Valsts prezidents Guntis Ulmanis:

“Baltijas harta ir robežlīnija”

Vakar, 20. janvārī, priekšpusdienā Valsts prezidents Guntis Ulmanis un ārlietu ministrs Valdis Birkavs, atgriezušies no Amerikas, tūdaļ turpat lidostā piedalījās preses konferencē. Par vairāk nekā nedēļu ilgo darba vizīti ASV un tā sauktās Baltijas hartas parakstīšanu

žurnālistus vispirms informēja Guntis Ulmanis:

— Es esmu ļoti gandarīts un priecīgs par to, ka pēc astoņu dienu ilgas atrašanās Amerikas Savienotajās Valstīs esam veiksmīgi atgriezušies mājās. Rezumējot šo vizīti vienā teikumā, arī varētu teikt, ka tā bija veiksmīga. Ja runājam par atsevišķiem aspektiem — es ceru, ka jūs esat iepazinušies ar hartu, — katrs tās punkts sevī slēpj dziļu zemtekstu un mērķus, un arī līdzekļus, ar ko realizēt katru no šiem punktiem. Es gribētu akcentēt atsevišķus momentus.

Manuprāt, galvenais jēdziens jeb atklājumvārds, kas caurvij visu hartu, ir integrācija. Ekonomiskā integrācija, politiskā integrācija, drošības integrācija un tā tālāk. Gan attiecībā uz NATO, gan attiecībā uz Eiropas Savienību, gan arī attiecībā uz ASV ciešāku iesaisti — tas bija Latvijas priekšlikums — Baltijas reģiona valstu sadarbībā. Latvijas delegācija katrā sarunā akcentēja Baltijas reģiona nozīmīgumu, aicinot tieši šo jautājumu neizlaist no redzesloka — kā jūtīgu, kā galveno, kā svarīgāko jautājumu jeb pamatu trīs Baltijas valstu attīstībai.

Mēs ļoti daudz runājām par eiropeisko integrāciju. Jo pastāv jautājums par ASV ieinteresētību radīt stabilitāti un drošību trīs Baltijas valstīs, ko tālāk mēs varam saistīt ar saikni starp Baltijas jūras reģionu un Eiropu kopumā. Ja nebūs stabilas un drošas trīs Baltijas valstis, nebūs stabila un droša arī Eiropa.

Mēs daudz runājām arī par Krievijas iesaisti šajos procesos.

Daudzkārt tika minēts jēdziens “demokrātiska sabiedrība”, tika runāts par to, kā mēs veicinām demokrātiskas sabiedrības veidošanos savā valstī.

Atzīmējams ir nolūks veidot Baltijas partnerības fondu, ko ASV prezidents nosauca par vienu no svarīgākajiem ASV ārpolitikas fondiem. Šis fonds ir domāts tam, lai atbalstītu nevalstiskās organizācijas.

Hartu caurvij doma par pilsoniskās sabiedrības veidošanu un nostiprināšanu.

Es gribētu akcentēt vēl vienu aspektu. Visaugstākajā līmenī, kāds bija šoreiz, ir paveikts ļoti daudz. Tagad ir kārta ļoti intensīvam darbam — tas attiecas uz visām pārējām institūcijām valsts sistēmā — valdību, ministrijām, parlamentu, partijām un tā tālāk.

Sarunu gaitā ļoti būtisks bija morāles princips. ASV, parakstīdamas hartu, demonstrēja savu attieksmi pret demokrātiju, pret morāles principiem, ko tās vienmēr ir ievērojušas un cienījušas. Hartā ir akcentēts, ka Amerikas Savienotās Valstis nekad nav atzinušas Baltijas valstu vardarbīgu inkorporāciju, un šajā sakarā harta zināmā mērā ir vainagojums tam ilgstošajam atbalsta procesam, ko ASV vienmēr ir izrādījušas Baltijas valstīm un arī Latvijai.

Domāju, ka mēs šeit daudz domājam, vai mēs, latvieši, esam spējīgi novērtēt morāles principus, runāt par morāli, vienlaikus izvērtējot vēsturi, vērtējot savu attieksmi pret dažādiem procesiem pasaulē. Šajā sakarībā sarunas turpinājums bija ar ebreju organizāciju “ADL”, kur mēs runājām par vardarbību pret cilvēci, pret atsevišķu tautu un kopīgi nosodījām to, kas šajā virzienā ir padarīts, un nosodījām arī holokaustu.

