MĒS VISI PASAULĒ

Pa gaismas staru “Austrālija — Latvija”

Paredzu mūsu attiecībām arī gaišu nākotni

Judīte Pīda, Austrālijas ārkārtējā un pilnvarotā vēstniece, — “Latvijas Vēstnesim”

26. janvārī valsts svētki — Austrālijas diena. Šī notikuma priekšvakarā arī šī saruna ar Judīti Pīdu (Judith Pead) .

— Vēstnieces kundze, pastāstiet, lūdzu, ko 26. janvāris — Austrālijas diena — nozīmē jūsu valstij un tautai!

— Austrālijas diena mūsu tautai ir nacionālā lepnuma un svinību diena visā daudzveidībā. Tas ir laiks, kad mēs arī klusībā pārdomājam un apceram, ko nozīmē būt austrālietim un kā mēs varētu veidot savu Austrāliju vēl labāku — nākamajām paaudzēm. Ļaudis šo dienu parasti pavada, atpūšoties ģimenes lokā vai tiekoties ar draugiem, bieži vien brīvā dabā. Vai arī cilvēki apmeklē sporta un kultūras pasākumus. Bet vakarā notiek krāšņa uguņošana.

— Pastāstiet, lūdzu, par jūsu valsts attīstību pēdējos gados!

— Aizvadītie gadi Austrālijā ir bijis nozīmīgu reformu, progresa un attīstības laiks. Tas bijis arī plašu sabiedrības diskusiju laiks par sociāliem un ekonomiskiem risinājumiem.

Valdība pēdējos gados ar privātā biznesa atbalstu ir turpinājusi savu mikroekonomikas reformu programmu, lai nodrošinātu Austrālijai arī turpmāk dinamisku, atklātu un konkurētspējīgu ekonomiku, kas pilnībā integrēta pasaules tirdzniecībā. Svarīgākās nozares — transports, telekomunikācijas un enerģētika — tika atvērtas konkurencei, nozīmīgas reformas notikušas darbaspēka tirgū un vienkāršojot ekonomikas vadīšanu.

Valdība ir izplatījusi Balto grāmatu , kas nosaka Austrālijas ārpolitikas un tirdzniecības politikas prioritātes turpmākajiem piecpadsmit gadiem. Baltā grāmata atzīst, ka Austrālijas nākotnes panākumu atslēga ir efektīva līdzdalība globālajā ekonomikā un ciešā sadarbībā ar mūsu kaimiņiem Āzijā un Klusā okeāna reģionā. Tā arī nosaka, ka mūsu apvāršņiem jāatrodas aiz mūsu pašreizējā reģiona, lai iekļautu arī citus reģionus, ieskaitot Eiropu, ar kuru mums jau ir nozīmīgas ekonomiskās attiecības un cilvēku savstarpējie sakari.

Nozīmīgu progresu deva gatavošanās Sidnejas olimpiskajām spēlēm 2000. gadā. Pašlaik notiek olimpiskā stadiona un citu sporta arēnu celtniecība, un šajā darbā liela nozīme tiek veltīta vides mākslinieciskajai sakārtošanai. Mēs esam pārliecināti, ka šīm olimpiskajām spēlēm mūsu valstī jābūt sekmīgām un ilgi jāpaliek ļaužu atmiņā, un mēs arī cītīgi strādājam, lai tā būtu.

Svarīga valdības un visu austrāliešu prioritāte joprojām ir samierināšanās process ar iezemiešu austrāliešiem. Decembri austrālieši ievēlēja delegātus Konstitūcijas sapulcei, kas noteiks, vai Austrālijai vajadzētu kļūt par republiku. Sapulce notiks februārī un formulēs ieteikumus šī svarīgā lēmuma pieņemšanai. Ja tiks panākts konsenss par labu pārmaiņām, tad 2000. gadā tiks rīkots referendums, kurā tauta paudīs savu gribu.

Kopumā, es ticu, 1998. gads Austrālijai būs uzņēmības un iespēju gads.

