ATCERES. ATGĀDNES

Atceramies 91. gada janvāri. Atceramies savu barikāžu stāju

Kas stiprāks bija par zobenu. Kas spēku deva mums

“Uzvarai nolemtie” ir pilnīgi dokumentāla filma, jo nekas nav vēlāk piefilmēts vai piedomāts. Tā ir filma par barikāžu dienām un naktīm, par cilvēku vienotību kopīgā pretestības garā, dziesmā un arī sāpē.

To tautu nesalauzt,

tā nenomirs nekur —

Ko Jāņu vainags zaļš

un asins kopā tur.

Šīs Andreja Eglīša rindas, liktas filmas ievadā, kur redzam arī latviešu Balto tēvu Ēvaldu Valteru, nav tikai māksliniecisks piesitiens. Tās sasaucas ar Raiņa likteņdzeju un Mārtiņa Brauna kantāti “Daugava”, kas lielā mērā nosaka filmas tonalitāti.

Filma ir tikpat skarba un lakoniska, un arī tikpat gaiša un dzīvi apliecinoša, kāds bija 1991.gada barikāžu laiks. Neviens netiek vārdā saukts, jo uz barikādēm stāv tauta. Un tas vīrs, kas no tālas lauku sētas atbraucis ar baļķu kravu, te nav mazāk ievērojams par pazīstamu politiķi vai mākslinieku. Un kamols nezin kāpēc sakāpj kaklā “visnevainīgākajā” vietā: kad jaunieši, sievas un veci vīri pie ugunskura naktī dzied tautas dziesmu. Un nevienam nejūk vārdi, un visiem dzied acis! Un akordeons puiša rokās ir pieklusis, jo to svētāko, kas šai brīdī tiek ielikts dziesmā, spēj izteikt vien cilvēka balss.

Kāda maza tauta dziedot raud.

Tā savulaik rakstīja Andrejs Eglītis grāmatā “Audiet mani karogā sarkanbaltisarkanā”, kurā ir arī šādas rindas:

Iesim, uzvilksim baiļu nicināšanas

neredzamās bruņas,

izaicināts tumšais Goliāta pulks

pret Dāvida lingu vienu.

Arī filmā tiek piesaukts stāsts par Goliātu un Dāvidu, kas beidzas tik zīmīgi: Goliāts ar savu lāstiem pilno muti guļ pie zemes, bet Dāvida rokās zobena nav.

— Kā jūs aizsargāsities?

— Ar kailām rokām! Ar dziesmu!

Kāds dziļi ticīgs cilvēks ir atnācis ar Dziesmugrāmatu. Viņš ir stiprs savā paļāvībā uz Dievu un lūdz par tautu. Tikko izdienējušie puiši jūtas kā spēks, kas var arī reāli stāties pretim ieroču stobriem. Viņi aicina savus dienesta biedrus likt ap roku sarkanbaltsarkanās krāsas un stāties līdzās.

— Kāds ir noskaņojums? Vai nav tāda kā nolemtības sajūta?

— Noskaņojums ir lielisks! Nav nekādas nolemtības. Ir tikai tāda nolemtība, ka mēs uzvarēsim.

Ar šo sajūtu cilvēki stāv sardzē un iet ikdienas gaitās. Vada naktis pie ugunskuriem. Pulcējas Doma baznīcā, kas šajās dienās atgādina kaujas štābu.

Bez naida un izsmiekla tiek rādīti arī “citādi domājošie” — gan sociālisma nosargāšanas drudzī pārņemtā sapulce, gan vīrs, kas barikādes spēj uzņemt vienīgi kā traucēkli savā dzīvē: neviens nedod nekādas instrukcijas, neviens neapmāca, kā rīkoties, un nevar vēl zināt, vai viņa paša sievai nevajadzēs nākt pēc tam un visu nokopt...

Vīri, kas sargā Augstāko padomi, ir gatavi uz visu:

— Mēs varam arī krist. Bet Latvija paliks. Un mūsu meitas un dēli dzīvos brīvā valstī. Tas ir galvenais!

Mēdz teikt, ka brīvību Latvijai izdevies atgūt ar relatīvi mazu upuru skaitu. Mūsu revolūciju sauc arī par dziesmoto revolūciju, un tā tiešām nav pārbagāti asinīm slacīta. Šī filma skaudri atgādina, cik dārga ir katra par Latviju atdotā asins lāse. Esam kopā ar Gvido Zvaigzni, kad viņš pēdējoreiz mēģina atvērt acis, kopā ar Bauskas vīriem, kas aizstāvēja Iekšlietu ministriju, un kopā ar tautu, kas pie Brīvības pieminekļa atvadās no saviem dēliem.