Manuprāt, pēc Baltijas hartas parakstīšanas mums ļoti būtiski ir prast parādīt arī savu attieksmi pret procesiem savā valstī, Baltijā un visā pasaulē, prast nenoklusēt šos procesus, prast izvērtēt tos vēsturiski, politiski un juridiski. Katrā ziņā pēc hartas parakstīšanas, domāju, mums visiem priekšā ir ilgs un pamatīgs darbs, lai realizētu burtiski katru no šajā hartā ierakstītajiem punktiem. Jo harta ir koncentrēta, ļoti koncentrēta un, kā es uzsvēru savās intervijās ASV, to es neuzskatu par kompromisu dokumentu, to es uzskatu par dokumentu, kas pauž Amerikas un Baltijas valstu pragmatismu. Tā ir konkrēta, mērķtiecīga un ļoti saturīga.

Emocionāli es gribētu teikt, ka Baltais nams bija organizējis un veidojis visu šo procesu tā, ka hartas parakstīšanu redzēja un dzirdēja gandrīz visa pasaule, ja tā var simboliski sacīt. Uz hartas parakstīšanas brīdi Baltajā namā bija uzaicināti visi ASV akreditētie vēstnieki, bija uzaicinātas augstas militārpersonas, bija uzaicināti un bija klāt gan patlaban darbojošies politiķi, gan ievērojami politiķi, kas pašlaik nav tik aktīvi kā agrāk. Klintona un Gora runas bija spēcīgas, tiešas un mērķtiecīgas. Tas zināmā mērā bija arī mājiens vai precīzs norādījums visiem klātbijušajiem uz to, kāda būs tālākā attieksme pret Baltijas valstīm, kāda varētu būt turpmākā sadarbība starp ASV un trijām Baltijas valstīm.

Pēc tam runāja Valdis Birkavs:

— Es gribētu uzsvērt to, ka harta būtībā dokumentē Baltijas un ASV speciālās attiecības jeb īpašās attiecības. Jo šāda satura hartas ar Amerikas Savienotajām Valstīm nav nevienai citai valstij. Līdz ar to, es domāju, sekojot līdzi tam, kas notiks pēc hartas parakstīšanas, mēs redzēsim ļoti daudzus praktiskus soļus, vēl vairāk — tie bija jau pirms hartas. Neilgi pirms hartas parakstīšanas mēs saņēmām apstiprinājumu ASV aizsardzības departamenta palielinātajai palīdzībai. Protams, vērā ņemams ir arī šis jaunais fonds 15 miljonu apmērā. Bet tie nebūs vienīgie palīdzības veidi.

Otrs, ko es vēlētos uzsvērt, ir publisks ASV prezidenta Klintona solījums šajā gadā atrisināt jautājumu par Latvijas līdzdalību Pasaules tirdzniecības organizācijā. Jo kā ASV tirdzniecības pārstāve Borševskas kundze, tā arī prezidents Klintons pēc būtības atzina, ka šī situācija nav pareiza. Jo mēs esam ASV un Eiropas Savienības pretrunu ķīlnieki audiovizuālajā jomā.

Trešais, ko es gribētu uzsvērt. Domāju, ka prezidenta saņemtā balva Antidefamācijas līgā, ko pirms viņa ir saņēmuši tikai astoņi cilvēki, tostarp Madelaine Olbraita un vairāki ASV prezidenti, ir ārkārtīgi nozīmīgs apliecinājums mūsu un ebreju attiecību sakārtošanai un attīstīšanai.

Visbeidzot, manuprāt, popularitātei un preses interesei bija īpašs paaugstinājums. Es biju liecinieks tam, ka sveši, nepazīstami Amerikas cilvēki nāca klāt un sacīja Guntim Ulmanim: “Jūs esat prezidents Ulmanis. Apsveicam ar hartas parakstīšanu!” Tātad arī viņi bija to ievērojuši.

Tā ir robežlīnija, pēc kuras sākas darbs jaunā kvalitātē.

Guntis Ulmanis papildināja:

— Varētu atzīmēt, un noteikti par tām vēl rakstīsim, ļoti daudzās tikšanās ar amerikāņu uzņēmējiem. Iedomājieties, ka trīs prezidenti tika intervēti trīs četras stundas no vietas — no Amerikas uzņēmēju puses. Visi jautājumi bija ļoti profesionāli, ļoti pārdomāti, ļoti ieinteresēti, es pat teiktu, ka tālredzīgi, zīmējoties uz sadarbību ar Latviju.