— Kāds ir jūsu viedoklis par mūsu valstu divpusējo attiecību pašreizējo līmeni?

— Attiecības starp Austrāliju un Latviju ir sirsnīgas un konstruktīvas. Austrālijā ir liela latviešu kopiena, un šie cilvēki veido stabilu pamatu, uz kura būvētas mūsu valstu attiecības. Mēs esam lepni, ka daudzi Austrālijas latvieši tagad aktīvi piedalās Latvijas tautsaimniecības pārveidē un ciešāku saišu iedibināšanā starp abām valstīm. Austrālija un Latvija sadarbojas dažādās starptautiskās organizācijās, ieskaitot Apvienoto Nāciju Organizāciju. Mēs cerīgi raugāmies uz turpmāku sadarbību ar Latviju arī Pasaules tirdzniecības organizācijā.

Decembrī, iesniedzot savu akreditācijas vēstuli prezidentam Ulmanim, es paziņoju arī par Ilzes Radziņas iecelšanu par Austrālijas goda konsuli Latvijā. Austrālijas konsulāta darbība Rīgā mums dos iespēju nodrošināt labāku darbu un labāk palīdzēt cilvēkiem, kuri vēlas apmeklēt mūsu valsti vai veidot darījuma attiecības Austrālijā.

— Kādu jūs iztēlojaties mūsu attiecību nākotni?

— Es ticu, ka attiecības starp Austrāliju un Latviju joprojām attīstīties pozitīvi un vēl ciešāk līdz ar Latvijas attīstību pārejā uz tirgus ekonomiku un jūsu valsts eventuālo iestāšanos Eiropas Savienībā. Es arī paredzu ilgstošu un plašu sadarbību starptautiskajās organizācijās un forumos, kur mums ir savstarpējas intereses.

Viena no manām prioritātēm ir sekmēt komerciālo attiecību paplašināšanos starp mūsu valstīm. Mūsu divpusējās tirdzniecības attiecības paplašinās, taču sākās tās ne pārāk intensīvi. Ir vēl daudz lielisku iespēju, ko Austrālijas un Latvijas firmas var atrast un attīstīt.

Es arī, sadarbojoties ar jūsu goda konsuliem Austrālijā, vēlos sekmēt cilvēku tiešos kontaktus.

Jūsu lasītājiem un visai latviešu tautai es gribu novēlēt laimi un panākumus visās iecerēs. Es ceru, ka aizvien vairākiem latviešiem būs iespēja apmeklēt Austrāliju gan darījumu braucienos, gan tikai atpūtai. Viņi var būt pārliecināti, ka tiks jo silti uzņemti.

— Paldies par interviju! Sveicu jūs Austrālijas valsts svētkos!

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors

Austrālijas – Latvijas biedrībā

Cienījamie draugi!

Austrālijas – Latvijas biedrība ir sabiedriska organizācija, kas Latvijā darbojas jau piekto gadu un apvieno tos latviešus abās zemēs, kuØus saista radnieciskās saiknes vai arī plašāka interese par tālo kontinentu zem Dienvidu jūØu zvaigznēm.

Mēs tiekamies ar Latvijā iebraukušajiem tautiešiem, labprāt uzklausām viņu dzīves stāstus! Mēs esam kopīgi apmeklējuši Latvijas bijušo prezidentu dzīves vietas Zemgalē, ieklausījušies Aglonas katedrāles zvanos. Mēs apceļojām Kurzemi un Latgali, bijām Cēsīs, Piebalgā un Alūksnē. Paceļosim arī nākošvasar Dziesmu svētku laikā! Kādus maršrutus jūs vēlaties? Mēs cenšamies mūsu tautiešus atkal iepazīstināt ar viņu īsto dzimteni — Latviju...

