projekti

Par Bērnu tiesību aizsardzības pamatlikuma projektu un likumdošanu bērnu tiesībās

Bērni un jaunatne, neapšaubāmi, ir specifiska sociālā grupa. Šī sociālā grupa nav pietiekami tiesiski aizsargāta un ekonomiski nodrošināta. Bērnu vidū ir paaugstināta mirstība, augsta saslimstība, pusaudžu un jaunatnes vidū ir izplatīti likumpārkāpumi un citas deviācijas. Lai novērstu iepriekšminētās un citas negatīvās parādības bērnu un jaunatnes vidū, ir mērķtiecīgi izstrādāt atbilstošu “jumta” likumu un realizēt speciālu pasākumu kompleksu bērnu aizsardzībai valsts mērogā. Šim likumam būtu jānosaka valsts politika, tās pamatnostādnes, virzieni, iespējas un resursi bērnu un jaunatnes sociālajam, ekonomiskajam un tiesiskajam atbalstam. Likumam jākalpo par bērnu tiesību aizsardzības pamatdokumentu Latvijas Republikā, uz kura bāzes iespējams veidot pakārtotus likumdošanas aktus bērnu tiesību aizsardzības jomā, plānot un realizēt tiesiskus, organizatoriskus, informatīvus, izglītojošus u.c. pasākumus bērnu aizsardzības, aprūpes, audzināšanas un citās jomās. Bērnu tiesību aizsardzības uzlabošanā ir svarīga ne tikai jaunu likumu pieņemšana, labojumu pieņemšana pastāvošajā likumdošanā, bet arī esošo likumu un normatīvo aktu izpildes analīze, kontrole un pietiekami ātra korekcija nepilnību gadījumā.

Alternatīvais Bērnu tiesību pamatlikuma projekts (skat. šā “LV” laidiena 5.–7.lpp.) tika izstrādāts Kriminoloģisko pētījumu centrā sakarā ar šādiem apsvērumiem:

1. Iepriekš piedāvātajos likumprojekta variantos nebija ietverti principi, kurus par būtiskiem uzskata praktiskie bērnu tiesību aizsardzības vadītāji un speciālisti, pašvaldību pārstāvji, tiesībsargājošo iestāžu vadoši darbinieki, nevalstisko organizāciju pārstāvji.

2. Daļa no pašreiz spēkā esošajiem likumiem bērnu tiesību jomā neatbilst mūsdienu situācijai un ir pat pretrunā ar cilvēktiesību principiem. Piemēram, Civillikuma 15.pants “Vecāku un bērnu personiskās un mantiskās attiecības noteicamas pēc Latvijas likuma, ja personai, kam pieder vecāku vara, dzīvesvieta ir Latvijā. Ja nav skaidrs, kuram no vecākiem šī vara pieder, tad jāpieņem, ka tā pieder tēvam.” Šī panta beigu daļā ir ietverta norma, kas pārkāpj dzimumu līdztiesības principu: nosaka diskriminējošu principu attiecībā pret sievieti, māti.

3. Nevienā no pašreiz spēkā esošajiem likumiem un piedāvātajiem citiem bērnu tiesību aizsardzības likumprojektiem nav pietiekami precīzi noteikts vienots un reāls mehānisms, kā jātiek aizsargātām bērna tiesībām visdažādākajās dzīves jomās un situācijās. Pastāvošā bērnu tiesību aizsardzības sistēma valstī nav vienota, un tās izveide nav notikusi pēc sistemātiski izstrādātas koncepcijas.

