PROJEKTI

Likumprojekts

Fizisko personu noguldījumu garantiju likums

Saeimas dok. nr.3573; likumprojekts nr.991

Ministru kabineta 1997.gada 16.decembra

sēdē akceptēts (prot. nr.70, 21.¤) un

17.decembrī iesniegts Saeimas izskatīšanai

I nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likumā ir lietoti šādi termini:

1) noguldījums — fiziskās personas (noguldītāja) naudas līdzekļu atlikums jebkurā valūtā šīs personas kontā bankā, kas bankai pēc noteikta vai nenoteikta laika ir jāizmaksā ar vai bez procentiem;

2) garantētā atlīdzība — naudas summa, ko izmaksā šajā likumā noteiktajā apmērā pēc tiesas nolēmuma par bankas atzīšanu par bankrotējušu vai likvidējamu spēkā stāšanās.

2.pants. Šā likuma mērķis ir noteikt fizisko personu noguldījumu garantiju vispārīgos principus bankās, kurām Latvijas Banka ir vai noguldījumu piesaistīšanas brīdī bija atļāvusi piesaistīt fizisko personu noguldījumus, kā arī noteikt Noguldījumu garantiju fonda veidošanas, pārvaldīšanas un izlietošanas kārtību.

3.pants. (1) Garantētā atlīdzība vienam noguldītājam vienā bankā neatkarīgi no viņa noguldījuma pamatsummas tiek izmaksāta ne vairāk kā 500 latu apmērā.

(2) Ja noguldītājam vienā bankā ir vairāki konti, tad, aprēķinot izmaksājamo garantēto atlīdzību, visos kontos esošie noguldījumi tiek summēti un šī kopsumma tiek uzskatīta par vienu noguldījumu.

(3) Ja vienam noguldītājam vienā bankā noguldījuma pamatsumma ir mazāka par 500 latiem, garantētā atlīdzība tiek izmaksāta noguldījuma pamatsummas apmērā.

(4) Garantētā atlīdzība tiek izmaksāta tikai latos.

II nodaļa. Noguldījumu garantiju fonda pārvalde

4.pants (1) Noguldījumu garantiju fonda pārvalde (turpmāk — Fonda pārvalde) ir valsts institūcija, kas atrodas Finansu ministrijas pārraudzībā un nodrošina noguldījumu garantiju līdzekļu uzkrāšanu, pārvaldīšanu un lietošanu.

(2) Fonda pārvalde veic šādas funkcijas:

1) organizē banku maksājumu ieskaitīšanu Noguldījumu garantiju fondā;

2) aprēķina un piedzen laikā nenomaksātās summas un soda naudu;

3) organizē garantētās atlīdzības izmaksas;

4) realizē kreditoru prasījuma tiesības pret banku izmaksāto garantēto atlīdzību apmērā;

5) informē Latvijas Banku par noteikto banku maksājumu apmēru, iemaksu veikšanu un pārkāpumiem, kas ar to saistīti.

5.pants. (1) Fonda pārvaldi vada padomes priekšsēdētājs un četri padomes locekļi.

(2) Padomes priekšsēdētāju pēc finansu ministra ieteikuma ieceļ amatā Ministru kabinets. Padomes priekšsēdētāja pilnvaru laiks ir pieci gadi.

(3) Padomes locekļus pēc padomes priekšsēdētāja ieteikuma apstiprina Ministru kabinets. Padomes priekšsēdētājs pirms padomes locekļu ieteikšanas apstiprināšanai vienu kandidatūru saskaņo ar Finansu ministriju, vienu — ar Latvijas Banku, vienu — ar Tieslietu ministriju un vienu — ar Latvijas Komercbanku asociāciju.

(4) Padomes locekļu pilnvaru laiks ir trīs gadi.

(5) Lēmumu par padomes priekšsēdētāja pirmstermiņa atbrīvošanu no amata pieņem Ministru kabinets.

(6) Lēmumu par padomes locekļu pirmstermiņa atbrīvošanu no amata pēc Fonda pārvaldes priekšsēdētāja ieteikuma pieņem Ministru kabinets.

6.pants. Fonda pārvaldes operatīvo vadību veic padomes priekšsēdētājs — Fonda pārvaldes direktors.

III nodaļa. Noguldījumu garantiju fonda veidošana,

pārvaldīšana un izlietošana

7.pants. Noguldījumu garantiju fondu veido banku maksājumi šā likuma noteiktajā apjomā un kārtībā.

8.pants. Bankām, kurām Latvijas Banka ir vai noguldījuma piesaistīšanas brīdī bija atļāvusi piesaistīt fizisko personu noguldījumus un kuras šādus noguldījumus ir piesaistījušas un nav pilnīgi atmaksājušas, ir pienākums Fonda pārvaldes padomes noteiktajā kārtībā un termiņos iesniegt Fonda pārvaldei mēneša pārskatu par fizisko personu noguldījumiem.

9.pants. (1) Banku maksājumi Noguldījumu garantiju fondā ceturksnī tiek noteikti 0,075% apmērā no fizisko personu noguldījumu vidējā atlikuma bankā iepriekšējā ceturksnī. Banku maksājumi veicami tikai latos.

(2) Banka veic maksājumus Noguldījumu garantiju fondā līdz brīdim, kamēr bankas iemaksātā summa sasniedz apmēru, kas nodrošina likumā garantētās atlīdzības izmaksu tiem šās bankas noguldītājiem, kuriem saskaņā ar likumu ir tiesības uz šo atlīdzību. Ja nepieciešamās garantētās atlīdzības apmērs šai bankai palielinās, banka atjauno maksājumus Noguldījumu garantiju fondā.

10.pants. Noguldījumu iepriekšējā ceturkšņa vidējo atlikumu aprēķina kā attiecīgā ceturkšņa triju mēnešu pārskatos par fizisko personu noguldījumiem uzrādīto šādu noguldījumu atlikumu vidējo aritmētisko.

11.pants. (1) Bankas, kurām Latvijas Banka ir atļāvusi piesaistīt fizisko personu noguldījumus, līdz katra ceturkšņa pirmā mēneša 20.datumam veic maksājumus Noguldījumu garantiju fondā šā likuma 9.pantā noteiktajā apmērā.

(2) Bankas, kurām fizisko personu noguldījumu piesaistīšanas brīdī Latvijas Banka bija atļāvusi piesaistīt fizisko personu noguldījumus un vēlāk aizliegusi, bet kurām joprojām ir fizisko personu noguldījumi, līdz katra ceturkšņa pirmā mēneša 20.datumam veic maksājumus Noguldījumu garantiju fondā divkāršā šā likuma 9.panta pirmajā daļā noteiktajā apmērā.

(3) Šā panta otrajā daļā noteiktos maksājumus bankas veic līdz brīdim, kad banka ir izmaksājusi visus fizisko personu noguldījumus vai bankas iemaksātā summa sasniegusi 9.panta otrajā daļā noteikto apmēru, vai līdz brīdim, kad Latvijas Banka atkārtoti ir atļāvusi piesaistīt fizisko personu noguldījumus, pēc tam maksājumi kārtojami likuma 9.panta pirmajā daļā noteiktajā apmērā.

12.pants. (1) Maksājumu nokavējuma gadījumā Fonda pārvalde par katru nokavējuma dienu aprēķina soda naudu 0,05% apmērā no laikā nenomaksātās summas. Soda nauda tiek aprēķināta par laiku, kamēr banka nav samaksājusi aprēķināto katra ceturkšņa maksājumu.

(2) Bankas pienākums ir maksāt soda naudu par laikā nenomaksātām summām Noguldījumu garantiju fondā.

(3) Ja banka nokavējusi noteikto maksājuma termiņu vairāk nekā 30 dienas, Fonda pārvaldei saskaņā ar Fonda pārvaldes direktora lēmumu ir tiesības bezstrīda kārtībā piedzīt laikā nenomaksātās summas un soda naudu, norakstot līdzekļus no bankas korespondentkonta Latvijas Bankā.

(4) Fonda pārvalde par katru maksājuma nokavējuma gadījumu, kas minēts šā panta pirmajā daļā, informē Latvijas Banku.

13.pants. (1) Noguldījumu garantiju fonds tiek izlietots garantēto atlīdzību izmaksām, kā arī Fonda pārvaldes funkciju veikšanas nodrošināšanai saskaņā ar Fonda pārvaldes padomes apstiprināto budžetu.

(2) Noguldījumu garantiju fondu var glabāt tikai Latvijas Bankā atvērtajā kontā un ieguldīt tikai Latvijas valsts vērtspapīros.

IV nodaļa. Garantētās atlīdzības izmaksas

14.pants. (1) Garantētā atlīdzība tiek izmaksāta tikai tām fiziskajām personām, kuru pretenzijas pret banku Kredītiestāžu likumā noteiktajā termiņā iesniegtas bankas administratoram vai likvidatoram un kuras bankas administrators vai likvidators Kredītiestāžu likuma noteiktajā kārtībā ir pieņēmis.

(2) Fonda pārvalde garantētās atlīdzības izmaksas veic saskaņā ar bankas administratora vai likvidatora iesniegto sarakstu.

15.pants. Ja Noguldījumu garantiju fondā nepietiek līdzekļu, lai veiktu garantētās atlīdzības izmaksas saskaņā ar šo likumu, tās ar Fonda pārvaldes starpniecību tiek izmaksātas no valsts budžeta.

16.pants. Fonda pārvalde iegūst prasījuma tiesības pret banku izmaksātās garantētās atlīdzības apmērā.

17.pants. (1) Garantētā atlīdzība netiek izmaksāta:

1) par bankas akcionāru — fizisko personu — noguldījumiem bankās, kurās tiem ir būtiska līdzdalība;

2) par bankas padomes un valdes locekļu, rīkotājdirektoru un revīzijas komisijas locekļu noguldījumiem;

3) par noguldījumiem, kas pieņemti kā nodrošinājums noguldītāja vai trešās personas saistībām pret banku līdz pilnīgai šādu saistību izpildei;

4) par prasījumiem pret banku, kas radušies vai varētu rasties no banku darījumiem ar uzrādītāja noguldījumu (depozītu) sertifikātiem un uzrādītāja obligācijām;

5) trešajām personām, kuras savas prasījuma tiesības pret banku ir ieguvušas cesijas vai cita tiesiska darījuma (dāvinājuma, pirkšanas vai pārdošanas) rezultātā;

6) personām, kuras ieguldījušas naudu bankas subordinētajā kapitālā.

(2) Šā panta pirmās daļas 5.punkta noteikumi neattiecas uz mantiniekiem, kuri noguldījumus mantojuši likumā noteiktajā kārtībā.

18.pants. Garantētās atlīdzības lielumu nosaka atbilstoši fiziskās personas noguldījumam dienā, kad stājies spēkā tiesas nolēmums par bankas atzīšanu par bankrotējušu vai likvidējamu.

19. pants. Noguldījumi ārvalstu valūtā tiek pārrēķināti latos pēc Latvijas Bankas noteiktā attiecīgās ārvalstu valūtas kursa dienā, kad stājies spēkā tiesas nolēmums par bankas atzīšanu par bankrotējušu vai likvidējamu.

20.pants. Fonda pārvalde nosaka garantētās atlīdzības izmaksas kārtību, termiņus un vietu un informāciju publicē laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” un vēl vienā laikrakstā.

V nodaļa. Fonda pārvaldes grāmatvedība, darbības kontrole un gada pārskats

21.pants. Fonda pārvalde kārto grāmatvedību un par katru darbības gadu sagatavo pārskatu saskaņā ar likumu “Par grāmatvedību”, citiem likumiem un finansu ministra noteikto kārtību.

22.pants. Fonda pārvaldes darbības un dokumentu revīziju veic revīzijas komisija, kuras personālsastāvu apstiprina Valsts kontrole.

23.pants. (1) Fonda pārvalde par katru darbības gadu sagatavo un iesniedz pārskatu iesniegšanai Finansu ministrijā, Latvijas Bankā un Latvijas Komercbanku asociācijā.

(2) Fonda pārvaldes gada pārskatu pārbauda revīzijas komisija. Pēc revīzijas rezultātu izskatīšanas gada pārskatu apstiprina Fonda pārvaldes padome.

