta vīru, kas savulaik aizstāvēja visnozīmīgāko mūsu valsts tālraides artēriju. Iespējams, ka toreiz tieši objektīvā un tūlītējā informācija visai Latvijai un visai pasaulei izglāba tikko atdzimstošo Latvijas Republiku. Tāpēc tik rūpīgi un “viltīgi”, ievērojot pretinieka nenoliedzamo pārspēku, tūkstošiem cilvēku dienu un nakti apsargāja Zaķusalas Televīzijas torņa raidītājus un pašu TV studiju.

Toreiz, 1991. gada janvāra dienās, Zaķusalas ēku aizstāvēšanu pret iespējamajiem uzbrukumiem organizēja un vadīja Roberts Millers — toreiz Zaķusalas aizsardzības štāba priekšnieks, tagad Rīgas rajona 19. zemessardzes bataljona komandieris. Atceres vakarā, atbildot uz “LV” jautājumiem, viņš sacīja:

— Jā, toreiz nebija ne Zemessardzes, ne savu bruņoto spēku, ne robežapsardzes, ne valstij pilnīgi lojālas policijas.

Ir pagājuši septiņi gadi. Bet, kas mūs joprojām velk uz šejieni? Tajās dienās šeit bija smagi un aizkustinoši brīži, bet tas viss, tagad pārdomājot, bija ļoti, ļoti nopietni. Es uz šejieni atbraucu jau 13. janvārī ap pulksten pusdesmitiem no rīta. Mēs šeit pirmie ieradāmies trīs — arī Gunārs Kurcenbaums un Valters Gobiņš.

Tagad, lai Latvijai būtu savi droši aizstāvji, mūsu jaunatnei ir jāzina savas zemes vēsture. Arī tie notikumi, kas risinājās tikai pirms sešiem septiņiem gadiem. Kādreiz Padomju savienībā bija tā sauktā militāri patriotiskā audzināšana. Un labi, ka tā laikus tika pārtraukta. Bet tagad to vajadzētu atjaunot — tikai, protams, ar gluži citu mērķi un saturu. Pirmkārt, ir jāzina savas tautas un valsts vēsture.

Otrkārt, jāzina ne tikai savas tiesības, bet arī pienākumi pret savu valsti. Diemžēl šodien mūsu jaunatnei bieži vien trūkst izpratnes par to. Un, treškārt, es un arī daudzi citi, kas šovakar te sapulcējušies, neesam bijuši militāristi. Bet tās barikādes un tā laikā nosakaņa radīja ciešu pārliecību, ka ir jāizveido sava armija. Un nu tie vīri, kas savulaik bija uz barikādēm, ir dažādās mūsu valsts aizsardzības un drošības struktūru uniformās. Uz tiem cilvēkiem, kas šovakar te ieradušies, jebkurā mirklī var paļauties. Tas manī rada vislielāko saviļņojumu.

Savukārt pulkvedis Juris Vectirāns, Rīgas garnizona priekšnieks:

— Šovakar atkal satiku tos, ar kuriem biju pie barikādēm. Es personīgi nebiju atbildīga par Zaķusalas aiztāvību, bet man kā valdības apsardzes darbiniekam bija jābūt visās svarīgākajās vietās. Tad arī mēs kopā ar Millera kungu šeit apspriedām dažādus variantus iespējamajai pretcīņai. Bet galvenais, ka barikāžu laikā Latvijas tauta parādīja, ka tā vēlas dzīvot brīvā un neatkarīgā valstī. Un tagad mums visiem jādomā, kā mēs turpmāk stiprināsim savu valsti.

Saeimas deputāts un zemessargs Oskars Grīgs, atbildot uz “LV” izvaicājumiem, atceres vakarā teica:

— Es toreiz biju gan pie Televīzijas torņa, gan pie Televīzijas studijas ēkas. Tagad varu atklāti sacīt, ka es un arī vairāki citi cilvēki bijām diezgan labi apbruņoti. Ja krievu armijas desantnieki nāktu virsū barikāžu cilvēku sablīvējumiem, mēs, būdami sadalīti trīs cilvēku grupās pa vieglajām mašīnām ar aizmālētiem numuriem un būdami apbruņoti ar ieročiem, būtu veikuši nelielus uzbrukumus no mugurpuses. Visu laiku riņķojām tepat pa tuvāko apkārtni. Bruņutransportieri tiktu apmētāti ar degmaisījumu. Mēs mēģinātu radīt paniku pretinieku rindās, ja tiktu īstenots uzbrukums Televīzijas ēkām. Tādi, lūk, bija mani toreizējie, zināmā mērā “diversanta” pienākumi. Lielākoties naktis pavadīju pie Televīzijas torņa, kur bija mani ļaudis un tuvinieki no Tukuma puses. Kopā ar tagadējiem zemessargiem tur kūrām ugunskurus, taisījām dzeloņdrāšu aizprostus. Pamatuzdevums bija nepieļaut tādas traģēdijas kā Viļņā, kur ar tankiem tika šķaidīti cilvēki.

Tagad vajadzētu Kara muzejā atvēlēt īpašas telpas, kur izvietot visu to bruņojumu un ekipējumu, kas 1991. gada barikāžu dienās vajadzības gadījumā noteikti tiktu lietots. Tā ir vēsture, kas katram jāzina, sevišķi mūsdienu jaunatnei.

Mintauts Ducmanis,

“LV” nozares redaktors

Doma laukums, 1991.gada 17.janvāris Foto: Arnis Blumbergs