Apvienoto Nāciju Organizācija Vispārējā cilvēka tiesību deklarācijā un starptautiskajos paktos par cilvēka tiesībām ir pasludinājusi un atbalstījusi ideju, ka katram cilvēkam jābūt visām tiesībām un brīvībām neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā stāvokļa, dzimšanas vai citiem apstākļiem. Apvienoto Nāciju Organizācija Vispārējā cilvēka tiesību deklarācijā ir pasludinājusi bērnu tiesības uz īpašu gādību un palīdzību. Ģimenei kā sabiedrības pamatšūniņai jānodrošina bērnu izaugsmei un labklājībai nepieciešamā aizsardzība un atbalsts. Bērnam, lai viņš varētu pilnīgi un harmoniski attīstīties kā personība, jāaug ģimenes vidē, laimes, mīlestības un izpratnes atmosfērā. Bērnam jābūt pilnīgi sagatavotam patstāvīgai dzīvei ģimenē un sabiedrībā, audzinātam pašcieņas un brīvības ideālu garā. Visas pūles maksimāli ir jāveltī tam, lai līdz 18 gadu vecumam cilvēks būtu sagatavots dzīvei un produktīvam darbam tādā mērā, lai viņam pēc 18 gadu vecuma būtu iespējami mazāk problēmu un viņš pats tās spētu sekmīgi risināt. Tad nebūs jātērē valsts budžeta līdzekļi un jāfinansē speciālas programmas sabiedrībā neadaptētu cilvēku uzturēšanai no sociālās palīdzības fondiem.

Bērna īpašas aizsardzības nepieciešamība paredzēta arī 1924.gada Ženēvas Bērna tiesību deklarācijā un Bērna tiesību deklarācijā, ko Ģenerālā asambleja pieņēmusi 1959.gada 20.novembrī, un atzīta Vispārējā cilvēka tiesību deklarācijā, Starptautiskajā paktā par pilsoņu un politiskajām tiesībām (23. un 24.pantā) un Starptautiskajā paktā par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (10.pantā), kā arī starptautisko organizāciju statūtos un attiecīgajos dokumentos par bērnu labklājības jautājumiem. Bērna tiesību deklarācijā par bērnu aizsardzības un labklājības sociālajiem un tiesiskajiem principiem norādīts: “Bērnam kā fiziski un intelektuāli vēl nenobriedušam cilvēkam vajadzīga speciāla aizsardzība un gādība, tai skaitā pienācīga tiesiskā aizsardzība, tiklab pirms, kā arī pēc dzimšanas.” Īpaši atzīmēta arī nepieciešamība aizsargāt bērnu situācijā, kad viņš tiek nodots audzināšanā vai adoptēts pašu valstī vai ārvalstīs.

Šajās konvencijās ir iekļautas būtiskas likumdošanas normas bērnu aprūpes un veselības veicināšanas jomā, kas ir saistošas konvencijas dalībvalstīm. Šo normu neatspoguļošana Latvijas likumdošanā var ievērojami graut mūsu valsts starptautisko prestižu un apgrūtināt integrāciju Eiropas struktūrās. Pašreiz Latvijā bērns, kurš dažādu iemeslu dēļ palicis bez vecāku reālas gādības, vienā daļā gadījumu paliek uz ielas, otrā gadījumā nonāk un paliek institucionālajā aprūpē: patversmēs, internātos, dažādos aprūpes centros u.c. Tikai neliela daļa bāreņu iegūst ģimeni.

Šodienas realitāte ir tāda, ka sabiedrībā, no vienas puses, ir vecāki (vai, citiem vārdiem, bērnu bioloģiskie radītāji), kuri dažādu iemeslu dēļ nevēlas vai nespēj uzturēt savus bērnus, un bērni, kuriem tādēļ reālu vecāku nav. No otras puses, ir cilvēki, kuri dažādu atzīstamu iemeslu dēļ (neauglība, nav vīra, dzemdības nav pieļaujamas medicīnisku iemeslu dēļ u.c.) vēlas audzināt vai adoptēt audžubērnus. Valsts uzdevums ir sabalansēt un apmierināt šīs radikāli pretējās vēlmes, ko apvieno tikai viens elements — bērns bez vecākiem. Humāna adopcijas sistēma ir tas valsts instruments, kas šo smago problēmu var civilizēti risināt. Ja adopcijas sistēma valstī darbojas neefektīvi, tās personas, kuras vēlas atbrīvoties no bērna, šo procesu veic daudz cietsirdīgākās un briesmīgākās formās — vienkārši noslepkavojot bērnu. Ar likumu jānosaka arī katrai nedzimušai bērna dzīvībai tiesības uz valsts garantētu aizsardzību. Gan jau dzimuša, gan vēl nedzimuša bērna dzīvības iznīcināšana nav pieļaujama ne no cilvēktiesību, ne morālā viedokļa, ne arī ekonomisku un sociālu iemeslu dēļ.