(3) Fonda pārvaldes gada pārskata bilanci un ieņēmumu un izdevumu aprēķinu publicē laikrakstā “Latvijas Vēstnesis” ne vēlāk kā līdz pārskata gadam sekojošā gada 1.maijam.

Pārejas noteikumi

1. Bankas veic maksājumus Noguldījumu garantiju fondā, sākot ar 1998.gada 1.aprīli, par 1998.gada pirmo ceturksni.

2. Noguldījumu garantiju fonda nodrošināšanai un Fonda pārvaldes darbības uzsākšanai:

1) Finansu ministrija veic vienreizēju iemaksu 500 000 latu apmērā saskaņā ar 1999.gada valsts budžetu;

2) Latvijas Banka veic vienreizēju iemaksu 500 000 latu apmērā.

Par likumprojektu

Finansu ministrija iesniedz izskatīšanai Ministru kabineta komitejā likumprojektu “Fizisko personu noguldījumu garantiju likums”. Likumprojekts izstrādāts saskaņā ar Valdības deklarācijas 1. sadaļas 9. punktu.

Likumprojekts sagatavots Finansu ministrijas izveidotajā darba grupā, piedaloties Finansu ministrijas, Latvijas Bankas, Valsts apdrošināšanas uzraudzības inspekcijas un Latvijas Komercbankas asociācijas speciālistiem.

Pamatojoties uz valsts sekretāru sanāksmes 1997. gada 9. janvāra protokolu nr. 2, likumprojekts tika saskaņots ar Tieslietu ministriju un Ekonomikas ministriju un nosūtīts zināšanai Iekšlietu ministrijai, Labklājības ministrijai un Ģenerālprokuratūrai.

1997. gada septembrī likumprojekts “Fizisko personu noguldījumu garantiju likums” tika atkārtoti saskaņots ar Latvijas Banku, Tieslietu ministriju un Ekonomikas ministriju.

Latvijas Bankas atzinumā ietvertie priekšlikumi ņemti vērā.

Projektā nav iekļauti Ekonomikas ministrijas priekšlikumi par garantētās atlīdzības apmēra palielināšanu līdz 1000 latu. Šajā projektā iestrādātā summa 500 latu tika noteikta, ņemot vērā Kredītiestāžu likuma 142. panta prasību, ka kredītiestādes likvidācijas gadījumā jāatmaksā fizisko personu prasījumi, kuri nepārsniedz 500 latu.

Palielināt fizisko personu noguldījumu garantētās atlīdzības apmēru iespējams tikai attiecīgi uzkrājot līdzekļus garantiju fondā. Palielinoties fizisko personu noguldījumu īpatsvaram bankās, attiecīgi pieaugs banku procentuālo maksājumu apjoms garantiju fondā. Šim procesam jānotiek pakāpeniski, jo nav lietderīgi pašreizējā situācijā noteikt augstāku saistību līmeni bankām.

Tieslietu ministrijas atzinumā ietvertie priekšlikumi likumprojektā tika iestrādāti daļēji. Netika ņemts vērā priekšlikums izslēgt vārdus “un (vai) likvidējamu” 1., 18., 19. un 20. pantā, jo likumprojekts “Fizisko personu noguldījumu garantiju likums” attiecas tikai uz bankrotējušajām un ar tiesas lēmumu likvidējamām kredītiestādēm. Pašlikvidācijas gadījumā kredītiestādei jāpilda savas saistības pilnā apmērā pirms tās izslēgšanas no Uzņēmumu reģistra. Tieslietu ministrijas priekšlikumi attiecībā uz likumprojekta 12. pantu iekļauti 12. panta 3. apakšpunktā. Likumprojektā nav iekļauti priekšlikumi par 21. panta izslēgšanu, jo minētajā pantā ir noteikts, ka Noguldījumu garantiju fondam jākārto grāmatvedība un jāsagatavo gada pārskati saskaņā ar tiesiskajiem aktiem un Finansu ministrijas noteikto kārtību.

Finansu ministrs R.Zīle

Likumprojekts

Tūrisma likums

Saeimas dok. nr.3600, likumprojekts nr.1002

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības

ministrijas izstrādāts, Ministru kabineta

1997.gada 30.decembra sēdē akceptēts (prot.nr.73, 18.¤)

un 1998.gada 2.janvārī iesniegts Saeimas izskatīšanai

I nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1.pants. Likuma mērķis

Likuma mērķis ir radīt priekšnoteikumus tūrisma attīstībai un ilglaicīgas valsts politikas tūrisma jomā (turpmāk — tūrisma politika) veidošanai, noteikt tūrisma nozares pārvaldes struktūru, kā arī tūrisma uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) tiesības, pienākumus un atbildību.

2.pants. Tūrisms

Tūrisms šī likuma izpratnē ir personas darbības, kas saistītas ar ceļojumu un uzturēšanos ārpus savas pastāvīgās dzīvesvietas brīvā laika pavadīšanas, lietišķo darījumu vai citā nolūkā uz laiku, kas nepārsniedz vienu gadu.

3.pants. Tūrisma nozares galvenie uzdevumi

Tūrisma nozares galvenie uzdevumi ir:

1) īstenot cilvēka tiesības uz ceļojumiem;

2) veicināt valsts ekonomisko, sociālo un kultūras attīstību.

4.pants. Tūrisma nozares attīstības pamatprincipi

Tūrisma nozares attīstība notiek, pamatojoties uz ilgtspējīgas un līdzsvarotas attīstības pamatprincipiem un stratēģiju, kas nodrošina:

1) dabas, cilvēku un materiālos resursus, paredzot uzturēt līdzsvaru starp ekonomisko attīstību un vides aizsardzību;

2) resursu racionālu izmantošanu, samazinot neatjaunojamo resursu patēriņu un palielinot atjaunojamo resursu izmantošanu, kā arī nodrošinot to atjaunošanos;

3) kultūras, vēstures un dabas mantojuma saglabāšanu.

5.pants. Tūrists

Tūrists šī likuma izpratnē ir persona, kura ceļo ārpus savas pastāvīgās dzīvesvietas uz laiku, kas nepārsniedz vienu gadu, un uzturas sabiedriskā tūristu mītnē vai privātā mājvietā ne mazāk kā vienu nakti, nesaņemot apmeklētajā vietā atalgojumu.

II nodaļa. Tūrisma politika un tās īstenošanas kārtība

6.pants. Tūrisma politikas veidošana

Valsts mērķtiecīgi veido tūrisma politiku, lai nodrošinātu tūrisma resursu racionālu izmantošanu un aizsardzību un īpaši veicinātu tūrisma pakalpojumu eksporta (ārvalstu iedzīvotāju tūrisma Latvijas teritorijā) un vietējā tūrisma (Latvijas Republikas iedzīvotāju tūrisma Latvijas teritorijā) attīstību.

7.pants. Tūrisma politikas valstiskās īstenošanas veidi

Tūrisma attīstības veicināšanai, ievērojot sociālās, ekonomiskās, kultūras un reģionālās attīstības stratēģiju, valsts izmanto:

1) ilglaicīgu, stabilu, tūrisma attīstību veicinošu nodokļu politiku;

2) valsts finansu un kredītu politiku;

3) valsts investīcijas;

4) citus attīstības veicināšanas līdzekļus.

8.pants. Tūrisma attīstības nacionālā programma

Tūrisma nozares kompleksas un ilgtspējīgas attīstības nodrošināšanai tiek izstrādāta un īstenota tūrisma attīstības nacionālā programma — valdības veicamo pasākumu kopums tūrisma nozares attīstības nodrošināšanai vidējam vai ilgam laikposm am.

9.pants. Valsts tūrisma pārvalde

Tūrisma attīstības stratēģiju izstrādā un tūrisma politiku īsteno Ministru kabineta izveidota valsts civiliestāde — Valsts tūrisma pārvalde.

10.pants. Latvijas tūrisma konsultatīvā padome

Lai veicinātu valsts un pašvaldību iestāžu, uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) un sabiedrisko organizāciju darbību tūrisma attīstībā, Ministru kabinets izveido konsultatīvu institūciju — Latvijas Tūrisma konsultatīvo padomi.

11.pants. Tūrisma fonds

Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā tiek izlietoti tūrisma nozares attīstības veicināšanai piesaistītie finansu līdzekļi.

12.pants. Pašvaldību kompetence tūrisma jautājumos

Pašvaldības:

1) izstrādājot attīstības plānus un teritorijas plānojumus, nosaka tajos tūrisma attīstības perspektīvas;

2) saskaņā ar attīstības plāniem un teritorijas plānojumiem paredz resursus un pasākumus tūrisma attīstībai un savas teritorijas tūrisma iespēju popularizēšanai;

3) nodrošina tūrisma objektu saglabāšanu un iespējas tos izmantot tūrisma vajadzībām;

4) izmanto tūrismu kultūrizglītošanas un veselīga dzīvesveida veicināšanai.

13.pants. Tūrisma politikas īstenošanas finansiālais nodrošinājums

Tūrisma politikas īstenošanas finansiālā nodrošinājuma avoti ir:

1) valsts un pašvaldību budžeti;

2) privātais kapitāls;

3) kredīti.

14.pants. Tūrisma politikas īstenošanas informatīvais nodrošinājums

Lai īstenotu tūrisma politiku un novērtētu tūrisma ekonomisko ieguldījumu:

1) Centrālā statistikas pārvalde izstrādā metodiku un dokumentāciju tūrisma statistikas datu iegūšanai, kā arī pilnveido informācijas saņemšanas un izmantošanas sistēmu;

2) Valsts tūrisma pārvalde pēta iekšējo un ārējo tirgu, veicina tūrisma informācijas centru Latvijā un ārvalstīs izveidošanu, kā arī izveido un uztur vienotu valsts tūrisma datorizēto informācijas sistēmu.

III nodaļa. Uzņēmējdarbība tūrisma nozarē

15.pants. Uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) darbība tūrisma nozarē

(1) Latvijas Republikā atļauts nodarboties ar vietējo tūrismu un starptautisko tūrismu (ārvalstu iedzīvotāju tūrismu Latvijas teritorijā vai Latvijas Republikas iedzīvotāju tūrismu ārvalstīs).

(2) Specializētie tūrisma pakalpojumu sniedzēji ir:

1) tūrisma uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības);

2) gidi.

(3) Tūrisma pakalpojumi tiek sniegti arī transporta, sabiedriskās ēdināšanas, tirdzniecības, atpūtas un izklaides, sakaru, apdrošināšanas un banku jomā.

16.pants. Tūrisma uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) specializācija

(1) Tūrisma uzņēmums (uzņēmējsabiedrība) ir noteiktā kārtībā reģistrēts uzņēmums (uzņēmējsabiedrība), kas izveido tūrisma pakalpojumu kompleksus un/vai realizē klientiem tūrisma pakalpojumu kompleksus vai atsevišķus tūrisma pakalpojumus.

(2) Tūrisma pakalpojumu komplekss ir iepriekš sagatavots vismaz divu pakalpojumu (transports, izmitināšana, citi ar tūrismu saistīti pakalpojumi) apvienojums, ja tas pārdots vai piedāvāts par kopīgu cenu un attiecas uz laikposmu, kas garāks par divdesmit četrām stundām vai ietver diennakts izmitināšanu.

(3) Pēc piedāvāto pakalpojumu specifikas tūrisma uzņēmumus (uzņēmējsabiedrības) iedala šādās grupās:

1) tūrisma operatori, kas izveido un realizē tūrisma pakalpojumu kompleksus;

2) tūrisma aģentūras, kas pilda starpnieka funkcijas, realizējot tūrisma operatoru izveidotos tūrisma pakalpojumu kompleksus, vai realizē atsevišķus tūrisma pakalpojumus;

3) kompleksie tūrisma uzņēmumi (uzņēmējsabiedrības), kas nodarbojas gan ar tūrisma pakalpojumu kompleksu izveidošanu un realizāciju, gan veic starpnieka funkcijas;

4) tūristu mītnes (viesnīcas, kūrortviesnīcas, moteļi, viesu mājas, lauku mājas, jaunatnes mītnes, kempingi);

5) tūristu informācijas centri, kas nodrošina tūristus ar nepieciešamo informāciju par tūrisma pakalpojumiem un sniedz palīdzību to izmantošanā.

