PROBLĒMAS

Korupcijas ierobežošanā — svarīga likumdevēja griba

Edvīns Ziediņš, Ģenerālprokuratūras Personu un valsts tiesību aizsardzības departamenta virsprokurors, Korupcijas novēršanas padomes loceklis, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums no 1.lpp.

Otrkārt, ja pārkāptas rīcības nespējīgo, ierobežoti rīcībspējīgo, invalīdu, nepilngadīgo, ieslodzīto vai citu tādu personu tiesības un likumīgās intereses, kurām ierobežotas iespējas aizstāvēt savas tiesības. Teiksim, cilvēks atrodas cietumā, tāpēc viņš nevar realizēt, piemēram, mantojuma vai citas tiesības. Cits varēs nolīgt advokātu, izskatot kādu civillietu, bet nebrīvē esošajam tādu iespēju visiem nav.

Šī paša 16. panta otrā daļa nosaka, ka prokuroram ir pienākums veikt nepieciešamos pasākumus personu un valsts tiesību un likumīgo interešu aizsardzībai, ja ģenerālprokurors vai virsprokurori atzīst šādas pārbaudes nepieciešamību; ja faktus par likuma pārkāpumu uzdod pārbaudīt Valsts prezidents, Saeima vai Ministru kabinets; ja tas noteikts citos likumos. Vēl jāpiebilst, ka prokurors veic pārbaudi arī tad, ja ir saņemts iesniegums no personas par tās tiesību vai likumīgo interešu pārkāpumu, turklāt šis iesniegums jau izskatīts kompetentā valsts institūcijā un saņemts atteikums vai likumā noteiktajā termiņā vispār nav sniegta atbilde.

— Vai šādā gadījumā cilvēkam prokuratūrai jāiesniedz visas atbildes, dokumenti, kas saņemti no attiecīgajām iestādēm?

— Jā, fiziskajai personai rakstiskajā iesniegumā jānorāda vārds, uzvārds un dzīvesvieta, bet juridiskajai — tās nosaukums un atrašanās vieta, ziņas par iesnieguma iepriekšējās izskatīšanas rezultātiem, ar vārdu sakot, visa dokumentu pakete. Taču ir gadījumi: lūk, cilvēks uzskata, ka viņam nav pareizi aprēķināta dzīvokļa īre, un taisnā ceļā dodas uz prokuratūru. Tādā gadījumā mūsu prokurori (atbilstoši arī rajonos vai pilsētās) norāda, kam iesniedzama sūdzība, taču ar to paši nenodarbojas. Bet, ja, piemēram, Rīgas Dome pieņemtu nepamatotu lēmumu, kas masveidā skartu cilvēku intereses, tad ģenerālprokurors vai līdzīgos gadījumos virsprokurors savā reģionā varētu uzdot šo jautājumu izskatīt, lai nelikumību novērstu.

Ja faktus par kāda likuma pārkāpumu uzdod pārbaudīt Valsts prezidents, Ministru prezidents vai Saeima, tad tas jādara vai nu mūsu departamentam, vai tam pakļautajiem virsprokuroriem, prokuroriem rajonos un pilsētās. Nereti savus iesniegumus iesūta arī Saeimas deputāti, taču prokuratūrai nav pienākums to visu pārbaudīt. Šādos gadījumos viņiem skaidrojam, ziņojumus nosūtām attiecīgajām institūcijām, bet tā nav normāla prakse. Protams, deputāti, pārstāvot savu vēlētāju intereses, informē prokuratūru par nozīmīgiem faktiem, kas skar plašu sabiedrību. Ja ģenerālprokurors uzskata, ka jāveic pārbaude, tad mēs to arī darām. Un pēc pārbaudes rezultātiem prokuratūra attiecīgi reaģē — iesniedz protestu, izsaka brīdinājumu, iesniedz iesniegumu par likumu pārkāpumu novēršanu, ierosina disciplinārlietu vai administratīvo lietu, vai iesniedz tiesā prasības pieteikumu.

Viens no mūsu svarīgākajiem uzdevumiem ir sekot, lai neciestu valsts intereses, arī dažādu firmu darbības rezultātā. Piemēram, pērn prokuratūrai izdevās novērst naudas aizplūšanu uz ārzemēm “Ventspils naftas” un “Bankas Baltija” darījumu rezultātā. Šai gadījumā mēs, tā sakot, iedzinām ķīli, lai nauda paliek Latvijā. Prokuratūra dažkārt “iejaucas” finansu darījumos, lai aizstāvētu cilvēku, valsts intereses un novērstu nozieguma izdarīšanas iespējas.