Katrā civilizētā valstī ir adopcijas institūcija, kas nodrošina bez reālas vecāku gādības palikušam bērnam iespējami ātrāku nokļūšanu ģimeniskā vidē — tikt adoptētam, pieņemtam audžuģimenē u.c. Šodien Latvijā adopcijas institūcija strādā vāji. Iemesli tam ir nepārdomātais adopcijas mehānisms un likumdošanas neatbilstība pastāvošajām realitātēm. Nav noteikta pietiekama atbildība un pienākums attiecīgo valsts iestāžu amatpersonām nodrošināt bārenim iespēju nokļūt ģimenē. Adopcijas procedūra ir birokrātiska, neefektīva un nenodrošina pietiekamu pārbaudi potenciālajiem adoptētājiem (piemēram, pašreizējā kārtībā nav iespējams nosūtīt adoptētāju uz reālu psihiskās veselības pārbaudi). Adopcijas process pilnībā ir atdots izlemšanai pašvaldības ierēdņu līmenī, tādēļ ir iespējama subjektivitāte lēmuma pieņemšanā, neiejūtīga attieksme un gandrīz nav iespējams realizēt adopcijas anonimitāti. Tādēļ visai maz cilvēku šodien izsaka vēlmi adoptēt bērnus. Adopcija netiek pietiekami mērķtiecīgi piedāvāta potenciālajiem audžuvecākiem.

Šobrīd Latvijā eksistē reāli darbojošās bērnu tiesību aizsardzības sistēmas pamati: ir nodibināts Valsts bērnu tiesību aizsardzības centrs, ir bērnu tiesību aizsardzības inspektori rajonos un izveidoti atsevišķi pilsētu bērnu tiesību aizsardzības centri. Tomēr pašvaldībās bērnu tiesību aizsardzība vēl netiek realizēta pietiekamā mērā. Pašreiz Latvijas likumdošana paredz atbildību par fizisku, psihisku un seksuālu varmācību pret bērniem un jauniešiem, tiesības uz juridisko aizstāvību, tiesību aizsardzību brīvības atņemšanas vietās utt., taču šīs tiesības praksē tiek īstenotas vāji un nepietiekami. Likums “Par bāriņtiesām un pagasttiesām” reāli nedarbojas tā, kā sākotnēji tika gaidīts: bāriņtiesu (pagasttiesu) locekļi atsevišķos gadījumos likumā doto varu izmanto, kārtojot personiskus rēķinus ar saviem pretiniekiem, pieņem lēmumus, kas no demokrātiskas valsts tiesiskā viedokļa ir absurdi un pretlikumīgi (ir gadījumi, kad pagasttiesa nolemj atņemt vecāku varu un ieraksta savā spriedumā, ka šis spriedums ir galīgs un nav pārsūdzams !!!). Bāriņtiesu (pagasttiesu) pienākumos saskaņā ar likumu “Par bāriņtiesām un pagasttiesām” galvenokārt ir tikai dažādas lemšanas, atļaušanas vai aizliegšanas funkcijas. Taču diemžēl bāriņtiesu (pagasttiesu) funkcijās nav pietiekami noteikts pienākums reāli aizsargāt bērnu tiesības, nav noteikta šīs institūcijas atbildība par bērnu tiesību stāvokli pašvaldības teritorijā. Līdz ar to pašvaldību līmenī ir izveidojusies plaši lemjoša institūcija, kas dažviet ambiciozī pretendē uz tiesu varas stāvokli. Tajā pašā laikā daudzviet nav institūcijas, kas reāli un sistemātiski strādātu bērnu aizsardzības jomā tajos gadījumos, kad bērna aizsardzībai nav nepieciešams sasaukt kādu tiesu un tikai lemt. Šobrīd valstī ir akūta nepieciešamība pēc sociālā pedagoga, kurš ikdienā iejūtīgi risinātu pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrā un mācību iestādēs problēmbērna un viņa ģimenes smago situāciju. Starptautiskajā konferencē “Bērns apdraudētā sociālā vidē” 1997.gada 3. — 4. jūnijā Rīgā tika pieņemta rezolūcija par bērnu aizsardzības sistēmu valstī. Rezolūcijā tika konstatēts, ka sabiedrības attieksme pret bērniem kopumā ir saudzējoša, taču ik dienu sastopamies ar gadījumiem, kas liecina par bērnu tiesību pārkāpumiem, speciālistu nepietiekamu profesionālo sagatavotību darbam ar bērniem un ģimeni krīzes situācijā. Valstī ir nepietiekama bērnu tiesību aizsardzības sistēmas darba koordinācija un uzraudzība. Rezolūcijā tika ieteikts uzdot Valsts bērnu tiesību aizsardzības centram kopā ar rajonu (pilsētu) bērnu tiesību inspektoriem veikt bērnu tiesību aizsardzības darba koordināciju un uzraudzību valstī, kā arī paredzēt bērnu tiesību aizsardzības inspektorus par valsts sistēmas darbiniekiem. Šai koordinācijas un uzraudzības darbībai ir nepieciešama noteikta tiesiskā reglamentācija, kuras pašreizējā likumdošanā nav.