Pār bruņinieku pīšļiem —

caur krievu klaušu gaiļiem,

Pār jauniem brāļu kapiem —

caur asins altāriem,

Ar šausmās apslacījies,

ar rīta purpuru, ved ceļš uz brīvību.

(Andrejs Eglītis)

Filma tapusi kino un video “Studijā–2”. Kā saka režisors Zigurds Vidiņš, būtu bijis grēks atstāt neizmantotas Raita Valtera naktīs safilmētās videolentes, arī paša un operatoru Daiņa Kļavas un Vilmāra Dumbera uzņemtos materiālus. Satvaru tam visam palīdzējuši piešķirt Mārtiņa Brauna kantātes “Daugava” fragmenti, kurus komponists atļāvis izmantot.

Seansi 19.janvārī bija izsludināti ik pārstundu. Jau uz otro, kas sākās pulksten 12, sanāca tik daudz ļaužu, ka autori nolēma filmu rādīt arī 13. Tā nav gara — tikai 30 minūtes. Un var vienīgi pabrīnīties, kā pusstundā var tik daudz pateikt, tik daudz ko atgādināt un likt domāt. Kā teica kāds skatītājs: “Šai filmai vajadzētu kļūt par mācību līdzekli skolās. Tā jāredz visiem, kas grib saprast Latvijas vēsturi.”

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Vēstules “Latvijas Vēstnesim”

Mēs visi gājām.

Ar Ticību, Cerību un Mīlestību

1991. gada janvāra asiņainie notikumi Viļņas televīzijas laukumā, nožēla par padarmijas zvērīgi nogalinātajiem četrpadsmit Lietuvas patriotiem dziļi satrauca Latvijas iedzīvotāju prātus. Tūkstošiem mūsu valsts cilvēku pauda solidaritāti un draudzīga pleca atbalstu lietuviešiem šajās baismīgajās dienās.

Bet līdzīga vardarbība draudēja arī Rīgai, Latvijai. Un 13. janvārī, pēc Latvijas Tautas frontes organizētā grandiozā mītiņa Daugavas krastmalā, Īpašo brīvprātīgo vienību vīri, sadarbībā ar lauku ļaudīm, nacionālajiem karavīriem, “Daugavas vanagiem”, studentiem, sportistiem, kultūras, radio, televīzijas, avīžu, medicīnas un ēdināšanas darbiniekiem, ugunsdzēsējiem, kā arī lojāli noskaņotiem miličiem, pārņēma savā aprūpē Brīvības pieminekli, Augstāko padomi, Ministru padomi, Televīzijas kompleksu, Radio, Telefona un telegrāfa centrāli un Latvijas Tautas frontes mītni. Pēc dažām dienām visi šie valstiski svarīgie objekti bija apjozti ar lauku, mežsaimniecības un celtniecības tehniku.

Sākās barikāžu veidošana, cilvēki gatavojās ziedot visus spēkus savas Latvijas Neatkarības aizstāvēšanai. Neraugoties uz to, cik nicīgi, ar sarkasmu uz Rīgas sargu rosību skatījās kompartijas darboņi, padarmijnieki, čekisti, omonieši, daļa miliču, svārstīgie, tai skaitā daži valdības vīri un deputāti.

Atmodas vadmotīvi: par brīvu un neatkarīgu Latviju, latviešu tautai pastāvēt mūžīgi, okupācijai “nē” — iedvesmoja un virzīja ļaudis uz barikādēm. Tūkstošiem vīru un sievu atstāja savus mājokļus, ģimenes un devās aizsargāt grūti izcīnītos Brīvības dīgļus. Barikāžu nevardarbīgo cīņu vadīt tika uzticēts toreiz situāciju saprotošākajiem deputātiem — Jurim Dobelim, Tālavam Jundzim, Andrejam Krastiņam, Odisejam Kostandam, Ģirtam Kristovskim, Andrim Tomašūnam, kā arī savas jomas speciālistiem — Voldemāram Jāronam, Jānim Baškeram, Georgam Stiprajam, man un citiem vīriem.