Kad mūsu draugi atsūta uz Rīgu jaunas kino filmas par tālo dienvidu kontinentu, mēs “ceļojam” arī pa Austrāliju — aplūkojam videomateriālus par tās dabu un pilsētām. Mēs apskatām Austrālijas labāko latviešu mākslinieku un fotogrāfu darbu izstādes Rīgā. Mēs cenšamies satikt un iepazīt ļaudis, kuØi dzīvojuši, mācījušies vai strādājuši Austrālijā.

Austrālija pēc Otrā pasaules kaØa deva pajumti un darbu vairāk nekā 20 000 latviešu bēgļiem, pasargāja viņus no bojāejas Sibīrijas trimdā, aizstāvēja Latvijas valsts intereses. Aiz cieņas pret šo valsti par mūsu tradīciju Rīgā kļūst Austrālijas nacionālo svētku — Austrālijas dienas svinību organizēšana 24. janvārī. Mēs gaidām arī jūsu palīdzību šai darbā.

Austrālijas latvieši pašaizliedzīgi atbalsta Latvijas skolas, slimnīcas, armiju un zemessardzi. Mūsu biedrība kopš 1996. gada ir reģistrēta Latvijas Finansu ministrijā kā humānās palīdzības saņēmēja organizācija. Mēs Rīgā kārtojam visus oficiālos dokumentus gan ar Austrālijas – Latvijas biedrību Melburnā, gan ar Latvijas muitu un Ieņēmumu dienestu Rīgā, lai draugu un radinieku izsūtītās dāvinājumu pakas laikus sasniegtu desmitiem adresātu. Mūsu darbinieki un palīgi Rīgā ar šiem pienākumiem vienmēr ir ļoti labi tikuši galā.

Austrālijas – Latvijas biedrība ir palīdzējusi neskaitāmām Latvijas mācību iestādēm un bibliotēkām saņemt Austrālijas tautiešu saziedotās un uz Rīgu atsūtītās grāmatas. Taču mēs aicinām talkā arī jūs — ar padomu, ar darbu, kaut vai ar nelieliem līdzekļiem.

Sazinieties ar mums, kļūstiet par dalībnieku mūsu asociācijā, lai kopīgi stiprinātu šo divu valstu un tautu sadarbību!

Pievienojieties mums, iestājieties mūsu saimē, tad arī jūs spārnos gaišā apziņa, ka mēs kopīgi veicam mūsu dzimtenei Latvijai ļoti svarīgu darbu!

Mums ir savs norēķinu konts Nr. 02400700266 Latvijas Unibankā, kods Nr. 310101900. Tajā mūsu draugi var ieskaitīt līdzekļus. Aplieciniet arī jūs savu līdzdalību ar nelielu ziedojumu! Tas palīdzēs sekmīgi īstenot un veidot mūsu sabiedriskās organizācijas ieceres.

Jūs saņemsit dalībnieka karti, uz kuØas iespiesta mūsu biedrības adrese un tālruņi. Jūs jebkuØā brīdī varēsit uzzināt visus jaunumus un pievienoties mūsu pasākumiem.

Rakstiet vēstules Austrālijas – Latvijas biedrībai: Valsts 1. ģimnāzija, Raiņa bulvāris 8, LV–1050, Rīga, Latvija, vai arī: Rīga LV–1079, a/k 23! Rakstiet korespondences arī mūsu avīzītei “Laipa”!

Nāciet mūsu pulkā! Piedalieties mūsu pasākumos! Būsim stipri un vienprātīgi!

Ilgvars Cīrulis,

Austrālijas – Latvijas biedrības valdes priekšsēdētājs

Šajā grūtā darba, lielo cerību un radošo panākumu zemē

“LV” jau trijos numuros (19.12. un 30.12.1997., kā arī 16.01.1998.) iepazīstināja savus lasītājus ar šo tālo un tūkstošiem latviešu tik tuvo zemi. Pirmās trimdinieku paaudzes vairākums jau atdusas dažādu Austrālijas pilsētu kapsētās. Otrā paaudze joprojām ir apbrīnojami darbīga sabiedriskajā un kultūras dzīvē. Austrālijas universitātes, koledžas jau absolvējusi trešā paaudze. Viņi veiksmīgi veido savu profesionālo dzīvi. Patīkami, ka šīs zemes zinātnē sevi piesaka arvien vairāk talantīgu latviešu izcelsmes jauniešu.

