INFORMĀCIJA

Sarunu uzsākšana iezīmē tikai procesa sākumu, nevis beigas

Kad Luksemburgā tika nosauktas tās valstis, ar kurām sarunas par iestāšanos ES tiks uzsāktas jau šogad, veiksmīgākās kandidātvalstis nekavējās panākumus atzīmēt ar šampanieti. Taču kandidātvalstu valdības labi apzinās, ka lēmums uzsākt sarunas iezīmē tikai pašu sākumu ilgam un sarežģītam procesam.

Pieredzējušākie šādu sarunu dalībnieki apliecinās, ka sarunas par iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) ir viens no neparastākajiem, nogurdinošākajiem un interesantākajiem procesiem, kādos to dalībniekiem jebkad lemts piedalīties. Neskatoties uz uzkrāto pieredzi pilnīgi jaunas administratīvās sistēmas veidošanā, kandidātvalstu diplomātus tik un tā sagaida ilgs un grūts darbs.

Lai gan 1998.gada sarunās galvenā uzmanība tiks veltīta kandidātvalstīm raksturīgo problēmu lokam, sarunas daudzos aspektos būtiski neatšķirsies no iepriekšējām. Ja vien ES dalībvalstu valdības nepieņems lēmumu būtiski pārskatīt paplašināšanās procedūru, potenciālās kandidātvalstis sagaida 1992.—1994.gada EBTA valstu — Austrijas, Norvēģijas un Somijas — uzņemšanas sarunām līdzīgs process.

Eiropas Komisijas izveidotās darba grupas paplašināšanās jautājumos loceklis Greiems Eiverijs ( Graham Avery ) atzīst, ka sarunas par iestāšanos ES nepavisam nav līdzīgas citām starptautiskajām sarunām. “Iestāšanās sarunu objekts — uzņemšana ES — atšķir šīs no cita veida sarunām. Sarunās netiek apskatītas attiecības starp “mums un viņiem”, bet runa ir par “mums visiem nākotnē”.” Tā rezultātā un ņemot vērā Eiropas apvienošanās centienus, sarunās var parādīties jauns psiholoģiskais aspekts, ar ko sarunu risinātājiem līdz šim nav nācies saskarties.

Tajā pašā laikā no formālā viedokļa sarunu forma ir ļoti vienkārša. Pēc sarunu uzsākšanas kandidātvalstīm tiks iesniegts ES acquis (likumdošanas kopums) un tām jautās, vai tās ir spējīgas pieņemt tajā ietvertos noteikumus un procedūras. Potenciālajām dalībvalstīm tad tiek dota iespēja paskaidrot, ko tās iestāšanās brīdī ir vai nav spējīgas nekavējoties pieņemt. Tām ir arī tiesības pieprasīt izņēmumus vai pārejas periodu jomās, kur nepieciešams ilgāks pielāgošanās laiks. ES tad lemj, vai to apmierina šādi noteikumi, un galu galā vienojas par abpusēji pieņemamu kompromisu.

Tomēr prakse pierāda, ka šis process nebūt nav tik vienkāršs. Iestāšanās noteikumu izstrāde, kura var ātri kļūt ļoti tehniska un detalizēta, var ilgt gadiem atkarībā no kandidātvalsts gatavības un no tā, cik pieņemams ir tās piedāvājums. Visi procesu virzošie lēmumi tiek pieņemti ikmēneša sarunu sesijās, kurās piedalās vai nu 15 ES dalībvalstu vēstnieki vai ministri, tās Prezidentūra, Eiropas Komisija un kandidātvalsts.

Šajās sanāksmēs vienā galda galā sēž tā brīža ES prezidents, pārstāvji no Eiropas Komisijas un ES Padomes sekretariāta, bet otrā galda galā sēž kandidātvalsts pārstāvji. Pa vidu sēž visu esošo dalībvalstu pārstāvji. Savā būtībā sesijas līdz pat beigām mēdz būt ļoti formālas — kandidātvalsts sniedz savu ziņojumu, kuram seko ES iepriekš sagatavotais ziņojums par tās nostāju, kā arī izvirzītais pretpiedāvājums. Pašu sarunu var praktiski nebūt. Sanāksmes drīzāk parāda, cik tālu sarunas sekmējušās zemākajos hierarhijas slāņos. Formālo sesiju norise nepārprotami norāda, ka iestāšanās sarunām ir starpvaldību raksturs, t.i., sarunas noris suverēnu valstu starpā.

Sarunas tiek turpinātas, līdz abas puses ir panākušas pietiekami daudz kopēja, lai uzsāktu izšķirošās noslēguma sarunas, kuras bieži vien ir ļoti saspringtas. Iepriekšējās reizēs noslēguma sarunas ilga vairākas dienas un naktis, līdz pārgurušie vēstnieki panāca gala vienošanos. Tikai šajā stadijā sarunu procesā iesaistās augstākā līmeņa sarunu risinātāji, kuru personībām ir būtiska loma procesā.

