projekti

Likumprojekts (1997.gada 23.oktobra redakcijā)

Bērnu tiesību aizsardzības pamatlikums

Izstrādājis Latvijas kriminoloģisko pētījumu centrs: autori — Dr.iur.Andrejs Vilks,

Latvijas Neatkarīgo kriminologu asociācijas valdes priekšsēdētājs, un Artūrs Šulcs, kriminologs.

Iesniegts Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai, Tieslietu ministrijai,

Izglītības un zinātnes ministrijai, Valsts Bērnu tiesību aizsardzības centram

Saturā

1. Vispārējā daļa

1.nodaļa. Bērnu tiesību aizsardzības tiesiskie pamatprincipi

2.nodaļa. Bērna tiesību aizsardzības pamatnoteikumi

2. Bērnu tiesību aizsardzības sistēma

1.nodaļa. Bērnu tiesību aizsardzības subjekti

2.nodaļa. Kompetenču sadale bērnu tiesību aizsardzības realizācijā

3.nodaļa. Valsts Bērnu tiesību aizsardzības centrs

4.nodaļa. Pašvaldības Bērnu tiesību aizsardzības centrs

5.nodaļa. Bērnu tiesību aizsardzības inspektors

6.nodaļa. Policijas Nepilngadīgo lietu inspekcija

7.nodaļa. Atbildība par bērna tiesību neievērošanu

3. Bērnu tiesību realizācija

1.nodaļa. Bērna tiesības uz dzīvību un veselīgu attīstību

2.nodaļa. Bērna sociālās tiesības

3.nodaļa. Bērna tiesības uz izglītību un kultūru

4.nodaļa. Bērna tiesības uz personisko dzīvi, personas neaizskaramību

un drošību ģimenē

5.nodaļa. Bērna tiesības saskarē ar juridiskajām iestādēm un tiesas spriešana

nepilngadīgajiem

6.nodaļa. Bērna tiesību garantēšana gadījumos, kad viņa brīvība ir ierobežota

7.nodaļa. Nepilngadīgo likumpārkāpēju profilakses darba organizācija

8.nodaļa. Bērna — nozieguma upura aizsardzība

9.nodaļa. Bērna tiesību garantēšana seksuālas izmantošanas vai seksuālas

vardarbības gadījumā

10.nodaļa. Bērna tiesības informācijas jomā

11.nodaļa. Bērna tiesības uz domu, apziņas, reliģijas un pulcēšanās brīvību

12.nodaļa. Bērnu — bēgļu tiesības

13.nodaļa. Bērnu tiesību nodrošināšana nododot aizbildnībā

14.nodaļa. Bērnu tiesību aizsardzība alternatīvās aprūpes gadījumā

un adoptējot valsts teritorijā

15.nodaļa. Bērna tiesību aizsardzība ārzemēs

16.nodaļa. Bērna atzīšana par pieaugušu (pilngadīgu)

I. Vispārējā daļa

1. nodaļa. Bērnu tiesību aizsardzības tiesiskie pamatprincipi

1. pants. Šajā likumā lietotā terminoloģija un definīcijas

(1) Bērns — ikviena cilvēkbūtne no ieņemšanas brīža līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai, ja saskaņā ar likumu, kas piemērojams konkrētajam bērnam, viņš nekļūst pilngadīgs agrāk.

(2) Nedzimuša bērna dzīvība — cilvēka dzīvība no ieņemšanas brīža līdz piedzimšanas dienai.

(3) Bārenis — bērns, kura vecāki ir miruši, atteikušies no bērna vai atrodas bezvēsts prombūtnē, vai kurš ir ticis atrasts un viņa vecāki nav pieteikušies likumā noteiktā termiņā (atradenis).

(4) Nežēlīga izturēšanās pret bērnu — garīgu, morālu vai fizisku ciešanu vai cita veida kaitējuma sagādāšana bērnam, vai viņa atstāšana bez aprūpes no vecāku, aizbildņu vai bērnu aprūpes personāla puses.

(5) Bērnu aizsardzības institūcija — iestāde, uzņēmums, nevalstiska organizācija vai cita institūcija neatkarīgi no īpašuma formas, pakļautības vai darbības ilguma, kas darbojas bērnu audzināšanas, izglītības, aprūpes vai bērnu tiesību aizsardzības jomā.

(6) Bērnu tiesības — likumdošanas un citu normatīvo aktu kopums, kas paredz bērnu sociālās, publiskās, politiskās un citas tiesības.

(7) Bērnu tiesību aizsardzība — likumdošanas, administratīvo, izglītojošo, informējošo, sociālās aprūpes, organizātorisko, operatīvo un citu pasākumu komplekss bērna likumīgo tiesību nodrošināšanai.

(8) Vecāku varas pārtraukšana — vecāku lemšanas un atbildības tiesību par saviem bērniem atņemšana uz noteiktu laiku likumā noteiktā kārtībā.

(9) Vecāku varas izbeigšana — vecāku lemšanas tiesību un atbildības par saviem bērniem pilnīga atņemšana likumā noteiktā kārtībā.

2. pants. Šī likuma mērķis ir nodrošināt bērnu aizsardzību Latvijas Republikā, atspoguļojot šajā likumā starptautisko likumu principus bērna tiesību un brīvību aizsardzības jomā.

3. pants. Šī likuma ietvaros ir definētas bērna pamattiesības, brīvības un pienākumi, kā arī svarīgākās garantijas šo tiesību un brīvību aizsardzībai, kuras ir balstītas uz Latvijas Republikas Satversmi, 1959.gada Apvienoto Nāciju Deklarācju par bērna tiesībām, 1989.gada Konvenciju par bērna tiesībām un citām starptautisko likumu normām un principiem, ņemot vērā bērna īpašo vietu ģimenē un sabiedrībā, bērna pamattiesības, brīvības un pienākumus, un svarīgākās garantijas.

4. pants. Šis likums regulē pamatnosacījumus bērna uzvedības kontrolei un atbildībai, nosaka vecāku un citu fizisko un juridisko personu atbildību par bērna pamattiesību neievērošanu, un nosaka bērna tiesību aizsardzības institūciju sistēmu un tās darbības tiesiskos principus.

5. pants. Bērnu tiesību aizsardzības tiesiskais pamats Latvijas Republikā ir Satversme, šis likums un citi normatīvie akti bērnu tiesību aizsardzības jomā, kā arī starptautiskie tiesību akti bērnu tiesību aizsardzības jomā, kuriem pievienojusies Latvijas Republika.

6. pants. Radušos strīdu gadījumā, kad likumi vai citi tiesiskie akti regulē bērna tiesību, brīvību un to aizsardzības jautājumus atšķirīgi no šī likuma vai gadījumos, kad šīs attiecības nav reglamentētas likumu ietvaros, ir spēkā šī likuma atbilstošie nosacījumi.

2. nodaļa. Bērna tiesību aizsardzības pamatnoteikumi

7. pants. Šajā nodaļā noteikumi un principi ir saistoši bērnu vecākiem, citiem juridiskiem bērna aizstāvjiem, valstij, pašvaldībām, nevalstiskām organizācijām un citām fiziskām un juridiskām personām.

8. pants. Bērnu tiesību aizsardzības galvenais mērķis ir radīt apstākļus bērna tādai attīstībai, lai, sasniedzot 18 gadu vecumu, fiziski un garīgi vesels cilvēks būtu spējīgs pats parūpēties par sevi, būtu ieguvis dzīvei nepieciešamās pamatzināšanas un praktiskās iemaņas, būtu gatavs strādāt, mācīties tālāk, veidot ģimeni, radīt veselīgus pēcnācējus un par tiem pienācīgi rūpēties, kā arī aizsargāt Latvijas valsti, un, lai viņš to visu vēlētos darīt.

9. pants. Bērnu audzināšana, izglītošana un aprūpe notiek, lai sasniegtu šādus mērķus:

(1) Latvijas Republikas nacionālajām interesēm atbilstošas vērtību orientācijas veidošanos un nostiprināšanos bērnos un jauniešos;

(2) bērnu orientācija uz darbu kā vienīgo morāli atbalstāmo eksistences līdzekļu iegūšanas un labklājības avotu;

(3) bērnu orientācija uz ģimeni kā sabiedrības organizācijas pamatvērtību un vienu no sabiedrības un indivīda galvenajām vērtībām;

(4) bērnu orientāciju uz veselīgu dzīvesveidu kā tautas izdzīvošanas objektīvu priekšnosacījumu;

(5) uzlabot ārlaulībā dzimušu bērnu statusu, samazinot atšķirības starp viņu un laulībā dzimušu bērnu statusu.

10. pants. Valsts veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nodrošinātu šajā likumā paredzētās tiesības katram bērnam pret visām diskriminācijas formām, neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās, etniskās vai sociālās izcelsmes, mantiskā stāvokļa, veselības stāvokļa un bērna, bērna vai viņa vecāku, likumīgo aizbildņu vai citu ģimenes locekļu statusu, darbību, paustajiem uzskatiem vai pārliecību.

11. pants. Visām darbībām attiecībā uz bērnu neatkarīgi no tā, vai tās veic valsts iestādes, nevalstiskas organizācijas, uzņēmumi vai fiziskas personas, kas nodarbojas ar sociālās nodrošināšanas jautājumiem, kā arī tiesas, administratīvās vai likumdošanas iestādes, prioritāri ir jānodrošina bērna intereses.

12. pants. Valsts apņemas nodrošināt bērnam tādu aizsardzību un gādību, kāda nepieciešama viņa labklājībai, ņemot vērā viņa vecāku, aizbildņu vai citu saskaņā ar likumu par bērnu atbildīgo personu tiesības un pienākumus, un šajā nolūkā piemēro visus attiecīgos likumdošanas un administratīvos līdzekļus.

13. pants. Valsts nodrošina, lai iestādes un personas, kas ir atbildīgas par bērnu aprūpi vai viņu aizsardzību, un viņu darbība, atbilstu Ministru Kabineta noteiktajām normām, tai skaitā drošības, veselības aizsardzības un piemērotības ziņā. Valsts nodrošina uzraudzību par bērnu aprūpes institūciju un personu darbības atbilstību bērna interesēm.

14. pants. Valsts veic visus nepieciešamos likumdošanas, administratīvos, organizātoriskos un citus pasākumus šajā likumā atzīto tiesību realizēšanai. Attiecībā uz ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām valsts šādus pasākumus veic atbilstoši tās rīcībā esošajiem resursiem.

15. pants. Valsts respektē vecāku vai citu ģimenes locekļu, vai aizbildņu tiesības un pienākumus virzīt, un vadīt bērnu šajā likumā atzīto viņa tiesību realizēšanā, un darīt to atbilstoši bērna spējām saskaņā ar patāvošo likumdošanu.

16. pants. Valsts veic nepieciešamos pasākumus, lai bērnam, kas vēlas iegūt bēgļa statusu vai kas tiek uzskatīts par bēgli saskaņā ar piemērojamajām starptautiskajām vai iekšējām tiesībām un procedūrām, neatkarīgi no tā, vai bērnu pavada vai nepavada viņa vecāki vai jebkura cita persona, nodrošinātu pienācīgu aizsardzību un humanitāro palīdzību tiesību izmantošanā, kas noteiktas šajā likumā un starptautiskajās konvencijās.

17. pants. Valsts savu iespēju robežās veic nepieciešamos pasākumus, lai sniegtu materiālo palīdzību un atbalstu vecākiem un citām personām, kas audzina bērnus, pirmkārt nodrošinot ar uzturu, apģērbu un mājokli.

18. pants. Valsts dara visu nepieciešamo, lai nodrošinātu tāda stāvokļa atjaunošanu vai radīšanu, kad bērnu uztur vecāki vai citas personas, kas ir finansiāli atbildīgas par bērnu. Ja persona, kas ir finansiāli atbildīga par bērnu, un bērns dzīvo dažādās valstīs, valsts sekmē pievienošanos starptautiskajiem nolīgumiem vai nolīgumu noslēgšanu vecāku finansiālās atbildības par bērnu nodrošināšanai, kā arī veic citus pasākumus šādas atbildības nodrošināšanai.

19. pants. Valsts atzīst bērna tiesības uz aizsardzību pret ekonomisko ekspluatāciju un jebkāda darba izpildīšanu, kas var apdraudēt viņa veselību vai būt par šķērsli izglītības iegūšanā, vai arī kaitēt viņa veselībai un fiziskajai, intelektuālajai, garīgajai, morālajai un sociālajai attīstībai.

20. pants. Bērna tiesību realizēšanu var pakļaut tādiem ierobežojumiem, kas noteikti ar likumu un nepieciešami nacionālās drošības, sabiedriskās kārtības, iedzīvotāju tikumiskuma un veselības aizsardzībai vai citu personu pamattiesību un pamatbrīvību aizsardzībai.

21. pants. Bērnu tiesību aizsardzība ir valsts tiesiskās un demogrāfiskās politikas sastāvdaļa. Valsts plāno, organizē un kontrolē bērnu tiesību aizsardzību visā valsts teritorijā.

22. pants. Valsts nodrošina iespēju katram bērnam apgūt pamatzināšanas par bērna tiesībām pamatskolā un vidusskolā vai tai pielīdzināmā mācību iestādē saskaņā ar Vispārējās izglītības likumu.

23. pants. Katra iedzīvotāja pienākums ir sargāt savu un citu bērnu drošību, ziņot policijai vai bērnu tiesību aizsardzības centram par jebkādu vardarbību vai cita veida apdraudējumu pret bērnu, un viņa tiesību pārkāpumu.

24. pants. Valsts nosaka un realizē kompetenču sadalījumu bērnu tiesību aizsardzības jomā starp valsts un pašvaldību iestādēm, un nevalstiskām institūcijām.

25. pants. Valsts nosaka bērnu tiesību jomas, kas tiek saglabātas tās pilnā kontrolē, pārējās jomās atļaujot darboties arī privātām, nevalstiskām institūcijām.

26. pants. Valsts plaši informē par šī likuma un citu Latvijas Republikas tiesību aktu bērnu tiesību aizsardzības jomā, un bērnu aizsardzības starptautisko tiesību aktu principiem un noteikumiem pieaugušos un bērnus visā valsts teritorijā.

27. pants. Valsts apņemas stimulēt un attīstīt starptautisko sadarbību, lai panāktu šajā likumā atzīto tiesību realizēšanu.

28. pants. Valsts Bērnu tiesību aizsardzības centrs vienu reizi piecos gados sagatavo un iesniedz Apvienoto Nāciju Organizācijas Bērnu tiesību komitejai ziņojumu par bērnu tiesību stāvokli Latvijas Republikā, kā arī par pasākumiem, ko Latvijas valsts ir veikusi Bērnu tiesību konvencijā atzīto tiesību realizēšanā. Ziņojumā, kas tiek iesniegts saskaņā ar šo pantu, jānorāda, kādi faktori un grūtības, ja tie ir, ietekmē šajā konvencijā paredzēto saistību izpildi. Valsts nodrošina savu ziņojumu plašu atklātumu Latvijas Republikā.

29. pants. Bērnam ir tiesības izmantot visas cilvēka tiesības un brīvības, kuras ir definētas Latvijas Republikas Satversmē, šajā likumā un citos tiesiskajos aktos.

30. pants. Visiem bērniem ir jābauda vienādas tiesības. Nav pieļaujama bērna diskriminācija dēļ vecāku vai citu juridisko aizstāvju dzimuma, vecuma, pilsonības, rases, valodas, reliģiskās piederības, pārliecības, sociālā, materiālā un ģimenes stāvokļa, veselības stāvokļa vai citu iemeslu dēļ.

31. pants. Katram bērnam ir jāveido iespēja būt veselam, attīstīties normāli fiziski un garīgi. Bērnam ir jāgarantē iespēja attīstīties arī morāli un piedalīties sabiedriskajā dzīvē.

32. pants. Neviens bērns nevar tikt atstāts bez mājas, bez minimāliem iztikas līdzekļiem un aprūpes.

33. pants. Darbība vai bezdarbība, kuras rezultātā netiek ievērotas bērna tiesības (bērna atstāšana bez dzīvesvietas, minimāliem iztikas līdzekļiem, aprūpes vai aizbildniecības), vai citas darbības, kas ierobežo bērna personiskās, īpašuma tiesības un brīvības, tiek uzskatītas par pretlikumīgām un amorālām.

34. pants. Bērnu tiesību aizsardzības objekti ir bērns, bērnu organizācijas, bērnu iestādes, valsts bērnu kopums, kā arī ģimene.

35. pants. Valsts Bērnu tiesību aizsardzības centrs tiek finansēts no valsts budžeta.

36. pants. Pašvaldību bērnu tiesību aizsardzības institūcijas tiek finansētas no pašvaldību budžeta.

37. pants. Bērnu aprūpe, izglītošana, audzināšana vai bērnu tiesību aizsardzība var tikt izdarīta tikai akreditētās institūcijās. Šīm institūcijām un visām to darbībām ar bērnu jāatbilst Ministru Kabineta noteiktiem standartiem.

38. pants. Bērnu tiesību aizsardzība ir īstenojama sadarbojoties valsts un pašvaldību, un nevalstiskajām institūcijām šī likuma un citu tiesisko aktu ietvaros, kuri regulē bērnu tiesību aizsardzību.

II. Bērnu tiesību aizsardzības sistēma

1. nodaļa. Bērnu tiesību aizsardzības subjekti

39. pants. Latvijas Republikas teritorijā bērna tiesību aizsardzību nodrošina:

(1) bērna vecāki, audžuvecāki vai aizbildņi;

(2) valsts institūcijas;

(3) pašvaldību institūcijas;

(4) nevalstiskas organizācijas, kuru darbība ir saistīta ar bērna tiesību aizsardzību.

40. pants. Bērnu tiesību aizsardzības iestādes ir atbildīgas par likumu un citu tiesisko aktu, kas regulē bērnu tiesību aizsardzību, izpildi, koordināciju un uzraudzību.

41. pants. Lietas, kuras ir saistītas ar bērnu tiesību aizsardzību un lietas, kurās bērns ir izdarījis likumpārkāpumu, ir jāizskata pēc iespēja ātrāk. Šīs lietas ir jāizskata speciāli apmācītiem tiesnešiem vai specializētām tiesām likumos noteiktajā kārtībā.

42. pants. Bērnu tiesību aizsardzību pašvaldības teritorijā nodrošina atbilstoša pašvaldības valde (dome), pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs, policijas nepilngadīgo lietu inspektors, skolas un citas bērnu iestādes, kuras īsteno bērnu tiesību aizsardzību un bērnu tiesību pārkāpumu novēršanu.

43. pants. Bērna juridiskie aizstāvji ir vecāki, audžuvecāki, aizbildņi un citas personas, kurām, saskaņā ar likumu vai citiem tiesiskiem aktiem, ir jārūpējas, jāizglīto, jāatbalsta un jāpārstāv bērns, vai jāaizstāv viņa tiesības un tiesiskās intereses.

44. pants. Valsts bērnu tiesību aizsardzības institūciju kopumu veido:

(1) Saeimas Cilvēktiesību komisijas Bērnu tiesību aizsardzības apakškomisija;

(2) Ministru Kabineta Bērnu tiesību aizsardzības komisija;

(3) Valsts Bērnu tiesību aizsardzības centrs;

(4) Iekšlietu ministrija Policijas departamenta Nepilngadīgo lietu inspekcija;

(5) Izglītības un zinātnes ministrija;

(6) Labklājības ministrija;

(7) Pašvaldību bērnu tiesību aizsardzības institūcijas;

(8) citas valsts institūcijas, kuru kompetencē ir bērnu tiesību aizsardzības jautājumi;

(9) nevalstiskās institūcijas, kuras nodarbojas ar bērnu tiesību aizsardzības jautājumiem un kuras ir atdzītas par rekomendējamām sadarbībai ar bērniem

45. pants. Bērnu tiesību aizsardzību pašvaldību līmenī realizē:

(1) Pašvaldības dome (valde);

(2) Pašvaldības Bērnu tiesību aizsardzības centrs;

(3) Pašvaldības pakļautībā esošās mācību iestādes;

(4) Pašvaldības pakļautībā esošās bērnu aprūpes un audzināšanas iestādes (tajā skaitā speciālas iestādes cietušiem un apdraudētiem bērniem).

46. pants. Latvijas valsts bērnu tiesību aizsardzības sistēmu veido:

(1) Valsts institūcijas;

(2) Ministru Kabineta Bērnu tiesību aizsardzības komisija;

(3) Izglītības un zinātnes ministrija;

(4) Labklājības ministrija;

(5) Valsts Bērnu tiesību aizsardzības centrs;

(6) Valsts Ģimenes centrs;

(7) Pašvaldību veselības aprūpes iestādes;

(8) Nevalstiskas organizācijas;

(9) Uzņēmējsabiedrības;

(10) Privāti praktizējoši bērnu aprūpes darbinieki.

47. pants. Bērnu tiesību aizsardzības, audzināšanas, izglītības vai aprūpes jomā atļauts darboties nevalstiskām institūcijām, kas reģistrētas Tieslietu ministrijā likumā noteiktajā kārtībā un kuras atdzītas par rekomendējamām sadarbībai ar bērnu.