Šoreiz neiztirzāsim latviešu trimdas sākumu Vācijā. Tā ir īpaša tēma. Tad latvieši devās uz dažādām valstīm vairākos kontinentos. Visās zemēs latvieši apliecinājuši savu augsto darba tikumu un talantu. Paaudzēm mainoties, kļūst arvien grūtāk apzināt latviešu veikumu vairākās pasaules zemēs.

Šoreiz — vēlreiz par Austrāliju. Var izprast, ka vairāk nekā 20 000 latviešu lielajā saimē ir daudz talantīgu personību.

Izpildot divu gadu klaušas grūtos darbos, latvieši tālajā kontinentā sāka savu izaugsmes ceļu. Tie bija zinātnieki, mākslinieki, mūziķi, valsts (Austrālijas) iestāžu darbinieki, garīdznieki (kuriem bijusi īpaša loma latvietības saglabāšanā), kā arī apbrīnojami pašaizliedzīgie sabiedriskie darbinieki. Viņi — nereti pēc divās darba vietās paveiktā — darīja brīnumdarbus latviskās dzīves veidošanā Austrālijā.

Var tikai brīnīties, ka Austrālijā atradas pasaulē viena no lielākajām — Biezaišu mūzikas krātuvēm (nu tā ir Latvijā). Ievērojams ir Dunsdorfu devums zinātnē, grāmatniecībā, latvietības audzināšanā. Bagātās bibliotēkas. Māksla. Tikai austrālieši izdeva apkopojošo albumu par 200 latviešu māksliniekiem šajā kontinentā. Te lasītāji saņēma žurnālu “Latviešu lietiskā māksla”. Mūzikā — vērienīgi dziesmu svētki, koru koncerti, latviešu kultūras dienas dažādās Austrālijas pilsētās, simtiem solistu koncertu dažādās šīs zemes vietās.

Atrodoties mēnesi Austrālijā, man radās iespaids, ka te tiešām atrodas Latvijas daļa — apbrīnojami darbīga. Un Austrālijas valsts iekārta nodrošina šo radošo darbību. Trimdinieki interesanti aprakstījuši savas dzīves gaitas Austrālijā vairākās grāmatās. Minēsim šodien vienu autoru — daudzveidīgo žurnālistu Arnoldu Šmitu. Latvijā līdz 1940.gadam un vācu okupācijas laikā viņš bija vadošais sporta žurnālists.

Šajā braucienā uz Latviju atceļoja apmēram 400 lappuses no Latvijas konservatorijas docentes (līdz 1940.gadam) Mirdzas Stūres arhīva. Mūziķe un viņas meita to sakārtojusi vēsturiskā skatījumā. Tas ietilpināts vairākās kastēs. Šoreiz — daži pieskārieni Mirdzas Stūres mūža gājumam ( pa labi ).

S.T.

Latviešu zvaigznes spožumā

Mirdza Stūre pēc Lista klavierkoncerta 1938. gadā

Mirdza Stūre ar meitu Astrīdu Ploriņu

Mūzikā ar Jāzepu Vītolu

Prof. Jāzepa Vītola simtās dzimšanas dienas atceres koncerta programmas vāks. Koncerts notika Sidnejā, Latviešu namā, 1963. gada 27. jūnijā. Tajā reizē Mirdza Stūre spēlēja variācijas klavierēm par tēmu “Ej, saulīte, drīz pie Dieva”

Pianistei — brīvmāksliniecei Mirdzai Stūrei (20.05.1905. — 17.06.1997.) Austrālijā bija sava klavieru studija

Latvijas konservātorijas docente Mirdza Stūre. Šķiet, ka nāksies grūti atrast vēl daudz citu latviešu mākslinieku, kas, Latvijā dzīvojot, plūca laurus ne tikai savā dzimtenē, bet arī ārzemēs.

