• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Mums jādzīvo Tēvzemes nākotnei. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 21.01.1998., Nr. 15 https://www.vestnesis.lv/ta/id/31261

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Mums jādzīvo Tēvzemes nākotnei

Vēl šajā numurā

21.01.1998., Nr. 15

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Mums jādzīvo Tēvzemes nākotnei

Atceres brīdī pie Brīvības pieminekļa vakar, klāt esot bijušajiem iekšlietu ministriem Jānim Ādamsonam, Aloizam Vaznim, Ģirtam Kristovskim, Dainim Turlajam un un tagadējam iekšlietu ministram Ziedonim Čeveram, kā arī Rīgas pilsētas Domes priekšsēdētājam Andrim Bērziņam, uzrunas teica Valsts prezidents Guntis Ulmanis un Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis. Vēl par atceres notikumiem — 3.lpp. Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Ministru prezidents Guntars Krasts:

Labdien 1998.gada 20.janvārī, dienā, kad pirms septiņiem gadiem Rīgā norisinājās liktenīgi notikumi.

Uzrunājot jūs no šī kabineta Valdības namā, aiz kura logiem rit mierīga pilsētas dzīve, tagad pat grūti iedomāties, ka tik nesenā pagātnē aiz šiem pašiem logiem dega ugunskuri, ap betona bluķu un lauku tehnikas krāvumiem pulcējās cilvēku tūkstoši, bet pāri Esplanādei grandēja automātu šāvieni.

Tie bija notikumi, kuri mūsu vēsturē ierakstīti ar vienu īsu vārdu — barikādes. Barikādes ielās un barikādes laikā — kā līnija, kas nošķir tagadni no padomiskās pagātnes.

Mēs gribējam būt brīvi. Mēs patiesi gribējām būt brīvi.

Un, lai arī lielās — ģeopolitiskās — spēles iznākums un triju Baltijas valstu likteņi tobrīd tika izlemti citur, mēs droši varam teikt, ka viens no atsvariem lielajos svaru kausos bija šī visai pasaulei nodemonstrētā griba.

Un mēs arī esam panākuši to, ko gribējām,— nākotni savās rokās. Tagad šo gribu nedrīkst pazaudēt. Joprojām jāgrib un jācenšas dzīvot aizvien labāk un labāk. Būt kustībā. Neapstāties pie pirmajiem sasniegumiem vai pirmajām neveiksmēm.

Gribai, kas vienoja mūs pirms septiņiem gadiem, jāvieno mūs arī tagad un nākotnē. Nevis jāceļ jaunas barikādes, jāvelk jaunas, iedomātas ugunslīnijas — starp to valdību un šito valdību, to Saeimu un šito Saeimu, to partiju un šito, starp bagātajiem un ne tikai starp bagātajiem...

Šis laiks ir mūsu, ne vairs kāda cita. Tikai — jāprot to piepildīt, neizniekot. Jo vairāk katrs no mums gādās par savu un savu līdzcilvēku nākotni, jo drošāka un stabilāka būs valsts.

Jau tagad ne bez lepnuma varam teikt— mūsu valsts ir nostājusies uz kājām un pakāpeniski iet kalnup. Un aizvien mazāk paliek tādu, kas gribētu atgriezties pagātnē — gan tajā, kuru cildina vairs tikai ortodoksāli padomisti, gan tajā, no kuras negrib šķirties skaļie taurētāji, tie, kuri māk tikai noliegt, ne celt.

Mums jādzīvo nākotnei.

Taču mēs nedrīkstam savu vēsturi aizmirst. Mums jāatceras par tiem cilvēku tūkstošiem, kuri pirms septiņiem gadiem nostājās neatkarības pusē. Mums ir jāpiemin tie, kuru dzīves pārrāva padomijas agoniskā ārdīšanās.

Tāpēc svētīgi, ka šodien pašā Vecrīgas centrā durvis ver Barikāžu piemiņas centrs. Vieta, kur vienmēr tiks gaidīti to dienu dalībnieki un cilvēki, kuri augstu vērtē tautas alkas pēc neatkarības.

Apsveicami, ka pilsētas vadība ir spējusi atrast līdzekļus, lai Rīgas centrs vismaz šajās janvāra garajās naktīs būtu gaišs.

Bet tai pašā laikā mēs nedrīkstam aizmirst arī tos drosmīgos cilvēkus, kuri par tautas vēlmi būt neatkarīgai pirmoreiz atļāvās runāt vēl ilgi pirms Atmodas vai pašā tās sākumā, kuri nebijās likt ziedus pie Brīvības pieminekļa pirms vairāk nekā desmit gadiem.

Bez Gunāra Astras, bez helsinkiešiem, bez tiem, kas tika pratināti čekas pagrabos, mūsu ceļš līdz barikādēm būtu daudz, daudz ilgāks.

Vai daudz bija to, kas pagājušā gada augustā atcerējās, ka aizritējuši jau desmit gadi kopš pirmās — 1987.gada — neatkarības demonstrācijas? Man žēl, ka daudzi to sākuši aizmirst.

Viņi bija pirmie, kas nebaidījās paust savu gribu, kam pietika drosmes apzināties un cīnīties par savu esību. Vēlāk tā spārnoja mūs visus, ļāva saglabāt ticību. Un mēs to varējām.

Toreiz, pirms septiņiem gadiem, mēs Rīgā gaidījām iebrūkam OMON un padomju armijas daļas.

Tagad pirms Baltijas jūras valstu padomes sēdes mēs savā — brīvās valsts — galvaspilsētā gaidām iebraucam 11 valstu vadītājus, lai kopīgi lemtu Eiropas nākotni.

Ir pagājuši tikai septiņi gadi...