Galvenā iestāšanās sarunu daļa norisinās pavisam cita foruma ietvaros. Tajā ļoti būtiska loma ir Eiropas Komisijai. Pirms vēl kas cits ir sācies, Eiropas Komisijas pārstāvji sēžas pie sarunu galda ar otras puses pārstāvjiem un detalizēti izskaidro, ko nozīmē ES acquis . Šis sarunu aspekts, kas šķietami ir tikai formalitāte, faktiski ir būtisks priekšnoteikums sarunu panākumiem. Eiropas Komisijas pārstāvis Nikolass van der Pass ( Nikolaus van der Pas ), kuram bija uzticēta svarīga loma sarunās ar EBTA kandidātvalstīm, norādīja, ka “pat šajās valstīs bija vērojams liels izpratnes trūkums par acquis , it īpaši par tā ieviešanu. Mūsu pieredze no iepriekšējām sarunām rāda, ka deviņas no desmit problēmām atrisinās, tiklīdz kandidātvalsts saprot, ko acquis patiešām nozīmē”.

Skandināvijas valstu un Austrijas gadījumā bija vērojamas bažas par patērētāju aizsardzību, nepietiekamu vides aizsardzības nodrošinājumu un demokrātijas deficītu ES. Patiesībā skandināvi bieži deva padomus ES, kā tai būtu šie jautājumi jārisina. Tomēr, “kad mēs izskaidrojām patieso lietu būtību, viņi saprata, ka nemaz tik slikti nav, un piekrita,” atceras van der Pasa kungs. Desmit Centrāleiropas un Baltijas valstis droši vien visvairāk ir noraizējušās par lauksaimniecības politiku un ES stingrajām vides prasībām. Tas, vai šajā gadījumā pietiks vienīgi ar izskaidrošanu, būs redzams tikai 1998.gadā. Pēc pirmās sesijas Eiropas Komisijas eksperti (nevis sarunu risinātāji) uzsāk detalizētas pārrunas ar kandidātvalstu pārstāvjiem par mazāk sarežģītajiem jautājumiem. Šajā līmenī tad arī tiek izvirzītas sarunu tehniskās detaļas. Vēstnieki un ministri sarunās iesaistās tikai tad, kad problēmas tehniskajā līmenī jau atrisinātas vai arī nepieciešamas politiskas vadlīnijas. Tehniskajā līmenī sarunas ilgst dienām un bieži turpinās arī naktīs. Tās atšķiras no politiķu ikmēneša sanāksmēm.

Oficiālā Eiropas Komisijas loma ir sagatavot un iesniegt kopējo nostāju Padomei, kura savukārt definē ES nostāju. Patiesībā visasākās debates notiek tieši šajā posmā, kad ES esošās dalībvalstis cenšas panākt vienotu nostāju attiecībā uz kandidātvalsts prasībām. EBTA valstu gadījumā atrisināt jautājumus par vides standartiem un Norvēģijas iekļaušanos ES zvejniecības režīmā bija jo īpaši grūti. Diemžēl 1998.gada sarunas solās radīt vēl vairāk iekšēju diskusiju. Piemēram, jautājums par to, kā ES paplašinās tās reģionu atbalsta programmas austrumu virzienā, būs ļoti sarežģīts. Tādas valstis kā Vācija centīsies pēc iespējas samazināt savas izmaksas, savukārt tādas valstis kā Portugāle darīs visu iespējamo, lai nezaudētu tai sniegto atbalstu. Lai gan šajās debatēs kandidātvalstis nav tieši iesaistītas, ir skaidrs, ka aizkulisēs notiks lobēšanas un divpusējo konsultāciju “krustugunis”.

Tomēr galu galā visas kārtis nonāk ES rokās. Lai gan ieguvumi no jaunu dalībnieku uzņemšanas un paaugstinātas stabilitātes austrumos ir neapšaubāmi, Komisija uzsver, ka paplašināšanās notiek pēc kandidātvalstu, nevis ES pieprasījuma. Tādējādi, ja kandidātvalstis nespēs pārliecināt ES, ka tās spēj atbilstošā laika periodā izpildīt uzņemšanas noteikumus, tās Savienībā uzņemtas netiks.

Šāds fakts vien jau nepārprotami norāda, ka sarunas būs ilgstošas. Sarunas ar Grieķiju ilga trīs gadus. Spānijas un Portugāles gadījumā tās ilga aptuveni septiņus gadus. Atšķirība šoreiz ir tā, ka acquis pa šo laiku kļuvis krietni prāvāks un saturīgāks, jo tajā tagad iekļauti ārējās, drošības un tieslietu politikas elementi. Šie elementi nebija iepriekšējo sarunu laikā. Sarunas neapšaubāmi būs saistītas arī ar Savienības iekšējo reformu procesu: gan ar institūciju, gan arī ar galveno politiku reformām.

Interesanti atzīmēt, ka iepriekšējās sarunas norisinājās laikā, ka Eiropas Savienība bija līdzīgās savas attīstības krustcelēs. Sarunas ar EBTA valstīm norisinājās vienlaicīgi ar sarunām ES iekšienē par pilnīgi jaunu pasākumu, kurš galu galā ieguva formu Māstrihtas līguma veidā. Tā rezultātā sarunās parādījās tādi jautājumi kā Austrijas, Somijas un Zviedrijas neitralitāte, neraugoties uz to, ka kopējā aizsardzības politika vēl nebija stājusies spēkā. Tomēr Savienības un kandidātvalstu līdzdalība šajā sarežģītajā ES reformēšanas un paplašināšanās procesā sola daudz jaunu izaicinājumu.

Alistair Keene, Brisele

No žurnāla Eiropas integrācijai “

Eiropas dialogs” 1998/1