2. nodaļa. Kompetenču sadale bērnu tiesību aizsardzības realizācijā

48. pants. Latvijas Republikas Saeima, Ministru Kabinets, ministrijas, tiesas, prokuratūra un citas valsts iestādes īsteno bērnu tiesību aizsardzības pasākumus un nodrošina bērnu aizstāvību atbilstoši savai kompetencei, kas ir noteikta Latvijas Republikas Satversmē, šajā un citos likumos, un tiesiskajos aktos.

49. pants. Valsts aizsargā un garantē bērnu tiesību šādā veidā:

(1) rada apstākļus vecākiem vai citām par bērnu juridiski atbildīgām personām, lai viņi par bērnu rūpētos un bērns varētu ģimenē pienācīgi augt un attīstīties;

(2) pieņem un īsteno likumus un citus tiesiskos aktus bērnu tiesību aizsardzības jomā;

(3) izveido atbilstošas valsts un pašvaldību institūcijas, kuru uzdevums būtu bērna tiesību aizsardzības īstenošana;

(4) izstrādā un īsteno speciālas programmas un pasākumus bērnu tiesību aizsardzībai;

(5) izstrādā un ievieš profilaktisko izglītību;

(6) neitralizē un pārtrauc kriminālas darbības un citus likuma pārkāpumus pret bērniem;

(7) valsts un pašvaldību institūcijas piešķir līdzekļus bērna tiesību nodrošināšanai, īstenošanai un aizsardzībai;

(8) nodrošina, lai finansu līdzekļi un citas vērtības, kas ir iegūtas labdarības ceļā un adresētas bērniem, tiktu izmantotas bērnu interesēs lietderīgi;

(9) veicina un atbalsta tādu sabiedrisko organizāciju un tradicionālo reliģisko organizāciju aktivitātes, kas veicina bērna attīstību un tiesību un brīvību realizāciju.

50. pants. Valsts veic nepieciešamos likumdošanas, administratīvos, sociālos un izglītojošos pasākumus, lai aizsargātu bērnu pret vecāku, likumīgo aizbildņu vai jebkuru citu personu visu veidu fizisku vai psiholoģisku vardarbību, pret apvainojumiem vai ļaunprātībām, gādības trūkumu vai paviršu izturēšanos, rupju apiešanos vai ekspluatāciju, vai seksuālu izmantošanu. Aizsardzības pasākumi ietver sociālās programmas ar nolūku nodrošināt vajadzīgo atbalstu bērnam un personām, kas par viņu rūpējas, kā arī lai citādā veidā novērstu un konstatētu, paziņotu, nodotu izskatīšanai, izmeklētu, ārstētu un veiktu vēlākos pasākumus sakarā ar iepriekšminētajiem gadījumiem, kad notikusi nežēlīga apiešanās ar bērnu, un lai nepieciešamības gadījumā ierosinātu lietas izskatīšanu tiesā.

51. pants. Valsts atbalsta ģimenes, kuras audzina bērnus, atbilstoši likumos noteiktajā kārtībā nosakot maternitātes (paternitātes), bērna dzimšanas un ģimenes pabalstus, nodrošinot vecākus ar īpašiem mērķa atvaļinājumiem un nodrošinot viņiem atbalstu un privilēģijas.

52. pants. Bērnu tiesību aizsardzības jomas, ko valsts patur savā pilnīgā kontrolē:

(1) institucionālās aprūpes un rehabilitācijas darba koordinācija un uzraudzība;

(2) dienesta aizbildniecība;

(3) institucionālo aprūpes iestāžu licencēšanas, atvēršanas, akreditācijas kārtība.

53. pants. Valsts un pašvaldību institūcijas atbalsta nevalstisko organizāciju, kā arī tradicionālo un valsts atzīto reliģisko kopienu iniciatīvas bērnu tiesību aizsardzības jomā.

54. pants. Likumā noteiktā kārtībā reģistrētām nevalstiskām institūcijām atļauts darboties bērnu tiesību aizsardzības citās jomās saskaņā ar šo likumu.

55. pants. Parlamentāro kontroli par bērnu tiesību aizsardzības jomu realizē Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija (variants — Saeimas Bērnu tiesību aizsardzības apakškomisija).

56. pants. Ministru Kabineta kompetence bērnu tiesību aizsardzības jomā:

(1) izstrādā bērnu tiesību aizsardzības nodrošināšanai attiecīgus likumprojektus un izdod nepieciešamos noteikumus;

(2) apstiprina ikgadējo programmu bērnu stāvokļa uzlabošanai valstī.

57. pants. Bērnu tiesību aizsardzības personāla specialitātes, katras specialitātes darbinieku funkcijas, kompetences robežas, kvalifikācijas pamatprasības, komplektēšanas principus un kārtību, kā arī diskvalifikācijas kārtību izstrādā Valsts Bērnu bērnu tiesību aizsardzības centrs un apstiprina Ministru Kabinets.

58. pants. Ministru Kabineta Bērnu tiesību aizsardzības komisija:

(1) izstrādā un apstiprina Valsts Bērnu tiesību aizsardzības programmu;

(2) nosaka bērnu un jaunatnes aizsardzības pasākumus un noteiktas palīdzības formas bērniem.

59. pants. Ministru Kabineta Bērnu tiesību aizsardzības komisija ir informatīva, konsultatīva un koordinējoša valsts institūcija, kuras mērķis ir pastāvīgi pilnveidot valstisko un nevalstisko institūciju darbību valsts bērnu drošības nostiprināšanai un bērnu tiesību aizsardzībai.

60. pants. Ministru Kabineta Bērnu tiesību aizsardzības komisijas pamatuzdevums ir izstrādāt Bērnu tiesību aizsardzības koncepciju un valsts programmu, kā arī atjaunot to atbilstoši mainīgajai realitātei.

61. pants. Ministru Kabineta Bērnu tiesību aizsardzības komisijas galvenās funkcijas ir:

(1) izstrādāt valsts politiku un stratēģiju bērnu tiesību aizsardzības nostiprināšanai;

(2) saskaņot bērnu aprūpes, izglītības, audzināšanas un bērnu tiesību aizsardzības iestāžu, uzņēmējsabiedrību, nevalstisko organizāciju un citu, ar bērniem saistītu institūciju, darbību;

(3) veikt kontroli par bērnu aprūpes, izglītības, audzināšanas un bērnu tiesību aizsardzības iestāžu galveno funkciju izpildi.

62. pants. Izglītības un zinātnes ministrijas kompetence bērnu tiesību aizsardzības jomā:

(1) izstrādā izglītības sistēmas struktūru un saturu

(2) nodrošina visiem bērniem pamatizglītības iegūšanas iespējas

(3) nodrošina izglītības kvalitāti

(4) nodrošina bērniem iespējas sagatavoties augstākās un speciālās izglītības iegūšanai

(5) nodrošina resursus bērniem pamatizglītības iegūšanai

(6) izstrādā bērnu tiesību aizsardzības izglītošanas un dzimumaudzināšanas pamatprogrammu sadarbībā ar Labklājības ministriju;

(7) nodrošina kontroli par bērnu tiesību aizsardzības izglītošanas un dzimumaudzināšanas apmācību;

(8) izstrādā noteikumus par nepilngadīgo uzticības personu institūcijas izveidi un darbību;

(9) nodrošina veselības mācību kā obligātu mācību priekšmetu.

63. pants. Labklājības ministrijas kompetence bērnu tiesību aizsardzības jomā:

(1) izstrādā bērnu veselības aprūpes un veselības veicināšanas standartus;

(2) nodrošina bērnu veselības aprūpes un veselības veicināšanas institūciju pastāvīgu kontroli;

(3) nosaka kārtību bērnu veselības noslēpuma saglabāšanai;

(4) kopā ar Izglītības un zinātnes ministriju nosaka kārtību, kādā sniedzama bērnu veselības aprūpe un veselības veicināšana;

(5) risina strīdus un konfliktus bērnu veselības aprūpes jomā;

(6) nodrošina bērnu ar veselības traucējumiem uzskaiti;

(7) nodrošina bērnu krūts barošanas reklāmu TV, radio, presē.

64. pants. Iekšlietu ministrijas kompetence bērnu tiesību aizsardzības jomā:

(1) izstrādā un īsteno nepilngadīgo noziedzības novēršanas valsts programmu;

(2) nodrošina policijas darbiniekiem speciālu apmācību darbam ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem un nepilngadīgajiem nozieguma upuriem.

65. pants. Reproduktīvās veselības valsts centra kompetence bērnu tiesību aizsardzības jomā:

(1) izstrādā un iesniedz Ministru Kabinetam, Saeimai un veselības aprūpes iestādēm priekšlikumus un programmas bērnu reproduktīvās veselības nostiprināšanai;

(2) veic zinātniski pētniecisku darbu bērnu reproduktīvās veselības jomā;

(3) organizē informatīvas un konsultatīvas sanāksmes un konferences bērnu reproduktīvās veselības jātājumos;

(4) sagatavo un publicē informatīvus izziņas materiālus par bērnu reproduktīvās veselības stāvokli Latvijā;

(5) izstrādā un publicē mācību metodiskos materiālus par bērnu reproduktīvās veselības jautājumiem;

(6) sniedz praktisku palīdzību bērniem reproduktīvās veselības jomā;

(7) veic speciālistu apmācību bērnu reproduktīvās veselības jomā.

66. pants. Pašvaldību kompetence bērnu tiesību aizsardzības jomā:

(1) izstrādā pašvaldības bērnu veselības nostiprināšanas programmu un organizē tās realizāciju pašvaldības teritorijā;

(2) nodrošina dzemdību palīdzības sniegšanu pašvaldības teritorijā;

(3) saskaņo bērnu veselības aprūpes un veselības veicināšanas iestāžu, uzņēmējsabiedrību, nevalstisko organizāciju un citu institūciju darbību pašvaldības teritorijā;

(4) veic kontroli par valsts bērnu veselības aprūpes un veselības veicināšanas iestāžu galveno funkciju izpildi pašvaldības teritorijā.

67. pants. Pašvaldības dome (valde):

(1) pastāvīgi veic situācijas analīzi par bērnu tiesību stāvokli pašvaldības teritorijā;

(2) izstrādā un realizē bērnu tiesību aizsardzības programmu pašvaldības teritorijā;

(3) nodrošina resursus bērnu tiesību aizsardzības programmas realizācijai pašvaldības teritorijā;

(4) par pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības programmas realizāciju ir atbildīgs pašvaldības domes (padomes) priekšsēdētājs.

68. pants. Pašvaldības Bērnu tiesību aizsardzības nodaļa (centrs) risina uzdevumus, kuri ir īpaši aktuāli un nozīmīgi bērnu un jaunatnes attīstībā, viņu tiesībaizsardzībā, sociāli negatīvo faktoru neitralizācijā, palīdzības sniegšanā pašvaldības teritorijā.

69. pants. Nevalstisko organizāciju kompetence bērnu tiesību aizsardzības jomā:

(1) organizē sabiedrības atbalstu bērnu tiesību aizsardzības jomā;

(2) realizē sabiedrības kontroli par valsts bērnu tiesību aizsardzības politiku kopumā un atsevišķām bērnu tiesību aizsardzības jomām.

70. pants. Uzņēmējsabiedrības un privāti praktizējošas personas veic bērnu tiesību aizsardzības pasākumus saskaņā ar šo likumu un citu spēkā esošo likumdošanu.

71. pants. Bērnu aprūpes, audzināšanas un mācību institūcija bērnu tiesību aizsardzības jomā:

(1) pastāvīgi veic situācijas analīzi par bērnu tiesību stāvokli institūcijā;

(2) izstrādā un realizē bērnu tiesību aizsardzības programmu institūcijā.

72. pants. Valsts institūcijas pašvaldības var veidot speciālas bērnu aprūpes un audzināšanas iestādes cietušiem un apdraudētiem bērniem.

73. pants. Strīdu un konfliktu risināšanu bērnu tiesību aizsardzības jomā veic Valsts Bērnu tiesību aizsardzības centrs.

74. pants. Nevalstiskās institūcijas, kuras nodarbojas ar bērnu tiesību aizsardzības problēmām un kuras ir atdzītas par rekomendējamām sadarbībai ar bērniem, veic bērnu tiesību aizsardzības pasākumus savas kompetences ietvaros un atbilstoši statūtiem.

75. pants. Vecāku vai citu bērna tiesisko pārstāvju pienākums ir radīt labvēlīgus apstākļus bērna attīstībai un audzināt bērnu par humānu un morālu indivīdu.

76. pants. Abiem vecākiem vienlīdzīgi ir jābūt iesaistītiem bērna audzināšanā, jānodrošina atbilstoša aprūpe, materiālā palīdzība un dzīves vieta.

77. pants. Bērna vecāki, likumīgie aizbildņi vai citi ģimenes locekļi, vai citas personas, kas audzina bērnu, ir atbildīgi par bērna attīstībai nepieciešamo dzīves apstākļu nodrošināšanu savu spēju un finansiālo iespēju robežās.

78. pants. Bērnu iestādēm, dienestiem, organizācijām un fiziskām personām, kas nodarbojas ar bērnu aprūpi, audzināšanu, izglītošanu vai viņu aizsardzību, neatkarīgi no to īpašuma formas un pakļautības jāatbilst noteiktiem standartiem un normām, tai skaitā drošības, veselības aprūpes ziņā un piemērotības aspektā.

79. pants. Bērnu iestāžu, dienestu un organizāciju vadītāji ir atbildīgi par viņu vadīto institūciju visa personāla atbilstību darbam ar bērniem.

80. pants. Personāla darbam ar bērniem klasifikāciju, tā komplektēšanas kārtību, kvalifikācijas un atbilstības kritērijus, diskvalifikācijas kārtību un ierobežojumus izstrādā Valsts bērnu tiesību aizsardzības centrs un apstiprina Ministru Kabinets.

3. nodaļa. Valsts Bērnu tiesību aizsardzības centrs

81. pants. Valsts bērnu tiesību aizsardzības centra galvenie uzdevumi:

(1) noskaidrot situāciju bērnu tiesību aizsardzības jomā un koordinēt, kontrolēt bērnu tiesību aizsardzības darbu, sadarbojoties ar pašvaldību bērnu tiesību aizsardzības centriem un citām valsts un sabiedriskām institūcijām, kuru kompetencē ir bērnu tiesību aizsardzības jautājumu risināšana;

(2) izveidot un uzkrāt datu bāzi, lai iegūtu pilnīgu informāciju par ģimenēm, kurās ir bērni, veikt informācijas analīzi, izstrādāt priekšlikumus bērnu tiesību nodrošināšanai valstī;

(3) sniegt sabiedrībai vispusīgu informāciju par bērnu tiesībām, par iespējām saņemt juridisko, medicīnisko, sociāli pedagoģisko un cita veida palīdzību;

(4) veikt ar bērnu tiesību aizsardzības nodrošināšanu saistīto jautājumu analīzi, organizēt bērnu tiesību aizsardzības jomā nodarbināto speciālistu kvalifikācijas celšanu un apmācību, popularizēt Bērnu tiesību aizsardzības konvenciju un citus starptautiskos tiesību aktus par bērnu tiesību aizsardzības jautājumiem;

(5) uzraudzīt un pasargāt bērnus no garīgi un fiziski kaitīgas vides.

(6) veicināt starptautisko sadarbību starp Latvijas un ārvalstu institūcijām un misijām, kas strādā bērnu tiesību aizsardzības jomā, un citām struktūrām, kurām ir bērnu tiesību aizsardzības funkcijas;

(7) organizēt pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centru darbinieku apmācību;

(8) informēt sabiedrību par stāvokli bērnu tiesību aizsardzības jomā, izmantojot masu informācijas līdzekļus;

(9) realizēt bērnu iestāžu, organizāciju un fizisko personu, kuras strādā ar bērniem, uzraudzību.

82. pants. Valsts bērnu tiesību aizsardzības centram ir tiesības:

(1) pieprasīt un saņemt informāciju no valsts un pašvaldības institūcijām, kā arī sabiedriskajām organizācijām bērnu tiesību aizsardzības jautājumos un izmantot to savā darbībā;

(2) pieprasīt un saņemt informāciju no fiziskām personām, ja informācija attiecas uz bērnu tiesību pārkāpumiem;

(3) pārbaudīt, kā tiek nodrošināta bērnu tiesību aizsardzība, un sniegt rekomendācijas šajā jautājumā iestādēm un organizācijām, kas savā darbībā saistītas ar bērniem;

(4) pārstāvēt bērna intereses tiesā un arī citos gadījumos, kad tiek skartas bērna kā indivīda intereses;

(5) saukt pie atbildības likumdošanas aktos paredzētajā kārtībā personas, kas izdarījušas bērnu tiesību pārkāpumus;

(6) nekavējoši izņemt bērnu no ģimenes, ja bērns atrodas viņa veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos;

(7) saskaņā ar spēkā esošajiem likumiem un normatīviem aktiem izdot pavēles un rīkojumus juridiskām un fiziskām personām, kuru pārziņā ir bērns.

83. pants. Saņemot Valsts bērnu tiesību aizsardzības centra uzaicinājumu, personai, kura izdarījusi bērna tiesību pārkāpumu vai ir informēta par šādiem faktiem, jāierodas noteiktajā laikā un vietā un jāsniedz nepieciešamie paskaidrojumi.

84. pants. Par informācijas vai paskaidrojumu nesniegšanu, kā arī par neierašanos bez attaisnojoša iemesla, Valsts bērnu tiesību aizsardzības centrs ir tiesīgs uzlikt minētajai personai naudas sodu, saskaņā ar Administratīvo pārkāpumu kodeksu.

85. pants. Valsts bērnu tiesību aizsardzības centra darbu vada un uzdevumu izpildi nodrošina direktors, kuru ieceļ un atbrīvo Ministru prezidents.

86. pants. Valsts bērnu tiesību aizsardzības centra direktora tiesības un uzdevumi:

(1) pieņemt darbā un atbrīvot no darba Centra darbiniekus, noteikt darbinieku tiesības un pienākumus atbilstoši Centra darbības uzdevumiem un Latvijas Republikā spēkā esošajiem likumiem;

(2) noteikt Centra struktūru, Centra darbinieku amatalgas saskaņā ar Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumiem un apstiprinātā darba algas fonda ietvaros;

(3) bez īpaša pilnvarojuma pārstāvēt Centru tā kompetences ietvaros;

(4) nodrošināt Centra materiālo vērtību saglabāšanu.

87. pants. Centra darbību pārrauga Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija (variants — Bērnu tiesību apakškomisija).

4. nodaļa. Pašvaldības Bērnu tiesību aizsardzības centrs

88. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs ir pašvaldības izveidota bērnu aizbildnības, aizgādnības un palīdzības institūcija, kura pagasta administratīvajā teritorijā veic bērnu tiesību aizsardzības uzdevumus.

89. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centru finansē pašvaldība.

90. pants. Pēc pašvaldības domes pieprasījuma pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs sniedz tai pārskatu par savu darbību.

91. pants. Vairākas pašvaldības pēc attiecīgo pašvaldību lēmumiem var izveidot vienu pašvaldību bērnu tiesību aizsardzības centru.

92. pants. Ja pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centru izveido vairākas pašvaldības kopīgi, šī centra finansēšana notiek saskaņā ar attiecīgo pašvaldību vienošanos.

93. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centram ir zīmogs.

94. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra darbību regulē šis likums, Civillikums un Ministru Kabineta noteikumi.

95. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centru darbības uzraudzību bērnu tiesību aizsardzības jomā veic Valsts Bērnu tiesību aizsardzības centrs.

96. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra darbības uzraudzību finansiālajos jautājumos veic attiecīgā pašvaldības dome (pagasta padome).

97. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra darbinieku skaitu nosaka attiecīgā pašvaldības dome (pagasta padome).

98. pants. Par pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra darbiniekiem var iecelt attiecīgajā administratīvajā teritorijā pastāvīgi dzīvojošas vai strādājošas personas, kurām ir pedagoģiskā, psiholoģiskā, juridiskā, medicīniskā vai sociālā darbinieka izglītība, kuras sasniegušas 25 gadu vecumu, prot valsts valodu un kuras ir atestētas Valsts bērnu tiesību aizsardzības centrā.

99. pants. Nevar iecelt par pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra darbiniekiem personas:

(1) kuras ir aizgādnībā;

(2) kuras ir atzītas par maksātnespējīgiem parādniekiem;

(3) kurām ir pārtraukta vecāku vara vai ar tiesas spriedumu vecāku vara ir izbeigta;

(4) kuru personībā ir konstatētas pataloģiskas novirzes;

(5) kuras ir sodītas par tīšu noziegumu, — neatkarīgi no sodāmības dzēšanas vai noņemšanas.

100. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra vadītājs vada pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra darbu un pārstāv pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centru administratīvajās iestādēs, tiesā, attiecībās ar juridiskajām un fiziskajām personām.

101. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra vadītājs pieņem un atbrīvo no darba pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra darbiniekus, nosaka viņu tiesības un pienākumus atbilstoši pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra darbības uzdevumiem un Latvijas Republikas tiesību aktiem.

102. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra vadītājs nosaka centra struktūru, darbinieku amatalgas saskaņā ar Latvijas Republikas Ministru kabineta noteikumiem pašvaldības domes (pagasta padomes) apstiprinātā darba algas fonda ietvaros.

103. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra vadītāju vai darbinieku var atlaist no amata pēc viņa paša vēlēšanās, kā arī gadījumos, ja viņš nepilda savus pienākumus vai pieļauj nolaidību vai arī ir radušies apstākļi, kas minēti šajā likumā.