Kriminoloģisko pētījumu centra sagatavotajā Bērnu tiesību aizsardzības pamatlikuma variantā šīs nepilnības ir novērstas.

Piedāvātajā bērnu aizsardzības pārvaldes struktūrā ietverta Saeimas Bērnu tiesību aizsardzības apakškomisija, Ministru kabineta Bērnu tiesību aizsardzības komisija, Valsts bērnu tiesību aizsardzības centrs un citas institūcijas. Bērnu aizsardzības realizācijai pašvaldību līmenī ir paredzēts izveidot pašvaldību bērnu tiesību aizsardzības centrus.

Valsts bērnu tiesību aizsardzības centrs ir paredzēta kā neatkarīga valsts institūcija Ministru kabineta tiešā pakļautībā, jo tikai tā ir iespējams nodrošināt šīs institūcijas darbības objektivitāti. Valsts bērnu tiesību aizsardzības centrs pēc sava darba satura un formas atbilstu atsevišķu rietumvalstu ombudsmenu institūcijai bērnu tiesību jomā. Šāda Valsts bērnu tiesību aizsardzības centra pakļautība ir noteikta arī Lietuvā, kur šī institūcija sekmīgi darbojas.

Piedāvātās bērnu tiesību aizsardzības sistēmas mērķis ir ne tikai konstatēt un lemt par konkrētām situācijām, kas apdraud bērnus, bet arī sekmēt bērnu tiesību reālu īstenošanu un ievērošanu pašvaldībās un valsts mērogā kopumā. Šāds modelis ļautu bērnu tiesību aizsardzības sistēmu padarīt atbildīgu par bērnu tiesību kopējo stāvokli valstī un atbildīgu arī par konkrēta apdraudēta bērna aizstāvību.

Piedāvātā likuma pamatprincipi formulēti atbilstoši pašreizējiem Latvijas attīstības apstākļiem. Valsts reāli attīstās pēc diferencētas sabiedrības modeļa, nebūt nenodrošinot visiem vienlīdzīgu vajadzību realizāciju. Atšķirības neizbēgami paliek un, domājams, arī paliks turpmāk. Tādēļ būtu mērķtiecīgi orientēt bērnus, jauniešus un viņu vecākus, pedagogus un sabiedrību kopumā dzīvot un darboties reālas konkurences apstākļos. Valstij ir jānodrošina bērniem paredzēto budžeta līdzekļu vienlīdzīgs sadalījums ar obligātu piesaisti konkrētam bērnam.