— Izskatot krimināllietas, prokurora līdzdalība tiesā ir obligāta, jo apsūdzību uztur tieši viņš. Bet kā ir civillietu izskatīšanā?

— Protams, aptuveni 80 procentos gadījumu prokuratūras darbs notiek krimināllietās, uzraudzībā pār iepriekšējo izziņu. Taču pērn vairāk nekā 1000 civillietu izskatīšanā tiesās piedalījušies arī prokurori. Likumā ir noteiktas lietu kategorijas, kurās prokuroram obligāti jāpiedalās, to skaitā arī tiesas sēdēs, ja tiek noprotestēts spriedums, kas neatbilst likumam. Ģenerālprokuroram ir tiesības noprotestēt spēkā stājušos spriedumu, ja tas nav izskatīts apelācijas un kasācijas kārtībā un ja konstatēti būtiski procesuālo vai materiālo tiesību normu pārkāpumi.

Iepriekšējos gados prokuratūrai nācās iesniegt protestu par vairākiem tiesas spriedumiem tā iemesla dēļ, ka tiesu sprieda tiesneši, kuri nebija vēl nodevuši zvērestu Valsts prezidentam. It kā formāls pārkāpums, tomēr — šajā ziņā “grēkoja” Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesa, lai gan tas nebija vienīgais gadījums.

— Cik cilvēku strādā jūsu vadītajā departamentā, un vai darba ir daudz?

— Mūsu departamentā ir 12 prokurori, taču atbilstoši tiesu apgabala prokuratūrās, rajonu un pilsētu prokuratūrās ir prokurori, kuri nodarbojas ar valsts un personu tiesību aizsardzību. Darba, protams, pietiek visiem. Turklāt ir svarīgi risināt jautājumus tā, lai mūs politiski neietekmētu partijas vai citi politiskie spēki. Prokuratūras likuma 10. pantā noteikts, ka prokurora amats nav savienojams ar piederību pie partijām vai citām politiskajām organizācijām. Protams, vēlēšanās varam balsot tāpat kā visi Latvijas pilsoņi.

— Varbūt tagad — sīkāk par korupcijas apkarošanas tematu, jo jūs esat arī valstī nesen izveidotās institūcijas — Korupcijas novēršanas padomes loceklis. Vai attaisnojušās lielās pūles, ko Ģenerālprokuratūra veltīja šī korupcijas skandāla, tā seku analīzei? Cik zināms, krimināllieta ne pret vienu amatpersonu netika ierosināta...

— Jā, likumā nav noteikts, ka mums būtu jānodarbojas ar korupcijas novēršanas likuma prasību izpildes pārbaudēm. Tas ir Valsts ieņēmumu dienesta galvenais uzdevums. Tur izveidota speciāla kontroles nodaļa, ir Finansu policija. Manuprāt, katram jādara savs darbs. Taču Ģenerālprokuratūrā pirmais griezās Valsts prezidents, tad Ministru prezidents, Saeimas Mandātu komisija, lai izskatītu, vai patiesībai atbilst sabiedrībā, presē izskanējušie viedokļi par prezidenta, deputātu vai ministru korumpētību. Kā mums bija jārīkojas? Ja prokuratūra atteiktu, diezin vai sabiedrība mūs saprastu. Runājot par valsts interesēm, prokuratūru vienlaikus interesē, kāds valstij ir prezidents, ministri, deputāti. Turklāt Korupcijas novēršanas likums (vēl spēkā esošais) bija samērā jauns, turklāt visai sarežģīts un arī pretrunīgs, praksē neizmēģināts. Mūsu galvenais uzdevums bija noskaidrot, vai šo amatpersonu rīcībā vai bezdarbībā ir kriminālnozieguma pazīmes. Ja šo pārbaudi veiktu Valsts ieņēmumu dienests, prokuratūrai tik un tā būtu jāuzrauga tā pieņemto lēmumu atbilstība likumam. Turklāt Ģenerālprokuratūrā strādā augstas kvalifikācijas juristi, viņi spēja izanalizēt radušos situāciju, radīja likuma piemērošanas praksi. Šajā darbā tika iesaistīti vairāk nekā 30 prokurori. Protams, tas mūs atrāva no ikdienas pienākumiem, taču iznākumā radās secinājumi, tika ierosināti vairāki priekšlikumi Korupcijas novēršanas likuma grozījumiem. Tie kopā ar citās institūcijās, Korupcijas novēršanas padomē izteiktajiem iesniegti un apspriesti Saeimas komisijās, lai Saeima tuvākajā laikā pieņemtu šī likuma grozījumus.