104. pants. Ja pret pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra vadītāju darbinieku ir ierosināta krimināllieta vai disciplinārlieta, viņu var atstādināt no amata līdz lēmumam par lietas izbeigšanu vai līdz sprieduma taisīšanai.

105. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra vadītājs saņem pašvaldības domes (pagasta padomes) noteiktu mēnešalgu atbilstoši darba apjomam.

106. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra darbiniekiem atalgojums tiek maksāts par nostrādāto laiku pēc pašvaldības domes (pagasta padomes) noteiktas likmes.

107. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra dokumentus kārto pašvaldības domes (pagasta padomes) noteikts darbinieks. Atkarībā no darba apjoma pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centram var būt savs sekretārs.

108. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra izveidošanu un tā darbības teritoriju izsludina kārtībā, kāda likumā “Par pašvaldībām” noteikta saistošo noteikumu izsludināšanai.

109. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs noskaidro ģimenes, kurās nav pietiekami nodrošināta bērna attīstība un audzināšana, un sadarbībā ar veselības aprūpes, izglītības, sociālās palīdzības un policijas iestādēm lemj par nepieciešamās palīdzības sniegšanu šīm ģimenēm.

110. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra sadarbībā ar veselības aprūpes, izglītības un sociālās palīdzības iestādēm izvēlas un sagatavo audžuģimenes, kurām nodod uz laiku audzināšanā bērnu gadījumos, kad bērns palicis bez vecāku gādības vai arī ir nepieciešams sniegt palīdzību ģimenei bērna audzināšanā.

111. pants. Audžuģimenes statusu, bērna un audžuģimenes savstarpējās tiesiskās un mantiskās attiecības, šo ģimeņu finansēšanas kārtību, kā arī kārtību, kādā bērnu nodod audžuģimenei un izbeidz viņa uzturēšanos tajā, nosaka Ministru kabinets.

112. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs izšķir vecāku domstarpības bērnu un vecāku personiskajās attiecībās:

(1) lemj par bērna uzvārdu, vārdu un tautības ierakstu;

(2) lemj par vecāku tiesībām satikties ar bērnu, kas atstāts pie otra no vecākiem, vai uz laiku ierobežo šīs tiesības;

(3) izšķir citas vecāku domstarpības bērna audzināšanas jautājumos.

113. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs aizstāv bērna personiskās un mantiskās intereses attiecībās ar vecākiem un citām personām:

(1) lemj jautājumu par atļaujas došanu stāties laulībā pirms 18 gadu;

(2) vecuma sasniegšanas, ja šādu atļauju nav devis neviens no vecākiem vai aizbildnis;

(3) lemj par pilngadības piešķiršanu pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas;

(4) gadījumos, kad miris viens no vecākiem, gādā par atstātā mantojuma saraksta sastādīšanu un mantojuma saglabāšanu un piedalās bērna mantojuma daļas izdalīšanā, ja pārdzīvojušais laulātais dodas jaunā laulībā;

(5) dod atļauju mantojuma sadalīšanai, bērna mantas atsavināšanai, ieķīlāšanai un apgrūtināšanai ar citām lietu tiesībām;

(6) ieceļ aizbildni tiesisku darījumu noslēgšanai starp nepilngadīgajiem bērniem un vecākiem;

(7) sniedz palīdzību, ja bērns neklausa vai nepakļaujas vecāku audzināšanai;

(8) veic citas darbības bērna personisko un mantisko interešu aizstāvībai.

114. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra uzdevumi:

(1) Noskaidro ģimenes, kurās nepilngadīgs bērns netiek sagatavots derīgai darbībai, vecāki nelietīgi izmanto savu varu vai ir citi nelabvēlīgi apstākļi.

(2) Brīdina vecākus par viņu pienākumiem bērnu aprūpē un audzināšanā.

(3) Pēc vecāku, kuru nepilngadīgs bērns netiek sagatavots derīgai darbībai, vecāku, kuri nelietīgi izmanto savu varu, atkārtotas brīdināšans sagatavo materiālus iesniegšanai tiesā par vecāku varas pārtraukšanu.

(4) Ja bērns atstāts viņa veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos, pārtrauc vecāku varu nekavējoties.

(5) Ierosina tiesā lietu vecāku varas izbeigšanai.

(6) Ja vecāku varas pārtraukšanas vai izbeigšanas iemesli atkrituši, pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs atjauno vecāku varu vai ierosina tiesā lietu par vecāku varas atjaunošanu.

(7) Gadījumos, kad bērna vecāki miruši vai bērns palicis bez vecāku gādības, kā arī tad, ja bērna māte ir nepilngadīga un nav laulībā, pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra vadītājs lemj par aizbildnības nodibināšanu šā likuma noteiktajā kārtībā.

115. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs uzrauga aizbildņu rīcību, kā arī lemj par aizbildnības izbeigšanu.

116. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs dod atzinumu par adopciju un paternitāti.

117. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra tiesības:

(1) prasīt, lai iestādes, uzņēmumi un organizācijas, kā arī atsevišķi iedzīvotāji iesniegtu vajadzīgos dokumentus un citus materiālus, kas nepieciešami bērnu tiesību nodrošināšanai;

(2) izdarīt amatpersonu un iedzīvotāju aptauju, kā arī veikt iedzīvotāju dzīves apstākļu apsekošanu, lai iegūtu aizbildnības un aizgādnības jautājumu izlemšanai nepieciešamās ziņas;

(3) uzaicināt vecākus, aizbildņus, aizgādņus, adoptētājus un citas personas uz pārrunām un pieprasīt no viņiem paskaidrojumus sakarā ar bērnu personisko un mantisko tiesību aizsardzību;

(4) iesniegt tiesā prasības par vecāku varas izbeigšanu, kā arī citas prasības un pieteikumus nepilngadīgo bērnu interesēs.

118. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs savas kompetences ietvaros:

(1) izskata sūdzības un iesniegumus par vecāku, aizbildņu un aizgādņu rīcību;

(2) piedalās lietas izskatīšanā tiesā un dod savus atzinumus, ja likums nosaka vai tiesa atzīst aizbildnības un aizgādnības iestāžu piedalīšanos lietas izskatīšanā par nepieciešamu;

(3) izsniedz ieinteresētajām personām, iestādēm un organizācijām uzziņas un dod atzinumus aizbildnības un aizgādnības jautājumos;

(4) sadarbojas ar veselības aprūpes, izglītības, sociālās palīdzības un policijas iestādēm.

119. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra vadītājs bērnu tiesību aizsardzības jautājumus izskata un lēmumus pieņem vienpersoniski.

120. pants. Bērnu tiesību aizsardzības jautājumus izskatīšanai sagatavo pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra inspektors (vadītājs). Viņš ir tiesīgs pieprasīt nepieciešamos dokumentus, pieprasīt vecāku un citu personu paskaidrojumus, apsekot nepilngadīgo bērnu dzīves apstākļus un veikt citas darbības, kas nepieciešamas, lai lietu sagatavotu izskatīšanai.

121. pants. Nepilngadīgā dzīves apstākļus pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības inspektors (vadītājs) apseko kopā ar veselības aprūpes, izglītības, sociālās palīdzības un policijas iestāžu darbiniekiem. Ja dzīves apstākļu apsekošanā atklājas, ka bērns atrodas viņa veselībai vai dzīvībai bīstamos apstākļos, pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības inspektors vienpersoniski pieņem lēmumu par vecāku varas pārtraukšanu uz laiku līdz 6 mēnešiem un bērna ievietošanu patversmē, slimnīcā vai citos drošos apstākļos. Šādā gadījumā ne vēlāk kā septiņu dienu laikā tiek informēts Valsts Bērnu tiesību aizsardzības centrs.

122. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības inspektora lēmumi, kas pieņemti tā kompetences ietvaros, ir obligāti visām fiziskajām un juridiskajām personām.

123. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra vadītāja lēmumi par atļauju aizbildnim atsavināt, ieķīlāt vai apgrūtināt ar citām lietu tiesībām nekustamo īpašumu, kura vērtība pārsniedz 1000 latus, kā arī par atlīdzību aizbildnim, kas pārsniedz 300 latus, ir saistoši tikai pēc to apstiprināšanas tiesā.

124. pants. Stājoties pie pienākumu pildīšanas, pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra vadītājs un darbinieki dod pašvaldības domei (padomei) vai tās priekšsēdētājam un paraksta svinīgo solījumu: “Apsolos būt uzticīgs Latvijas valstij un tās valdībai, apņemos pēc labākās sirdsapziņas, pārliecības un zināšanām izpildīt man uzticēto amatu, solos izpildīt likumus, valdības un pašvaldības lēmumus, neizpaust dienesta noslēpumus un apzināties, ka man par savu darbību ir jāatbild likuma priekšā.”

125. pants. Attiecīgā pašvaldība ierāda pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra darbam piemērotas telpas.

126. pants. Saskaņā ar kārtību, kāda likumā “Par pašvaldībām” ir noteikta saistošo noteikumu izsludināšanai, pašvaldības dome (padome) informē attiecīgās teritorijas iedzīvotājus par pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra atrašanās vietu un darba laiku.

127. pants. Ja vairākos pagastos tiek veidots viens pašvaldību bērnu tiesību aizsardzības centrs, pašvaldībām jāinformē attiecīgo pašvaldību iedzīvotāji par tā atrašanās vietu.

128. pants. Ja pilsētā tiek veidoti vairāki pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centri, pašvaldībai jāinformē iedzīvotāji par pašvaldības teritorijas daļu piekritību konkrētam pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centram.

129. pants. Par pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra izveidošanu, darbības teritoriju, atrašanās vietu un darba laiku pašvaldības dome (padome) paziņo Valsts Bērnu tiesību aizsardzības centram mēneša laikā pēc attiecīgās iestādes izveidošanas.

130. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra vadītājs un darbinieki nevar būt aizbildņi vai aizgādņi attiecīgajam pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centram piekritīgās lietās.

131. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra darbu, ievērojot šī likuma noteikumus, vada pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra vadītājs.

132. pants. Ja saņemtā informācija vai dokumenti nav piekritīgi attiecīgajam pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centram, tie pārsūtāmi pēc piekritības, par to rakstiski informējot attiecīgo dokumentu iesniedzēju.

133. pants. Ja saņemts pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centram piekritīgs iesniegums, pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra vadītājs 15 dienu laikā pēc attiecīgā iesnieguma saņemšanas veic saņemtā iesnieguma pārbaudei nepieciešamos pasākumus, iekārtojot attiecīgu pārbaudes lietu.

134. pants. Lietas dalībnieki ar savu lietu var iepazīties pie pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra sekretāra, un viņiem ir tiesības saņemt attiecīgā lēmuma norakstu.

135. pants. Visi pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra lēmumi izpildāmi nekavējoties, izņemot tos lēmumus, kuru izpildi tiesa ir apturējusi, kā arī tos lēmumus, kuriem saskaņā ar likumiem ir nepieciešama apstiprināšana tiesā.

136. pants. Atbilstoši šajā likumā minētajai kārtībai tiek apsekoti bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu audzināšanas iestādēs esošās nepilngadīgās personas.

137. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra lēmumu var apstrīdēt mēneša laikā no tā pieņemšanas dienas vai no dienas, kad šīs personas uzzinājušas par lēmuma pieņemšanu Valsts bērnu tiesību aizsardzības centrā vai tiesā. Sūdzība par pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra lēmumu saskaņā ar likumiem iesniedzama rajona tiesai pēc attiecīgās pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra atrašanās vietas vai Valsts bērnu tiesību aizsardzības centrā.

5. nodaļa. Bērnu tiesību aizsardzības inspektors

138. pants. Bērnu tiesību aizsardzības inspektors (turpmāk tekstā “inspektors”) savā darbībā ievēro Konvenciju par bērna tiesībām, šo likumu un citus normatīvos aktus, kas nosaka bērnu tiesības un regulē bērnu tiesību aizsardzības centra darbību.

139. pants. Inspektors darbojas Valsts Bērnu tiesību aizsardzības centrā, pašvaldību bērnu tiesību aizsardzības centros, bet, kur šie centri nav izveidoti — rajona (pilsētas) domē.

140. pants. Inspektora profesionālo darbību metodiski vada Valsts Bērnu tiesību aizsardzības centrs.

141. pants. Inspektora galvenais darbības mērķis — aizsargāt bērnu tiesības un intereses atbilstoši ANO Konvencijai par bērna tiesībām, Latvijas Republikas likumdošanai, Ministru Kabineta noteikumiem un citiem normatīvajiem aktiem.

142. pants. Inspektora darba uzdevumi:

(1) uzraudzīt un apsekot bērnu tiesību nodrošinājumu un interešu ievērošanu pašvaldības teritorijā;

(2) koordinēt dažādu institūciju (mācību un audzināšanas iestādes, bāriņtiesas, policijas, sociālās palīdzības dienesta, ārstniecības iestādes, kultūras, sporta, nodarbinātības dienestu, sabiedrisko organizāciju u.c.), sadarbību bērnu tiesību aizsardzības jautājumos;

(3) izzināt un analizēt bērnu tiesību aizsardzības nodrošinājumu pašvaldības teritorijā, un veikt pasākumus bērnu tiesību aizsardzības pilnveidošnai;

(4) veikt savlaicīgus pasākumus bērnu tiesību pārkāpumu atklāšanā un novēršanā;

(5) piedalīties bērnu dzīves un audzināšanas apstākļu izpētē un konflikta situāciju izskatīšanā;

(6) kārtot nepieciešamo dokumentāciju bērna nosūtīšanai uz mācību un pāraudzināšanas iestādēm;

(7) piedalīties profilaktiskajā darbā ar sociālā riska ģimenēm, kurās ir bērni;

(8) sadarbībā ar psihologiem, sociāliem darbiniekiem, sociāliem pedagogiem un mediķiem sniegt atbalstu bērniem krīzes situācijā;

(9) informēt un izglītot bērnus, vecākus, sabiedrību par viņu tiesībām un pienākumiem bērnu tiesību aizsardzības jomā;

(10) veicināt vienotas bērnu tiesību aizsardzības sistēmas izveidi rajona (pilsētas) pašvaldībā;

(11) virzīt bērnu tiesību aizsardzību atbilstoši ANO Konvencijai par bērna tiesībām, Latvijas Republikas likumdošanai un citiem normatīvajiem aktiem, kā arī Izglītības un zinātnes ministrijas Bērnu tiesību aizsardzības centra rekomendācijām un pašvaldības normatīvajiem dokumentiem;

(12) konstatēt bērnu tiesību aizsardzības stāvokli un organizēt pasākumus, lai novērstu situācijas, kas apdraud bērna dzīvību un veselību, nodrošināt bērna fiziskās un garīgās attīstības iespējas un palīdzēt bērniem ar viņu pašu spēkiem izsargāties no nelabvēlīgām situācijām.

(13) piedalīties rajona (pilsētas) mācību un audzināšanas iestāžu akreditācijas komisijās;

(14) gadījumos, kad tiek pārkāptas bērnu tiesības, sniegt priekšlikumus pašvaldības vadībai, skolu valdei, bērnu aizsardzības centram vai tiesību sargājošām institūcijām;

(15) piedalīties skolas vecuma bērnu uzskaitē, noskaidrot apstākļus gadījumos, kad bērni neapmeklē skolu;

(16) informēt sabiedrību par bērnu tiesību aizsardzības stāvokli pašvaldības teritorijā, izmantojot presi, TV, radio.

143. pants. Inspektoru tiesības:

(1) piedalīties valsts un pašvaldību reģionālajās sanāksmēs un kopīgi ar attiecīgo pašvaldību — visu nozaru darbībās (budžeta plānošanā un izpildē utt.), kā arī sniegt pārskatus par bērnu tiesību aizsardzību attiecīgās pašvaldības teritorijā;

(2) pieprasīt un saņemt bērnu tiesību aizsardzības nodrošināšanai nepieciešamo informāciju no valsts, pašvaldību iestādēm, uzņēmumiem un sabiedriskājām organizācijām (no veselības un sociālās aprūpes dienesta iestādēm un uzņēmumiem, Bāriņtiesas, Valsts ieņēmuma dienesta, Iekšlietu ministrijas iestādēm, Iedzīvotāju reģistra, dzimtsaraksu iestādēm, mācību un audzināšanas iestādēm, fiziskām personām u.c.);

(3) piedalīties dažādu normatīvo dokumentu: nolikumu, lēmumu, priekšlikumu, programmu izstrādē pašvaldības teritorijā;

(4) pārstāvēt bērnu intereses tiesību sargājošās iestādēs kā pilnvarota persona;

(5) piedalīties pašvaldības administratīvās, ka arī citu komisiju darbā, kuras saistītas ar bērnu problēmām;

(6) vadīt izpētes darbu (aptaujas, intervijas, anketēšanu u.c.), analizēt tā rezultātus un izmantot savā darbībā ;

(7) saņemt tiesību sargājošo iestāžu palīdzību bērnu tiesību nodrošināšanai;

(8) iesniegt ierosinājumus mācību un audzināšanas, aprūpes un ārstniecības iestāžu vadītājiem u.c. darba devējiem bērnu tiesību aizsardzības jautājumos;

(9) konsultēt valsts un pašvaldības politikas veidotājus un izpildītājus par viņu kompetenci bērnu tiesību aizsardzībā;

(10) noskaidrot bērna dzīves apstākļu un interešu ievērošanu soda izciešanas iestādēs;

(11) piedalīties valsts un pašvaldību pedagoģiski medicīnisko komisiju darbā.

6. nodaļa. Policijas Nepilngadīgo lietu inspekcija

144. pants. Iekšlietu ministrijas Policijas Nepilngadīgo lietu inspekcijas (tālāk tekstā — “Nepilngadīgo lietu inspekcija”) ir Kārtības policijas struktūrvienība, kura organizē un veic nepilngadīgo likumpārkāpumu profilaksi.

145. pants. Nepilngadīgo lietu inspekcijas darbības tiesiskais pamats ir likums “Par policiju”, LR Civillikums, citi likumi, Saeimas lēmumi, Ministru kabineta noteikumi, rīkojumi, šī Instrukcija un citi Iekšlietu ministrijas normatīvie dokumenti.

146. pants. Nepilngadīgo lietu inspekcijas pamatuzdevumi ir:

(1) Veikt profilaktisko darbu ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem, analizēt un plānot, sagatavot un sniegt priekšlikumus policijas pārvaldēm (nodaļām) nepilngadīgo likumpārkāpumu profilakses jautājumos pilsētā, rajonā;

(2) Ņemt profilaktiskajā uzskaitē nepilngadīgos likumpārkāpējus;

(3) Izzināt nepilngadīgo izdarītos vai gatavotos noziegumus, kā arī piedalīties nepilngadīgo izdarīto noziegumu atklāšanā;

(4) Veikt nepilngadīgo izdarīto noziegumu un citu likumpārkāpumu uzskaiti;

(5) Organizēt sadarbību ar citām ieinteresētajām iestādēm un organizācijām nepilngadīgo likumpārkāpumu profilakses jautājumos, nodrošinot savstarpēju informācijas apmaiņu, gatavot materiālus un priekšlikumus darba un sadarbības uzlabošanai;

(6) Plaši izmantot masu informācijas līdzekļus nepilngadīgo likumpārkāpumu profilakses jautājumos.

147. pants. Nepilngadīgo lietu inspektoriem (iecirkņu inspektoriem), pildot dienesta pienākumus nepilngadīgo likumpārkāpumu profilaksē ir tiesības:

(1) apmeklēt nepilngadīgos likumpārkāpējus un viņu vecākus dzīves vietā (ne vēlāk par plkst.23.00), mācību iestādē vai darba vietā, veikt pārrunas ar nepilngadīgajiem, vecākiem vai personām, kuras var raksturot nepilngadīgo (viņa vecākus) un viņa dzīves veidu;

(2) pieprasīt nepieciešamās ziņas no iestādēm, kurā nepilngadīgais mācās vai strādā;

(3) izsaukt vai nogādāt uz policiju nepilngadīgos, viņu vecākus vai aizstājējus, kā arī citas personas, lai noskaidrotu apstākļus, kas saistīti ar nepilngadīgo izdarītajiem likumpārkāpumiem;

(4) pēc savas iniciatīvas, vai sadarbībā ar bērnu tiesību aizsardzības inspektoru (skolu valdi) sniegt priekšlikumus par nepilngadīgo daļēju vai pilnīgu rīcībspēju ierobežošanu;

(5) sadarbībā ar bērnu tiesību aizsardzības inspektoru, bāriņtiesu, ja nepilngadīgais ir uzskaitē un viņu vecāki nepilda savus audzināšanas pienākumus, griezties tiesā, gatavojot materiālus vecāku varas pārtaukšanai.

7. nodaļa. Atbildība par bērna tiesību neievērošanu

148. pants. Visu bērnu tiesību aizsardzības struktūrā iekļauto instanču pienākums ir jebkurā gadījumā sniegt nepieciešamo palīdzību bērniem, kam tā nepieciešama— iepriekš aprakstītajā kārtībā. Par palīdzības nesniegšanu konkrētās amatpersonas tiek sauktas pie likumā noteiktās atbildības (kā par bērnu tiesību pārkāpumu).