Tomēr ap simt līdz zobiem apbruņojušos omoniešu terorizēja valsti. Ar naidīgu un provokatorisku rīcību katru dienu aptumšoja interfrontes piekritēji. Iestājās “X stundas” variants. Sākās trauksmains, bīstams, ar ugunskuru dūmiem un dziesmām piesātināts sardzes laiks.

Tomēr naidīgo spēku draudi, šaudīšanās un cīnītāju septiņi upuri neiebiedēja un nesalauza tautas garu. Tika izcīnīta uzvara.

Ar katru gadu vēstures lappusēs tiek ierakstīti jauni cīnītāju vārdi. No 80 000 barikāžu dalībnieku, kā informē Barikāžu fonda prezidents Renārs Zaļais, ar Barikāžu Piemiņas medaļu apbalvots viens tūkstotis. Barikāžu dalībnieku vārdu apzināšana un apbalvošana turpinās (diemžēl līdzekļu trūkuma dēļ — vairāku gadu garumā).

Un tomēr daudzi barikāžu dalībnieki jūtas vīlušies, raksta un jautā: “Vai tādēļ mēs stāvējām barikādēs, ziedojām savu laiku, veselību un pat dzīvību, lai varu pārņemtu negodīgie, savtīgie, priekšā lienošie? Lai ikdienā mēs visu laiku redzētu greznību un nabadzību, patriotismu un nodevību, izmisumu un klaju aplaupīšanu? Kāda ir Latvijas nākotne?”

“...Pienācis pēdējais brīdis atmest biklumu un ķerties pie darīšanas. Cik ilgi vēl mēs cietīsim dzīvot noziedzības novārdzinātā valstī? Vispārējā bažu un nedrošības gaisotnē... Neatrisināmu problēmu nav,” — teica premjers Guntars Krasts Jaungada uzrunā.

Jā, mums priekšā vēl grūta, nežēlīga cīņa ar mūsu pašu kangariem, izlaupītājiem un okupantu roklaižām. Tāpēc lai apzināmies: šajā cīņā atkal var stātsies tautsargi! Šis daudztūkstošu spēks, kopsolī ar zemessargiem, robežsargiem, policistiem, ugunsdzēsējiem, muitniekiem, mežsargiem, skolotājiem, mediķiem, valodas, vides, civilās aizsardzības darbiniekiem, visiem godīgiem cilvēkiem — lai iztīrītu visus sārņus mūsu Tēvzemē.

Kamēr neīstenosies Taisnība, ne vecie vīri un sievas, ne jaunā paaudze nedrīkst atiet malā!

Dievs sūta cilvēcei Ticību, Cerību, Mīlestību. Šie Dievvārdi lai ved latviešu tautu uz labāku nākotni!

Georgs Maiznieks,

Ar Triju Zvaigžņu ordeņa

Zelta goda zīmi apbalvotais,

rezerves Īpašo brīvprātīgo vienību

štāba priekšnieks

1998.gada 15.janvārī

Pirmajā attēlā — pie Ministru padomes 1991.gada 15.janvārī (Foto: Indulis Spuldzenieks). Otrajā attēlā — pie Televīzijas kompleksa Zaķusalā 1998.gada 16.janvārī; centrā — Roberts Millers, 1991.gadā Zaķusalas štāba priekšnieks, 1998.gadā Rīgas rajona 19. Zemessardzes bataljona komandieris, un pulkvedis Juris Vectirāns — Rīgas garnizona priekšnieks (Foto: Arnis Blumbergs, “LV”)

Apbalvoti

No 1996.gada janvāra 1991.gada barikāžu dalībnieku atbalsta atklātais sabiedriskais fonds piešķir barikāžu dalībnieku piemiņas zīmi. Nolikumā par “1991.gada barikāžu dalībnieku piemiņas zīmi” teikts: “Piemiņas zīmi piešķir par 1991.gadā barikāžu laikā izrādītu drošsirdību, iniciatīvu, par ieguldījumu organizatoriskajā un apgādes darbā, kā arī valsts, privātām un ārvalstu personām, kas morāli un materiāli atbalstījušas 1991.gada janvāra barikādes. Apbalvošanu ar piemiņas zīmi var ierosināt valsts amatpersonas, sabiedriskās organizācijas un barikāžu dalībnieki (aptaujas anketās).”

Fonda valde lēmumu par piemiņas zīmes piešķiršanu izlemj, pamatojoties uz valsts, pašvaldību un sabiedrisko organizāciju ieteikumiem, kā arī uz dalībnieku personīgi sastādītām anketām.