Šodienas realitāte nepilngadīgo seksuālajā uzvedībā ir dzimumattiecības ievērojamai daļai 14 līdz 16 gadus vecu jauniešu. Jāatzīmē, ka vairāku Eiropas valstu, tajā skaitā Igaunijas, likumdošanā un reproduktīvās veselības aprūpes praksē ir būtiski atvieglojumi jauniešiem un maznodrošinātiem iedzīvotājiem. Nepilngadīgo reproduktīvās veselības problēmas Latvijā ir diezgan nozīmīgas, lai tās regulētu īpaši. Pašreiz nepilngadīgais pacients ir beztiesiskā stāvoklī veselības aprūpes personāla priekšā, kas īpaši smagi skar tādu delikātu jomu kā reproduktīvā veselība. Pacienta intīmā noslēpuma izpaušana rada bērna neticību ārstam un oficiālai medicīnai vispār, veido psiholoģisku barjeru starp pacientu un ārstu. Rezultātā nepilngadīgie pacienti, kam nepieciešama medicīniska palīdzība, meklē to ārpus tradicionālās, oficiālās medicīnas vai cenšas savas problēmas risināt pašu spēkiem. Tāds notikumu attīstības variants raksturīgs ar smagām sekām. Nespēja saņemt drošu intīma rakstura palīdzību sekmē seksuāli transmisīvo slimību neārstēšanu un izplatību, kā arī pastiprina spriedzi sabiedrībā kopumā.

Bērnu tiesību aizsardzības, bērnu aprūpes un veselības veicināšanas, izglītības un audzināšanas iestāžu un darbību standarti ir pamatprasību zemākā robeža akreditējamām bērnu aprūpes iestādēm un aprūpes darbībām. Standarti pietiekami precīzi ļautu novērtēt šo iestāžu līmeni un konkrētā darbinieka darba kvalitāti. Ņemot vērā zinātnes un prakses, kā arī tehnisko līdzekļu straujo attīstību un līdz ar to arī nepieciešamību dinamiski mainīt standartus, nav mērķtiecīgi tos noteikt likumā, bet gan noteikt ar Ministru kabineta noteikumiem. Šajā likumā nepieciešama tikai norāde, ka bērnu iestādēm un bērnu aprūpes darbībām jāatbilst noteiktiem standartiem. Tāda prakse ir arī ārvalstu likumdošanā.

Nav noslēpums, pašreiz Latvijā ir vesela personu kategorija, kas veic darbības un negatīvi iespaido bērnu tiesības, tajā skaitā arī reproduktīvās veselības jomā. Tie ir hroniski alkoholiķi, narkomāni, pedofīli un citas personas ar antisociālu uzvedības modeli. Latvijā nav iedarbīgu sankciju pret personām, kas sistemātiski lieto alkoholu, narkotikas, piekopj antisociālu dzīvesveidu, nodarbojas ar prostitūciju un tajā pašā laikā rada bērnus. Šo personu bērni tiek pakļauti visneiedomājamākajām ciešanām un pazemojumiem: dzīvo badā, netīrībā, tiek iesaistīti ubagošanā, zādzībās u.c. likumpārkāpumos, alkohola narkotiku sagādē un lietošanā, tiek seksuāli izmantoti no savu “vecāku” puses, kā arī tiek sūtīti pelnīties ar prostitūciju. Ir vesels sabiedrības slānis, kas parazitē uz sociālā pabalsta, ko izsniedz bērna uzturēšanai, — šī nauda lielākoties tiek izmantota alkohola iegādei, nevis bērna vajadzībām. Gadījumā, ja bērns degradētajiem vecākiem kādu iemeslu dēļ kļūst lieks, viņi to mērdē badā, un novājinātais bērns mirst no slimībām vai bērnu nogalina uzreiz pēc dzemdībām mājas apstākļos. Biežāka kļūst arī lielāku bērnu noslepkavošana, ko izdara viņu vecāki. Minētais antisociālo personu slānis šobrīd pats sevi atražo — daļa jauniešu, kuri nākuši no nelabvēlīgām ģimenēm, neraugoties uz internātskolu audzinātāju pūlēm, paši turpina savu priekšteču uzvedības modeli. Rezultātā sabiedrība iegūst bērnus ar attīstības traucējumiem un negatīvu iedzimtību, kurus retais no potenciālajiem audžuvecākiem vēlētos adoptēt. Līdz ar to sabiedrībai (nodokļu maksātājiem) tiek uzkrauta arī finansiāla nasta uzturēt dzērāju un narkomānu bērnus. Jāatzīmē, ka šī finansiālā nasta nav viegla — katra palīgskola vai internātskola bērniem ar attīstības traucējumiem valstij izmaksā nesalīdzināmi dārgāk nekā parasto, normālo bērnu skola. Tomēr, neraugoties uz pedagogu ieguldīto darbu, sabiedrība bieži vien iegūst potenciālu dzērāju, narkomānu, likumpārkāpēju.