149. pants. Jebkuru minēto instanču darbinieku pienākums ir stingri ievērot konfidencionalitāti, neizpaust nekādu informāciju, kas jebkādā veidā varētu kaitēt bērna turpmākajai attīstībai vai viņa emocionālā komforta saglabāšanai. Par šo noteikumu neievērošanu amatpersonas tiek sauktas pie disciplinārās atbildības.

150. pants. Aizliegts izplatīt informāciju par bērnu:

(1) iegūto personīgo informāciju par bērnu;

(2) par bērnu, kurš kļuvis par noziegumu upuri vai liecinieku;

(3) izpaust informāciju, kuras iespējamās sekas pilnībā bērns vēl nespēj apzināties;

(4) izpaust kāda bērna stāstīto par kādu citu bērnu, ja viņš to nevēlas vai arī ja tā var nodarīt jebkādu kaitējumu bērnam turpmākajā dzīvē;

(5) izmantot bērna sniegto informāciju savtīgos nolūkos.

151. pants. Aizliegts bērnu par notikušo noziegumu intervēt un masu mēdijos izplatīt informāciju par bērnu, kas kļuvis par ikumpārkāpumu upuri vai liecinieku, izņemot gadījumu, ja bērns pats izsaka vēlēšanos pārdzīvoto izpaust atklātībai, tam piekrīt bērna vecāki vai likumīgie aizstāvji un procesa virzītājs tam neiebilst (likumā noteiktajā kārtībā izziņas iestāde, prokuratūra tiesa vai tiesnesis).

152. pants. Par informācijas neatļautu izmantošanu vai izplatīšanu vainīgās personas atbild likumā noteiktajā kārtībā.

153. pants. Personas, kuras neievēro bērna tiesības, kādas ir noteiktas Latvijas Republikas Satversmē, šajā likumā, citos likumos un tiesiskajos aktos, kuri regulē bērna tiesību aizsardzību, ir saucamas pie atbildības likumos noteiktajā kārtībā.

154. pants. Vecāki un bērna likumiskie pārstāvji var tikt saukti pie administratīvās un kriminālās atbildības likumos noteiktā kārtībā, ja viņi neievēro bērna tiesības, izvairās vai neīsteno obligāto izglītošanu, apmācību, uzraudzību, uzturēšanu, pakļauj bērnu cietsirdīgai aprūpei vai citādā vaidā neievēro bērna tiesības.

155. pants. Bērnam pašam un citām personām ir tiesības griezties pēc palīdzības bērnu tiesību aizsardzības institūcijās, tiesībsargājošās un citās institūcijās, kuras īsteno likumā paredzētās darbības, ja tēvs (māte) vai cita bērns juridiskais pārstāvis pārkāpj bērna tiesības, izturas pret bērnu cietsirdīgi vai neievēro bērna tiesības kādā citā veidā.

156. pants. Fiziska un juridiska persona, kura nelikumīgi iejaucas, kad bērns pats īsteno savas tiesības un brīvības, vai kura jebkādā citādā veidā pārkāpj bērna tiesības, ir saucama pie atbildības likumos noteiktā kārtībā.

157. pants. Mācību, audzināšanas, ārstniecības un citu iestāžu vadītāji, skolotāji vai citas amatpersonas un šo iestāžu administrācija ir atbildīgi par bērnu izglītošanu viņu uzraudzībā. Gadījumā, ja šīs personas neizpilda vai izpilda neadekvāti savus pienākumus un tādējādi kaitē bērnam fiziski vai garīgi, vai citādā veidā pārkāpj bērna tiesības, viņi ir saucami pie atbildības likumos noteiktajā kārtībā.

158. pants. Par institūcijas bērnu tiesību aizsardzības programmas realizāciju ir atbildīgs institūcijas vadītājs.

159. pants. Valsts un pašvaldību darbiniekiem, kuri ir atbildīgi par bērna izglītošanu un uzraudzību, ir pienākums nekavējoties ziņot kompetentām institūcijām par bērna tiesību pārkāpumu, kurš ir ticis zināms.

160. pants. Par šī likuma un citu bērnu tiesību aizsardzības normatīvo aktu, ētisko principu pārkāpumiem vai bērna noslēpuma izpaušanu vainīgajai fiziskai personai tiek aizliegts strādāt bērnu aprūpes, izglītības, audzināšanas vai bērnu tiesību aizsardzības jomās, kā arī iestājas atbildība saskaņā ar pastāvošo likumdošanu.

161. pants. Par šī likuma un citu bērnu tiesību aizsardzības normatīvo aktu, ētisko principu atkārtotiem pārkāpumiem vai atkārtotu bērna noslēpuma izpaušanu, kas notikusi bērnu aprūpes, izglītības, audzināšanas vai bērnu tiesību aizsardzības institūcijā, šai institūcijai tiek aizliegts strādāt bērnu aprūpes, izglītības, audzināšanas vai bērnu tiesību aizsardzības jomās (tiek anulētas tiesības darbam ar bērniem).

162. pants. Valsts un pašvaldību ierēdņi un darbinieki, kuri pilda bērnu izglītošanas, audzināšanas, aprūpes vai aizsardzības funkcijas, var tikt atlaisti no ieņemamā amata likumos noteiktajā kārtībā, ja viņu uzvedība ir kļuvusi amorāla, pat ja tas ir noticis ārpus darba.

III. Bērnu tiesību realizācija

1. nodaļa. Bērna tiesības uz dzīvību un veselīgu attīstību

163. pants. Valsts atzīst, ka ikvienam bērnam ir neatņemamas tiesības uz dzīvības un attīstības aizsardzību tiklab pirms, tā arī pēc dzimšanas. Nedzimušai bērna dzīvībai ir tiesības uz valsts garantētu aizsardzību izņemot gadījumus, kad nepieciešams aizsargāt mātes dzīvību un veselību vai augļa patoloģijas gadījumā.

164. pants. Valsts nodrošina maksimāli iespējamo bērna izdzīvošanas pakāpi un viņa veselīgu attīstību:

(1) rada iespējas veidot bērnam veselīgu un drošu vidi;

(2) valsts garantē veselības aprūpi un veselības veicināšanu bērniem;

(3) valsts garantē veselības aprūpi un veselības veicināšanu bērna mātei grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību periodā;

(4) kontrolē bērnu pārtikas produktu un citas bērniem domātas produkcijas kvalitāti;

(5) nodrošina veselīga dzīves veida popularizēšanu.

165. pants. Katras ārstniecības personas pienākums ir darīt visu, lai nedzimušai bērna dzīvībai netiktu nodarīts kaitējums. Ārsts ir atbildīgs par normāli noritošas grūtniecības pārtraukšanas novēršanu veselai sievietei no grūtniecības konstatēšanas brīža.

166. pants. Katrai sievietei grūtniecības stāvoklī ir tiesības uz bezmaksas profesionālu medicīnisku palīdzību slimības vai medicīniskas patoloģijas gadījumā.

167. pants. Nedzimušas dzīvības iznīcināšana nav atļauta, ja vien tas nav nepieciešams mātes dzīvības un veselības saglabāšanai, vai ir konstatēta vai prognozējama augļa pataloģija. Atzinums par tā nepieciešamību jāsaņem no trīs sertificētiem ārstiem, kas to apliecina ar savu parakstu un pamato ar medicīnisko slēdzienu.

168. pants. Visās valsts, pašvaldību un privātajās mācību iestādēs bērni un jaunieši saņem dzimumizglītību, tiek informēti par cilvēka dzīvības aizsardzību pirms dzimšanas un par izsargāšanos no nevēlamas grūtniecības (kontracepciju).

169. pants. Aizliegta grūtniecības pārtraukšanas (aborta) tieša vai netieša reklāma masu informācijas līdzekļos.

170. pants. Valsts finansētos masu informācijas līdzekļos tiek noteiktas atlaides kontracepcijas metožu un līdzekļu reklāmai.

171. pants. Nedzimuša bērna dzīvības aizsardzības nolūkā Labklājības ministrijas apstiprinātā kārtībā tiek dibināti un darbojas vientuļo grūtnieču sociālās aprūpes un palīdzības centri.

172. pants. Visa veida zinātniskie un cita veida eksperimenti, kuros ir iesaistīts bērns un kuri potenciāli var radīt draudus bērnam, ir aizliegti.

173. pants. Eksperimenti ar bērna iesaistīšanu ir atļauti, ja ir bērna, viņa vecāku vai citu likumīgu bērna aizstāvju piekrišana, Labklājības ministrijas un Valsts Bērnu tiesību aizsardzības centra rakstiskas atļaujas.

174. pants. Valsts veic visus nepieciešamos pasākumus, lai novērstu bērnu nolaupīšanu vai tirdzniecību ar bērniem jebkādos nolūkos un jebkurā formā.

175. pants. Ārkārtējos apstākļos un bruņotu konfliktu periodā valsts pirmkārt nodrošina bērnu aizsardzību pret visa veida dzīvības un veselības apdraudējumiem.

176. pants. Valsts palīdzība nepilnvērtīgam bērnam tiek sniegta pēc iespējas bez maksas, ņemot vērā vecāku vai citu personu, kas gādā par bērnu, finansiālos resursus un attieksmi pret bērna audzināšanu.

177. pants. Valsts sekmē apmainīšanos ar informāciju veselības aprūpes un veselības veicināšanas jomā un bērnu medicīniskajā, psiholoģiskajā un funkcionālajā ārstēšanā. Valsts nodrošina informācijas izplatīšanu par slimu bērnu rehabilitācijas metodēm, vispārizglītojošo un profesionālo sagatavošanu.

178. pants. Valsts veic visus nepieciešamos likumdošanas, administratīvos, izglītības un sociālos pasākumus, lai pasargātu bērnus no starptautiskajos līgumos definēto narkotisko līdzekļu un psihotropo vielu nelikumīgas lietošanas un nepieļautu bērnu izmantošanu šādu vielu pretlikumiskā ražošanā un tirdzniecībā ar tām.

179. pants. Valsts veic nacionālā, divpusējā un daudzpusējā līmenī visus nepieciešamos pasākumus, lai nepieļautu pret bērnu visu veidu seksuālo ekspluatāciju un pavešanu netiklībā:

(1) bērna pierunāšanu vai piespiešanu piekopt jebkādu nelikumīgu seksuālu darbību;

(2) bērnu izmantošanu prostitūcijā;

(3) bērnu izmantošanu pornogrāfijā.

180. pants. Valsts cenšas nodrošināt, lai bērnam tiktu nodrošinātas tiesības izmantot vispilnvērtīgākos veselības aprūpes sistēmas pakalpojumus un veselības atjaunošanas līdzekļu pieejamību.

181. pants. Valsts veic visus nepieciešamos pasākumus, lai:

(1) veicinātu bērna, kurš ir kļuvis par jebkāda veida necieņas, ekspluatācijas vai ļaunprātību, spīdzināšanas vai jebkādu citu nežēlīgu, necilvēcīgu vai cieņu pazemojošu apiešanās vai soda veidu vai bruņotu konfliktu upuri, fizisko un psiholoģisko atveseļošanos un sociālo reintegrāciju;

(2) pazeminātu zīdaiņu mirstības un bērnu mirstības līmeņus;

(3) nodrošinātu nepieciešamās medicīniskās palīdzības sniegšanu un visu bērnu veselības aizsardzību, pirmām kārtām veltot uzmanību sākotnējās medicīniski sanitārās palīdzības attīstīšanai;

(4) nodrošinātu pret slimībām un badošanos, arī sākotnējās medicīniski sanitārās palīdzības ietvaros, līdztekus citiem līdzekļiem izmantojot viegli pieejamu tehnoloģiju un sniedzot pietiekami vērtīgu uzturu un tīru dzeramo ūdeni, ņemot vērā briesmas un risku, ko rada vides piesārņotība;

(5) sniegtu mātēm pienācīgus pakalpojumus veselības aprūpē pirmsdzemdību un pēcdzemdību periodā;

(6) nodrošinātu visu sabiedrības slāņu, it sevišķi vecāku un bērnu, informētību par bērna veselību un ēdināšanu, zīdīšanas priekšrocībām, bērna dzīves vides higiēnu un sanitāriju un nelaimes gadījumu novēršanu, kā arī izglītības pieejamību un viņu atbalstīšanu šādu zināšanu izmantošanā;

(7) attīstītu izglītošanas darbu un pakalpojumus profilaktiskās medicīniskās palīdzības jomā un ģimenes skaita plānošanā.

182. pants. Bērna atveseļošanai un reintegrācijai jānotiek apstākļos, kas nodrošina bērna veselību, pašcieņu un cieņu.

183. pants. Jaundzimušā vai dzemdētājas nāves gadījumā par veselības aprūpi visā grūtniecības un dzemdību periodā iekasētā samaksa pilnā apjomā tiek atdota jaundzimušā vai dzemdētājas tuviniekiem.

184. pants. Kontracepcija ir personas labprātīga izvēle bez vecuma ierobežojuma.

185. pants. Personai līdz 18 gadu vecumam kontraceptīvie līdzekļi un kontracepcijas metožu pielietošana tiek nodrošināta bez maksas, un ir medicīniskās aprūpes veids, kas iekļaujams valsts veselības aprūpes bāzes programmā.

186. pants. Katram bērnam ir tiesības saņemt informāciju par kontracepcijas jautājumiem jebkuras īpašuma formas veselības aprūpes un veselības veicināšanas iestādē.

187. pants. Kontracepcijas pamatprincipu skaidrojumi un kontraceptīvu lietošanas propoganda bērniem atļauta visu specialitāšu ārstiem un citiem medicīnas darbiniekiem, kā arī pedagogiem, kas ieguvuši attiecīgu sertifikātu, ievērojot katra bērna psiholoģiskās attīstības stāvokli un individuālo nepieciešamību pēc kontracepcijas.

188. pants. Ārsta pienākums, neatkarīgi no viņa specialitātes, ir rūpēties, lai viņa aprūpē esošai nepilngadīgai sievietei tiktu nozīmēts atbilstošs kontracepcijas līdzeklis vai metode, kā arī nodrošināt viņas apmācību kontracepcijas līdzekļa vai metodes pareizai lietošanai.

189. pants. Ārsta pienākums, nozīmējot kontraceptīvus vai pielietojot kontracepcijas metodes, ir nodrošināt nepilngadīgas sievietes izmeklēšanu pirms nozīmēšanas vai pielietošanas un sekojošu ilgstošu veselības novērošanu kontraceptīva līdzekļa (metodes) lietošanas laikā.

190. pants. Ginekologam un ģimenes ārstam ir pienākums nozīmēt nepilngadīgas sievietes partnerim atbilstošu kontracepcijas līdzekli vai metodi vai informēt viņu par konkrētajam pārim piemērotas kontracepcijas lietošanas nepieciešamību, kā arī nodrošināt pāra apmācību kontracepcijas līdzekļa vai metodes pareizai lietošanai.

191. pants. Ārsta pienākums pēc dzemdībām ir nozīmēt nepilngadīgajai sievietei piemērotu kontracepciju un nodrošināt viņas apmācību šīs kontracepcijas lietošanai, par ko sieviete apstiprina ar parakstu medicīniskajā dokumentācijā.

192. pants. Ārsta ir pienākums izmantot visas iespējas, lai normāli noritoša grūtniecība netiktu pārtraukta. Ārstam, pie kura griežas fiziski un garīgi vesela nepilngadīga sieviete ar lūgumu pārtraukt viņai nevēlamu grūtniecību, ir pienākums piedāvāt un palīdzēt atrast šai sievietei alternatīvu risinājumu — dzemdēt bērnu un atdot to adopcijai vai meklēt citu risinājuma variantu.

193. pants. Pašvaldībām ir pienākums organizēt sociālo palīdzību nepilngadīgām sievietēm pēc ārsta norādījuma, kuras izvēlējušās nevēlamas grūtniecības saglabāšanu un kurām nav apstākļu grūtniecības iznēsāšanai, nodrošinot palīdzības anonimitāti.

194. pants. Ja grūtniecība iestājusies personai līdz 16 gadu vecumam, veselības aprūpes speciālistam, kas to konstatējis, par to jāinformē grūtnieces dzīves vietas valsts policija vai prokuratūra un pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs.

195. pants. Valsts veic visus nepieciešamos pasākumus, lai nepieļautu nelikumīgi praktizējošo ārstniecības personu (šarlatānu) ietekmi uz bērnu veselību.

196. pants. Valsts atzīst, ka bērnam, kuru kompetentas iestādes nodevuši aizgādnībā viņa kopšanas, viņa aizsardzības, fiziskās vai psihiskās ārstēšanas nolūkā, ir tiesības uz to, lai periodiski tiktu novērtēta bērna ārstēšana un visi citi apstākļi, kas saistīti ar šādu bērna aizgādnību.

197. pants. Bērniem domātās produkcijas (materiālu lietu un garīgo vērtību) kvalitātes kontroles kārtību un sankcijas kvalitātes pārkāpumu gadījumā nosaka Ministru Kabinets.

198. pants. Obligātās prasības bērnu iestādēm un organizācijām, kuras nodarbojas ar bērnu labklājības jautājumiem, prasības šo iestāžu un organizāciju statūtiem un citiem iekšējiem normatīvajiem dokumentiem nosaka Ministru Kabinets.

199. pants. Bērnam ir tiesības uz tādiem dzīves apstākļiem, kas nodrošina bērna fizisko, intelektuālo, garīgo un morālo attīstību. Šīs tiesības nodrošina bērna vecāki, citas par bērnu juridiski atbildīgas personas un pašvaldību institūcijas.

2. nodaļa. Bērna sociālās tiesības

200. pants. Valsts nodrošina ikviena bērna tiesības uz sociālo nodrošināšanu, ieskaitot sociālo apdrošināšanu, un veic nepieciešamos pasākumus, lai pilnīgi realizētu šīs tiesības saskaņā ar likumdošanu, atbilstoši nepieciešamībai, valsts esošajiem resursiem un bērnu uzturošo personu materiālajām iespējām.

201. pants. Bērnam ir tiesības uz īpašumu, kuru nodrošina un aizsargā Latvijas Republikas Satversme, Civillikums, šis likums un citi tiesiskie akti.

202. pants. Atbilstoši bērna briedumam, bērnam ir tiesības pašam vai ar likumīgo pārstāvju starpniecību veikt darījumus, iegūt depozītus kredītiestādēs un izmantot to kā ienākumu vai stipendiju avotu, īstenot citas īpašnieka tiesības, kuras ir noteiktas likumos un citos tiesiskajos aktos.

203. pants. Vecāki vai citas par bērnu juridiski atbildīgas personas var rīkoties ar bērnam piederošo īpašumu, ja vien ir bērna tiesību aizsardzības institūcijas izdots slēdziens, ka šādas darbības nav pret bērna interesēm.

204. pants. Laulāto draugu (vecāku) kopējās mantas dalīšanas gadījumā ir jāņem vērā bērnu tiesības uz īpašumu.

205. pants. Bērnam ir tiesības uz pastāvīgu dzīvesvietu.

206. pants. Bārenim vai bērnam, kurš ir atstāts bez vecāku aprūpes vai aizbildniecības un kurš ir ticis ievietots bērnu namā, nodots radinieku un citu cilvēku aprūpē vai aizbildniecībā, ir tiesības uz dzīves vietu, kur viņš dzīvoja sākotnēji vai citu līdzvērtīgu dzīvojamo platību likumā noteiktajā kārtībā.

207. pants. Bārenim, kurš ir ticis atstāts bez vecāku aprūpes, aizbildniecības un bez dzīves vietas, ir jāierāda dzīvojamā platība likumos noteiktajā kārtībā.

208. pants. Bārenis, kurš ir atstāts bez vecāku aprūpes un aizbildniecības, nevar tikt izlikts no dzīves vietas, neierādot līdzvērtīgu dzīvojamo platību.

209. pants. Bērnam ir tiesības pašam apgūt profesiju un izvēlēties darbu.

210. pants. Bērnam ir autortiesības uz savu darbu izgudrojumu vai atklājumu.

211. pants. Katram bērnam, kurš nesaņem pietiekamu vecāku vai likumīgo aizstāvju aprūpi, ir tiesības uz valsts atbalstu un uzturēšanu. Atbalsta forma, lielums, tās uzraudzība un apstākļi ir noteikti šajā likumā un citos tiesību aktos.

212. pants. Valsts uztur bāreņus un bērnus, kuri ir atstāti bez vecāku aprūpes un aizbildniecības. Valsts un pašvaldību institūcijas nodrošina vienādus materiālos apstākļus katram šādam bērnam neatkarīgi no aprūpes formas.

213. pants. Bērnam ir tiesības uz apstākļiem un iespējām spēlēties atbilstoši savai attīstības pakāpei un vecumposma īpatnībām .

214. pants. Valsts un pašvaldību institūcijas izveido un atbalsta bērnu sportu, radošo darbību, atpūtas un veselības klubus, ģimeņu atpūtas namus un sanatorijas, un rada apstākļus, kuros bērniem ir iespēja saņemt atbalstu no sociālās apdrošināšanas.

215. pants. Valsts aizsargā bērnu pret visām ekspluatācijas formām, kas nodara kaitējumu bērna labklājībai.

216. pants. Aizsargājot bērnu pret ekspluatāciju, valsts nosaka:

(1) minimālais vecums pieņemšanai darbā ir 14 gadi;

(2) nepieciešamās prasības par darba dienas ilgumu un darba apstākļus bērniem nosaka Darba likumu kodekss.