Agrā bērnība mazajai Mirdzai aiziet inteliģentu, mūzikālu vecāku mājā. Te bieži iegriežas mūziķi, piemēram, ērģelnieks Pauls Jozuus un pianists–komponists Dāvids Soste. 1920.gadā nobeigusi Ventspils ģimnaziju, Mirdza Stūre 14 gadu vecumā dodas uz Rīgu. Tur, izturot mūzikas pārbaudījumus, viņa iestājas Latvijas konservātorijā, ko 1930.gadā beidz ar brīvmākslinieces gradu.

Nevarot atrast atbildi dažām savām mūzicēšanas problēmām, jaunā māksliniece dodas uz Vāciju pie pasaules ievērojamiem meistariem. Īsu laiku viņa tur mācās pie Valtera Gīzekinga ( Gieseking ), Leonīda Kreicera ( Kreuzer ) un Artūra Šnābela ( Schnabel ). Gaidīto atbildi savām technikas problēmām viņa nesaņem, tomēr mūzikālā plāksnē gūst daudz vērtīgu atziņu, līdz ar ļoti pozitīvu vērtējumu savām mūziķes dotībām. Līdzekļu trūkums spiež domāt par atgriešanos mājās, bet vēl pirms aizbraukšanas no Vācijas viņa sastop koncertpianistu un mūzikas paidagogu Martinu Porckiju ( Porzky ), un pēc dažām stundām pie viņa saprot, ka meklētais beidzot atrasts.

1934.gadā viņa saņem Latvijas Kultūras fonda stipendiju un iestājas Berlīnes slavenās Šterna konservātorijas meistarklasē pie prof. Martina Porckija, kā arī konservātorijas paidagoģiskajā seminārā. 1936.gadā viņa beidz meistarklasi ar uzslavu, un paidagoģisko semināru absolvē 1937.gadā. Pirmais atklātais Stūres koncerts notiek 1936.gada jūnijā Berlīnes Bēthovena zālē. Kritikas ir ļoti atzinīgas. M.Stūre vēlreiz griežas pie Kultūras fonda pēc stipendijas tālāku koncertu repertuāra iestudēšanai ar orķestri. Rodas grūtība stipendijas saņemšanā, bet ar valsts prezidenta Dr. K.Ulmaņa palīdzību lietas nokārtojas labvēlīgi.

1936.gada oktobrī notiek Mirdzas Stūres pirmais patstāvīgais klaviervakars Rīgā, kur plašākas aprindas var iepazīties ar mākslinieces studiju rezultātiem ārzemēs. Kritikas “Jaunākajās Ziņās” (J.Zālītis), vācu laikrakstā “Rigasche Rundschau” (Ginters) un krievu laikraksā “Segodņa” (Almazovs) ir ļoti atzinīgas. Otrs atklātais Stūres klaviervakars, ko rīko Berlīnes konservātorija, notiek 1938.gada aprīlī, jau iepriekš, 1937.gada jūnijā, M.Stūre spēlē Fr.Lista 2.klavierkoncertu Berlīnes simfoniskā reprezentācijas koncertā diriģenta Friča Vikes ( Wickle ) vadībā.

Šī koncerta rezultātā māksliniece saņem aicinājumu spēlēt 60 koncertos visā Vācijā. Lista klavierkoncerts A dūrā jau spēlēts 1937.gada augustā Rīgā ar simfonisko orķestri viesdiriģenta Bžetislava Bakalas vadībā. 1938.gadā šis pats koncerts spēlēts ar diriģentu Teodoru Reiteru, bet 1939.gadā Rīgas radiofona simfonisko orķestri Čaikovska B molla klavierkoncerta atskaņojumā diriģē prof. J.Mediņš. Seko uzstāšanās Rīgas un Minchenes radiofonos, atskaņojot Jāzepa Vītola variācijas par temu “Ej, saulīte, drīz pie Dieva”. M.Stūre spēlē arī 18.novembra reprezentācijas koncertos ārzemēs.