17.pants. Tūrisma uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) pienākumi un atbildība

(1) Tūrisma uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) pienākums ir:

1) sniegt tūristam vispusīgu, precīzu un nepārprotamu rakstisku informāciju par piedāvātajiem tūrisma pakalpojumiem;

2) noslēgt ar tūristu rakstisku līgumu;

3) uzņemties civiltiesisku atbildību par zaudējumiem, kas tūristam radušies uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vainas dēļ.

(2) Šā panta pirmās daļas 2.punktā minētā līguma saturu nosaka Ministru kabinets.

18.pants. Uzņēmējsabiedrības ierobežojumi

Ministru kabinets nosaka:

1) starptautiskā tūrisma darbību licencēšanas prasības un kārtību;

2) tūristu mītņu atbilstības novērtēšanas prasības un kārtību.

19.pants. Tūrisma operatoru un komplekso tūrisma uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) darbības garantijas

(1) Tūrisma operatoru un komplekso tūrisma uzņēmumu (uzņēmējsabiedrību) darbības drošības garantiju sistēmu nosaka Ministru kabinets.

(2) Darbības drošības garantija nodrošina:

1) saistību neizpildes vai daļējas neizpildes rezultātā radušos zaudējumu kompensāciju tūristam;

2) tūrista atgriešanos viņa dzīvesvietā.

IV nodaļa. Tūristu tiesību aizsardzība un drošība

20.pants. Tūristu drošība

(1) Tūristu drošība Latvijas Republikā tiek nodrošināta atbilstoši normatīvo aktu prasībām.

(2) Tūrisma uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) pienākums ir informēt tūristu par drošības situāciju (arī par epidemioloģisko situāciju) valstī vai teritorijā, uz kuru tūrists vēlas doties.

(3) Tūrisma uzņēmums (uzņēmējsabiedrība) nodrošina iespēju uzturēt kontaktus ar nepilngadīgām personām, kas izbraukušas uz ārvalstīm, vai ar personām, kas par viņām ir atbildīgas.

(4) Par īpašu drošības tehnikas prasību izpildi un tūristu drošību organizētos aktīvā tūrisma (tūrisma veids, kurā tūrists darbības veic pats) un sporta tūrisma (sacensības par atsevišķu aktīvā tūrisma iemaņu labāku vai ātrāku izpildi, kā arī sacensības par noteiktas grūtības kategorijas tūrisma maršruta veikšanu) pasākumos atbild attiecīgo pasākumu organizētāji.

21.pants. Starptautiskā sadarbība tūristu tiesību aizsardzības un drošības jomā

(1) Latvijas Republika sadarbojas ar citām valstīm, lai, ja nepieciešams, nodrošinātu:

1) tūrista ātru nogādāšanu uz mītnes zemi gadījumos, ja viņš cietis nelaimes gadījumā vai pret viņu vai viņa īpašumu vērsta prettiesiska darbība;

2) nolaupītā un vēlāk atrastā īpašuma nogādāšanu mītnes zemē;

3) neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu;

4) ātru visas nepieciešamās informācijas par cietušā veselības stāvokli un apstākļiem, kādos noticis prettieskis nodarījums pret tūristu, nodošanu mītnes zemes rīcībā;

5) tūrista nāves gadījumā tā mirstīgo atlieku nogādāšanu mītnes zemē.

(2) Latvijas tūristu tiesību aizsardzību ārvalstīs īsteno Latvijas Republikas vēstniecības, pārstāvniecības un konsulāti.

V nodaļa. Valsts pārvaldes institūciju kompetence tūrisma jomā

22.pants. Personāla sagatavošana un zinātniskais nodrošinājums

Izglītības un zinātnes ministrija sadarbībā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju, Kultūras ministriju un Zemkopības ministriju nosaka uzdevumus tūrisma nozarē strādājošo kvalifikācijas paaugstināšanā un jaunu kadru sagatavošanā, izglītības programmu standartu izstrādāšanā un tūrisma attīstības zinātniskajā nodrošināšanā.

23.pants. Aktīvais tūrisms un sporta tūrisms

(1) Izglītības un zinātnes ministrija sadarbībā ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju izstrādā aktīvā tūrisma un sporta tūrisma stratēģiju.

(2) Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta pārvalde:

1) apstiprina aktīvā tūrisma un sporta tūrisma kvalifikācijas prasības un drošības tehnikas noteikumus;

2) veic aktīvā tūrisma un sporta tūrisma norišu vispārējo uzraudzību.

24.pants. Tūrisma ierobežošana

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija pēc Vides valsts inspekcijas vai attiecīgās reģionālās vides pārvaldes atzinuma vai Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas ekspertu slēdziena saņemšanas, informējot par to attiecīgo pašvaldību, var ierobežot tūristu plūsmu apdraudētajā objektā vai teritorijā gadījumos, kad tūrisma radītās antropogēnās slodzes rezultātā tiek vai var tikt degradēta vide vai bojāts kultūras piemineklis.

Par likumprojektu

Tūrisma likuma projektu izstrādāja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas izveidota darba grupa, kurā piedalījās Tieslietu ministrijas, Ekonomikas ministrijas, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, Latvijas Tūrisma padomes, Latvijas Universitātes, Rīgas Tehniskās universitātes, Rīgas Ekonomikas augstskolas, Latvijas Pašvaldību savienības un tūrisma nozares speciālisti.

Likumprojekta galvenais mērķis ir nodrošināt tūrisma kā tautsaimniecības nozares attīstību un noteikt ilglaicīgas tūrisma attīstības politikas pamatnostādnes.

Tūrisms šodien pasaulē ir kompleksa, multidisciplināra un visstraujāk augoša tautsaimniecības nozare, kas dod apmēram 10% nacionālā kopprodukta un katru desmito darba vietu. Tūrisms vairo ekonomisko, sociālo un vides labklājību, vieno tautas un valstis, veicina savstarpēju saprašanos un dod ieguldījumu miera procesos.

Arī Latvijā tūrisms var kļūt par svarīgu tautsaimniecības nozari, kas sekmēs iekšzemes kopprodukta pieaugumu, pozitīvu ārējās tirdzniecības bilanci, radīs jaunas darba vietas, veicinās reģionu attīstību, cels iedzīvotāju dzīves līmeni, veicinās veselīgu dzīves veidu un audzināšanu dzimtenes mīlestības garā, palīdzēs aizsargāt un saglabāt dabas un kultūrvēsturisko mantojumu, veicinās resursu racionālu un ilgtspējīgu izmantošanu.

Viens no pamatnosacījumiem sekmīgai tūrisma attīstībai ir tiesību aktu bāzes esamība. Pirmām kārtām tas ir likums, uz kura pamata tiek izstrādāti un apstiprināti pakārtoti normatīvie akti tūrisma valsts pārvaldes, tūrisma pakalpojumu kvalitātes nodrošināšanas un patērētāja tiesību aizsardzības jomā.

Tūrisma likuma projekta izstrādāšanu un iesniegšanu Saeimā līdz 1998.gada 1.janvārim paredz Deklarācija par Ministru kabineta iecerēto darbību.

Tūrisma likuma projekts tika izstrādāts, ņemot vērā Eiropas Savienības direktīvas un rekomendācijas, Pasaules tūrisma organizācijas un Pasaules ceļojumu un tūrisma padomes rekomendācijas, Hāgas tūrisma deklarācijas un 1992.gada ANO pasaules konferences “Vide un attīstība” pamatnostādnes.

Tūrisma likuma projekta finansiālais pamatojums:

1. Valsts tūrisma pārvaldes (VTP) izveidošanai papildus finansējums nav nepieciešams. VTP darbībai saskaņā ar budžeta programmas “Tūrisma attīstība” projektu 1998.gadam kā dotācija no vispārējiem ieņēmumiem ir paredzēti Ls 101922, t.sk. atalgojumiem Ls 26572 (maksimālais štata vienību skaits — 9).

2. Konsultatīvās koleģiālās institūcijas Latvijas Tūrisma padomes (LTP) izveidošanai papildus finansējums nav nepieciešams. LTP nolikuma projektā ir paredzēts, ka padomes darbībai nepieciešamās telpas un lietvedības materiāltehniskos līdzekļus nodrošina VTP.

3. Tūrisma fonda izveidošana. Likuma projektā paredzētā Tūrisma fonda (TF) kā bezpeļņas SIA izveidošanas mērķis ir radīt mehānismu papildus finansu līdzekļu piesaistīšanai un to novirzīšanai tūrisma attīstības veicināšanas un mārketinga mērķiem. Tā izveidošanas nepieciešamību nosaka vajadzība pēc īpašas struktūras, caur kuru varētu tikt akumulēti un atbilstoši valsts interesēm izlietoti līdzekļi, kas nepieciešami tūrisma mārketinga un reklāmas pasākumu nodrošināšanai. Pašlaik šīs darbības veic Latvijas Tūrisma padome, kurai valsts iestādes statusa dēļ ir problēmas ar privātā kapitāla piesaistīšanu šim mērķim.

Šobrīd ir sarežģīti precīzi noteikt TF finansiālos avotus, jo pie TF nolikuma projekta strādā īpaša darba grupa, kas izskatīs un noteiks šīs iespējas. Tās iezīmējas sekojošas:

pašvaldību dotācijas tūrisma mārketingam un reklāmai, tūrisma uzņēmumu iemaksas, juridisku un fizisku personu dāvinājumi, ieņēmumi no TF komerciālām aktivitātēm (reklāmas pārdošana, brošūru tirdzniecība, dažādu pasākumu, konferenču organizēšana u.c.) piedalīšanās tūrisma attīstības projektos. Ļoti būtiski ir tas, ka TF ar savu komercdarbību pats ģenerēs līdzekļus, kā rezultātā perspektīvā iespējama valsts finansējuma samazināšana tūrisma mārketinga un reklāmas mērķiem. Izveidojot TF, budžeta ieņēmumi var tikai palielināties, jo par TF līdzekļiem veiktie mārketinga un reklāmas pasākumi palielinās tūristu plūsmu uz Latviju un tūrisma pakalpojumu izmantošanas rezultātā palielināsies valsts budžeta ieņēmumi.

4. Tūrisma attīstības nacionālās programmas izstrādāšana. Nacionālās programmas izstrādāšanai un realizācijai paredzētais finansējums tiks sagatavots un apstiprināts Ministru kabineta noteiktajā kārtībā.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs A.Gorbunovs

Par Latvijas lauksaimniecības palātas likumu

Saeimas Prezidijam

Iesniedzam izskatīšanai Saeimā Latvijas lauksaimniecības palātas likumprojektu.

Lūdzam iekļaut šo likumprojektu kārtējās plenārsēdes darba kārtībā saskaņā ar Saeimas Kārtības ruļļa 79.pantu pirmo daļu.

Saeimas deputāti: O.Kostanda, U.Veldre, J.Mauliņš,

1997.gada 18.decembrī J.Kazāks, E.Grīnbergs

Likumprojekts

Latvijas lauksaimniecības palātas likums

Saeimas dok. nr.3582; likumprojekts nr.995

Likuma mērķis ir noteikt Latvijas lauksaimniecības palātas (tālāk tekstā Palāta) izveidi, darbību un likvidācijas kārtību.

1.pants. Lauksaimniecības palāta.

(1) Palāta ir brīvprātīga, sabiedriski saimnieciska šā likuma otrajā pantā minēto personu pārstāvoša apvienība Latvijā un ārvalstīs.

(2) Palāta ir zemkopju pašpārvaldes organizācija.

(3) Palāta ir juridiska persona ar saviem statūtiem, zīmogu, banku kontiem, filiālēm, īpašumiem.

(4) Palāta darbojas saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi, šo likumu, saviem statūtiem un citiem normatīvajiem aktiem.

2.pants. Palātas biedri.

(1) Par Palātas biedriem var būt lauksaimniecības produkcijas ražotāju, pārstrādātāju un tirgotāju, kā arī lauksaimniecības intelektuālās aprūpes — zinātnes, izglītības, konsultācijas, informācijas un citu lauksaimniecības interešu pārstāvošas nepeļņas organizācijas, biedrības, savienības, asociācijas u.c.

(2) Palātas uzbūvi, biedru uzņemšanas un izslēgšanas kārtību nosaka statūti. Palātā jābūt vismaz trim biedriem, kas pārstāv Palātu valsts mērogā.

(3) Palātas biedriem ir statūtos paredzētās tiesības. Biedru reģistrācija notiek Latvijas Republikas likumos noteiktajā kārtībā.