3. nodaļa. Bērna tiesības uz izglītību un kultūru

217. pants. Valsts nodrošina katram bērnam tiesības uz vienādām iespējām iegūt izglītību:

(1) ievieš bezmaksas un obligātu pamatizglītību;

(2) stimulē vidējās izglītības (vispārīgās un profesionālās) dažādu formu attīstību, nodrošina tās pieejamību visiem bērniem;

(3) nodrošina augstākās izglītības pieejamību visiem atbilstoši katra spējām, izmantojot visus nepieciešamos līdzekļus;

(4) nodrošina informācijas un materiālu pieejamību izglītības un profesionālās sagatavošanas jomā visiem bērniem;

(5) veic pasākumus, lai sekmētu skolu regulāru apmeklēšanu un samazinātu to skolēnu skaitu, kuri atstāj skolu.

218. pants. Valsts garantē skolas disciplīnas uzturēšanu ar metodēm, kuras nodrošina bērna cilvēciskās pašcieņas respektēšanu un atbilst šim likumam.

219. pants. Valsts stimulē un attīsta starptautisko sadarbību jautājumos, kas saistīti ar izglītību, lai sekmētu izglītības trūkuma un analfabētisma nepieļaušanu valstī, atvieglotu pieeju zināšanām un mūsdienīgām mācību metodēm.

220. pants. Valsts nosaka, ka bērna izglītošanas mērķi ir:

(1) attīstīt bērna personību, talantus un intelektuālās un fiziskās spējas to pilnīgākajā apjomā;

(2) ieaudzināt cieņu pret cilvēka tiesībām un pamatbrīvībām, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijas Statūtos pasludinātajiem principiem;

(3) ieaudzināt cieņu pret bērna vecākiem,

(4) ieaudzināt cieņu pret Latvijas Republikas nacionālajām vērtībām, kultūras savdabīgumu, valodu un vispārcilvēciskajām vērtībām;

(5) sagatavot bērnu apzinīgai dzīvei brīvā sabiedrībā saprašanās, miera, iecietības, vīriešu un sieviešu līdztiesības, un visu etnisko un konfesionālo grupu draudzības un līdztiesības garā;

(6) ieaudzināt cieņu pret apkārtējo dabu.

221. pants. Atsevišķām personām vai organizācijām ir tiesības dibināt mācību iestādes un vadīt tās, ja tiek pastāvīgi ievērotas valsts noteiktās prasības.

222. pants. Valsts atzīst bērna tiesības uz atpūtu un brīvo laiku, tiesības piedalīties spēlēs un izpriecas pasākumos, kas atbilst viņa vecumam, veselības stāvoklim un vajadzībām, tiesības brīvi piedalīties kultūras dzīvē un nodarboties ar mākslu. Valsts respektē un stimulē bērna tiesības uz vispusīgu līdzdalību kultūras dzīvē un jaunradē un gādā par atbilstošu un vienādu iespēju radīšanu kultūras un radošajai darbībai.

4. nodaļa. Bērna tiesības uz personisko dzīvi,

personas neaizskaramību un drošību ģimenē

223. pants. Bērna tiesības ģimenē ir definētas Latvijas Republikas Satversmē, šajā likumā, citos likumos un tiesiskajos aktos.

224. pants. Bērnam ir tiesības uz privāto dzīvi, biedrošanos, korespondences noslēpumu, personas neaiskaramību un brīvību.

225. pants. Bērns nedrīkst tikt ievainots un mocīts, viņa gods un cieņa nedrīkst tikt aizskarta. Bērns nedrīkst tikts pakļauts cietsirdīgai aprūpei.

226. pants. Bērnu reģistrē tūlīt pēc dzimšanas, un viņam kopš piedzimšanas brīža ir tiesības uz savu vārdu un uzvārdu.

227. pants. Bērnam ir tiesības uz pilsonības iegūšanu saskaņā ar pastāvošo likumdošanu.

228. pants. Bērnam kopš piedzimšanas brīža ir tiesības, ciktāl tas iespējams, zināt savus vecākus un tiesības būt viņu aizgādībā.

229. pants. Bērnam ir tiesības uz likuma aizsardzību pret patvaļīgu vai nelikumīgu iejaukšanos, vai apdraudējumu viņa tiesību realizēšanā uz personisko dzīvi, ģimenes dzīvi vai dzīvojamo telpu neaizskaramību.

230. pants. Bērnam ir tiesības uz savas individualitātes saglabāšanu, ieskaitot pilsonību, vārdu un ģimenes saites, kā tas paredzēts likumā, nepieļaujot pretlikumisku iejaukšanos. Ja bērnam nelikumīgi tiek atņemta daļa vai visi viņa individualitātes elementi, valsts nodrošina viņam nepieciešamo palīdzību un aizstāvību viņa individualitātes atjaunošanai.

231. pants. Bērnam ir tiesības dzīvot ar saviem vecākiem vai citiem tiesiskiem pārstāvjiem.

232. pants. Bērna atšķiršana no vecākiem vai citiem tiesiskiem pārstāvjiem pret bērna, vecāku (tiesisko pārstāvju) gribu var tikt pieļauta tikai likumā noteiktajā kārtībā īpašos apstākļos, kad šāda šķiršana nepieciešama, lai vislabāk ievērotu bērna intereses šādos gadījumos:

(1) lai pasagātu bērna dzīvību un veselību,

(2) lai būtu nodrošināta bērna aprūpe;

(3) lai aizsargātu bērna svarīgākās intereses;

(4) ja vecāki nežēlīgi izturas pret bērnu;

(5) ja vecāki nerūpējas par viņu;

(6) ja vecāki nedzīvo kopā ar bērnu un jāizlemj jautājums par bērna dzīvesvietu.

233. pants. Gadījumā, kad bērna veselībai un dzīvībai draud briesmas, bērns nekavējoties var tikt izolēts no vecākiem vai citiem tiesiskiem pārstāvjiem saskaņā ar likumā noteiktajām normām.

234. pants. Strīdus par bērna dzīves vietu, ja vecāki dzīvo šķirti, izšķir tiesa. Izšķirot šādus strīdus, prioritāte ir bērna vēlmēm un interesēm, bērnam ir tiesības izteikt savu viedokli, ar kuru no vecākiem viņš vēlētos dzīvot.

235. pants. Bērnam ir tiesības saņemt informāciju par māti vai tēvu, kurš nedzīvo ar viņu, izņemot gadījumus, ja šī informācija var kaitēt bērnam.

236. pants. Bērnam ir jānodrošina iespēja satikties ar māti, tēvu un tuviem radiniekiem, kuri nedzīvo ar viņu, izņemot gadījumus, ja šī sasksrsme var kaitēt bērnam.

237. pants. Bērnam, kurš tiek šķirts no viena vai abiem vecākiem, ir tiesības regulāri uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar abiem vecākiem, izņemot gadījumus, kad tas ir pretrunā ar nepieciešamību vislabāk ievērot bērna intereses.

238. pants. Gadījumos, kad bērns tiek šķirts no viena vai abiem vecākiem saskaņā ar valsts pieņemtu lēmumu, ja viens vai abi vecāki vai bērns tiek apcietināti, ieslodzīti cietumā, izsūtīti, deportēti vai viņu nāves gadījumā, valsts sniedz vecākiem, bērnam vai citam ģimenes loceklim pēc viņu lūguma vajadzīgo informāciju par promesošā ģimenes locekļa atrašanās vietu ar nosacījumu, ka šādas informācijas sniegšana nekaitē bērna labklājībai. Valsts garantē, ka šāda lūguma iesniegšana pati par sevi neizraisa nelabvēlīgas sekas attiecīgajai personai.

239. pants. Latvijas valsts nodrošina bērna, kura vecāki dzīvo citā valstī, tiesības regulāri, izņemot īpašus apstākļus, uzturēt personiskas attiecības un tiešus kontaktus ar abiem vecākiem, un viņa vecāku tiesības atstāt Latvijas valsti, un pārcelties uz dzīvi citā valstī. Attiecībā uz tiesībām iebraukt vai izbraukt no Latvijas valsts ir spēkā tikai tādi ierobežojumi, kas noteikti ar likumu un nepieciešami nacionālās drošības, sabiedriskās kārtības, iedzīvotāju veselības vai tikumiskuma, vai citu personu tiesību un brīvību aizsardzībai.

240. pants. Nosakot paternitāti (maternitāti), tiek ņemti vērā visi iespējamie pierādījumi, kas apliecina, ka pārbaudāmā persona ir bērna tēvs (māte).

241. pants. Katra ārlaulībā dzimuša bērna paternitātes noteikšana tiek balstīta uz pierādījumiem, brīvprātīgu atzīšanos vai uz tiesas spriedumu.

242. pants. Paternitātes brīvprātīga atzīšana nevar tikt apstrīdēta, ja vien persona, kura mēģina atzīt vai jau ir atzinusi bērnu, nav tā bioloģiskais tēvs.

243. pants. Paternitātes noteikšanā ir pieļaujami zinātniski pierādījumi, kuri pierāda vai noliedz paternitāti. Ja persona atsakās iziet ekspertīzi uz paternitātes noteikšanu labprātīgi, ekspertīze var tikt izdarīta piespiedu kārtā.

244. pants. Katra ārlaulībā dzimuša bērna maternitātes noteikšana tiek balstīta uz bērna dzimšanas faktu.

245. pants. Ārlaulībā dzimuša bērna tēvam un mātei ir tādi paši pienākumi uzturēt bērnu, kā ja bērns būtu dzimis laulībā.

246. pants. Ārlaulībā dzimušam bērnam ir tiesības mantot sava tēva un mātes un tēva vai mātes ģimenes locekļu īpašumu tā pat kā, ja viņš būtu dzimis laulībā.

5. nodaļa. Bērna tiesības saskarē ar juridiskajām iestādēm

un tiesas spriešana nepilngadīgajiem

247. pants. Valsts nodrošina bērnam, kas spējīgs formulēt savus uzskatus, tiesības brīvi paust šos uzskatus visos jautājumos, kas skar bērnu.

248. pants. Bērnam tiek dota iespēja tikt uzklausītam jebkādas ar bērnu saistītas iztiesāšanas vai administratīvās izmeklēšanas gaitā tieši vai ar pārstāvja, vai ar bērnu tiesību aizsardzības iestādes starpniecību procesuālajās normās paredzētajā kārtībā.

249. pants. Valsts nodrošina bērnam tiesības uz goda un reputācijas aizsardzību. Neviena bērna gods un reputācija nedrīkst būt patvaļīgas vai nelikumīgas iejaukšanās vai objekts.

250. pants. Valsts nodrošina, lai:

(1) bērns netiktu pakļauts spīdzināšanai vai citiem nežēlīgiem, necilvēcīgiem vai cieņu pazemojošiem apiešanās vai soda veidiem;

(2) nevienam bērnam netiktu atņemta brīvība nelikumīgā vai patvaļīgā veidā. Bērna apcietināšana, aizturēšana vai ieslodzījums cietumā izdarāmi saskaņā ar likumu un piemērojami tikai kā galējais līdzeklis un uz iespējami īsāku attiecīgo laika periodu;

(3) katram bērnam, kam atņemta brīvība, tiktu nodrošināta humāna apiešanās un viņa personības neatņemamās pašcieņas respektēšana, ievērojot viņa vecuma personu vajadzības.

(4) bērns, kam atņemta brīvība, jānošķir no pieaugušajiem, ja vien netiek uzskatīts, ka bērna interešu vislabākās ievērošanas nolūkā tiem jāpaliek kopā;

(5) bērns, kam atņemta brīvība, ir tiesības uzturēt sakarus ar savu ģimeni sarakstes un satikšanos veidā, izņemot īpašus apstākļus, kas noteikti likumā.

251. pants. Ikvienam bērnam, kam atņemta brīvība, ir tiesības:

(1) saņemt tiesisko un citu atbilstošo palīdzību;

(2) tiesības savas brīvības atņemšanas likumīgumu apstrīdēt tiesā vai citā kompetentā, neatkarīgā un objektīvā iestādē;

(3) tiesības uz to, lai minētās iestādes nekavējoties pieņemtu lēmumu attiecībā uz jebkuru šādu procesuālo darbību.

252. pants. Bērnam, kurš pārkāpis Krimināllikumu, apsūdzēts vai atzīts par vainīgu tā pārkāpšanā, ir tiesības uz tādu apiešanos, kas palīdz attīstīt bērna pašcieņas jūtas un savas vērtības apziņu, nostiprina viņā cieņu pret cilvēka tiesībām un citu personu pamatbrīvībām un kas ļauj ņemt vērā bērna vecumu un to, ka vēlams sekmēt viņa reintegrāciju un panākt, lai viņam būtu derīga loma sabiedrībā.

253. pants. Valsts nodrošina, lai bērns netiktu atzīts par kriminālās likumdošanas pārkāpēju, netiktu apsūdzēts un netiktu atzīts par vainīgu tās pārkāpšanā darbības vai bezdarbības dēļ, kas saskaņā ar Latvijas vai starptautiskajām tiesībām nav bijušas aizliegtas to izdarīšanas brīdī.

254. pants. Bērnam, kurš pārkāpis kriminālo likumdošanu vai apsūdzēts tās pārkāpšanā, nodrošināmas šādas tiesības:

(1) nevainīguma prezumpcija, kamēr viņa vaina netiks pierādīta saskaņā ar likumu;

(2) viņa nekavējoša un tieša informēšana par viņam izvirzītajām apsūdzībām un nepieciešamības gadījumā ar viņa vecāku vai likumisko aizbildņu starpniecību un tiesiskā un cita nepieciešamā palīdzība viņam savas aizstāvības sagatavošanā vai realizēšanā ar aizstāvja palīdzību;

(3) tiesības uz tūlītēja lēmuma pieņemšanu kompetentā, neatkarīgā un objektīvā orgānā vai tiesā saskaņā ar likumu advokāta vai citas attiecīgas personas klātbūtnē;

(4) tiesības neliecināt pret sevi un neatdzīt vainu;

(5) tiesības uz apsūdzības liecinieku liecību izpētīšana vai nu patstāvīgi, vai ar citu personu palīdzību un aizstāvības liecinieku līdztiesīgas piedalīšanās un viņu liecību izpētīšanas nodrošināšana kriminālprocesā;

(6) tiesības attiecīgā lēmuma un jebkuru šai sakarā veikto pasākumu atkārtotu izskatīšanu augstākā kompetentā, neatkarīgā un objektīvā iestādē vai tiesā saskaņā ar likumu;

(7) tiesības uz tulka palīdzība bez maksas, ja bērns neprot lietoto valodu vai tajā nerunā;

(8) tiesības uz viņa personiskās dzīves pilnīgu respektēšanu visās izmeklēšanas stadijās.

255. pants. Valsts sekmē humānu likumu un procedūru noteikšanu, kam ir tiešs sakars ar bērniem, kuri pārkāpuši Krimināllikumu, apsūdzēti vai atzīti par vainīgiem tā pārkāpšanā:

(1) minimālā vecuma noteikšanu, līdz kura sasniegšanai bērni tiek uzskatīti par nespējīgiem pārkāpt Krimināllikumu;

(2) nodrošināt tādu pasākumu veikšanu, lai apietos ar šādiem bērniem bez iztiesāšanas ar nosacījumu, ka tiek pilnīgi ievērotas cilvēka tiesības un tiesiskās garantijas.

256. pants. Bērna tiesības tiek aizstāvētas tiesas ceļā, ja:

(1) bērns ir ārpus vecāku kontroles;

(2) bērns tiek pakļauts morālām briesmām;

(3) bērnam ir nodarītas nevajadzīgas ciešanas vai nopietni pasliktinās viņa veselība vai attīstība vecāku gādības trūkuma dēļ;

(4) bērns ir vardarbības, ieskaitot fizisku traumu, ievainojumu un seksuālo varmācību upuris;

(5) bērns neapmeklē skolu;

(6) bērns ir izdarījis smagu pārkāpumu.

6. nodaļa. Bērna tiesību garantēšana gadījumos,

kad viņa brīvība ir ierobežota

257. pants. Bērns var tikt aizturēts (izolēts), ja:

(1) ir pamatotas aizdomas, ka viņš izdarījis noziegumu (smagu likumpārkāpumu);

(2) bērns ir kļuvis par nozieguma vai jebkāda veida vardarbības upuri;

(3) pastāv reāli draudi bērna dzīvībai vai veselībai, kā arī reālas iespējas iesaistīt bērnu noziedzīgās darbībās vai kļūt par to objektu, viņam atrodoties līdzšinējā vidē.

258. pants. Bērnu, kas izdarījis likumpārkāpumu, var aizturēt izziņas iestāžu vai prokuratūras darbinieki vispārējā likumā noteiktā kārtībā.

259. pants. Aizliegts:

(1) aizturēt bērnu uz aizdomu pamata vairāk kā 48 stundas;

(2) beidzoties aizturēšanas laikam, atlaist bērnu, neparūpējoties par garantijām bērnam pilnīgi droši nokļūt mājās vai institucionālās aprūpes iestādē;

(3) pieļaut aizturēto bērnu uzturēšanos vienā telpā ar:

a) aizturētajiem pieaugušajiem;

b) citiem aizturētajiem pusaudžiem, kas var aizturēto bērnu iespaidot;

c) jaunākiem bērniem, kas varētu kļūt par aizturētā jebkāda veida potenciāliem upuriem, gadījumos, ja aizturētais varētu būt arī bīstams;

(4) pieļaut pret aizturēto nežēlīgu izturēšanos, pazemot viņu fiziski vai morāli, spīdzināt, izteikt nepamatotus draudus, apvainojumus.

260. pants. Aizturētā bērna pratināšanu drīkst realizēt tikai speciāli darbam ar bērniem sagatavotas valsts amatpersonas (policijas vai prokuratūras darbinieki) vecāku vai to aizstājēju (aizbildņu) tiešā klātbūtnē.

261. pants. Vecākus var aizstāt:

(1) bērnu tiesību aizsardzības centru darbinieki,

(2) bērnu tiesību aizsardzības inspektori,

(3) citi šim nolūkam speciāli sagatavoti darbinieki, kas nestrādā policijā vai prokuratūrā, kā arī nav saistīti ne ar policijas, ne arī ar prokuratūras darbu, un kuriem ir nepieciešamās zināšanas bērnu psiholoģijā, pedagoģijā vai medicīnā.

262. pants. Minētās amatpersonas var aizstāt vecākus bērna pratināšanas gadījumos, ja vecāki vai to aizstājēji:

(1) nav pieejami;

(2) ir izdarītā likumpārkāpuma līdzdalībnieki, ierosinātāji, iespējamie vainīgie;

(3) nav spējīgi pilnvērtīgi kontrolēt savu rīcību slimības, alkohola, narkotisku vai citu vielu iedarbības dēļ;

(4) nopratināmais bērns uzrāda citus nopietnus un objektīvus iemeslus, kas liedz iespēju abiem vai vienam no vecākiem vai to likumīgajiem aizstājējiem piedalīties pratināšanā.

263. pants. Lai veiktu pirmstiesas izmeklēšanā izmeklēšanas darbības, kurās piedalās nepilngadīgie, attiecīgiem procesa virzītājiem ir jābūt kvalificētām zināšanām bērnu psiholoģijā un pedagoģijā.

264. pants. Bērnam, kas tiek pratināts vai pakļauts citām izmeklēšanas darbībām, tiek nodrošinātas tiesības atbilstoši viņa vēlmēm pratināšanas un citu izmeklēšanas darbību laikā pieaicināt bērnu tiesību aizsardzības inspektoru vai kvalificētu speciālistu bērnu psiholoģijā, kura uzdevums ir maksimāli izsargāt bērnu no iespējamām garīgām traumām. Šādos gadījumos minētās personas nevar aizstāt vecākus.

265. pants. Bērna aizturēšanas un nopratināšanas laikā viņam iespēju robežās jānodrošina saudzējoša attieksme pret viņu, kā arī apstākļi, kas pilnībā atbilst sanitāri higiēniskajām normām atbilstoši nopratināmā vecumam un attīstībai.

266. pants. Bērns, kurš ir izdarījis nenozīmīgu noziegumu, var tikt atbrīvots no kriminālatbildības, ja to paredz Krimināllikums. Šādam bērnam obligāti tiek piemēroti citi piespiedu audzināšanas līdzekļi, kādi paredzēti likumos.

267. pants. Krimināllietas, kurās bērns tiek turēts aizdomās kā likumpārkāpējs, tiek izskatītas aizstāvības advokāta klātbūtnē. Gadījumos, kad to paredz likums, tiesas sēdē ir jāpiedalās vecākiem vai citiem bērna tiesiskiem pārstāvjiem, skolotājam, psihologam vai bērnu tiesību aizsardzības iestādes pārstāvim.

268. pants. Bērns nedrīkst tikt pakļauts jebkādai fiziskai vai garīgai iespaidošanai. Bērnam nevar spiest liecināt pret sevi, viņa vecākiem un ģimenes locekļiem. Bērnam nevar spiest atzīt savu vainu.

269. pants. Izskatot lietas par bērnu tiesību pārkāpumiem, tiesai ir jāievēro visus tiesas prāvas ierobežojumus, kuri ir saistoši bērnam. Lemjot par soda mēra piespriešanu bērnam, ir jāņem vērā bērna vecumu, bērna rakstura īpašības, dzīves apstākļus, izglītības līmeni un citus likumos noteiktos apstākļus.