Tas viss liek padomāt par likumdošanas pilnveidošanu bērnu un sabiedrības veselības pasargāšanai no iepriekšminētājām parādībām un sabiedrības attīstības nodrošināšanai. Pieņemot šo likumu, būtu jāizdara papildinājumus arī jaunā Krimināllikuma projektā, paredzot kriminālatbildību par savu bērnu ļaunprātīgu neuzturēšanu un neaudzināšanu. Viens no sankciju veidiem varētu būt vainīgo personu sterilizācija (ķirurģiska kontracepcija) pēc tiesas sprieduma.

1996.gadā Zviedrijā notikusī starptautiskā konference bija veltīta bērnu seksuālās izmantošanas problēmai. Konferences deklarācijā valstis tika aicinātas pieņemt stingrākus likumus tieši bērnu pasargāšanai no nelikumīgām darbībām. Arī Latvijā ir cilvēki, kuri izmanto seksuālo tieksmju apmierināšanai savus vai citu bērnus. Vajadzētu nopietni pārvērtēt esošo sankciju sistēmu pret bērnu slepkavām, bērnu izvarotājiem un bērnu seksuāliem izmantotājiem.

Likumprojekta sagatavošanā izmantoti Izglītības un zinātnes ministrijas Bērnu tiesību aizsardzības centra, Rīgas Domes Bērnu tiesību aizsardzības centra, Jelgavas Bērnu un jaunatnes centra priekšlikumi un Lietuvas Republikas bērnu tiesību aizsardzības sistēmas pozitīvā prakse. Likuma struktūras veidošanā izmantota Starptautiskā bērnu tiesību konvencija, kas ratificēta ar LR Augstākās padomes 04.09. 1991. lēmumu, Eiropas konvencija par ārlaulībā dzimuša bērna tiesībām, Kanādas, Lietuvas, Somijas un citu valstu ģimenes un bērnu aizsardzības likumi u.c. avoti. Likuma veidošanā izmantotas bērnu tiesību aizsardzības profesionāļu semināros un konferencēs izteiktās domas un viedokļi par pamatprincipiem un veidiem, kā nodrošināma reāla bērnu tiesību aizsardzība Latvijas Republikā. Projektā ir izmantotas arī atsevišķas pozitīvi vērtējamas normas no likuma “Par bāriņtiesām un pagasttiesām”, interpretējot tos jaunajai bērnu tiesību aizsardzības struktūrai. Likumprojekta sagatavošanā izmantoti arī atsevišķi Latvijas Neatkarīgo kriminologu asociācijas un Latvijas Kontraceptoloģijas asociācijas ieteikumi.

Neapšaubāmi, šī likuma konceptuāla pieņemšana loģiski paredz grozījumus arī citos likumos un atsevišķu jaunu normatīvo aktu sagatavošanu — kopumā tā varētu būt bērna tiesību likumu pakete. Pieņemot šo likumprojektu konceptuāli, ir iespējams sākt šīs vienotās bērna tiesību likumu paketes izstrādi, lai to sagatavotu vienlaicīgai iesniegšanai un virzīšanai Saeimā.

Artūrs Šulcs,

kriminologs