3.pants. Palātas tiesības.

(1) Palātai ir tiesības:

1) rīkoties ar tai piederošo mantu un līdzekļiem;

2) noslēgt līgumus un uzņemties saistības;

3) dibināt Palātas nodaļas, uzņēmumus, organizācijas un savus preses izdevumus;

4) vākt, uzkrāt, apkopot un publicēt informāciju par lauksaimniecisko darbību;

5) statūtos noteiktajā kārtībā sniegt bezmaksas un maksas pakalpojumus;

6) dibināt savus apbalvojumus un iesniegt priekšlikumus par valsts apbalvojumu piešķiršanu;

7) uzstāties starptautiskās organizācijās.

(2) Palāta iesniedz savus priekšlikumus pašvaldībās, valdībā un Saeimā.

(3) Palāta deleģē pārstāvjus valsts akciju sabiedrībās, Hipotēku un zemes banku valdē, institūcijās, kas rīkojas lauksaimniecībā laukos.

4.pants. Palātas pienākumi.

Palātas pienākumi un uzdevumi ir šādi:

1) veicināt lauksaimniecības pašpārvaldes attīstību un saskaņot atsevišķu organizāciju — biedru sadarbību;

2) pārstāvēt Palātas biedru intereses valsts pārvaldes un pašvaldību institūcijās, organizēt sadarbību ar atbilstošām ārzemju organizācijām;

3) piedalīties valsts budžeta lauksaimniecības un lauku intereses skarošu likumu, nolikumu un citu normatīvu dokumentu izstrādāšanā un sniegt par tiem Palātas atsauksmi;

4) veidot un vadīt Palātas konsultācijas dienestu, rīkot izglītojošus pasākumus un dibināt izglītības iestādes;

5) veicināt kooperācijas attīstību lauksaimniecībā, lauksaimniecisku uzņēmumu un kredītiestāžu izveidošanos un darbu;

6) veicināt lauksaimniecības un pārtikas produktu eksportu;

7) atbalstīt lauku kultūru un lauku iedzīvotāju radošu darbību;

8) izplatīt priekšzīmīgu saimniecību pieredzi, apbalvot sekmīgākos ražotājus, nodibināt un piešķirt prēmijas un citus apbalvojumus, rīkot izstādes, konkursus, gadatirgus un dažādus citus sarīkojumus vai veicināt tos.

5.pants. Palātas ienākumi un īpašumi.

(1) Palātai ir īpašumtiesības uz tai ar likumu vai valdības lēmumu lietošanā nodotām būvēm, telpām, transporta līdzekļiem un citu īpašumu, kāds nepieciešams šajā likumā paredzēto pienākumu veikšaai.

(2) Palāta ir Latvijas Lauksaimniecības kameras īpašums, tiesību un saistību pārņēmēja un realizētāja.

(3) Palātas ienākumu avoti bez tam ir:

1) iestāšanās maksa, biedru naudas un citi mērķmaksājumi;

2) ienākumi par Palātas struktūru un organizāciju sniegtiem pakalpojumiem;

3) fizisko un juridisko personu dāvinājumi;

4) nevalstisko un starptautisko organizāciju un fondu dāvinājumi;

5) kredītiestāžu maksājumi par ieguldītiem līdzekļiem;

6) aizņēmumi;

7) valsts finansiāls atbalsts;

8) ar 1999.finansu gadu sākot, triju procentu atskaitījums no valsts akcīzes nodokļa.

6.pants. Pārejas noteikumi.

Palātas statūtu izstrādei un dibināšanas kongresa sasaukšanai valdība kopā ar Latvijas Zemnieku federāciju izveido komisiju Ministru kabineta locekļa vadībā. Dibināšanas kongresam jānotiek ne vēlāk kā sešus mēnešus pēc šā likuma pieņemšanas.

Likumprojekts

Par Eiropas konvenciju par informāciju par ārvalstu likumiem un tās papildu protokolu

Saeimas dok.nr.3595; likumprojekts nr.998

Ministru kabineta 1997.gada 7.oktobra

sēdē akceptēts (prot. nr. 56, 10.¤) un

23.decembrī iesniegts Saeimas izskatīšanai

1.pants. 1968.gada 7.jūnija Eiropas konvencija par informāciju par ārvalstu likumiem (turpmāk — Konvencija) un tās 1978.gada 15.marta papildu protokols (turpmāk — Papildu protokols) ar šo likumu tiek pieņemti un apstiprināti.

2.pants. Saskaņā ar Konvencijas 2.panta pirmo daļu noteikt, ka Konvencijas izpildei nepieciešamā saņēmējaģentūra Latvijas Republikā ir Tieslietu ministrija, un par to Ārlietu ministrija informē Eiropas Padomes ģenerālsekretāru.

3.pants. Saskaņā ar Konvencijas 2.panta otro daļu noteikt, ka Konvencijas izpildei nepieciešamās nosūtītājaģentūras Latvijas Republikā ir Tieslietu ministrija un Ģenerālprokuratūra, un par to Ārlietu ministrija informē Eiropas Padomes ģenerālsekretāru.

4.pants. (1) Lūgumi sniegt informāciju, kas paredzēta Konvencijas 1.pantā, ir iesniedzami Tieslietu ministrijā. Šādus lūgumus ir tiesīgas iesniegt tiesas, ieskaitot Satversmes tiesu. Tieslietu ministrija, ja nepieciešams, ir tiesīga pieņemt minētos lūgumus arī no citām institūcijām, kuru kompetencē saskaņā ar normatīvajiem aktiem ir strīdu izšķiršana civilajās un komerciālajās lietās.

(2) Lūgumi sniegt informāciju, kas paredzēta Papildu protokola 1.pantā krimināllietas pirmstiesas izmeklēšanas stadijā ir iesniedzami Ģenerālprokuratūrā, bet krimināllietas iztiesāšanas stadijā — Tieslietu ministrijā. Šādus lūgumus krimināllietas pirmstiesas izmeklēšanas stadijā ir tiesīgas iesniegt prokuratūras un izziņas iestādes, bet krimināllietas iztiesāšanas stadijā — tiesas, ieskaitot Satversmes tiesu.

5.pants. Ministrijas un Ģenerālprokuratūra atbilstoši to kompetencei ir atbildīgas par atbilžu sagatavošanu uz saskaņā ar Konvenciju un Papildu protokolu iesniegtajiem lūgumiem sniegt informāciju par Latvijas Republikas likumiem un citiem normatīvajiem aktiem.

6.pants. Tieslietu ministrija un Ģenerālprokuratūra, ja nepieciešams, ir tiesīgas noslēgt ar kompetentajām ārvalstu iestādēm papildu vienošanās par Konvencijā un Papildu protokolā paredzētās informācijas sniegšanai izmantojamajām valodām un minētās informācijas sniegšanas izdevumu segšanu.

7.pants. Saskaņā ar Papildu protokola 5.pantu Latvijas Republikai nav saistoša Papildu protokola II nodaļa, un par to Ārlietu ministrija paziņo Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.

8.pants. Likums stājas spēkā tā izsludināšanas dienā. Līdz ar likumu izsludināma Konvencija un Papildu protokols angļu valodā un to tulkojums latviešu valodā.

9.pants. Konvencija stājas spēkā tās 17.pantā noteiktajā laikā un kārtībā un Papildu protokols — tā 17.pantā noteiktajā laikā un kārtībā, un par to Ārlietu ministrija paziņo laikrakstā “Latvijas Vētsnesis”.

Eiropas konvencija par informāciju par ārvalstu likumiem

Eiropas Padomes dalībvalstis, kuras parakstījušas šo Konvenciju, uzskatīdamas, ka Eiropas Padomes mērķis ir panākt ciešāku vienotību starp tās dalībvalstīm, būdamas pārliecinātas kā starptautiskas savstarpējās palīdzības sistēmas izveidošana, lai atvieglinātu tiesu institūciju pieeju ārvalstu likumiem, dos ieguldījumus šī mērķa sasniegšanā, ir vienojušās:

1.pants. Konvencijas piemērošanas sfēra

1. Līgumslēdzējas puses apņemas sniegt viena otrai saskaņā ar šīs Konvencijas noteikumiem informāciju par to likumiem un procesu civilajās un komerciālajās jomās, kā arī par to tiesu varas organizāciju.

2. Tomēr divas vai vairākas Līgumslēdzējas puses var nolemt paplašināt savā starpā šīs Konvencijas piemērošanas sfēru, iekļaujot citas jomas, kas nav minētas iepriekšējā punktā. Šādu līgumu teksti ir jāiesniedz Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.

2.pants. Nacionālās saziņas iestādes

1. Lai izpildītu šīs Konvencijas noteikumus, katrai Līgumslēdzējai pusei ir jāizveido vai jāieceļ viena iestāde (turpmāk— “saņēmējaģentūra”) kura:

(a) saņems no citām Līgumslēdzējām pusēm lūgumus sniegt informāciju saskaņā ar šīs Konvencijas 1.panta 1.punktu;

(b) izpildīs šos lūgumus saskaņā ar 6.pantu.

Saņēmējaģentūra var būt vai nu ministrijas departaments, vai cita valsts iestāde.

2. Katra Līgumslēdzēja puse var izveidot vai iecelt vienu vai vairākas iestādes (turpmāk— “nosūtītājaģentūra”), kura saņems lūgumus sniegt informāciju no savas valsts tiesu institūcijām un nosūtīs tos uz kompetento ārvalsts saņēmējaģentūru. Saņēmējaģentūru var iecelt arī par nosūtītājaģentūru.

3.Katra Līgumslēdzēja puse informēs Eiropas Padomes ģenerālsekretāru par tās saņēmējaģentūras un, ja nepieciešams, nosūtītājaģentūras vai aģentūru nosaukumu un adresi.

3.pants. Institūcijas, kurām ir tiesības lūgt informāciju

1. Lūgumu sniegt informāciju var iesniegt vienīgi tiesu institūcija, arī tad, ja tā pati nav to sastādījusi. Lūgumu var iesniegt tikai tādā gadījumā, ja ir faktiski uzsākta tiesvedība.

2. Jebkura Līgumslēdzēja puse, ja tā nav izveidojusi vai iecēlusi nosūtītājaģentūru, var, iesniedzot Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu deklarāciju, norādīt, kuras no savām institūcijām tā uzskatīs par tiesu institūcijām iepriekšējā punkta izpratnē.

3. Divas vai vairākas Līgumslēdzējas puses var vienoties paplašināt savā starpā šīs Konvencijas piemērošanu, attiecinot to uz lūgumiem no citām institūcijām, kas nav tiesu institūcijas. Šādu līgumu teksti ir jāiesniedz Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.

4.pants. Lūguma sniegt informāciju saturs

1. Lūgumā sniegt informāciju ir jānorāda tiesu institūcija, kura to nosūta, kā arī lietas raksturs, tajā ir pēc iespējas precīzi jānorāda jautājumi, kuros ir nepieciešama informācija par lūguma saņēmējvalsts likumiem, un tā tiesību sistēma, par kuru ir nepieciešama informācija, ja lūguma saņēmējvalstī pastāv vairāk nekā viena tiesību sistēma.

2. Lūgumā tāpat ir jānorāda fakti, kas nepieciešami gan tā pienācīgai izprašanai, gan arī tiešas un precīzas atbildes formulēšanai. Ja ir nepieciešams precizēt lūguma apjomu var pievienot dokumentu kopijas.

3. Lūgumā var iekļaut jautājumus tādās jomās, kas nav minētas 1. panta 1.punktā, ja tie ir saistīti ar galvenajiem lūgumā norādītajiem jautājumiem.

4. Ja lūgumu nav sastādījusi tiesu institūcija, tam ir jāpievieno šādas institūcijas lēmums par piekrišanu lūgumam.

5.pants. Lūguma sniegt informāciju nosūtīšana

Nosūtītājaģentūrai vai, ja tāda nav izveidota, tiesu institūcijai, kurā radies lūgums sniegt informāciju, tas ir jānosūta tieši lūguma saņēmējvalsts saņēmējaģentūrai.

6.pants. Institūcijas, kuras ir pilnvarotas sniegt atbildi

1. Saņēmējaģentūra, kas ir saņēmusi lūgumu sniegt informāciju, var vai nu pati sagatavot atbildi, vai arī nosūtīt lūgumu uz citu valsts vai oficiālu iestādi atbildes sagatavošanai.