Uzruna Latvijas televīzijā Barikāžu atceres dienā — 1998.gada 20.janvārī pl.16.00

Saeimas priekšsēdētājs Alfreds Čepānis:

Godājamie rīdzinieki un klātesošie!

Pirms septiņiem gadiem 25.janvārī šajā vietā mēs pavadījām pēdējā gaitā tos cilvēkus, kuriem 20.janvāris bija pēdējā dzīves diena un kuru vārdi iekalti piemiņas akmenī ne tikai Bastejkalnā, bet arī tuvinieku un tālaika barikāžu dalībnieku atmiņā.

Šodien, pirmo reizi oficiāli saskaņā ar likumu atzīmējot Barikāžu atceres dienu, mums skaidri jāapzinās šo barikāžu vēsturiskā nozīme. Nozīme, kāda tām bija ne tikai tajā trauksmainajā mūsu neatkarības atjaunošanas laikā, bet ir arī šodien un būs rīt, parīt un tik ilgi, cik pastāvēs brīva un neatkarīga Latvijas valsts.

Informācija, kas ir mūsu rīcībā patlaban, septiņus gadus pēc barikāžu laika liecina par naidīgo spēku toreizējo gatavību pārņemt varu Latvijā — desantnieku un specvienību kaujinieku grupas bija ieņēmušas izejas pozīcijas Augstākās padomes tuvumā un saņēmušas pavēli izšķirošajam triecienam. Šie plāni tika izjaukti burtiski pašā pēdējā brīdī. Nepārspīlējot var teikt, ka toreizējā barikāžu celtnieku un aizstāvju apņēmība bija tā, kas lika nodrebēt profesionāliem karotājiem un viņu politiskajiem vadoņiem.

Laiks pierādījis, ka taisnība bija to cilvēku pusē, kuri pieņēma izšķirošo lēmumu par barikāžu celtniecību. Viņu drosme, nesavtība un organizatoriskais talants izrādījās stiprāki par tiem spēkiem, kuri, nākdami no mūsu pašu tautas vidus, saukāja atjaunoto Latvijas Republiku par viltus valsti, kuri aicināja ignorēt barikādes gluži tāpat kā pirms tam — Augstākās padomes vēlēšanas. Taisnība bijusi tautas lielākās daļas pusē — gatavība iestāties par savu valsti, par savu nākotni, gatavība cīnīties un pārvarēt jebkuras grūtības. Un likumsakarīgi, ka šī taisnība uzvarēja. Tauta nosargāja savu likumdevēju, savu izpildvaru, savu masu saziņas sistēmu.

Tāpēc barikādes mūsu atmiņā paliks kā apņēmības un brīvības alku simbols, kā tautas un tās valsts vienotības un solidaritātes simbols.

Protams, to dienu jūsma un kopības izjūta ir pagājusi. Tas ir dabiski un pašsaprotami, bet vai tikpat dabisks ir arī jautājums, ka barikādes — ja rastos tāda nepieciešamība — tiktu celtas vēlreiz? Ja tā — tad ko galu galā mums nozīmē pašu valsts?

Barikāžu dienā spilgti izpaudās dažādu cilvēku vienotība — protests pret veco sistēmu, kas gatavojās atgriezties, satuvināja gluži tāpat kā cerības uz jauno Latvijas nākotni. Tajās dienās patiesi atdzima jēdziens “Latvijas tauta”. Es no visas sirds ceru, ka šis jēdziens agri vai vēlu nostāsies kā līdzīgs blakus jēdzienam “latviešu tauta”, ka mums visiem pietiks drosmes un veselā saprāta skatīties patiesībai acīs un nepārvērst divkopienu sabiedrību par divkopienu valsti.

Tajās dienās mēs izjutām noteiktu, nenovērtējamu pasaules sabiedriskās domas un arī demokrātiskās Krievijas atbalstu. Tolaik tika likti pamati draudzīgām un līdztiesīgām attiecībām ar daudzām pasaules valstīm. Un nav ne mazāko šaubu, ka šie pamati pastāv joprojām, lai arī cik sarežģītas būtu mūsu konkrēti risināmās savstarpējās problēmas.

Tajās dienās kļuva skaidrs, ka mūsu valsts nākotne ir saistāma ar demokrātijas, tiesiskuma un drošības struktūrām, ka tikai kopā ar Eiropas Savienību un NATO mēs varam droši garantēt savu pastāvēšanu un attīstību.

Tajās dienās apbrīnojami atraisījās arī cilvēku radošais potenciāls, jaunā pakāpē atdzima folklora, radās unikāli, nekad agrāk pasaulē nepieredzēti mākslas darbi — gleznojumi uz barikādēm. Diemžēl šodien mums gandrīz nemaz nav ne zinātnisku, ne publicistisku, ne mākslas darbu, kas būtu veltīti mūsu tautas un valsts atdzimšanas laikam. Jāatzīst, arī jaunatnes audzināšanai skolā nav tik nopietna pamata, kādam vajadzētu būt.

Tajās dienās daudzi no mums tika piedzīvojuši un pārdzīvojuši savu zvaigžņu stundu. Jā, šodien mums nav daudz no tā, par ko sapņojām, par ko iestājāmies, par ko bijām gatavi ziedoties. Un tomēr mums ir pats galvenais — valsts, kura ir brīva un neatkarīga, kura ir ceļā uz patiesu demokrātiju un tiesiskumu. Es ticu, ka būs arī viss pārējais, ieskaitot pārticību un garantētu nākotni bērniem. Tātad tas bija tā vērts. Un, ja nāksies, būs vērts vēlreiz.

Uzruna pie Brīvības pieminekļa Barikāžu atceres dienā — 1998.gada 20.janvārī

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!