270. pants. Par bērna, kurš tiek turēts aizdomās par nozieguma izdarīšanu vai tiek tiesāts, personības un identificējošu ziņu izplatīšanu masu informācijas līdzekļos tiek piemērota likumā noteiktā atbildība.

271. pants. Bērna arestēšana vai brīvības ierobežošana var notikt tikai tikai ārkārtējos gadījumos likumos noteiktā kārtībā ar tiesas (tiesneša) lēmumu. Bērna arestam, brīvības atņemšanai vai cita veida brīvības ierobežošanai ir jābūt pamatotai un pēc iespējas īsākai.

272. pants. Par bērna aizturēšanu, arestu, cita veida brīvības ierobežošanu vai atņemšanu ir nekavējoties jāziņo vecākiem vai citiem bērna tiesiskiem pārstāvjiem, bet viņu prombūtnes gadījumā pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības institūcijai.

273. pants. Bērnam, ir tiesības uz tūlītēju juridisku vai cita veida palīdzību, kā arī tiesības apspriest tiesā viņa brīvības ierobežošanas vai atņemšanas tiesiskos aspektus.

274. pants. Bērns, kurš ir ticis aizturēts vai arestēts, ir jātur atsevišķi no pieaugušajiem, izņemot gadījumus, kad to paredz likumi, kad tas ir saistoši bērna interesēm.

275. pants. Bērna, kura brīvība ir ierobežota vai atņemta, citas tiesības (tiesības uz izglītību, tiesības attīstīties fiziski, garīgi un morāli), kuras nav tieši saistītas ar bērna brīvības ierobežošanu vai atņemšanu, nevar tikt ierobežotas.

276. pants. Bērnam, kura brīvība ir ierobežota vai atņemta, ir tiesības saglabāt saites ar vecākiem (tiesiskiem pārstāvjiem), citiem ģimenes locekļiem, radiniekiem ar korespondences palīdzību vai tiešu tikšanos, izņemot īpašus likumā paredzētus gadījumus, kad tas nekaitē bērnam vai tiesiskai kārtībai.

7. nodaļa. Nepilngadīgo likumpārkāpēju profilakses darba organizācija

277. pants. Nepilngadīgo lietu inspektoru uzdevumi:

(1) organizēt individuālo profilaktisko darbu ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem policijas iestādes atbildības teritorijā;

(2) veikt personīgi individuālo profilaktisko darbu:

a) ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem rajona centrā;

b) ar nepilngadīgajiem, kuri notiesāti nosacīti;

c) ar nepilngadīgajiem, kuriem sprieduma izpilde atlikta;

d) ar nepilngadīgajiem, kuriem ir sevišķa nosliece uz likumpārkāpumu izdarīšanu.

(3) organizēt un veikt pasākumus sabiedriskajās vietās, lai izzinātu, brīdinātu un nepieciešamības gadījumā nogādātu policijas iestādē nepilngadīgos sabiedriskās kārtības pārkāpējus.

278. pants. Policijas iestādēs, kurās ir viens nepilngadīgo lietu inspektors, viņa darba apjomu katrā rajonā nosaka policijas iestādes priekšnieks atkarībā no nepilngadīgo likumpārkāpumu līmeņa rajonā un citiem apstākļiem.

279. pants. Policijas iecirkņos profilaktisko darbu ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem veic iecirkņu inspektori.

280. pants. Gadījumos, kad profilaktisko darbu ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem veic iecirkņu inspektori, nepilngadīgo lietu inspektors ņem nepilngadīgo uzskaitē, iekārto uzskaites lietu un pēc tam to nodod profilaktiskā darba veikšanai iecirkņa inspektoram.

281. pants. Nepilngadīgo lietu inspektors sniedz metodisku un praktisku palīdzību iecirkņu inspektoriem darbā ar uzskaitē esošajiem nepilngadīgajiem, kā arī periodiski caurskata viņu lietvedībā esošās uzskaites lietas un sniedz savas rekomendācijas.

282. pants. No sabiedriskajām vietām policijas iestādē nogādā nepilngadīgos, kuri:

(1) nav ievērojuši uzvedības noteikumus sabiedriskajās vietās vai vietējās pašvaldības lēmumus un rīkojumus, un uz vietas šos pārkāpumus izvērtēt nav iespējams;

(2) izdarījuši likumpārkāpumus, bet nav sasnieguši vecumu, no kura iestājas kriminālatbildība vai administratīva atbildība;

(3) izdarījuši likumpārkāpumus, par kuriem var piemērot administratīvās ietekmēšanas līdzekļus;

(4) nosūtāmi uz mācību un pārraudzināšanas iestādēm, internātskolām, bērnu namiem, bez uzraudzības atstāto nepilngadīgo profilakses centru vai citām bērnu iestādēm;

(5) vecumā līdz 16 gadiem patvaļīgi atstājuši ģimeni;

(6) vecumā no 16 līdz 18 gadiem, kuriem ir nepieciešama uzraudzība un palīdzība un kuru personība nav noskaidrota;

(7) vecumā līdz 16 gadiem palikušie bez vecāku vai to aizstājēju uzraudzības, ja ir nepieciešams sniegt viņiem valsts palīdzību;

(8) apmaldījušies vai pamesti;

(9) ubago.

283. pants. Aizturētos nepilngadīgos vecumā līdz 16 gadiem, kuri patvaļīgi pametuši dzīvesvietu vai bērnu iestādi, drīkst turēt policijas iestādē līdz nodošanai vecākiem vai viņu aizstājējiem, vai bērnu aprūpes iestādē.

284. pants. Aizturētos nepilngadīgos, kuriem ir psihiski traucējumi un kuri ar savām darbībām rada briesmas sev vai apkārtējiem, var turēt policijas iestādē līdz nodošanai ārstnieciskajai iestādei vai nogādāšanai pastāvīgajā dzīvesvietā.

285. pants. Par administratīvajiem pārkāpumiem aizturētos nepilngadīgos drīkst turēt policijas iestādē ne ilgāk kā 3 stundas, lai noskaidrotu viņu personu vai noformētu administratīvā pārkāpuma dokumentus.

286. pants. Nepilngadīgie, kuri atrodas alkoholisko dzērienu, narkotisko, toksisko vai citu apreibinošo vielu reibuma stāvoklī, tiek nogādāti policijas iestādē:

(1) lai noskaidrotu viņu personu, vecākus vai viņu aizstājējus;

(2) lai noskaidrotu apreibinošo vielu iegūšanas un lietošanas apstākļus;

(3) lai noskaidrotu, vai šo pārkāpumu nav veicinājušas pilngadīgas personas;

(4) lai sastādītu administratīvo protokolu.

287. pants. Nepilngadīgie, kuri tikuši nogādāti policijas iestādē sakarā ar atrašanos alkoholisko dzērienu, narkotisko, toksisko vai citu apreibinošo vielu reibuma stāvoklī, pēc viņu personas noskaidrošanas un protokola sastādīšanas tiek nodoti:

(1) vecākiem vai viņu aizstājējiem;

(2) bērnu namu, internātskolu vai citu bērnu iestāžu administrācijai, kas ir atbildīga par attiecīgu bērnu;

(3) ārstniecības iestāžu pārstāvjiem, ja nepilngadīgais lietojis narkotiskas vielas vai atrodas smagā alkolhola vai citu apreibinošu vielu reibuma stāvoklī, kā arī gadījumos, kad nepilngadīgajiem ir miesas bojājumi.

288. pants. Par nepilngadīgā nodošanu likumā minētajai personai, tiek izdarīta atzīme policijā nogādāto nepilngadīgo uzskaites žurnālā, kā arī sastādītajā par likumpārkāpumu protokolā (aktā).

289. pants. Nepilngadīgos, kas atrodas reibuma stāvoklī, ko nav izraisījis alkohols, pirms viņu nodošanas vecākiem vai citām personām apseko Ministru Kabineta noteiktā kārtībā attiecīgajā medicīnas iestādē.

290. pants. Gadījumos, kad nepilngadīgais atrodas alkolhola reibuma stāvoklī un nav iespējams noskaidrot viņa personu vai nogādāt mājoklī, viņš tiek turēts speciāli iekārtotā atskurbšanas telpā, izolēti no pieaugušajiem, pastāvīgā uzraudzībā līdz atskurbšanai, bet ne ilgāk par 12 stundām.

291. pants. Policijas iestāde noskaidro ubagojošo bērnu vecākus vai viņu aizstājējus un līdz pilnas informācijas iegūšanai par viņu materiālajiem un sadzīves apstākļiem ievieto viņus Nepilngadīgo profilakses centrā.

292. pants. Nepilngadīgo lietu inspektors piecu dienu laikā no nepilngadīgā ievietošanas brīža profilakses centrā noskaidro viņa sadzīves un audzināšanas apstākļus, motīvus un cēloņus, kas spieduši to nodarboties ar ubagošanu, un infomē par to Nepilngadīgo profilakses centru.

293. pants. Ja nepilngadīgais ubago kādas citas pilngadīgas personas labā, ubago kopā ar pilngadīgu personu, policija šo personu noskaidro, pārbauda nepilngadīgā sadzīves apstākļus un sagatavo nepieciešamos materiālus jautājuma izlemšanai par vainīgās personas saukšanu pie kriminālatbildības.

294. pants. Nepilngadīgo likumpārkāpēju ņem uzskaitē, ja:

(1) par izdarīto noziegumu izmeklēšanas (izziņas) laikā viņš nav arestēts;

(2) atteikts ierosināt krimināllietu par noziedzīgām darbībām, ja viņš nav sasniedzis vecumu, no kura iestājas kriminālatbildība;

(3) viņš atbrīvots no cietuma;

(4) viņš atbrīvots no mācību un pārraudzināšanas iestādes;

(5) viņš notiesāts nosacīti ar pārbaudes laiku vai sprieduma izpilde atlikta;

(6) viņš izdarījis noziegumu, bet no kriminālatbildības atbrīvots sakarā ar amnestiju;

(7) viņš izdarījis noziegumu, bet atbrīvots no kriminālatbildības sakarā ar audzinoša rakstura piepsiedu līdzkeļu piemērošanu;

(8) viņš vairākkārtēji aizturēts par klaiņošanu, sistemātiski izdara prettieskas darbības;

(9) viņš nepilngadīgo (vai kopā ar pilngadīgajiem) grupās izdara likumpārkāpumus;

(10) viņš nodarbojas ar prostitūciju;

(11) vecāki, kuri nepilda savus pienākumus un bērns ir uzskaitē.

295. pants. Nepilngadīgais tiek noņemts no uzskaites, ja:

(1) nepilngadīgais ir izbeidzis prettiesiskas darbības, par kurām viņš ņemts uzskaitē (uzskaites lietai jāpievieno dokumenti, kas pamato pieņemto lēmumu);

(2) nav apstiprinājušas ziņas, kas bija par pamatu uzņemšanai uzskaitē;

(3) sasniegts 18 gadu vecums ja persona turpina pretsabiedrisku, prettiesisku dzīves veidu, par noņemšanu no uzskaites rakstveidā jāpaziņo iecirkņa inspektoram pēc personas dzīvesvietas);

(4) beidzies nosacīti notiesātā pārbaudes laiks;

(5) beidzies sprieduma izpildes atlikšanas laiks, un ir tiesas lēmums par atbrīvošanu no soda;

(6) beidzies sprieduma izpildes atlikšanas laiks vai ir tiesas lēmums par notiesātā nosūtīšanu spriedumā noteiktā soda izciešanai ar brīvības atņemšanu;

(7) ar tiesas lēmumu sprieduma izpildes atlikšana atcelta un notiesātais tiek nosūtīts spriedumā noteiktā soda izciešanai ar brīvības atņemšanu;

(8) nosacītais sods ir atcelts un notiesātais nosūtīts spriedumā noteiktā soda izciešanai;

(9) nepilngadīgais notiesāts ar brīvības atņemšanu par jauna nozieguma izdarīšanu;

(10) izmeklēšanas laikā piemērots drošības līdzeklis — arests (profilakses darbu pārtrauc līdz notiesāšanai);

(11) nāves gadījumā;

(12) nepilngadīgais maina dzīvesvietu;

(13) ir izbeigusies vecāku negatīvā ietekmē bērnu audzināšanā;

(14) ir pārtraukta vecāku vara un ja viņi neatrodas kopā ar bijušajiem bērniem.

296. pants. Uzskaitē esoša nepilngadīgā dzīvesvietas maiņas gadījumā nepilngadīgo lietu inspektors trīs dienu laikā paziņo par to policijas iestādei, kuras apkalpojamā teritorijā nepilngadīgais norādījis jauno dzīvesvietu. Pēc apstiprinošas atbildes saņemšanas uzskaites lietu nosūta policijas iestādei pēc nepilngadīgā dzīvesvietas. Ja saņemts paziņojums, ka persona nav ieradusies jaunajā dzīvesvietā, par to rakstveidā ziņo policijas pārvaldes (nodaļas) priekšniekam, lai izlemtu jautājumu par šīs personas meklēšanu noteiktajā kārtību

297. pants. Par nepilngadīgā noņemšanu no uzskaites tiek noformēts motivēts lēmums, kuru apstiprina policijas pārvaldes (nodaļas) priekšnieks. Par pieņemto lēmumu paziņo nepilngadīgajam un viņa vecākiem.

298. pants. Veicot individuālo profilkases darbu un kontrolējot nepilngadīgo notiesāto uzvedību, nepilngadīgo lietu inspektora pienākums ir:

(1) pēc uzņemšanas uzskaitē uzaicināt nepilngadīgo notiesāto (arī vecākus) un izskaidrot viņiem uzliktos pienākumus, paredzēto atbildību par to nepildīšanu, kā arī jauna nozieguma izdarīšanas vai sabiedriskās kārtības pārkāpšanas sekas;

(2) sistemātiski apmeklēt nepilngadīgo notiesāto mājās;

(3) iztaujāt notiesāto, viņa vecākus, kaimiņus un arī citas personas, kas zina par nepilngadīgā uzvedību, sevišķu uzmanību pievēršot tam, vai nepilngadīgais nav izdarījis (negatavojas izdarīt) jaunus noziegumus;

(4) tiesas spriedumā uzlikto pienākumu nepildīšanas gadījumā rakstveidā ziņot policijas iestādes priekšniekam un ziņojumam pievieno apstiprinošus materiālus. pēc materiālu izskatīšanas un norādījumu saņemšanas pievienot tos uzskaites lietai;

(5) izskatīt iesniegumus par notiesāto dzīvesvietas maiņu (ja tiesa notiesātajiem uzlikusi par pienākumu bez policijas atļaujas dzīvesvietu nemainīt) un pieņemt attiecīgu lēmumu.

299. pants. Ja nosacīti notiesātais ar priekšzīmīgu uzvedību ir apstiprinājis, ka viņš labojies, un ir pagājis ne mazāk par pusi no pārbaudes laika, nepilngadīgo lietu inspektors, ievērojot notiesātā iesniegumu, iesniedz tiesai priekšlikumu par noteiktā pārbaudes laika samazināšanu vai atlikušā pārbaudes laika atcelšanu.

300. pants. Par nepilngadīgajiem notiesātajiem, kuriem tiesas sprieduma izpilde atlikta un atlikšanas termiņš beidzies, 10 dienu laikā jānosūta uz tiesu priekšlikums jautājuma izlemšanai par notiesātā atbrīvošanu no soda vai nosūtīšanu spriedumā noteiktā soda izciešanai.

301. pants. Par notiesātajiem ar pārbaudes laiku vai sprieduma izpildes atlikšanu, kuri ņemti uzskaitē un šajā laika posmā izdarījuši pārkāpumus, nepilngadīgo lietu inspektors nosūta tiesai priekšlikumu izlemt par notiesātā nosūtīšanu spriedumā noteiktā soda izciešanai.

302. pants. Pamats materiālu nosūtīšanai tiesai ir:

(1) nosacītā soda vai sprieduma izpildes atlikšanas termiņa laikā notiesātais izdarījis ne mazāk kā divus sabiedriskās kārtības pārkāpumus;

(2) sprieduma izpildes atlikšanas gadījumā notiesātais nav izpildījis viņam uzliktos pienākumus.

303. pants. Ja inspektors noskaidro nelabvēlīgu ģimeni, viņš 24 stundu laikā ziņo rakstiski pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centram.

304. pants. Trīs mēnešus pirms nepilngadīgā atbrīvošanas cietuma vadība par to paziņo policijas iestādei un pašvaldībai pēc nepilngadīgā vecāku vai viņu aizstājēju dzīvesvietas.

305. pants. Ja vecāki vai viņu aizstājēji atsakās atbrīvojamo nepilngadīgo pieņemt vai sadzīves apstākļi ir tādi, ka nepilngadīgajam nav iespējams atrasties ģimenē, nepilngadīgo lietu inspektors gatavo ziņojumu pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centram, lai izlemtu jautājumu par vecāku varas ierobežošanu vai pārtraukšanu un atbrīvojamā nepilngadīgā sadzīves apstākļu nodrošināšanu.

306. pants. Pēc atbrīvojamā sadzīves apstākļu noskaidrošanas, bet ne vēlāk kā 20 dienu laikā nepilngadīgo lietu inspektors nosūta cietuma vadībai policijas iestādes atbildi, pamatojot pieņemto lēmumu.

307. pants. Soda termiņa izbeigšanās, pirmstermiņa atbrīvošanas, apžēlošanas, amnestijas gadījumā 20 dienas pirms nepilngadīgā atbrīvošanas dienā cietuma vadība ziņo policijas iestādei par atbrīvošanu, norādot atbrīvošanas datumu.

308. pants. Nepilngadīgo lietu inspektors vai iecirkņa inspektors pārbauda atbrīvojamā sadzīves apstākļus, paziņo vecākiem vai viņu aizstājējiem atbrīvošanas datumu un atgādina, ka atbrīvotājam trīs dienu laikā jāierodas reģistrācijas policijas iestādē.

309. pants. Ja no cietuma atbrīvotais triju dienu laikā neierodas reģistrēties, nepilngadīgo lietu inspektors (iecirkņa inspektors) pārbauda neierašanās iemeslus un veic pasākumus atbrīvotā atrašanās vietas noskaidrošanai.

310. pants. Veicot individuālo profilakses darbu ar nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem, kuriem ir psihiski traucējumi, nepilngadīgo lietu inspektora pienākums ir:

(1) aizturēt nepilngadīgos, kuriem ir nepārprotami psihiski traucējumi, kuri ar savām darbībām rada acīm redzamas briesmas sev vai apkārtējiem cilvēkiem, un nogādāt viņus policijas iestādē līdz nodošanai ārstniecības iestādei vai mājoklī;

(2) izzināt nepilngadīgos likumpārkāpējus, kuru uzvedība rada šaubas par viņu psihisko stāvokli un ieteikt šo nepilngadīgo vecākiem vai viņu aizstājējiem pārbaudīt nepilngadīgā veselības stāvokli pie ārsta psihiatra;

(3) nosūtīt paziņojumu psihoneiroloģiskajai vai psihiatriskajai iestādei, kurā norāda iemeslus un laiku, kad nepilngadīgais uzņemts uzskaitē, un ziņas par izdarītiem likumpārkāpumiem, kas varētu liecināt par psihiskām novirzēm;

(4) sadarbībā ar medicīnas iestādēm un ievērojot to norādījumus veikt profilakses darbu ar nepilngadīgiem, kuriem ir psihiski traucējumi;

(5) iesniegt priekšlikumus psihiatram par tādu nepilngadīgo likumpārkāpēju ievietošanu slimnīcā, kuri sava psihiskā stāvokļa dēļ rada draudus sev un apkārtējiem.

311. pants. Ja nepilngadīgo lietu inspektors ir saņēmis informāciju, ka uzskaitē esošais nepilngadīgais gatavojas izdarīt noziegumu, inspektora pienākums ir:

(1) pārbaudīt informācijas pamatotību;

(2) par saņemto informāciju ziņot policijas pārvaldes (nodaļas) priekšniekam;

(3) ieteikt personām, kurām ir pozitīva ietekme uz nepilngadīgo, atrunāt nepilngadīgo no nozieguma izdarīšanas;

(4) veikt pārrunas ar nepilngadīgo un brīdināt viņu par nozieguma iespējamām sekām;

(5) veikt citas darbības saskaņā ar Policijas likumu un Operatīvās darbības likumu.

312. pants. Piedaloties nepilngadīgo izdarīto noziegumu atklāšanā, nepilngadīgo lietu inspektors:

(1) izzina, vai uzskaitē esošajiem nepilngadīgajiem nav parādījušās lietas, vērtīgas mantas, naudas summas, kuru iegūšanas veids ir neskaidrs;

(2) pārbauda par līdzīgiem noziegumiem uzskaitē esošo nepilngadīgo atrašanās vietu nozieguma izdarīšanas laikā;

(3) ja izdarītais noziegums saistīts ar huligāniskām darbībām vai miesas bojājumu nodarīšanu, izdara uzskaitē sastāvošo apskati.

8. nodaļa. Bērna — nozieguma upura aizsardzība

313. pants. Bērnu tiesību aizsardzības institūciju galvenie mērķi darbā ar bērnu, kurš kļuvis par nozieguma (vardarbības) upuri, ir:

(1) rast iespējas bērnam saņemt nepieciešamo un vēlamo palīdzību;

(2) rast iespējas visdrīzākajā laikā atgriezties ģimenē;

(3) maksimāli novērst draudus atkārtoti kļūt par nozieguma upuriem;

(4) pārvarēt pārdzīvoto noziegumu sekas.