2. Saņēmējaģentūra var nepieciešamības gadījumā vai administratīvi organizatorisku apsvērumu dēļ nosūtīt lūgumu atbildes sagatavošanai privātstruktūrai vai kvalificētam juristam.

3. Ja iepriekšējā punkta noteikumu piemērošana var izraisīt izdevumus, saņēmējaģentūrai pirms iepriekšējā punktā minētās nosūtīšanas izdarīšanas ir jāinformē institūcija, kas lūgumu iesniegusi, par privāto struktūru, vai juristu, kuram attiecīgais lūgums tiks nodots, pēc iespējas precizāk norādot iespējamās izmaksas un jālūdz tās piekrišana.

7.pants. Atbildes saturs

Atbildes mērķis ir sniegt tiesu institūcijai, kura ir nosūtījusi lūgumu, objektīvu un patiesu informāciju par lūguma saņēmējvalsts likumiem. Atbildei ir jāsatur, ja nepieciešams, vajadzīgo normatīvo aktu un tiesu nolēmumu teksti. Tai ir jāpievieno jebkādi papildu dokumenti, kādi ir uzskatāmi par nepieciešamiem pienācīgai lūguma iesniedzējas institūcijas informēšanai, piemēram, izvilkumi no doktrināliem darbiem, un “travaux pr¸paratories”. Tai tāpat var pievienot izskaidrojošus komentārus.

8.pants. Atbildes sekas

Atbildē sniegtā informācija nav saistoša tiesu institūcijai, kura ir iesniegusi attiecīgo lūgumu.

9.pants. Atbildes nodošana

Saņēmējaģentūrai ir jānosūta atbilde nosūtītājaģentūrai, ja lūgumu ir nosūtījusi šī aģentūra, vai arī tiesu institūcijai, ja tā lūgumu bija iesniegusi tieši.

10.pants. Pienākums sniegt atbildi

1. Saņēmējaģentūrai, kurai ir ticis nosūtīts lūgums sniegt informāciju, ir jāizpilda lūgums saskaņā ar 6.pantu, ievērojot 11.panta noteikumus.

2. Ja atbildi negatavo saņēmējaģentūra, tai ir jānodrošina atbildes nosūtīšana saskaņā ar 12.pantā paredzētajiem nosacījumiem.

11.pants. Izņēmumi attiecībā uz pienākumu sniegt atbildi

Lūguma saņēmējvalsts var atteikties lūgumu izpildīt sniegt informāciju, ja lieta, sakarā ar kuru iesniegts lūgums, aizskar tās intereses vai ja tā uzskata, ka atbilde var apdraudēt tās suverenitāti vai drošību.

12.pants. Atbildes termiņš

Atbilde uz lūgumu sniegt informāciju ir jāsniedz pēc iespējas ātri. Tomēr, ja atbildes sagatavošana prasa ilgāku laiku, saņēmējaģentūrai par to ir jāinformē lūguma iesniedzēja ārvalsts institūcija un, ja iespējams, vienlaicīgi jāinformē par iespējamo datumu, kurā atbilde tiks nosūtīta.

13.pants. Papildu informācija

1. Saņēmējaģentūra, kā arī tā iestāde vai persona, kuru tā ir pilnvarojusi atbildēt saskaņā ar 6.panta noteikumiem, var lūgt institūciju, kura ir iesniegusi attiecīgo lūgumu, nodrošināt tai jebkuru papildu informāciju, kuru tā uzskata par nepieciešamu atbildes sagatavošanai.

2. Saņēmējaģentūrai ir jānosūta lūgums sniegt papildu informāciju tādā pašā kārtībā, kādā ir noteikta 9.pantā atbildes nosūtīšanai.

14.pants. Valodas

1. Lūgumam sniegt informāciju un tā pielikumiem ir jābūt lūguma saņēmējvalsts oficiālajā vai vienā no oficiālajām valodām, vai arī tam ir jāpievieno tulkojums vienā no šīm valodām. Atbildei ir jābūt lūguma saņēmējvalsts valodā.

2. Tomēr divas vai vairākas Līgumslēdzējas puses var savā starpā vienoties un piemērot citus noteikumus, kas atšķiras no iepriekšējā punktā minētajiem.

15.pants. Izdevumi

1. Atbilde nav saistāma ar jebkādām nodevām vai izmaksām, izņemot tās, kas minētas 6.panta 3.punktā un kuras ir jāsedz tai valstij, kura ir iesniegusi attiecīgo lūgumu.

2. Tomēr divas vai vairākas Līgumslēdzējas puses var savā starpā vienoties un piemērot citus noteikumus, kas atšķiras no iepriekšējā punktā minētajiem.

16.pants. Federālās valstis

Federālās valstis konstitucionālu apsvērumu dēļ var nodot citām valsts iestādēm tās saņēmējaģentūras funkcijas, kas nav paredzētas 2. panta 1(a) apakšpunktā.

17.pants. Konvencijas spēkā stāšanās

1. Šo Konvenciju var parakstīt Eiropas Padomes dalībvalstis. To ir nepieciešams ratificēt vai pieņemt. Ratifikācijas vai pieņemšanas dokumenti iesniedzami glabāšanā Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.

2. Šī Konvencija stājas spēkā trīs mēnešus pēc tam, kad iesniegts glabāšanā trešais ratifikācijas vai pieņemšanas dokuments.

3. Attiecībā uz valsti, kas parakstījusi Konvenciju, bet ratificē vai pieņem to vēlāk, šī Konvencija stājas spēkā trīs mēnešus pēc tam, kad iesniegts glabāšanā tās ratifikācijas vai pieņemšanas dokuments.

18.pants. Valstu, kas nav Eiropas Padomes dalībvalstis, pievienošanās

1. Pēc tam, kad šī Konvencija ir stājusies spēkā, Eiropas Padomes Ministru komiteja var uzaicināt tai pievienoties jebkuru valsti, kas nav Eiropas Padomes dalībvalsts.

2. Šāda pievienošanās notiek, iesniedzot glabāšanā Eiropas Padomes ģenerālsekretāram pievienošanās dokumentu, kas stājas spēkā trīs mēnešus pēc tā iesniegšanas.

19. pants. Konvencijas teritoriālā piemērošana

1. Ikviena Līgumslēdzēja puse, parakstot šo Konvenciju vai iesniedzot glabāšanā tās ratifikācijas, pieņemšanas vai pievienošanās dokumentu, var norādīt teritoriju vai teritorijas, uz kurām šī Konvencija attieksies.

2. Ikviena Līgumslēdzēja puse, iesniedzot Konvencijas ratifikācijas, pieņemšanas vai pievienošanās dokumentu, kā arī jebkurā laikā vēlāk var iesniegt Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu deklarāciju, kurā tā norāda, ka paplašinās šīs Konvencijas piemērošanas sfēru, attiecinot to uz vēl kādu citu teritoriju vai teritorijām, kuras norādītas deklarācijā un par kuru starptautiskajām attiecībām šī Līgumslēdzēja puse ir atbildīga vai kuru vārdā tā ir pilnvarota uzņemties saistības.

3. Katru deklarāciju, kas iesniegta saskaņā ar iepriekšējo punktu attiecībā uz jebkuru šādā deklarācijā minēto teritoriju, var atsaukt šīs Konvencijas 20. panta noteiktajā kārtībā.

20. pants. Konvencijas darbības termiņš un denonsēšana

1. Šī Konvencija ir noslēgta uz nenoteiktu laiku.

2. Ikviena Līgumslēdzēja puse var denonsēt šo Konvenciju tiktāl, ciktāl tā uz to attiecas, iesniedzot Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu.

3. Šāda denonsēšana stājas spēkā sešus mēnešus pēc tam, kad šādu paziņojumu saņēmis Eiropas Padomes ģenerālsekretārs.

21. pants. Eiropas Padomes ģenerālsekretāra funkcijas

Eiropas Padomes ģenerālsekretāram ir jāinformē Eiropas Padomes dalībvalstis un visas šai Konvencijai pievienojušās valstis par:

(a) katru parakstīšanas gadījumu;

(b) katru gadījumu, kad glabāšanā tiek iesniegts ratifikācijas, pieņemšanas vai pievienošanās dokuments;

(c) katru šīs Konvencijas spēkā stāšanās gadījumu saskaņā ar tās 17. pantu;

(d) katru deklarāciju, kas saņemta saskaņā ar 1. panta 2. punkta, 2. panta 3. punkta, 3. panta 2. punkta un 19. panta 2. un 3. punkta noteikumiem;

(e) katru paziņojumu, kas saņemts saskaņā ar 20. panta noteikumiem, un datumu, kad denonsēšana stājas spēkā.

Iepriekšminēto apliecinot, Konvenciju ir parakstījušas uz to pienācīgi pilnvarotas personas.

Sastādīta Londonā 1968. gada 7. jūnijā franču un angļu valodā, abi teksti ir vienlīdz autentiski, vienā eksemplārā, kas glabāsies Eiropas Padomes arhīvā. Ģenerālsekretārs nosūtīs apliecinātus norakstus visu to valstu valdībām, kuras ir parakstījušas šo Konvenciju vai tai pievienojušās.

Papildu protokols Eiropas konvencijai par informāciju par ārvalstu likumiem

Eiropas Padomes dalībvalstis, kuras parakstījušas šo Protokolu,

ievērodamas Eiropas konvencijas par informāciju par ārvalstu likumiem, kura tika atklāta parakstīšanai Londonā 1968. gada 7. jūnijā (turpmāk — “Konvencija”), noteikumus;

uzskatīdamas, ka ir vēlams paplašināt šīs Konvencijas nodibināto starptautiskās savstarpējās palīdzības sistēmu krimināltiesību un kriminālprocesa jomā, balstoties uz šīs sistēmas daudzpusējību un pieejamību visām Konvencijas Līgumslēdzējām pusēm,

uzskatīdamas, ka, lai novērstu pastāvošos ekonomiskos šķēršļus juridiskā procesa uzsākšanai un atvieglinātu personām, kas atrodas smagā ekonomiskā stāvoklī, to tiesību realizāciju dalībvalstīs, tāpat ir vēlams paplašināt Konvencijas nodibināto sistēmu, ietverot tajā juridisko palīdzību un konsultācijas civilajās un komerciālajās lietās,

ievērodamas, ka Konvencijas 1. panta 2. punkts paredz to, ka divas vai vairākas Līgumslēdzējas puses var savā starpā paplašināt Konvencijas piemērošanas sfēru, ietverot tajā jomas, kas nav paredzētas Konvencijā,

ievērodamas, ka Konvencijas 3. panta 3. punkts paredz, ka divas vai vairākas Līgumslēdzējas puses var savā starpā paplašināt Konvencijas piemērošanas sfēru, ietverot tajā lūgumus no tādām institūcijām, kas nav tiesu institūcijas,

ir vienojušās par sekojošo:

I nodaļa

1.pants

Līgumslēdzējas puses apņemas sniegt viena otrai saskaņā ar Konvencijas noteikumiem informāciju par savu materiālo un procesuālo tiesību normām, kā arī par tiesu varas organizāciju kriminālajā jomā, ieskaitot prokuratūras iestādes, kā arī par likumiem, kas attiecas uz kriminālsankciju izpildi. Šī apņemšanās attiecas uz jebkuru tiesvedību attiecībā uz nodarījumiem, kriminālvajāšana par kuriem lūguma sniegt informāciju izdarīšanas brīdī atrodas lūguma nosūtītājas Puses tiesu institūciju jurisdikcijā.

2.pants

Lūgumu sniegt informāciju par jautājumiem jomās, kas minētas 1. pantā, var iesniegt:

(a) ne tikai tiesa, bet arī jebkura tiesu varas institūcija, kurai ir tiesības veikt kriminālvajāšanu par nodarījumiem vai izpildīt galīgi un saistoši pieņemtus spriedumus;

(b) ne tikai laikā, kad tiesvedība ir jau faktiski uzsākta, bet arī tad, kad tiesvedības uzsākšana ir paredzama.