2. pasaules karam sākoties, Mirdza Sūre atgriežas Rīgā, jo apzinās, ka viņas vieta ir Latvijā. 1941.gada novembrī viņa ir mācībspēks obligātajā klavieru klasē Latvijas konservātorijā. Vācijas trimdā māksliniece rosīgi mūzicē bēgļu nometnēs visās okupācijas joslās, uzstājoties kopā ar E.Vīnertu, H.Lūsi, prof. J.Mediņu, L.Sepi–Eši, E.Mauriņu, A.Pulciņu–Karpu, V.Rušēvicu.

1948.gadā M.Stūres bij. skolotājs Martins Porckijs mākslinieci aicina par mācībspēku Duisburgas jaunatvērtajā mūzikas akadēmijā, bet toreizējās nenoteiktās polītiskās situācijas dēļ, kā arī noticot Austrālijas konsula apgalvojumam, ka varēs darboties savā profesijā arī Austrālijā, M.Stūre izšķiras par izceļošanu.

Ierodoties Austrālijā, M.Stūre jūtas vīlusies, jo apstākļi nav tādi, kādi bija solīti un jāstrādā fizisks darbs. Kad no darba līguma beidzot izdodas atbrīvoties, Mirdza Stūre atver savu klavierstudiju un piedalās gan kā soliste, gan pavadītāja latviešu sarīkojumos. Austrālijā arī nāk klajā viņas ieskaņota skaņu plate ar J.Vītola un Alfr.Kalniņa kompozīcijām.

No sarunas ar Mirdzu Stūri iespējams nojaust, ar cik nopietnu pieeju viņa visu mūžu tuvojusies mūzikai, spraužot sev un savam darbam visbargākās prasības. Jautāta par mākslinieka attieksmi pret mūziku, viņa saka, ka mūzikas — visabstraktākās mākslas — uzdevums ir cilvēka gara un dvēseles izpausmēs dzīvē izraisīt daiļuma izjūtu, darīt cilvēku labāku, reizē tam sniedzot zināmu garīgu piepildījumu. Vēstures gaitā mainījušies daudzi un dažādi mākslas attīstības posmi, un nav šaubu, ka tas tā notiks arī turpmāk. Mainījušās izteiksmes formas, elementi, uzskati, gaume. Katrā laikmetā radušās ģeniāli apdāvinātas, izcilas personības, kas sevī it kā uzkrājušas attiecīgā laikmeta raksturīgākās īpatnības un izkristalizētā veidā tās nodevušas tālāk cilvēcei.

Bet — māksliniece ar uzsvaru saka — par šādu ģēniju ir jāpiedzimst.

No 1985.gada 15.martā “Austrālijas Latvietī” publicētā A.Kliešmetes raksta “Mūzikai veltīts mūžs”. Saglabājot autores rakstību

Uz galda—Latvijas grāmata:

“Prezidents un Prezidenta sekretārs”

Pirms izsaku savas domas un apskatu šo no Latvijas atnākušo izdevumu — Oskara Gerta un Sigizmunda Timšāna dokumentu un apceru sakārtojumu par Latvijas Republikas Valsts un Ministru prezidentu Kārli Ulmani un viņa sekretāru Jāni Rudumu —, gribu teikt pāris iepazīstināšanas vārdu par autoriem.

Oskars Gerts ir Latvijas Republikas oficiālā laikraksta “Latvijas Vēstnesis” galvenais redaktors, un Sigizmunds Timšāns — šī laikraksta līdzstrādnieks. O.Gerts ir arī Latvijas Zinātņu akadēmijas goda loceklis un S.Timšāns — Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas loceklis, Latvijas Zinātņu vēstures apvienības viceprezidents un Sēlijas apvienības viceprezidents. Mani tuvākie kaimiņi Sidnejā ir Guntars un Brigita Saivas — S.Timšāna draugi. Lai atzīmētu Selonijas korporācijas dibināšanas atceri, S.Timšāns pirmo reizi apciemoja Austrāliju. Sava apciemojuma laikā viņš uzturējās Saivu dzīvoklī, un tur ar viņu arī iepazinos, saņemdams kā dāvanu šo grāmatu, kas veltīta Kārļa Ulmaņa 120.dzimšanas dienas atcerei.