314. pants. Bērnam, kurš kļuvis par nozieguma (vardarbības) upuri tiek nodrošināta:

(1) vispusēja saudzējoša attieksme;

(2) nepieciešamie priekšnosacījumi emocionālā komforta atgūšanai, saglabāšanai;

(3) drošības un aizsargātības sajūta;

(4) psiholoģiska u.c.jebkura vēlamā palīdzība;

(5) iespējas satikties un brīvi kontaktēties ar vecākiem, tuviniekiem (izņemot gadījumus, kad vecāki vai tuvinieki ir vainojami nozieguma izdarīšanā vai citādi nelabvēlīgi ietekmē cietušo bērnu).

315. pants. Bērnu, kurš kļuvis par nozieguma (vardarbības) upuri, aizliegts:

(1) atstāt vienatnē, izņemot gadījumus, kad bērns pats to vēlas un tas vēlams arī pēc psihologa atzinuma;

(2) ievietot telpās, kas nav bērnam pilnībā piemērotas, neatbilst sanitāri higiēniskajām normām, kurās nav iespējas atpūsties un rotaļāties atbilstoši vecuma posma īpatnībām;

(3) atstāt bez psiholoģiskas un cita veida aprūpes;

(4) konfrontēt ar iespējamajiem nozieguma izdarītājiem, kamēr bērns nav pietiekoši sagatavots šādai konfrontācijai;

(5) pakļaut jebkādu piespiedu līdzekļu pielietošanai informācijas iegūšanai vai citiem nolūkiem;

(6) intervēt, kā arī atkārtoti pratināt un likt atbildēt uz jautājumiem vai sniegt informāciju, kas var izraisīt bērnam papildus ciešanas.

316. pants. Saņemot ziņojumu vai cita veida informāciju policijas vai prokuratūras darbinieki nekavējoties veic adekvātas darbības, lai:

(1) maksimāli pasargātu cietušo, kā arī citus bērnus no turpmākiem iespējamajiem noziegumiem;

(2) atklātu un saskaņā ar likumu aizturētu personas, kas vainojamas nozieguma izdarīšanā;

(3) palīdzētu mazināt izdarīto noziegumu sekas cietušajiem.

317. pants. Bērnu, kurš kļuvis par nozieguma (vardarbības) upuri, drīkst aizturēt vienīgi tad, ja:

(1) eksistē reāli draudi viņa turpmākajai drošībai;

(2) pastāv nenovēršama nepieciešamība sniegt neatliekamu palīdzību (medicīnisko, psiholoģisku, sociālu vai citu);

(3) aizturēšana nepieciešama, lai novērstu turpmākos noziegumus.

318. pants. Vardarbībā cietuša bērna aizturēšana pieļaujama tikai iepriekš minētajos gadījumos. Citās situācijās, atbilstoši nodarījuma smaguma pakāpei, bērna vecuma un individuālajām īpatnībām, par cietušo bērnu rūpējas:

(1) bērnu tiesību aizsardzības centru darbinieki;

(2) bērnu tiesību aizsardzības inspektori;

(3) kvalificēti sociālās palīdzības dienestu darbinieki.

319. pants. Iegūstot informāciju par gadījumu, kad bērns kļuvis par nozieguma (vardarbības) upuri, bērnu tiesību aizsardzības inspektori:

(1) noskaidro vai sociālā vide, kurā bērnam jāatrodas, ir bērnam droša un piemērota;

(2) noskaidro vai bērnam ir nepieciešama medicīniska, psiholoģiska, sociāla vai cita veida palīdzība;

(3) informē par notikušo noziegumu valsts policiju vai prokuratūru;

(4) fiksē visu iegūto informāciju par noziegumu pret bērnu.

320. pants. Atbilstoši iegūtajiem izpētes rezultātiem bērnu tiesību aizsardzības inspektori:

(1) nosaka, vai bērnam vēlams, lai viņu atstātu līdzšinējā atrašanās vietā, vai arī uz kādu noteiktu laiku no tās jāizolē;

(2) kopā ar tiesībsargājošām iestādēm konstatē personas, kuras vainojamas vardarbībā pret bērnu, un sagatavo materiālus tiesai jautājuma izlemšanai par šai personai piemērojamo izolācijas veidu.

321. pants. Bērnu, kurš kļuvis par nozieguma (vardarbības) upuri, var tikt izolēts viņa drošības interesēs, ja nav iespējams izolēt vainīgās personas no bērna.

322. pants. Bērnu, kurš kļuvis par nozieguma (vardarbības) upuri, var ievietot :

(1) medicīniskās iestādēs, ja vajadzīga medicīniska palīdzība;

(2) sociālās rehabilitācijas iestādēs;

(3) vecāku vai aizbildņu aprūpē, ja tur valdošā sociālā vide ir psiholoģiski un citādi droša, un labvēlīga bērnam;

(4) bērnu tiesību aizsardzības centros;

(5) citās iestādēs, kur tiktu garantēta drošība, vajadzīgā sociālā, psiholoģiskā, pedagoģiskā un cita veida palīdzība un uzraudzība šādam nolūkam izveidotā vidē un apstākļos.

323. pants. Pret bērniem, kuriem pastāv reāli draudi kļūt par jebkādu noziegumu upuriem, izmantojami tie paši bērnu tiesību aizsardzības līdzekļi un metodes, kas pielietojami esošajiem noziegumu upuriem.

9. nodaļa. Bērna tiesību garantēšana seksuālas izmantošanas

vai seksuālas vardarbības gadījumā

324. pants. Skolām, veselības aprūpes iestādēm, citām bērnu institūcijām, psihologiem, pedagogiem, veselības aprūpes darbiniekiem neatkarīgi no viņu darba vietas un pakļautības par bērnu iespējamo vai notikušo seksuālo izmantošanu vai seksuālu vardarbību pret bērnu neatkarīgi no laika, kad tas noticis, un citiem apstākļiem jāziņo valsts policijai, prokuratūrai vai bērnu tiesību aizsardzības centram.

325. pants. Saņemot informāciju par bērnu iespējamo vai notikušo seksuālo izmantošanu vai seksuālu vardarbību pret bērnu, tiesībsargājošās iestādes nekavējoties ierosina krimināllietu vai operatīvo lietu likumā noteiktajā kārtībā.

326. pants. Saņemot informāciju par bērnu iespējamo vai notikušo seksuālo izmantošanu vai seksuālu vardarbību pret bērnu, bērnu tiesību aizsardzības centrs nekavējoties organizē un nodrošina bērna fiziskās un garīgās veselības aprūpi.

327. pants. Bērna, kurš cietis no seksuālas izmantošanas vai seksuālas vardarbības, veselības aprūpe var tikt izdarīta tikai akreditētās veselības aprūpes iestādēs. Veselības aprūpes iestādēm un aprūpes darbībām jāatbilst Ministru Kabineta noteiktiem standartiem.

328. pants. Bērna, kurš cietis no seksuālas izmantošanas vai seksuālas vardarbības, veselības aprūpei ir jānotiek, rūpīgi sargājot bērna intīmo noslēpumu. Personu loks, kam pieejama informācija par bērna veselību, ir maksimāli sašaurināms. Veselības aprūpes iestādes vadītājs ir atbildīgs par bērna veselības noslēpuma saglabāšanu viņa vadītajā iestādē. Kārtību, kādā tiek nodrošināta bērna veselības noslēpuma saglabāšana, izstrādā un nosaka Labklājības ministrija.

329. pants. Informāciju par bērna veselības noslēpumu aizliegts izplatīt masu informācijas līdzekļos. Par bērna veselības noslēpuma neatļautu izplatīšanu iestājas atbildība saskaņā ar pastāvošo likumdošanu.

330. pants. Neziņošana par seksuālas izmantošanas vai seksuālas vardarbības gadījumiem pret bērnu ir pamats, lai tiktu apšaubīta neziņojušo speciālistu piemērotība viņu amatam, un neziņojušiem speciālistiem tiktu liegtas tiesības nodarboties ar viņu praksi un viņi tiktu saukti pie kriminālatbildības.

331. pants. Personas, kuras tiek turētas aizdomās par bērna seksuālu izmantošanu vai seksuālu vardarbību pret bērnu, uz izmeklēšanas un bērna rehabilitācijas laiku tiek izolētas no cietušā bērna.

332. pants. Ar tiesneša lēmumu personām, kuras tiek turētas aizdomās par bērna seksuālu izmantošanu vai seksuālu vardarbību pret bērnu, uz izmeklēšanas un bērna rehabilitācijas laiku var tikt noteikts aizliegums kontaktēt jebkādā veidā ar bērnu, atrasties bērna tuvumā esošajā apdzīvotajā vietā (dzīves vietā, mācību vai aprūpes vietā, pašvaldības teritorijā).

333. pants. Aizlieguma kontaktēt ar cietušo bērnu pārkāpuma gadījumā pret personām, kuras tiek turētas aizdomās par bērna seksuālu izmantošanu vai seksuālu vardarbību pret bērnu, tiek pielietota brīvības atņemšana kā izolācijas līdzeklis.

10. nodaļa. Bērna tiesības informācijas jomā

334. pants. Bērnam ir tiesības brīvi izteikt savas domas, brīvi meklēt, saņemt un nodot jebkāda veida informāciju un idejas mutvārdos, rakstveidā vai drukātā veidā, mākslas darbu veidā vai ar citu līdzekļu palīdzību pēc bērna izvēles.

335. pants. Bērnam ir tiesības uz korespondences noslēpumu. Neviens bērns nedrīkst būt patvaļīgas vai nelikumīgas iejaukšanās viņa tiesību realizēšanā uz personiskās korespondences noslēpumu. Bērnam ir tiesības uz likuma aizsardzību pret šādu iejaukšanos vai apdraudējumu.

336. pants. Valsts nodrošina, lai bērnam būtu pieejama informācija un materiāli no dažādiem nacionālajiem un starptautiskajiem avotiem, it īpaši tāda informācija un materiāli, kuru mērķis ir sekmēt bērna sociālo, garīgo un morālo labklājību, kā arī veselīgu fizisko un psihisko attīstību:

(1) stimulē masu informācijas līdzekļus izplatīt informāciju un materiālus, kas ir derīgi bērnam sociālā un kultūras aspektā un atbilst šī likuma mērķiem;

(2) stimulē starptautisko sadarbību šādas no dažādiem kultūras, nacionālajiem un starptautiskajiem avotiem iegūtas informācijas un materiālu sagatavošanā, apmaiņā ar to un tās izplatīšanā;

(3) stimulē bērnu literatūras izdošanu un izplatīšanu;

(4) stimulē masu informācijas līdzekļus, lai tie veltītu īpašu uzmanību kādai minoritāšu grupai vai pamatiedzīvotājiem piederošā bērna vajadzību apmierināšanai valodas jomā;

(5) stimulē pienācīgu principu izstrādāšanu bērna aizsardzībai pret viņa labklājībai kaitīgu informāciju un materiāliem, saskaņā ar šo likumu.

337. pants. Masu informācijas līdzekļu pienākums ir nodrošināt, lai bērnam būtu pieejama šāda informācija un materiāli.

11. nodaļa. Bērna tiesības uz domu, apziņas, reliģijas un pulcēšanās brīvību

338. pants. Bērnam ir tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību. Šo tiesību realizācijai ir iespējami ierobežojumi, kas nepieciešami valsts drošības, sabiedriskās kārtības, iedzīvotāju tikumiskuma un veselības aizsardzībai vai citu personu pamattiesību un pamatbrīvību aizsardzībai.

339. pants. Bērnam ir tiesības uz organizāciju veidošanas un mierīgu sanāksmju brīvību. Šo tiesību realizācijai ir iespējami ierobežojumi, kas nepieciešami valsts drošības vai sabiedriskās drošības, sabiedriskās kārtības, iedzīvotāju veselības vai tikumiskuma aizsardzības vai citu personu tiesību un brīvību aizsardzības interesēs.

340. pants. Katrā skolā bērniem ir tiesības uz savu vēlētu pašpārvaldi. Skolēnu pašpārvaldes izveidi un darbību nosaka Izglītības likums.

12. nodaļa. Bērnu — bēgļu tiesības

341. pants. Bērna — bēgļa tiesības nosaka šis likums un Bēgļu likums.

342. pants. Bērnam, kurš ir atzīts par bēgli saskaņā ar likumu, ir tiesības uz atbalstu un uzturēšanu.

343. pants. Ja bērnam — bēglim ir pazuduši vecāki, tiek izsludināta vecāku, bērna radinieku vai institūciju, kurām atgriezt bērnu, meklēšana.

344. pants. Valsts atbalsta Apvienoto Nāciju Organizāciju, citas kompetentas starpvaldību organizācijas vai nevalstiskas organizācijas, kas darbojas bērna — bēgļa aizsardzībai un palīdzības sniegšanai viņam, kā arī jebkura bērna — bēgļa vecāku vai citu viņa ģimenes locekļu meklēšanai un bērna atkalapvienošanai ar savu ģimeni.

345. pants. Tajos gadījumos, kad bērna — bēgļa vecākus vai citus ģimenes locekļus nav iespējams atrast, šim bērnam Latvijas Republikā tiek sniegta tāda pati aizsardzība atbilstoši šī likuma prasībām kā bērnam, kas kāda iemesla dēļ pastāvīgi vai uz laiku ir izrauts no savas ģimenes vides.

13. nodaļa. Bērnu tiesību nodrošināšana, nododot aizbildnībā

346. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra pienākums ir nekavējoties, negaidot radinieku vai citu piederīgo lūgumu, iecelt nepilngadīgajam aizbildni, tiklīdz pārtraukta vai izbeigta vecāku vara, abi vecāki miruši vai nepilngadīgais palicis bez vecāku gādības vai arī ja bērna māte ir nepilngadīga un nav laulībā.

347. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs ieceļ aizbildni arī gadījumos, kad vecāki vai aizbildņi noslēdz tiesiskus darījumus ar nepilngadīgiem bērniem vai aizbildnim radies tiesā izskatāms strīds ar aizbilstamo, kā arī gadījumos, kad miris viens no vecākiem, bet otrs dodas jaunā laulībā.

348. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs attiecīgā pagasta administratīvajā teritorijā kārto aizbildnības lietas kārtībā un ieceļ aizbildni, kāda šajā likumā noteikta pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centram un saskaņā ar Civillikuma noteikumiem.

349. pants. Civillikumā paredzētajos gadījumos pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs apstiprina nepilngadīgajam iecelto aizbildni.

350. pants. Gadījumos, kad aizbildnis ir kavēts uzņemties aizbildnību vai ir atstādināts no amata, pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs ieceļ pagaidu aizbildni.

351. pants. Aizbildnim, arī tādam, kas iecelts ar testamentu, izdodama aizbildņa apliecība, kurā norādītas aizbildņa tiesības un pienākumi.

352. pants. Ja nepilngadīgā persona palikusi bez vecāku gādības, tad līdz aizbildņa iecelšanas brīdim pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs lemj par valsts sociālo pabalstu izmaksu tai fiziskajai personai, kura kopj un audzina attiecīgo nepilngadīgo personu, vai pašai nepilngadīgajai personai, ja pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs to atzīst par iespējamu un nepilngadīgā persona ir vecāka par 16 gadiem.

353. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs pastāvīgi uzrauga aizbildņa rīcību nepilngadīgā personisko interešu ievērošanā un mantisko interešu nodrošināšanā.

354. pants. Rūpējoties par nepilngadīgā bērna mantisko interešu nodrošināšanu, pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs:

(1) pieprasa, lai aizbildnis pieņem nepilngadīgā mantu pēc saraksta un vienu saraksta eksemplāru iesniedz pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrā;

(2) gadījumos, kad miris viens no nepilngadīgā vecākiem, pieprasa no otra nekavējoties sastādīt mirušā atstātās mantas sarakstu un iesniegt vienu saraksta eksemplāru pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrā;

(3) dod atļauju vecākiem un aizbildņiem pieņemt nepilngadīga bērna vārdā mantojumu;

(4) izlemj jautājumus, kas saistīti ar nepilngadīgā audzināšanu un viņa mantas izlietošanu šim nolūkam;

(5) lemj par atļaujas došanu vecākiem vai aizbildnim mantojuma dalīšanai, nepilngadīgā mantas atsavināšanai, sadalīšanai, ieķīlāšanai, apgrūtināšanai ar lietu tiesībām vai parādiem, kā arī citos gadījumos;

(6) ņemot vērā, ka aizbilstamā mantas dāvināšana nav pieļaujama ik gadu ne vēlāk par 1. februāri, kā arī aizbildnībai izbeidzoties, saņem un izskata aizbildņa iesniegto norēķinu par aizbilstamā audzināšanu, ienākumiem un izdevumiem un mantas sastāvā notikušajām pārmaiņām;

(7) rūpējas, lai aizbildnis ļaunprātīgi un savtīgos nolūkos neizmantotu aizbilstamā darbu;

(8) nosaka aizbildnim atlīdzību par izdevumiem un pūlēm no aizbilstamā mantas.

355. pants. Lemjot par aizbildnības dibināšanu nepilngadīgai personai, pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs ievēro nepilngadīgās personas intereses. Ja nepilngadīgā persona ir vecāka par septiņiem gadiem, pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs jautājumu izšķir, uzklausot nepilngadīgās personas vēlēšanos. Veicot pārrunas ar nepilgadīgo personu, obligāti jāpieaicina pedagogs un psihologs.

356. pants. Ieceļot vairākus līdzaizbildņus, pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs katram aizbildnim nosaka konkrētus pienākumus.

357. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra vadītājs izskaidro ieceltajiem aizbildņiem Civillikumā minētos nosacījumus par viņu pienākumiem attiecībā uz nepilngadīgo personu, attiecīgās personas mantas pārvaldību un norēķiniem, aizbildņa atbildību un savstarpējām attiecībām starp līdzaizbildņiem.

358. pants. Aizbildnības lietu piekritību pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centram nosaka pēc tās personas pastāvīgās dzīvesvietas, kurai vajadzīga tiesību aizsardzība.

359. pants. Bērnam, kuram nav vecāku vai vecvecāku un nav pastāvīgas dzīvesvietas, kā arī atradenim aizbildnības lietu kārto pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs pēc bērna faktiskās atrašanās vietas.

360. pants. Gadījumos, kad bērnam, kas ievietots mācību, audzināšanas vai veselības aprūpes iestādē, nav iecelts aizbildnis, aizbildņa pienākumus pilda šīs iestādes vadītājs.

361. pants. Aizbildnībā esošās personas mantas saraksta (turpmāk tekstā — “mantas saraksts”) sastādīšanu pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs uzdod aizbildnim un kādam no pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra locekļiem.

362. pants. Aizbildnībā esošās personas naudas dokumentus un naudu pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs izsniedz aizbildņiem. Naudas dokumentus izsniedz, kad ir pienācis maksājuma termiņš, lai piedzītu naudu. Naudu izsniedz, lai segtu neatliekamos maksājumus.

363. pants. Ja aizbildnis lūdz atļauju aizbildnībā vai aizgādnībā esošās personas kustamo vai nekustamo mantu pārdot, sadalīt, apmainīt, ieķīlāt, apgrūtināt u.tml., pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs izvērtē, vai šāda rīcība ir likumīga un lietderīga un vai tā atbilst attiecīgās nepilngadīgās personas interesēm. Pēc minēto apstākļu izvērtēšanas pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs pieņem motivētu lēmumu par to.

364. pants. Ja aizbildnībā esošās personas mantu pārdod, pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs nosaka, vai tā ir pārdodama izsolē vai par tirgus cenām.

365. pants. Pēc kustamās mantas pārdošanas aizbildnis septiņu dienu laikā iesniedz pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrā norēķinu, pievienojot to personu parakstus, kas nopirkušas minēto kustamo mantu, un saņemto naudu.

366. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra vadītājs vai viņa norīkots pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra loceklis kopā ar veselības aprūpes, izglītības, sociālās palīdzības un policijas iestāžu pārstāvjiem ne retāk kā reizi gadā apseko aizbildnībā esošo nepilngadīgo personu un sastāda attiecīgu aktu, kuru pievieno aizbildnības lietai.

367. pants. Aizbildnību nobeidzot, pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs pieprasa no aizbildņa sniegt galīgo norēķinu un nodot aizbilstamajam aizbildņa pārvaldībā esošo mantu pēc saraksta saskaņā ar Civillikumu.

368. pants. Gadījumos, kad vecāku vara ir pārtraukta vai izbeigta un bērns ir ievietots audzināšanas vai mācību iestādē, uz laiku pārgājis dzīvot pie radiniekiem, aizbildņa vai nodots audžuģimenei, pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs pēc bērna atgriešanās no pagaidu prombūtnes gādā par viņa iemitināšanu iepriekšējā dzīvojamā telpā, ja viņam ir saglabājušās tiesības uz to, vai gādā par viņa nodrošināšanu ar dzīvokli saskaņā ar likumu “Par valsts un pašvaldību palīdzību dzīvokļa jautājumu risināšanā”.

369. pants. Ja kāda aizbildnībā esošās personas manta atrodas citas pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centra darbības teritorijā, tad pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs, kurš pārzina aizbildnību, var lūgt pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centru pēc mantas atrašanās vietas iecelt aizbildni šīs mantas pārvaldībai. Aizbildnis norēķinu nosūta pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centram, kurš pārzina aizbildnību.