II nodaļa

3.pants

Konvencijas 1. panta 1. punktā paredzētās apņemšanās ietvaros Līgumslēdzējas puses vienojas, ka lūgumus sniegt informāciju var iesniegt:

(a) ne tikai tiesu institūcija, bet arī jebkura institūcija vai persona, kura, darbojoties oficiālo juridiskās palīdzības vai juridiskās konsultācijas sistēmu ietvaros, uzstājas tādu personu vārdā, kas atrodas smagā ekonomiskā stāvoklī;

(b) ne tikai laikā, kad tiesvedība ir jau faktiski uzsākta, bet arī tad, kad tiesvedības uzsākšana ir paredzama.

4.pants

1. Katra Līgumslēdzēja puse, kura nav izveidojusi vai iecēlusi vienu vai vairākas iestādes, kas darbotos kā nosūtītājaģentūras saskaņā ar Konvencijas 2. panta 2. punktu, apņemas izveidot vai iecelt šādu aģentūru vai aģentūras, lai nosūtītu jebkuru lūgumu sniegt informāciju attiecīgajai kompetentajai ārvalsts saņēmējaģentūrai saskaņā ar šī Protokola 3. pantu.

2. Katra Līgumslēdzēja puse apņemas informēt Eiropas Padomes ģenerālsekre–tāru par saskaņā ar iepriekšējo punktu izveidotās vai ieceltās nosūtītājaģentūras vai aģentūru nosaukumu un adresi.

III nodaļa

5.pants

1. Ikviena valsts, parakstot šo Protokolu vai iesniedzot savu ratifikācijas, pieņemšanas, atzīšanas vai pievienošanās dokumentu, var deklarēt, ka tai ir saistoša tikai šī Protokola I nodaļa vai arī tikai II nodaļa.

2. Ikviena valsts, kura iesniegusi šādu deklarāciju, var jebkurā laikā vēlāk deklarēt, ka tai būs saistoši gan I nodaļas, gan arī II nodaļas noteikumi, iesniedzot par to Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu, kas stājas spēkā tā saņemšanas dienā.

3. Ikviena Līgumslēdzēja puse, kurai ir saistoši gan I nodaļas, gan arī II nodaļas noteikumi, var jebkurā laikā deklarēt, ka tai būs saistoša tikai šī Protokola I nodaļa vai arī tikai II nodaļa, iesniedzot par to Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu. Šāds paziņojums stājas spēkā sešus mēnešus pēc tā saņemšanas.

4. I nodaļas vai, iespējams, II nodaļas noteikumi tiks piemēroti tikai starp tādām Līgumslēdzējām pusēm, kurām ir saistoši attiecīgās nodaļas noteikumi.

6.pants

1. Šo Protokolu var parakstīt Konvenciju parakstījušās Eiropas Padomes dalībvalsts, kas var kļūt par Protokola pusēm:

(a) parakstot, neiesniedzot atrunu par ratifikācijas, pieņemšanas vai atzīšanas nepieciešamību;

(b) parakstot un iesniedzot atrunu par ratifikācijas, pieņemšanas vai atzīšanas nepieciešamību, kurai seko ratifikācija, pieņemšana vai atzīšana.

2. Ratifikācijas, pieņemšanas vai atzīšanas dokumenti iesniedzami glabāšanā Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.

3. Eiropas Padomes dalībvalsts nedrīkst parakstīt šo Protokolu, neiesniedzot atrunu par ratifikācijas, pieņemšanas vai atzīšanas nepieciešamību, ne arī ratificēt, pieņemt vai atzīt to, ja tā vienlaicīgi vai iepriekš nav ratificējusi vai pieņēmusi Konvenciju.

7.pants

1. Šis Protokols stājas spēkā trīs mēnešus pēc tam, kad trīs Eiropas Padomes dalībvalstis ir kļuvušas par Protokola Pusēm saskaņā ar 6. panta noteikumiem.

2. Attiecībā uz jebkuru dalībvalsti, kas pēc tam parakstīs šo Protokolu, neiesniedzot paziņojumu par ratifikācijas, pieņemšanas vai atzīšanas nepieciešamību vai kas to ratificēs, pieņems vai atzīs, Protokols stājas spēkā trīs mēnešus pēc šādas parakstīšanas dienas vai dienas, kad iesniegts glabāšanā ratifikācijas, pieņemšanas vai atzīšanas dokuments.

8.pants

1. Pēc tam, kad šis Protokols ir stājies spēkā, Eiropas Padomes Ministru komiteja var uzaicināt tam pievienoties jebkuru valsti, kas ir pievienojusies vai ir tikusi uzaicināta pievienoties Konvencijai.

2. Šāda pievienošanās notiek, iesniedzot glabāšanā Eiropas Padomes ģenerālsekretāram pievienošanās dokumentu, kas stājas spēkā trīs mēnešus pēc tā iesniegšanas.

9.pants

1. Ikviena valsts, parakstot šo Protokolu vai iesniedzot glabāšanā tā ratifikācijas, pieņemšanas, atzīšanas vai pievienošanās dokumentu, var norādīt teritoriju vai teritorijas, uz kurām šis Protokols attieksies.

2. Ikviena valsts, iesniedzot Protokola ratifikācijas, pieņemšanas, atzīšanas vai pievienošanās dokumentu, kā arī jebkurā laikā vēlāk var iesniegt Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu deklarāciju, kurā tā norāda, ka paplašinās šī Protokola piemērošanas sfēru, attiecinot to uz vēl kādu citu teritoriju vai teritorijām, kuras norādītas deklarācijā un par kuru starptautiskajām attiecībām šī valsts ir atbildīga, vai kuru vārdā tā ir pilnvarota uzņemties saistības.

3. Katru deklarāciju, kas iesniegta saskaņā ar iepriekšējo punktu attiecībā uz jebkuru šādā deklarācijā minēto teritoriju, var atsaukt, iesniedzot Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu. Šāds atsaukums stājas spēkā sešus mēnešus pēc tam, kad paziņojumu saņēmis Eiropas Padomes ģenerālsekretārs.

10. pants

1. Ikviena Līgumslēdzēja valsts var denonsēt šo Protokolu tiktāl, ciktāl tas uz to attiecas, iesniedzot Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu paziņojumu.

2. Šāda denonsēšana stājas spēkā sešus mēnešus pēc tam, kad attiecīgo paziņojumu saņēmis Eiropas Padomes ģenerālsekretārs.

3. Konvencijas denonsēšana automātiski nozīmē šī Protokola denonsēšanu.

11. pants

Eiropas Padomes ģenerālsekretāram ir jāinformē Padomes dalībvalstis un visas Konvencijai pievienojušās valstis par:

(a) katru parakstīšanas gadījumu, neiesniedzot atrunu par ratifikācijas, pieņemšanas vai atzīšanas nepieciešamību;

(b) katru parakstīšanas gadījumu, iesniedzot atrunu par ratifikācijas, pieņemšanas vai atzīšanas nepieciešamību;

(c) katru gadījumu, kad glabāšanā tiek iesniegts ratifikācijas, pieņemšanas, atzīšanas vai pievienošanās dokuments;

(d) katru šī Protokola spēkā stāšanās gadījumu saskaņā ar tā 7. pantu;

(e) katru paziņojumu, kas saņemts saskaņā ar 4. panta noteikumiem;

(f) katru deklarāciju vai paziņojumu, kas saņemts saskaņā ar 5.panta noteikumiem;

(g) katru deklarāciju, kas saņemta saskaņā ar 9. panta noteikumiem un katru šādas deklarācijas atsaukuma gadījumu;

(h) katru paziņojumu, kas saņemts saskaņā ar 10. panta noteikumiem un datumu, kurā denonsēšana stājas spēkā.

Iepriekšminēto apliecinot, Protokolu ir parakstījušas uz to attiecīgi pilnvarotas personas.

Sastādīts Strasbūrā 1978. gada 15. martā angļu un franču valodā, abi teksti ir vienlīdz autentiski, vienā eksemplārā, kas glabāsies Eiropas Padomes arhīvā. Ģenerālsekretārs nosūtīs apliecinātus norakstus visām tām valstīm, kuras ir parakstījušas šo Protokolu vai tam pievienojušās.

Par likumprojektu

1968.gadā Eiropas Padomē pieņemtā Eiropas konvencija par informāciju par ārvalstu likumiem paredz valstu apņemšanos savstarpēji sniegt informāciju par saviem likumiem un procesuālajām normām civilajās un komerciālajās jomās, kā arī par to tiesu varas organizāciju. Šādas Konvencijas nepieciešamība tiek pamatota ar to, ka saskaņā ar dalībvalstīs spēkā esošajām kolīziju normām tiesām nereti ir jāpiemēro ārvalsts tiesību principi, it īpaši jautājumos, kas saistīti ar līgumiskajām saistībām, ģimenes tiesībām vai personu juridisko statusu. Konvencijas piemērošanas sfēru ierobežo tas, ka lūgumu sniegt informāciju var iesniegt vienīgi tiesa un tikai tādā gadījumā, ja ir faktiski uzsākta tiesvedība.

Konvencijas izpildei katrai Līgumslēdzējai pusei ir jāieceļ atbildīgās saziņas iestādes, kuras saņems no citām valstīm lūgumus sniegt informāciju, izpildīs šos lūgumus, kā arī saņems lūgumus sniegt informāciju no savas valsts tiesām un nosūtīs tos uz kompetentu ārvalsts iestādi. Konvencijas izpildes tehniskā puse būs līdzīga Latvijas noslēgto savstarpējās tiesiskās palīdzības līgumu izpildei.

Informācija tiek sniegta tās valsts valodā, kura sniedz informāciju pēc otras valsts lūguma, un tā ir bezmaksas.

Papildu protokols paplašina šīs Konvencijas piemērošanas sfēru, attiecinot to arī uz informāciju par materiālo un procesuālo tiesību normām, kā arī uz tiesu varas organizāciju kriminālajā jomā, ieskaitot prokuratūras iestādes, kā arī uz likumiem, kas attiecas uz kriminālsankciju izpildi.

Papildu protokols tāpat paplašina to institūciju loku, kas ir tiesīgas iesniegt lūgumus sniegt informāciju, iekļaujot tajā arī prokuratūras un soda izpildes iestādes. Protokols tāpat paredz iespēju šadas iespējas piešķirt jebkurai institūcijai vai personai, kura, darbojoties oficiālo juridiskās palīdzības vai juridiskās konsultācijas sistēmu ietvaros, uzstājas tādu personu vārdā, kas atrodas ekonomiski smagā stāvoklī, tomēr protokols tāpat paredz iespēju attiecībā uz šo normu izdarīt atrunu, tādējādi novēršot iespējamu pārmērīgu lūgumu daudzumu. Saskaņā ar izstrādāto likumprojektu ir paredzēts izmantot šo iespēju. Tas ir nepieciešams vēl jo vairāk tāpēc, ka vismaz pagaidām Latvijā nedarbojas bezmaksas juridiskās palīdzības sistēma civilajās un komerciālajās lietās, tātad, pieņemot šo Papildu protokola nodaļu, nebūtu iespējams nodrošināt savstarpējīguma principu.

Eiropas konvenciju par informāciju par ārvalstu likumiem ir ratificējušas gandrīz visas Eiropas Padomes dalībvalstis, vienīgie izņēmumi ir Albānija, Andora, Horvātija, Čehija, Īrija, Moldova, San Marino, Maķedonija un Latvija. Konvenciju ir ratificējusi arī Lietuva, Igaunija to jau ir parakstījusi un gatavojas ratificēt. Papildu protokolu arī nav ratificējušas tikai dažas EP dalībvalstis. Nepieciešamību pievienoties šai Konvencijai un tās papildu protokolu vairākkārt ir uzsvēris Latvijas vēstnieks Eiropas Padomē A.Teikmanis, savas nesenās viesošanās laikā Rīgā to ratifikāciju atbalstīja arī Gijs de Vels, EP Tieslietu direktorāta direktors.

Tieslietu ministrs Dz.Rasnačs

Likumprojekts

Par grozījumu Pilsonības likumā

Saeimas dok.nr.3631; likumprojekts nr.1010

Izdarīt Pilsonības likumā (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1994, 17. nr.; 1995, 8.nr.; 1997, 5.nr.) šādus grozījumus:

Papildināt 2.pantu ar 6.punktu šādā redakcijā:

“personas, kuras dzimušas Latvijā, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā, kuras reģistrējušās likumā noteiktajā kārtībā un pēc 1990.gada 4.maija ieguvušas augstāko izglītību latviešu valodas mācību plūsmā Latvijas augstākajās mācību iestādēs, ja šīm personām nav citas valsts pilsonības (pavalstniecības) vai tās ir saņēmušas iepriekšējās pilsonības (pavalstniecības) valsts ekspatriācijas atļauju, ja tādu paredz šīs valsts likumi.”