Tas arī bija galvenais iemesls, kādēļ uzņēmos izteikt savas pārdomas par šo darbu. Jo esmu dziļi pārliecināts K.Ulmaņa un viņa autoritārā režīma piekritējs. 1934.gada 15.maijā K.Ulmanis radīja režīmu un sekojošos gados izveidoja tādu Latviju, kādai tai, manuprāt, būtu jābūt arī šodien, 1998.gadā. Cik pravietiski un pareizi bija prezidenta vārdi, Latviju atstājot: “Latvija bija un kādreiz būs atkal, tikai viņai es vairs nebūšu vajadzīgs.” Mūsu vienīgā cerība uz Latvijas nākotni ir latviešu jaunā, augošā tautas daļa, no kuras vidus, manā stingrā pārliecībā, atkal nāks jauns Kārlis Ulmanis un pagājušās Latvijas atdzimšana.

Uzreiz jāsaka: O.Gerta un S.Timšāna dokumentu un apceru kārtojums ir bijis milzu darbs, kas veikts ar ļoti labu un sekmīgu apdari, un mums, trimdas latviešiem, daudz nezināmu faktu atklājums. Man jaunums bija arī S.Timšāna darbs un ziņas par K.Ulmaņa un Hermaņa Enzeliņa plašo vēstuļu apmaiņu. Sarakste ilgusi turpat 40 gadus, aptverot ap 300 vēstuļu, kuras nonākušas pie Enzeliņa mazmeitas, tad — Priekuļu lauksaimniecības vidusskolas muzejā, un tad, ar S.Timšāna gādību, — “Latvijas Vēstnesī”. Daudz faktu un nekad nepublicētas informācijas... Bet, atgriežoties atpakaļ pie grāmatas, to var sadalīt divās daļās: Jāņa Daģa raksts “Vīrs no latviešu zemnieku cilts” un Ulža Šmita un Oskara Gerta raksts “Vīrs ar inteliģenta godaprātu” un — K.Ulmaņa sekretāra Jāņa Ruduma apcere “Latvijas valsts un ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa valsts politikas darbs”.

Jāņa Daģa raksts iespiests “Daugavas Vanagu Mēnešrakstā” 1977. gadā. Tas bija publicēts galvenā kārtā Rietumu pasaules trimdinieku pieejai, jo Latvija šinī laikā vēl atradās Krievijas komunistu vadības rokās. Bet nu J.Daģa devums īpaši noderīgs šodienas Latvijai un tās iedzīvotājiem, sevišķi jaunākajai paaudzei. Jo J.Daģis izpēta, analizē un publicē faktus par K.Ulmaņa dzīvi no dzimšanas līdz dienai, kad tas atstāja Latviju 1940. gadā kopā ar savu sekretāru J.Rudumu un vārdiem: “Palieciet savās vietās, es palikšu savā”.