370. pants. Ja aizbildnībā esošais bērns uz laiku pārceļas dzīvot uz citu dzīvesvietu (pie radiem, tiek ievietots audzināšanas vai mācību iestādē), pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs turpina pārzināt aizbildnību.

371. pants. Ja aizbildnībā esošais bērns pārceļas uz pastāvīgu dzīvi citā pilsētā vai pagastā, pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs nosūta aizbildnības lietu attiecīgajai pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centram.

372. pants. Atklājot trūkumus vai nepilnības aizbildņa rīcībā, pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs nekavējoties tās novērš vai arī atceļ aizbildni, ja atzīst viņu par nepiemērotu.

373. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs lemj par aizbildnības izbeigšanu Civillikumā paredzētajos gadījumos.

374. pants. Ja aizbildņa rīcība radījusi aizbilstamajam zaudējumus, par kuriem aizbildnis ir atbildīgs, pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs uzdod jaunieceltajam aizbildnim celt tiesā attiecīgu prasību.

375. pants. Ja pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs konstatē aizbildņa tiesību ļaunprātīgu izmantošanu, kas kaitējusi aizbilstamā interesēm, tiesa paziņo par to tiesībaizsardzības iestādēm.

376. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs var par tās rīkojumu vai lēmumu nepildīšanu uzlikt aizbildnim naudas sodu līdz 100 latiem, kas piedzenams bezstrīda kārtībā un ieskaitāms attiecīgās pašvaldības ienākumos.

377. pants. Mēneša laikā no dienas, kad aizbildnis saņēmis paziņojumu, viņš var griezties pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrā ar lūgumu samazināt vai atlaist sodu.

14. nodaļa. Bērnu tiesību aizsardzība alternatīvās aprūpes gadījumā

un adoptējot valsts teritorijā

378. pants. Valsts dara visu iespējamo, lai nodrošinātu bērna audzināšanu un attīstību ģimenē. Gadījumos, kad bērnam nav vecāku vai vecāku vara tiem atņemta likumā noteiktā kārtībā, valsts nodrošina bērnam nekavējoties alternatīvu aprūpi un maksimāli īsā laikā cenšas nodrošināt bērna adopciju.

379. pants. Adopcija ir tiesisks akts, ar kuru persona pieņem citas personas bērnu par savu. Adopcija rada tādas pašas personiskās un mantiskās tiesības un pienākumus kā radniecība pēc izcelšanās, ja adopcijas līgumā nav noteikts citādi.

380. pants. Adopcijas uzdevums ir radīt bez vecāku gādības palikušajiem bērniem apstākļus viņu audzināšanai ģimenē, kā arī viņu vajadzību apmierināšanai, interešu nodrošināšanai un aizsardzībai.

381. pants. Bērnam, kuram uz laiku vai pastāvīgi nav savas ģimenes vides vai kurš atrodas kaitīgā vidē, valsts nodrošina alternatīvu aprūpi.

382. pants. Alternatīvā aprūpe var ietvert:

(1) nodošanu audzināšanā;

(2) adoptāciju;

(3) ievietošanu speciālās bērnu aprūpes iestādēs.

383. pants. Izskatot aprūpes variantus, jāievēro bērna audzināšanas pēctecības saglabāšana un viņa etniskā izcelsme, reliģiskā un kultūras piederība un dzimtā valoda.

384. pants. Bērnu adopcijas procesu valstī organizē un nodrošina Labklājības ministrijas Adoptācijas aģentūra. Adoptācijas aģentūras darbību nosaka Ministru Kabinets.

385. pants. Bērnu adopciju atļauj tiesa.

386. pants. Valsts nodrošina adoptācijas sistēmas funkcionēšanu tā, lai tiktu vislabāk ievērotas bērna intereses:

(1) adopcija notiek tikai pamatojoties uz visu ar bērna lietu saistīto un ticamo informāciju;

(2) adoptācija pieļaujama atbilstoši bērna statusam attiecībā pret vecākiem, radiniekiem un likumīgajiem aizbildņiem;

(3) adoptācijā ieinteresētās personas devušas apzinātu piekrišanu adoptācijai;

387. pants. Nepilngadīgo adopciju var izdarīt, ja saņemta viņu vecāku vai aizbildņu piekrišana, vai šajā likumā noteiktajos gadījumos arī bez vecāku piekrišanas.

388. pants. Piekrišanu adopcijai nepieciešams saņemt no šādām personām:

(1) abiem vecākiem (laulātiem vai šķirtiem) neatkarīgi no tā, vai viņi dzīvo kopā ar adoptējamo vai atsevišķi, vai arī adoptējamais pastāvīgi atrodas bāreņu audzināšanas iestādē. Tēva piekrišana adopcijai nepieciešama arī tad, ja viņš atzīts par tēvu pēc paternitātes noteikšanas;

(2) aizbildņa, ja bērnam ir nodibināta aizbildnība;

(3) nepilngadīgā adoptējamā, ja tas sasniedzis divpadsmit gadu vecumu;

(4) otra laulātā, ja adoptētājs ir viens no laulātajiem;

(5) adoptētāja pilngadīgajiem pēcnācējiem, ja tādi ir.

389. pants. Ja vecāku varu realizē tikai viens no vecākiem un otrs bez svarīga iemesla liedzas dot piekrišanu adopcijai, attiecīgo atļauju var dot bērnu tiesību aizsardzības centrs pēc adoptējamā dzīvesvietas.

390. pants. Vecāku piekrišana adopcijai nav nepieciešama šādos gadījumos:

(1) ja vecākiem atņemta vecāku vara;

(2) ja vecāki likumā noteiktajā kārtībā atzīti par rīcībnespējīgiem;

(3) ja vecāki miruši vai viņu dzīvesvieta nav noskaidrojama;

(4) ja jaundzimušu bērnu viņa māte ir atstājusi dzemdību iestādē un 7 dienu laikā nav pieteikusies un nav izrādījusi rūpes par viņu;

(5) ja bērns ir ticis atrasts bez vecāku gādības un vecāki 30 dienu laikā nav pieteikušies un nav izrādījuši rūpes par viņu;

(6) ja tiesa konstatējusi, ka pēc faktiskajiem apstākļiem vecāku piekrišana nav iespējama kāda cita pastāvīga šķēršļa dēļ.

391. pants. Bāreņu un bez vecāku gādības palikušo bērnu audzināšanas iestādes vadītājs nekavējoties paziņo Labklājības ministrijas Adoptācijas aģentūrai par katru bāreņu audzināšanas iestādē ievietotu bērnu, kuru var adoptēt atbilstoši šim likumam.

392. pants. Adopcijas noslēpumu aizsargā likumi. Par adopcijas noslēpuma izpaušanu bez adoptētāja piekrišanas iestājas atbildība likumos noteiktajā kārtībā.

Ja adoptētais vēlas iegūt informāciju par adopcijas apstākļiem un saviem miesīgajiem vecākiem un ja adoptētājs tam piekrīt, minēto informāciju likumos noteiktajā kārtībā sniedz valsts arhīvs vai Labklājības ministrijas Adoptācijas aģentūra.

393. pants. Adopciju var atcelt tiesa Civillikumā noteiktajos gadījumos.

394. pants. Pieteikumu par adopciju pieņem Labklājības ministrijas Adoptācijas aģentūra.

395. pants. Adoptētājam, kas vēlas adoptēt nepilngadīgu bērnu, Labklājības ministrijas Adoptācijas aģentūrā jāuzrāda personu apliecinošs dokuments, kurā ir personas kods, un jāiesniedz šādi dokumenti:

(1) pieteikums par adopciju, kurā norādīts vēlamais adoptējamo skaits, dzimums un vecums;

(2) otra laulātā notariāli apliecināta piekrišana adopcijai ja adoptētājs ir viens no laulātajiem;

(3) laulības apliecības noraksts;

(4) izziņa par nodrošinājumu ar dzīvojamo platību;

(5) izziņa par adoptētāja ģimenes gada ienākumiem;

(6) autobiogrāfija;

(7) ārstējošā ārsta izziņa par adoptētāja veselības stāvokli, kurā norādītas adoptētāja iedzimtās, iegūtās un pārmantotās slimības, ja tādas ir;

(8) dermatovenerologa, narkologa, psihiatra un ftiziatra slēdziens par adoptētāja veselības stāvokli.

396. pants. Bez adoptētāja piekrišanas ziņas par adopciju nav izpaužamas.

397. pants. Labklājības ministrijas Adoptācijas aģentūra pārbauda pieteikumā norādīto apstākļu atbilstību īstenībai un likuma prasībām, iepazīstas ar adoptētāja personību un viņa dzīves apstākļiem, un nākusi pie atzinuma, ka adopcija ir adoptējamā interesēs un ka adopcijas rezultātā starp adoptētāju un adoptēto veidosies patiesas vecāku un bērnu attiecības, pieņem lēmumu, kurā dots atzinums par to, ka adopcija nenāks adoptējamam par ļaunu.

398. pants. Labklājības ministrijas Adoptācijas aģentūra, pārbaudot adopcijas pretendentus, pieprasa bērnu tiesību aizsardzības institūcijām informāciju, kas nepieciešama adopcijas jautājuma izlemšanai un bērna tiesību nodrošināšanai.

399. pants. Ja nepilngadīgu bērnu adoptē vecāku radinieki sāņu līnijā vai laulātais no otras laulības, kurš nav bērna vecāks, vai persona, kurai ar adoptējamo izveidojušās faktiskas vecāku un bērna attiecības, adoptētājam šajā likumā minētajiem dokumentiem jāpievieno šādi adoptējamā dokumenti:

(1) dzimšanas apliecības noraksts;

(2) dokuments, kas apliecina vienu no šādiem faktiem:

(3) adoptējamā vecāki ir miruši vai viņu dzīvesvieta nav zināma;

(4) adoptējamā vecāki devuši piekrišanu adopcijai;

(5) adoptējamā vecāki atzīti par rīcībnespējīgiem;

(6) adoptējamā vecākiem ar tiesas nolēmumu atņemta vecāku vara;

(7) adoptējamā rakstiska piekrišana adopcijai, ja viņš ir sasniedzis divpadsmit gadu vecumu;

(8) medicīniskā izziņa par adoptējamā veselības stāvokli.

400. pants. Adoptētāja iesniegto dokumentu, adoptētāja ģimenes locekļu savstarpējo attiecību un ģimenes dzīves apstākļu apsekošanu adoptētāja dzīvesvietā, adoptētāja personības izpēti veic Labklājības ministrijas Adoptācijas aģentūra, sadarbībā ar Valsts Bērnu tiesību aizsardzības centru, pašvaldību bērnu tiesību aizsardzības centriem un tiesībsargājošām iestādēm.

401. pants. Pēc tam, kad adoptētājs saņēmis pozitīvu Labklājības ministrijas Adoptācijas aģentūra atzinumu, viņš tiek iepazīstināts ar informāciju par adoptējamajiem bērniem bāreņu audzināšanas iestādēs.

402. pants. Pēc tam, kad adoptētājs izvēlējies konkrētu bāreņu audzināšanas iestādi, Labklājības ministrijas Adoptācijas aģentūra izsniedz viņam norīkojumu adoptējamā (adoptējamo) izvēlei.

403. pants. Bāreņu audzināšanas iestādes vadītājs iepazīstina adoptētāju ar adoptējamajiem bērniem un viņu personas lietām.

404. pants. Adoptētājs ir tiesīgs noraidīt piedāvātās kandidatūras.

405. pants. Viena mēneša laikā no iepazīšanās dienas ar adoptējamajiem un viņu personas lietām adoptētājs paziņo bērnu audzināšanas iestādes vadītājam savu lēmumu par izvēlēto adoptējamo bērnu un ar parakstu apstiprina, ka ir informēts par adoptējamā veselības stāvokli un iespējamām medicīniski ģenētiskajām prognozēm un ka piekrīt adopcijai.

406. pants. Adoptējot brāļi un māsas nav šķirami. Bērnu interesēs pieļaujami brāļu un māsu izšķiršanas gadījumi, ja kādam no viņiem ir neizārstējama iedzimta, iegūta vai pārmantota slimība. Lēmumu katrā konkrētajā gadījumā pieņem bērnu audzināšanas iestādes vadītājs saskaņā ar medicīnisko atzinumu.

407. pants. Bāreņu audzināšanas iestādē adoptētājs saņem izziņu iesniegšanai Labklājības ministrijas Adoptācijas aģentūrai par adoptētāja izvēlēto konkrēto bērnu.

408. pants. Bāreņu audzināšanas iestādes vadītājs ir atbildīgs par adoptējamā bērna dokumentu pareizu noformēšanu un adopcijas noslēpuma saglabāšanu.

409. pants. Labklājības ministrijas Adoptācijas aģentūra pēc tam, kad adoptētājs ir izvēlējies bērnu, sagatavo adopcijas lietu izskatīšanai tiesā.

410. pants. Adopcija uzskatāma par notikušu, tiklīdz tiesa, adoptētājam lūdzot, to apstiprina.

411. pants. Pēc tam, kad saņemts likumīgā spēkā stājies tiesas lēmums, bāreņu audzināšanas iestādes vadītājs pārbauda adoptētāja personu apliecinošu dokumentu, sastāda aktu divos eksemplāros par adoptētā bērna atdošanu audzināšanā adoptētājam un izsniedz adoptētā dzimšanas apliecību un izrakstu no medicīniskajiem dokumentiem.

412. pants. Likumīgā spēkā stājies tiesas lēmums ir pamats ierakstu izdarīšanai dzimšanas reģistrā un jaunas adoptētā dzimšanas apliecības izdošanai.

413. pants. Bāreņu audzināšanas iestādes vadītājs četrpadsmit dienu laikā no dienas, kad adoptētais atdots audzināšanā ģimenē, nosūta šādus dokumentus:

(1) akta norakstu par bērna atdošanu audzināšanā ģimenē pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centram pēc adoptētāja dzīvesvietas;

(2) paziņojumu par adopciju Labklājības ministrijas Adoptācijas aģentūrai.

414. pants. Bāreņu audzināšanas iestādē bērnu uzņemšanas un izrakstīšanas reģistrācijas žurnālā izdarāma atzīme par adopciju, nenorādot datus par adoptētāju.

415. pants. Pašvaldības bērnu tiesību aizsardzības centrs pēc adoptētāja un adoptētā dzīvesvietas trīs gadus pēc adopcijas reizi gadā apseko no bāreņu audzināšanas iestādes adoptētā audzināšanas un dzīves apstākļus un sastāda apsekošanas aktu, kuru nosūta Labklājības ministrijas Adoptācijas aģentūrai.

416. pants. Adopcijas lieta līdz adoptētā pilngadībai glabājas Labklājības ministrijas Adoptācijas aģentūrā. Kad adoptētais sasniedzis pilngadību, adopcijas lietu likumā noteiktajā kārtībā nodod valsts arhīvā.

417. pants. Tiesas lēmuma par adopciju noraksts, akts par adoptētā atdošanu audzināšanā ģimenē un viņa medicīniskie dokumenti aizzīmogotā aploksnē glabājami bāreņu audzināšanas iestādes arhīvā septiņdesmit piecus gadus, nodrošinot adopcijas noslēpumu. Pēc minētā termiņa beigām minētos dokumentus likumā noteiktajā kārtībā nodod valsts arhīvā.

418. pants. Bāreņu audzināšanas iestāžu vadītāji iesniedz ziņas par adoptējamajiem bērniem Labklājības ministrijas Adoptācijas aģentūrā saskaņā ar šo likumu un Ministru Kabineta noteikumiem.

419. pants. Ja iesniegtie dokumenti atbilst šiem noteikumiem, Labklājības ministrijas Adoptācijas aģentūrā izsniedz adoptētājam atļauju izvēlēties adoptējamo (adoptējamos).

420. pants. Labklājības ministrijas Adoptācijas aģentūra ne vēlāk kā sešu mēnešu laikā no to saņemšanas dienas sagatavo lēmumu par adopcijas atļauju vai motivētu atteikumu.

15. nodaļa. Bērna tiesību aizsardzība ārzemēs

421. pants. Bērna adoptācijas gadījumā citā valstī tiek piemērotas tādas pašas garantijas un normas, kādas piemēro adopcijai Latvijas Republikā.

422. pants. Adopcijas gadījumā citā valstī tiek nodrošināts, lai bērna iekārtošana nedotu iespēju ar to saistītajām personām gūt nepamatotus finansiālus labumus.

423. pants. Valsts noslēdz divpusējas vai daudzpusējas vienošanās vai nolīgumus ar citām valstīm adopcijas kontroles jomā un nodrošina, lai bērna iekārtošanu citā valstī īstenotu kompetentas iestādes.

424. pants. Bērns var tikt nododots audzināšanā vai adoptēts uz valsti, ar kuru Latvijas Republikai ir noslēgts savtarpējs bērnu tiesību aizsardzības līgums.

425. pants. Ja pieteikumu par adopciju iesniedz ārvalstīs dzīvojoša persona, papildus šajā likumā prasītajiem dokumentiem pievienojama mītnes valsts adopcijas institūcijas rakstiska atļauja.

426. pants. Adopcija, ko izdara ārvalstīs dzīvojošas personas, šajā likmā noteiktajā kārtībā pieļaujama, ja:

(1) bērnu nevar nodot audzināšanā vai uzņemt ģimenē, kas varētu nodrošināt viņa audzināšanu ģimenē vai adoptāciju Latvijas Republikā;

(2) Latvijā nav iespējams nodrošināt pienācīgu adoptējamā aprūpi un audzināšanu ģimenē;

(3) adopcija uz ārvalstīm ir adoptējamā interesēs;

(4) adoptē adoptējamā radinieki;

(5) adoptējamajam tiks sniegta nepieciešamā medicīniskā palīdzība, ko viņam nav iespējams saņemt Latvijā;

(6) adoptējamo, kuram ir fiziskās vai garīgās attīstības traucējumi, nav vēlējušies adoptēt adoptētāji Latvijā 3 mēnešu laikā no ziņu saņemšanas Labklājības ministrijas Adoptācijas aģentūrā par adoptējamo bērnu;

(7) bērnu audzināšanas iestādē divi adoptētāji atteikušies adoptēt attiecīgo bērnu.

427. pants. Ārvalstīs dzīvojošas personas, kas vēlas adoptēt bērnu (bērnus), iesniedz Labklājības ministrijas Adoptācijas aģentūrā attiecīgās ārvalsts licencētas bērnu adoptācijas aģentūras sagatavotus adoptētāja ģimenes izpētes materiālus atbilstoši attiecīgās ārvalsts likumiem. Ja ģimenes izpētes materiālos ietverta informācija par adoptētāja ģimenes dzīvojamo platību un gada ienākumiem, atsevišķas izziņas par to nav nepieciešamas. Ja ģimenes izpētes materiālos nav norādīts to derīguma termiņš, uzskatāms, ka derīguma termiņš ir viens gads.

428. pants. Latvijas bērnu (tajā skaitā no Latvijas Republikas adoptēto) tiesību aizsardzību ārvalstīs realizē Valsts Bērnu tiesību aizsardzības centrs sadarbībā ar Latvijas Republikas diplomātiskajām un konsulārām iestādes šajās valstīs.

429. pants. Bērnu nododot audzināšanā vai adoptējot uz ārzemēm, bērna tiesību aizsardzības un sociālās labklājības līmenis nedrīkst pazemināties.

430. pants. Iekšlietu ministrija un citas kompetentas iestādes relizē visus nepieciešamos pasākumus, lai nepieļautu bērnu nelikumīgu pārvietošanu vai viņu neatgriešanos no ārzemēm, lai novērstu bērnu nolaupīšanu, tirdzniecību ar bērniem vai viņu kontrabandu jebkādos nolūkos un jebkurā formā, kā arī realizē pasākumus nelikumīgu pārvietoto vai neatgriezto bērnu nogādāšanai atpakaļ Latvijā.

431. pants. Ārlietu ministrija noslēdz ar citām valstīm līgumus vai pievienojas spēkā esošajiem divpusējiem vai daudzpusējiem nolīgumiem bērnu tiesību aizsardzības jomā.

16. nodaļa. Bērna atzīšana par pieaugušu (pilngadīgu)

432. pants. Bērnu par pilngadīgu pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas atzīst tiesa pie šādiem nosacījumiem:

(1) persona par pilngadīgu var tikt atzīta tikai pēc 16 gadu vecuma sasniegšanas;

(2) pamats bērna atzīšanai par pilngadīgu no vienas puses ir objektīvi radušies apstākļi, kas bērnu nostāda pieaugušā situācijā, no otras puses tā ir paša bērna fiziskā un garīgā gatavība uzņemties pieaugušā funkcijas un pilnu atbildību.

433. pants. Nepilngadīgo par pilngadīgu pirms 18 gadu vecuma sasniegšanas atzīst šādos gadījumos:

(1) nepilngadīga sieviete ir grūtniecības stāvoklī un gatavojas kļūt par māti;

(2) nepilngadīgs vīrietis atzīst sevi par gaidāmā bērna tēvu un gatavojas kļūt par vīru sievietei, kura gaida bērnu no viņa;

(3) nepilngadīgais ir zaudējis vienu vai abus vecākus, un viņa nodošana aizbildniecībā nav nepieciešama sakarā nepilngadīgā pietiekošu personības briedumu.