1998.gada 14.janvārī

Saeimas deputāti: A.Rubins, V.Kalnbērzs, E.Grinovskis,

I.Kreituse, J.Ādamsons, A.Saulītis, J.Strods, J.Urbanovičs,

G.Valdmanis, J.Ābele, J.Jurkāns, M.Lujāns, L.Stašs

Likumprojekts

Grozījumi Saeimas Kārtības rullī

Saeimas dok. nr. 3629; likumprojekts nr. 1009

Izdarīt Saeimas Kārtības rullī (Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs, 1994, 17., 24. nr.; 1996, 13., 22. nr.; 1997, 12.nr.) šādus grozījumus:

1. Izteikt 15. panta trešo daļu šādā redakcijā:

“(3) Ja sēde slēgta tāpēc, ka nav kvoruma (48. p.), pēc pēdējās balsošanas atsevišķa reģistrācija nav rīkojama un pēdējā balsošana uzskatāma par reģistrāciju.”

2. Papildināt 31. pantu ar astoto daļu šādā redakcijā:

“(8) Ja uz amatu izvirzīti vairāki kandidāti, tad šā panta pirmajā daļā minētās amatpersonas ievēlē, apstiprina vai ieceļ, aizklāti balsojot ar vēlēšanu zīmēm. Ne mazāk kā desmit deputāti var ierosināt, lai balsošana būtu ar elektroniskās balsošanas iekārtas palīdzību.”

3. Izteikt 64. panta tekstu šādā redakcijā:

“(1) Apspriežot likumprojektu otrajā un trešajā lasījumā, runas laiks:

1) referentam, Ministru prezidentam, Ministru kabineta pārstāvim nedrīkst pārsniegt piecas minūtes pirmajā reizē, divas minūtes katrā no turpmākajām reizēm;

2) pārējiem runātājiem nedrīkst pārsniegt piecas minūtes pirmajā reizē un divas minūtes otrajā reizē.

(2) Apspriežot likumprojektu par budžetu un Satversmi un visos pārējos gadījumos, runas laiks:

1) referentam, Ministru prezidentam un Ministru kabineta pārstāvim nedrīkst pārsniegt četrdesmit minūtes pirmajā reizē, desmit minūtes otrajā reizē un trīs minūtes katrā no turpmākajām reizēm;

2) pārējiem runātājiem nedrīkst pārsniegt desmit minūtes pirmajā reizē un trīs minūtes otrajā reizē.

(3) Pēc runātāja lūguma Saeima bez debatēm lemj par runas laika pagarināšanu.”

4. Izteikt 69. pantu šādā redakcijā:

“Runātāji runā no tribīnes, bet 66. un 67. pantā paredzētajos gadījumos no viņiem ierādītās vietas sēžu zālē.”

5. 90.1 panta ceturtajā daļā aizstāt vārdu “piecpadsmit” ar vārdu “desmit”.

6. 118. panta desmitajā daļā aizstāt vārdu “piecpadsmit” ar vārdu “desmit”.

7. 122. panta ceturtajā daļā aizstāt vārdu “trīs” ar vārdu “divas”.

8. 125. panta otrajā daļā aizstāt vārdu “piecas” ar vārdu “trīs”.

9. Izteikt 138. panta pirmo daļu šādā redakcijā:

“(1) Pirms balsošanas par likumprojektu un lēmuma projektu kopumā pēc sēdes vadītāja rīkojuma tiek zvanīts.”

10. 144. panta otrajā daļā aizstāt vārdu “piecas” ar vārdu “trīs”.

11. Papildināt 149. pantu ar trešo daļu šādā redakcijā:

“(3) Ārpolitikas darbībai nepieciešamos budžeta izdevumus komisija saskaņo ar Saeimas Prezidiju.”

1998. gada 14. janvārī

Saeimas deputāti: A.Čepānis, A. Ameriks, A. Jirgens,

I. Bērziņš, A. Krastiņš, K. Druva, M. Rudzītis

Likumprojekts

Ciltsdarba likums

Saeimas dok. nr.3622; likumprojekts nr.1008

Zemkopības ministrijas izstrādāts,

Ministru kabineta 1998.gada 13.janvāra

sēdē akceptēts (prot. nr.2, 8.¤) un

14.janvārī iesniegts Saeimas izskatīšanai

I nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1.pants

Likumā ir lietoti šādi termini:

1) ciltsapliecība — dzīvnieka izcelšanos un ciltsvērtību raksturojošs dokuments;

2) ciltsdarbs — zootehnisko pasākumu komplekss mērķtiecīgai dzīvnieku un mājputnu ģenētisko un saimnieciski derīgo īpašību uzlabošanai, kurā ietilpst to pareiza izaudzēšana, izlase un atlase, ēdināšana, turēšana, kopšana un uzskaite;

3) ciltsdarba programma — Zemkopības ministrijas apstiprināts dokuments, kas nosaka audzēšanas pasākumu kompleksu dzīvnieku un mājputnu ģenētisko un saimnieciski derīgo īpašību uzlabošanai, kurā ietilpst to pareiza audzēšana, izlase un atlase, ēdināšana, kopšana un uzskaite;

4) ciltsgrāmata — informācijas krājums par augstvērtīgu dzīvnieku izcelšanos, produktivitāti un ciltsvērtību;

5) ciltsvērtība — dzīvnieka izkopjamās pazīmes ģenētiski noteikta novirze no ganāmpulka vai populācijas vidējā rādītāja;

6) populācija — vienas sugas dzīvnieku kopa, kurai piemīt ģenētiski noteiktas īpatnības un kuras atražošana notiek galvenokārt šīs kopas ietvaros;

7) sertificēts vaislinieks — augstvērtīgs dzīvnieks šķirnes uzlabošanai;

8) šķirne — vienai sugai piederoša dzīvnieku populācija, kurai ir ģenētiski nosacītas līdzīgas saimnieciski derīgās īpašības;

9) šķirnes materiāls — ciltsdarbā izmantojamie dzīvnieki un viņu pavairošanas materiāls (bioprodukts, embriji un olšūnas).

2.pants

Likuma mērķis ir nodrošināt ciltsdarba sakārtošanu un attīstību valstī, lai sekmētu augstražīgu ganāmpulku izaudzēšanu un ekonomisku produkcijas ražošanu.

3.pants

Šis likums attiecas uz personām, kas nodarbojas ar produktīvo dzīvnieku, mājputnu un zirgu audzēšanu, kā arī uz personām un valsts pārvaldes iestādēm un institūcijām, kuras pilda ar ciltsdarbu saistītas funkcijas.

4.pants

Ciltsdarbs veicina produktīvo dzīvnieku (liellopu, cūku, aitu, kazu, kažokzvēru, trušu) un mājputnu (vistu, pīļu, zosu, tītaru), kā arī zirgu (turpmāk — dzīvnieki) saimnieciski derīgo īpašību izkopšanu, nodrošina dzīvnieku un to bioprodukcijas kvalitāti, padara dzīvnieku audzēšanu ekonomiskāku.

II nodaļa. Valsts funkcijas ciltsdarbā

5.pants

(1) Zemkopības ministrija:

1) koordinē vienotu ciltsdarba stratēģiju dzīvnieku saimnieciski derīgo īpašību izkopšanā un atražošanā;

2) sagatavo priekšlikumus par investīciju ieguldīšanu ciltsdarbā;

3) apstiprina ciltsdarba programmas katrai dzīvnieku populācijai;

4) nodrošina ar ciltsdarbu saistīto tiesību aktu izdošanu.

(2) Zemkopības ministrs apstiprina:

1) saistošas instrukcijas visām institūcijām, kas veic ciltsdarbu valsts ciltsgrāmatas kārtošanā, pārraudzības darba veikšanā, šķirnes dzīvnieku ciltsvērtības noteikšanā, dzīvnieku mākslīgajā apsēklošanā, embriju un olšūnu pārstādīšanā;

2) ieteikumus vaislinieku un to bioprodukta sertificēšanai, ciltsdokumentācijas un ciltsapliecības izdošanai, pārraugu, mākslīgās apsēklošanas tehniķu, dzīvnieku vērtēšanas ekspertu apmācībai un sertificēšanai, kā arī ciltsdarba pakalpojumu izcenojumiem.

(3) Instrukcijas un ieteikumi tiek publicēti laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.

6.pants

Dzīvnieku vērtēšanu un kontrolnovērtēšanu, dzīvnieku pārraudzību, mākslīgo apsēklošanu, embriju un olšūnu pārstādīšanu un šķirnes materiāla ievešanu un izvešanu atļauts veikt personām, kuras Ministru kabineta noteiktajā kārtībā saņēmušas sertifikātu.

7.pants

(1) Šī likuma un citu ar ciltsdarbu saistīto normatīvo aktu ievērošanu kontrolē Zemkopības ministrijas pārraudzībā izveidota valsts civiliestāde — Ciltsdarba valsts inspekcija.

(2) Ciltsdarba valsts inspekcijai ir juridiskās personas tiesības, kā arī zīmogs ar papildinātā Latvijas Republikas valsts mazā ģerboņa attēlu un iestādes nosaukumu.

8.pants

(1) Ciltsdarba valsts inspekciju vada inspekcijas priekšnieks, kura kandidatūru apstiprina Ministru kabinets un kuru ieceļ amatā un atbrīvo no amata zemkopības ministrs.

(2) Ciltsdarba valsts inspekcijas priekšnieks ir valsts civildienesta ierēdnis ar augstāko izglītību lopkopības vai veterinārijas specialitātē un darba stāžu specialitātē ne mazāku par pieciem gadiem.

(3) Ciltsdarba valsts inspektora amatu ir tiesīgi ieņemt rajonu lauksaimniecības departamentu vecākie referenti lopkopības jautājumos.

9.pants

Ciltsdarba valsts inspekcijas uzdevums ir kontrolēt un uzraudzīt, kā dzīvnieku audzētāji un institūcijas, kas veic ciltsdarbu, ievēro un izpilda šo likumu un citus ar ciltsdarbu saistītos normatīvos aktus.

10.pants

Ciltsdarba valsts inspekcijai savas kompetences ietvaros ir tiesības:

1) pārbaudīt dzīvnieku audzētāju saimniecības, uzņēmumus (uzņēmējsabiedrības), sabiedriskās organizācijas un citas institūcijas, kas veic ciltsdarbu, un saņemt no tām nepieciešamo informāciju;

2) anulēt normatīvajiem aktiem neatbilstošus ciltsdokumentus;

3) apturēt uz laiku līdz vienam gadam vai anulēt pārraugu, mākslīgās apsēklošanas tehniķu, dzīvnieku vērtēšanas ekspertu un citu ar ciltsdarbu saistītu personu darbību, ja tā neatbilst normatīvajos dokumentos noteiktajai kārtībai;

4) sastādīt administratīvo pārkāpumu protokolus un uzlikt administratīvos sodus;

5) izsniegt šajā likumā noteiktos sertifikātus;

6) izsniegt izziņas ar ciltsdarbu saistītos jautājumos.

III nodaļa. Uzdevumi personām, kuras veic ciltsdarbu

11.pants

(1) Visi dzīvnieku audzētāji, kas ražo lauksaimniecības produkciju, veic ciltsdarbu savā saimniecībā, ja tiem ir vairāk par vienu attiecīgās populācijas dzīvnieku un tie tiek audzēti realizēšanai tirgū.

(2) Dzīvnieku audzētāju pienākums ir nodrošināt dzīvnieku saimnieciski derīgo īpašību izkopšanu un sekmēt konkurētspējīgas produkcijas ražošanu.

