problēmas
Sperts pirmais solis stabilas pensiju sistēmas izveidē

Vladimirs Makarovs, labklājības ministrs, — “Latvijas Vēstnesim”

— Ar šā gada 1. janvāri valstī stājās spēkā Saeimas 1997. gada 1. oktobrī pieņemtais likums “Par valsts sociālo apdrošināšanu”. Tas aizvieto līdzšinējo likumu “Par sociālo nodokli” un citus speciālos normatīvos aktus un uzskatāms par sociālās sfēras “jumta” likumu. Vai līdz ar šī likuma pieņemšanu būtu iespējams apgalvot, ka sociālās reformas valstī ieguvušas zināmu briedumu un šai jomā sasniegts jau jūtams progress?

— Latvija deviņdesmitajos gados atradās krustcelēs — pa kādu ceļu iet un uz ko balstīt savu sociālās aizsardzības sistēmu. Pirmais mēģinājums — Latvijas Republikas likums “Par valsts pensijām”, ko Saeima pieņēma 1990. gadā, bija neveiksmīgs. Likums bija labs un maksimāli orientēts uz sabiedrības vajadzībām, bet mēs visi tobrīd dzīvojām ar zināmām ilūzijām — ka mūsu likumiem noteikti un tūlīt ir jābūt labākiem par PSRS likumiem. Un likumā tika iestrādātas garantijas, par kurām neviens nemaksāja — ieskaitīt darba stāžā bērna audzināšanu līdz astoņu gadu vecumam, par astoņdesmit gadiem vecāka cilvēka un pirmās grupas invalīda kopšanu, augstākās izglītības iegūšanu — it kā katram no mums izdevīgi nosacījumi. Bet, ja par šiem cilvēkiem neviens neveic iemaksas, likumsakarīgs ir jautājums, cik tad lielas būs mūsu sociālās garantijas pēc pensijas vecuma sasniegšanas. Turklāt Latvijas unikalitāte ir arī tas, ka 26 procenti Latvijas iedzīvotāju saņem pensijas, un šāda situācija nav nekur citur pasaulē. Šo visu apstākļu ietekmēta, šī pensiju sistēma cieta bankrotu — visi atceras pensiju izmaksu grūtības un nolīdzināšanu — 3000 Latvijas rubļu katram, pēc tam šī summa pārvērtās 15 latos.

Tādēļ ilgstošu diskusiju rezultātā tika panākts, ka jaunā sociālās drošības sistēma, pirmkārt, tiks balstīta uz indivīda paša veiktajām iemaksām, otrkārt — uz paaudžu solidaritātes principu, tas ir, šobrīd strādājošā paaudze pelna jau pensijā esošajai paaudzei, treškārt — uz ilglaicību un stabilitāti, jo sabiedrība ļoti ātri nepārtrauktu izmaiņu rezultātā nogurst, tiek dezorganizēta un cilvēki zaudē interesi par darbu un gaida, ka kāds labdaris par viņiem gādās.

Vēl viena problēma — līdz šim Latvijā ir trūcis arī sociālas nodrošinātības zinātnes un terminoloģijas, un mēs tikai tagad sākam veidot savu izpratni par to, kas ir sociālā nodrošinātība, sociālā apdrošināšana, apdrošināšana pret nelaimes gadījumiem, pret bezdarbu un citi jēdzieni.