Visus to cilvēku vārdus, kas saņēmuši barikāžu dalībnieku piemiņas zīmes, paredzēts publicēt “Latvijas Vēstnesī” un lauku rajonu laikrakstos.

Šogad piemiņas zīmes tiek piešķirtas:

pēc Daugavpils rajona padomes ieteikuma — A.Liepai, J.Muncim no Daugavpils, J.Meikšānam no Ilūkstes, M.Ārensei, H.Hansonei, A.Piļānei, A.Vērdiņam no Višķiem un J.Suveizdam no Ambeļu pagasta;

pēc Latviešu Strēlnieku apvienības Liepājas nodaļas ieteikuma — D.Sudmalim, A.Serovam, N.Dīķim, U.Rogam, I.Virgam, V.Valtam, J.Ledājam, R.Lejam, Z.Epermanim, Ē.Kipstam, E.Albrektam, A.Jākobsonam, B.Grosam un O.Zabeļskim no Liepājas;

pēc Krāslavas pilsētas domes ieteikuma — D.Dilbam, S.Čiževskim, V.Volkovičam, A.Spilvam no Ūdrīšu pagasta, J.Stolam no Kambuļu pagasta;

pēc Latviešu Strēlnieku apvienības Jelgavas nodaļas ieteikuma — I.Alksnim no Ozolnieku pagasta, J.Auzam, H.Gulbim, L.Lecim, V.Stafeckim, V.Višņevskim, J.Zīlem, E.Holtam no Jelgavas, D.Kolam, S.Mundem, J.Strekālovam no Jaunsvirlaukas pagasta;

pēc Valsts valdības un diplomātisko sakaru pārvaldes ieteikuma — J.Pavlovskim, V.Suhanovam un G.Krasikovam no Rīgas;

pēc Vecumnieku pagasta padomes ieteikuma — E.Ādamsonam, A.Arājam, P.Arsēnijam, A.Jaunzemam, J.Krūmiņam, Č.Miklašēvičam, P.Priedem, J.Rogovskim, J.Vizulim un J.Zaueram no Vecumnieku pagasta;

pēc 53.Zemessargu bataljona vadības ieteikuma — J.Leitānam, J.Kirilko, V.Kiriko no Vecumniekiem un Ģ.Kivlandam no Iecavas;

pēc Latvijas Brīvprātīgo vienību štāba rezervē ieteikuma — V.Cibulim, V.Zeltkalnam, V.Upītim, A.Voicišam, J.Jermacānam, E.Jermacānam, A.Čirkam, J.Baltam, L.Belkam, A.Šakinam un I.Šakinam no Balviem, J.Kincim no Jelgavas, A.Cābulim no Cēsīm, A.Roškalnam, G.Kļavam, K.Eglītim no Rīgas, R.Grīnblatei, G.Grīnblatam no Skīveriem, I.Dambergam no Talsiem;

pēc Valkas LTF grupas vadītāja ieteikuma — E.Miezītim, L.Metuzālei, J.Burtniekam, U.Dukuram, E.Liepiņam, M.Zālamanei, E.Pormasterei, U.Stīpniekam no Valkas;

pēc Lietuvas sabiedrisko organizāciju ieteikuma — S.Asanavičienei, J.Beļauskienei, A.Kubiļum, V.Landsberģim un T.Šernsam no Lietuvas;

pēc LR Saeimas priekšsēdētāja ieteikuma — Z.Brenčevam no Rīgas;

pēc BAF valdes ieteikuma — E.Braunbergam no Jūrmalas.

Sakarā ar to, ka piemiņas zīmes piešķir sabiedriska organizācija savu iespēju robežās, daudzus ieteikumus, kas saņemti no Latvijas Veterinārārstu biedrības, no Dobeles rajona policijas nodaļas, Latvijas Nacionālo karavīru biedrības, Latvijas Valsts prezidenta kancelejas, Latvijas Mākslinieku savienības, bijušās LTF Madonas grupas vadītājas, Sēlpils pagasta padomes, Ludzas rajona KDS un KTP nodaļas, Codes, Dāviņu, Jeru pagastiem, Apes pilsētas, ZA bijušās LTF nodaļas, un daudzas individuālas anketas no visiem Latvijas rajoniem un pagastiem mēs izskatīsim nākošajās valdes sēdēs.

Mūsu fonds apzina un turpinās apzināt visus barikāžu dalībniekus.

BAF valdes loceklis

Vladimirs Eihenbaums