12.pants

Valsts sabiedrība ar ierobežotu atbildību “Valsts ciltsdarba informācijas datu apstrādes centrs” (turpmāk — Datu apstrādes centrs) veic šādus uzdevumus:

1) nodrošina ciltsdarba informācijas datu bāzes izveidošanu, uzturēšanu un arhivēšanu, nepārtrauktu modernizēšanu un progresīvu metožu ieviešanu ciltsdarbā;

2) izveido un kārto dzīvnieku īpašnieku, ganāmpulku un dzīvnieku vienotu reģistru;

3) piešķir identifikācijas numurus valstī audzējamiem dzīvniekiem;

4) sagatavo datus augstvērtīgu dzīvnieku ierakstīšanai Valsts ciltsgrāmatā un datus ciltsapliecību izsniegšanai;

5) sniedz dzīvnieku turētājiem ar ciltsdarba informācijas datu apstrādi saistītās konsultācijas.

13.pants

(1) Uzņēmējsabiedrības, specializētie valsts lauksaimniecības uzņēmumi, lauksaimniecības produkcijas ražotāju pašpārvaldes organizācijas (lauksaimniecības produkciju ražotāju un pirmapstrādātāju kooperatīvās (kopdarbības) biedrības, sabiedrības, savienības un to apvienības) un citas ar ciltsdarbu saistītās institūcijas to statūtos paredzētajā kārtībā izkopj attiecīgas dzīvnieku šķirnes un sniedz ar ciltsdarbu saistītos servisa pakalpojumus dzīvnieku audzētājiem.

(2) Šo institūciju darbībai ir jābūt savstarpēji saskaņotai, un to darbības galvenie virzieni ir:

1) ciltsdarba programmu izstrāde un realizācija;

2) pārraudzības darba organizēšana un vadība;

3) dzīvnieku mākslīgā apsēklošana, embriju un olšūnu pārstādīšana;

4) Valsts ciltsgrāmatas kārtošana;

5) ciltsapliecību apstiprināšana dzīvnieku tirdzniecībai;

6) priekšlikumu sagatavošana ciltsdarbu regulējošiem tiesību aktiem (instrukcijām, ieteikumiem);

7) lopkopības izstāžu organizēšana;

8) šķirnes dzīvnieku audzētāju interešu pārstāvēšana Latvijā un ārvalstīs;

9) citu ar ciltsdarbu saistīto pakalpojumu sniegšana dzīvnieku audzētājiem.

IV nodaļa. Ciltsdarbā izmantojamo dzīvnieku apzīmēšana,

ražības pārbaude un vērtēšana

14.pants

Visi ciltsdarbā izmantojamie dzīvnieki un ganāmpulki ir reģistrējami un dzīvnieki apzīmējami atbilstoši Ministru kabineta noteikumiem par dzīvnieku un ganāmpulku reģistrēšanu un dzīvnieku apzīmēšanu.

15.pants

(1) Dzīvnieku individuālās ražības un ar to saistīto pazīmju (ķermeņbūves, reproduktīvo īpašību u.c.) pārbaudei tiek veikta pārraudzība, kontrolnovērtēšana un citi pasākumi (dzīvnieku mērīšana, eksterjera novērtēšana), kuros iegūst datus ciltsvērtības un šķirnes ģenētiskā potenciāla noteikšanai.

(2) Dzīvnieku pārraudzība ir individuāla dzīvnieku ražības kontroles sistēma, kas nodrošina ražības un produkcijas kvalitātes datus ciltsvērtības noteikšanai.

(3) Dzīvnieku pārraudzību veic sertificēta persona, kura ir reģistrējusies kā individuālā darba veicēja vai arī ir darba attiecībās ar juridisko personu.

16.pants

(1) Dzīvnieku ciltsvērtības un to turpmākās izmantošanas noteikšanai tiek veikta dzīvnieku bonitēšana.

(2) Dzīvnieku bonitēšana ir dzīvnieku kompleksā novērtēšana pēc izcelšanās, šķirnības, konstitūcijas un eksterjera, dzīvmasas, produktivitātes, pēcnācēju labuma, atražotspējas. Pēc dzīvnieka kompleksās novērtēšanas rezultātiem nosaka tā ciltsvērtību un turpmāko izmantošanu.

(3) Bonitētie dzīvnieki tiek izmantoti ciltskodolā, ražojošā grupā, ganāmpulka atjaunošanai, pārdošanai vaislai vai tiek izbrāķēti. Iegūtos datus izmanto ciltsdarba un pāru atlases plānošanai, selekcijas darba novērtēšanai un Valsts ciltsgrāmatā ierakstāmo dzīvnieku izraudzīšanai. Minētie dati tiek publicēti.

(4) Dzīvnieku bonitēšanu dabā veic sertificēti dzīvnieku vērtēšanas eksperti. Komplekso vērtējumu veic Datu apstrādes centrs zemkopības ministra noteiktajā kārtībā.

17.pants

(1) Lai salīdzinātu dzīvniekus pēc to produktivitātes un novērtētu pēc pēcnācēju labuma, barības izmantošanas spējām, ātraudzības un produkcijas kvalitatīvajiem rādītājiem, tiek veikta dzīvnieku kontrolnovērtēšana.

(2) Dzīvnieku kontrolnovērtēšanu ciltsdarba programmās noteiktajās saimniecībās veic sertificētas fiziskās un juridiskās personas. Ieteikumus dzīvnieku kontrolnovērtēšanai apstiprina zemkopības ministrs.

V nodaļa. Ciltsdarbā izmantojamo dzīvnieku atražošana

18.pants

(1) Dzīvnieku atražošana notiek, dzīvnieku mākslīgi apsēklojot, pārstādot embrijus vai olšūnas vai arī dabiskā ceļā, izmantojot lecināšanai augstvērtīgus sertificētus vaisliniekus.

(2) Pēcnācēju atražošanai var izmantot tikai sertificētus vaisliniekus un sertificētu bioproduktu.

(3) Vaislinieku bioproduktu, embrijus un olšūnas drīkst iegūt tikai juridiskā persona, kurai izsniegts sertifikāts dzīvnieku mākslīgajai apsēklošanai un embriju un olšūnu pārstādīšanai.

19.pants

(1) Vaislinieku bioprodukta, embriju un olšūnu realizācijai ir nepieciešams sertifikāts, ko izsniedz Ciltsdarba valsts inspekcija.

(2) Sertificētu bioproduktu atļauts pārdot:

1) fiziskajai un juridiskajai personai, kura saņēmusi sertifikātu mākslīgās apsēklošanas veikšanai, kura ir reģistrējusies kā individuālā darba veicēja vai pārstāv juridisku personu;

2) dzīvnieku īpašniekam lietošanai tikai savā ganāmpulkā, ja dzīvnieku īpašnieks ir beidzis mākslīgās apsēklošanas kursus un saņēmis kvalifikāciju apliecinošu dokumentu.

(3) Persona, kurai ir pārdots vaislinieku bioprodukts, veic uzskaiti par tā izlietojumu zemkopības ministra noteiktajā kārtībā.

20.pants

(1) Ar embriju un olšūnu pārstādīšanu var nodarboties fiziskā un juridiskā persona, kura ir saņēmusi Ciltsdarba valsts inspekcijā sertifikātu šī darba veikšanai.

(2) Persona, kas izdara embriju pārstādīšanu, veic uzskaiti par olšūnu un embriju izlietojumu zemkopības ministra noteiktajā kārtībā.

21.pants

Lai valstī netiktu ievesti zemas kvalitātes dzīvnieki ar nenosakāmu izcelšanos un nepiemēroti audzēšanai Latvijas apstākļos, persona, kas ieved dzīvniekus un to bioproduktu, reģistrējas un saņem sertifikātu Ciltsdarba valsts inspekcijā.

22.pants

No ārvalstīm ievesto vaislinieku un to bioproduktu var uzņemt Valsts ciltsgrāmatā vai reģistrā, ja:

1) tam ir atbilstošs attiecīgās valsts oficiāli atzītas ciltsdarba institūcijas izdots sertifikāts;

2) tā ciltsvērtība nav zemāka kā Latvijā sertificētiem vaisliniekiem;

3) ievestais vaislas materiāls ir ar kādu sevišķi augstu rādītāju, kas nepieciešams selekcijai (olbaltuma saturs, izslaukums, eksterjers, pācnācēju gaļas kvalitāte).

VI nodaļa. Ciltsdarba finansēšana

23.pants

(1) Valsts no budžeta līdzekļiem finansē Ciltsdarba valsts inspekciju, dzīvnieku reģistra un ganāmpulka reģistra kārtošanu, Ciltsdarba arhīva uzturēšanu, Valsts ciltsgrāmatas kārtošanu, dzīvnieku novērtēšanas sistēmas izveidi un citus ar ciltsdarbu saistītos valsts pasūtījumus.

(2) Valsts investē līdzekļus Datu apstrādes centrā, lai izveidotu dzīvnieku īpašnieku, dzīvnieku un ganāmpulku vienotu reģistru un dzīvnieku apzīmēšanu, kā arī uzņēmumos (uzņēmējsabiedrībās), sabiedriskajās organizācijās un citās ar ciltsdarbu saistītās institūcijās, lai izstrādātu programmas dzīvnieku ciltsvērtības noteikšanai un sakārtotu ciltsdarba sistēmu.

(3) Valsts subsidē dzīvnieku iepirkšanu, jaunu šķirņu ganāmpulku izveidošanu un esošo ganāmpulku selekciju.

VII nodaļa. Atbildība par likuma neievērošanu

24.pants

Par šī likuma pārkāpumiem vainīgā persona saucama pie administratīvās atbildības likumā noteiktajā kārtībā.

25.pants

Par nesertificētas produkcijas lietošanu, nekvalitatīvu un nolaidīgu pakalpojumu sniegšanu, kā rezultātā dzīvnieku audzētājiem nodarīti zaudējumi vai radušies papildu izdevumi, vainīgās personas ir atbildīgas Civillikumā noteiktajā kārtībā.

26.pants

(1) Personu sūdzības un iesniegumus par ciltsdarba jautājumiem atbilstoši savai kompetencei izskata Ciltsdarba valsts inspekcija un pieņem attiecīgu lēmumu jautājuma risināšanai.

(2) Ciltsdarba valsts inspekcijas lēmumu var pārsūdzēt tiesā likumā noteiktajā kārtībā.

Pārejas noteikumi

1. Personām, kuras nodarbojas ar ciltsdarbu, likumā noteiktie sertifikāti jāsaņem sešu mēnešu laikā no šī likuma spēkā stāšanās dienas.

2. Līdz Ciltsdarba valsts inspekcijas izveidošanai šajā likumā noteiktie sertifikāti tiek izsniegti zemkopības ministra noteiktajā kārtībā.

Par likumprojektu

Pašreiz republikā ciltsdarba jautājumus regulē tikai Zemkopības ministrijas izdotie un apstiprinātie ciltsdarba normatīvie dokumenti, kuros ir noteikta kārtība, kādā veidā veicama dzīvnieku pārraudzība, novērtēšana un atražošana. Šajos normatīvajos dokumentos nav ietverti visi punkti, kuri ir noteikti Eiropas Savienības direktīvās, kā arī nav neviena likuma, kurā būtu noteikti galvenie nosacījumi, kas jāievēro ciltsdarbā. Vadoties no Eiropas Savienības direktīvām, ir nepieciešams likums, kurā būtu aptvertas galvenās pamattēzes no direktīvām, kas jāievēro ciltsdarbā. Republikā nav arī normatīvā dokumenta par noteikumiem dzīvnieku un to bioprodukcijas tirdzniecībā, par dzīvnieku standartiem, par dzīvnieku reģistrēšanu un apzīmēšanu. Obligāto dzīvnieku apzīmēšanu nosaka likums “Par veterinārmedicīnu”, bet šajā likumā nav norādīta dzīvnieku apzīmēšanas kārtība, veids un reģistrācija.

Lai nodrošinātu Eiropas Kopienas direktīvu ieviešanu un pilnīgu piemērošanu republikas vajadzībām, Zemkopības ministrija ir izstrādājusi šo likumprojektu. Tas ir sagatavots kā jumta likums visām šīm direktīvām, ņemot par pamatu galvenos direktīvu pamatvirzienus.

Papildus vēl ir jāizstrādā normatīvie dokumenti, kas regulē speciālos noteikumus, nosakot kritērijus attiecīgai dzīvnieku populācijai ierakstam reģistrā, apzīmēšanai, atražošanai, standartiem un tirdzniecībai, kritērijus audzētāju organizāciju atzīšanai un apstiprināšanai, kā arī kritērijus ciltsdarba normatīvo dokumentu izpildes kontrolē.

Zemkopības ministrs A.Rāviņš