Atsevišķas tikšanās mums bija ASV ministrijās. Sevišķi svarīga bija tikšanās Pentagonā, kur mēs runājām par drošību un sadarbību starp ASV un Baltijas valstu bruņotajiem spēkiem.

Pēc tam žurnālisti uzdeva dažus jautājumus.

— Valsts prezidenta kungs, diemžēl līdz Latvijai nonākusi tāda informācija, ka jūs, tiekoties ar ebreju sabiedriskajām organizācijām, esot atzinis latviešu līdzdalību holokaustā. Vai tā ir taisnība?

— Ļoti žēl, ka mūsu prese ievērojusi tikai vienu motīvu jeb elementu sarunā ar ASV ebreju kopienu. Šī saruna noritēja ilgāk nekā divas stundas, un tā bija ļoti daudzpusīga daudzos jautājumos. Tostarp es atzinu, ka Latvijā ir bijuši cilvēki, kas ir piedalījušies holokaustā. Neviens jau mums nepārmet un nerunā par Latvijas valsts un valdības politiku, par Latviju kopumā. Runa ir par tiem cilvēkiem, kas piedalījušies noziedzīgajās darbībās. Ir jāpatur sevī tik daudz spēka, lai morāli atzītu tos faktus, kas ir bijuši. To darīju es, to darīja ebreju puse. Mūsu mērķis bija nevis meklēt tos momentus, kas mūs atsvešina, attālina vai šķeļ, bet gan rast tos momentus, kas ved uz piedošanu, uz sapratni, uz attiecību izlīdzināšanu. Būtu ļoti labi, ja mēs Latvijā spētu — tieši par to es runāju, raugoties no morāles viedokļa, — izprast šos jautājumus atklāti, patiesi un konkrēti.

Man bija kauns klausīties, kad man uzdeva jautājumu par Žaņa Lipkes ielu un prasīja, vai tā Latvijai ir politiska problēma. Pāris autokravu smilšu, sakārtots trotuārs un iekārtota iela ar piemiņas plāksni cilvēkam, kurš ir glābis daudzus cilvēkus no nāves, pats riskēdams ar savu dzīvību, — tā nevar būt politiska problēma Latvijai.

Es domāju, ka pēc šīs sarunas ar ebreju kopienu mēs iedosim visus materiālus masu medijiem, lai jūs varētu arī detaļās iepazīties ar ebreju organizāciju un mūsu uzrunām.

— Prezidents Klintons saņēma vēstuli no Vīzentāla centra, kurā bija ieteikums prasīt no Baltijas valstu prezidentiem, lai tiktu vajāti tajās dzīvojošie kara noziedznieki. Igaunija jau atbildējusi, ka viņu valstī šādu noziedznieku nav. Vai jūs arī esat to jau izdarījis?

— Klintona kungs mums neko neteica. Jā, mēs atbildēsim, sniedzot faktus, kas ir mūsu rīcībā. Latvijā ir tādi cilvēki, kurus noteikti vajag sodīt. Par to es runāju. Kā un ko ar viņiem darīt — tam ir attiecīgās institūcijas un tiesiskā vara, kam tas ir jāizdara un jārealizē. Ir jautājums, vai šādi cilvēki dzīvo Latvijā vai kaut kur citur, vai viņi ir dzīvi vai jau miruši. Tāds ir jautājums. Manā rīcībā tādas informācijas nav.

— Vakar Krievijas Ārlietu ministrija nosūtīja vēstuli Krievijas Valsts domei, kurā teikts, ka Latvija nav bijusi okupēta. Kā jūs komentētu šo Krievijas Ārlietu ministrijas viedokli?

— Mans viedoklis ir, ka Latvijas okupācijas fakts nav apstrīdams. Kas attiecas uz dokumentāro pusi, pagaidām es esmu iepazinies tikai ar avīžu materiāliem. Kad oficiāli būšu saņēmis šos materiālus, es ceru, mūsu Ārlietu ministrija dos pamatotu un izsmeļošu atbildi šajā jautājumā.

Mintauts Ducmanis,

“LV” Saeimas un valdības lietu

redaktors

Pēc ieraksta “LV” diktofonā

Vakardienas “Latvijas Vēstnesī” (20.01.98., nr.13/14) tika publicēta “Partnerattiecības Harta starp Latvijas Republiku, Igaunijas Republiku, Lietuvas Republiku un Amerikas Savienotajām Valstīm” latviešu un angļu valodā. Lūk, šis vienprātīgais četru prezidentu dokumentālais apliecinājums.