— Vai, pieņemot tos, jūsuprāt, būs mazākas iespējas valsts amatpersonām un citiem nokļūt korumpētā situācijā vai izmantot kādas “spraudziņas”likumā?

— Protams, arī grozītais un papildinātais Korupcijas novēršanas likums nebūs ideāls. Likumiem jāattīstās. Taču nedrīkst būt tā, ka likums nostāda cilvēku tādā situācijā, no kā izriet viņa pārkāpums. Dažkārt gadās: tā sauktais jumta likums pieņemts, bet piemirsts par kādu pastāvošu normu, kas runā pretī jaunajam likumam. Tagad Korupcijas novēršanas likuma grozījumu projektā skaidrāk noteikts valsts amatpersonu jēdziens. Likumam jābūt skaidram, saprotamam gan tam, kuram likums jāpilda, gan tam, kuram šis likums jāpārbauda. Projekta variantā paredzēts, ka Ministru kabinets būs tiesīgs noteikt papildus valsts amatpersonu sarakstus. Tas neskars ne sabiedriskās, politiskās, ne reliģiskās vai citas nevalstiskas organizācijas. Jaunais variants būvēts uz augstāku amatpersonu lielākiem aizliegumiem, precīzāk noteikta amatu savienošanas, darba veikšanas, atalgojuma saņemšanas kārtība. Mazāk iespēju nonākt interešu konflikta situācijā, jo būs noregulētas normas, kuras ievērojot tiek novērsti priekšnoteikumi, lai cilvēks nenonāktu korumpētā situācijā. Protams, var ironizēt par tādu vai citādu precizējumu, jaunievedumu, kā to dara daži Saeimas vai pašvaldību deputāti, taču kārtībai jābūt — vai tas skar autotransporta izmantošanu vai citu sfēru.

— Kā jūs raksturotu Korupcijas novēršanas padomes iesākto darbu?

— Manuprāt, padomes darbības sākums ir daudzsološs. Notikušas četras sēdes, turklāt tās ir labi sagatavotas. Mēs, padomes locekļi, nesēžamies pie tukša galda. Iepriekš tiek apkopoti ierosinājumi, izsniegti svarīgi materiāli, informācija. Valsts ieņēmumu dienestā, kuram ir galvenā loma korupcijas ierobežošanā, ir paplašināta kontroles nodaļa. Daudz tiek domāts un darīts ierēdņu, citu darbinieku izglītošanā, tehnisko iespēju paplašināšanā un modernizācijā. Korupcijas novēršanas padome izteikusi savu viedokli par tā saucamo nulles deklarāciju. Tas nozīmē, ka katram nodokļu maksātājam jādeklarē visi savi ienākumi, īpašumi. Nav lielas jēgas amatpersonu deklarācijām, kamēr netiks ieviesta šī nulles deklarācija. Jo pašreizējā situācijā cilvēks, labi izprātojot, var atrast iespējas noformēt savus ienākumus vai īpašumus uz tādām personām, kam nav jāiesniedz deklarācija. Un tad — “visi gali ūdenī”. Faktiski mūsu valstī jau daudz kas nokavēts, pirmais posms palaists garām. Protams, lai ieviestu šo nulles deklarāciju, tiek lēsts, ka vajadzētu aptuveni četrus miljonus latu. Un tie nepieciešami ne tik daudz veidlapu izgatavošanai, cik datu apstrādei, sistematizēšanai un uzglabāšanai datoros.

Pērnā gada rudenī Limā notikušajā starptautiskajā konferencē, kas bija veltīta korupcijas apkarošanai, izskanēja vērtīga atziņa. Proti, ka pret korupciju cīnīsies tādā mērā, cik paši gribēs, kā to vēlēsies likumdevējs un valdība. Tas, ka korupcija visās valstīs pastāvējusi, ir un vēl ilgi būs, ir nepārprotami. Taču ierobežot to pie labas gribas var, un tas ir jādara. Šaubos, vai šī Saeima, varbūt nākamā pieņems likumu par nulles deklarāciju. Taču tā pastāv daudzās demokrātiskajās, attīstītajās valstīs, kas ar šī likuma un vēl citu pasākumu palīdzību sekmīgi cīnās pret korupciju.

Korupcijas novēršanas padomes galvenā sūtība, ja tā var teikt, ir akumulēt idejas, ierosinājumus šajā virzienā iesniegt Ministru kabinetā, tālāk, Saeimā. Domāju, ka iesāktais darbs ar laiku nesīs augļus.

— Paldies par sarunu!

Rita Belousova,

“LV” nozares redaktore

Foto: Ainars Meiers —

speciāli “Latvijas Vēstnesim”