J.Daģis sīki un pamatīgi rāda mums K.Ulmaņa politisko dzīvi, sākot ar 1905. gada pretestību Krievijas cara režīmam, piedaloties 1905. gada nemieros, ciešot sodus un piespiestu trimdu Amerikā. Bet šo laiku prezidents lietderīgi izmanto savai izglītībai agrārā laukā. Pēc amnestijas izsludināšanas 1913. gadā Ulmanis atgriežas Latvijā un, pateicoties šīm Amerikā iegūtajām agrārajām zināšanām, kļūst par dedzīgu Latvijas lauksaimniecības un zemniecības profesionālu aizstāvi. Un, kad 1918. gadā nodibinās neatkarīgā Latvijas valsts, K.Ulmanis ar dziļu ticību un spēku piedalās tās veidošanā, gan kā ministru prezidents, gan kā ministrs jaunievēlētajā Satversmes sapulcē, arvien palikdams un pirmā vietā stādīdams Latvijas zemnieku un viņa zemi. Tas bieži rada asus konfliktus ar Satversmes sapulcē arvien vairāk pieaugošo dažādo politisko partiju, sevišķi kreisi noskaņoto sociāldemokrātu, virzieniem. Vai tas mums neatgādina šodienas jaunās Latvijas politisko vidi? Toreiz mums Latvijā bija 32 partijas, šodienas Latvijā tādu ir 40 (pēc 1998. gada 7. janvāra ziņām). Neskatoties uz to, K.Ulmanis nekad nezaudēja ne drosmi, ne popularitāti Latvijas tautā. Brīvās Latvijas pastāvēšanas laikā K.Ulmanis bija ministru prezidents vai ministrs 12 no 18 valdībām. Ar savu skaidro skatu un pārliecību K.Ulmanis redzēja, ka daudzpartiju sistēmas, sevišķi sociāldemokrāti, ved Latviju uz leju. Tādēļ viņš 1934. gada 15. maijā atlaida Saeimu, slēdza partijas, ievezdams savu paša nacionālo valdību un zināmā mērā ļoti saudzīgu autoritāru režīmu. Šis laiks gan pastāvēja tikai līdz Latvijas okupācijai 1940. gadā, tomēr tanī laikā sasniegtais izveidoja un deva, manuprāt, Latvijas labākos gadus saimnieciskajā un nacionālajā laukā.

Otrajā rakstā Uldis Šmits un Oskars Gerts galvenā kārtā apraksta K.Ulmaņa saskari un sava sekretāra J.Ruduma veidošanās karjeru, kļūstot par Ulmaņa galveno uzticības cilvēku un vēlāka izsūtījuma partneri, kaut gan tikai uz īsu laiku.

Ja mans grāmatas sadalījums divās daļās ir pareizs, tad otrās daļas autors ir J.Rudums un viņa pratinātāji PSRS drošības komitejā. Izsūtot K.Ulmani no Latvijas, viņam tika atļauts ņemt līdzi savu ilggadīgo sekretāru un galveno uzticības vīru J.Rudumu. Pirms tam viņiem bija apsolīts nometinājums Kaukāzā un uzturēšanās Šveicē. Bet, nonākot Maskavā un kādā Piemaskavas vasarnīcā, stāvoklis mainījās. K.Ulmani aizsūtīja uz Vorošilovsku, un par viņa tālāko likteni precīzu ziņu nav. J.Rudums tika nometināts Astrahaņā, kur ļoti precīzā un kategoriskā kārtā notiek viņa pratināšana Staļingradas apgabala drošības komitejā.

Savāktās informācijas atsevišķi fragmenti O.Gerta un S.Timšāna grāmatā fotografēti uz 10 lappusēm krievu valodā - acīmredzot, lai pierādītu autentiskumu. Pret to man ir viens iebildums: ne visi grāmatas lasītāji būs krievu valodas sapratēji, un manā uzskatā būtu bijis vajadzīgs tulkojums arī latviešu valodā. Arī paša Ruduma krievu valodas zināšanas nav īsti labas, sevišķi rakstu valodā. Tādēļ viņš dabū atļauju savu sakāmo rakstīt latviešu valodā.

J.Ruduma rakstā ir šādas nodaļas: 1. K.Ulmaņa personības raksturojums. 2. Prezidenta K.Ulmaņa valsts politika un tās mērķis. 3. Vispārējie secinājumi un slēdzieni. Man gan nav īsti skaidrs, ko Padomju savienība ar Ruduma teikto darīja un kur to izlietoja. Rakstu krājumā nav ne mazāko ziņu par Ulmaņa un Ruduma tālāko likteni, tikai datums zem Ruduma raksta: Astrahaņā, 1940. gada 28. septembrī. Man nav ne mazāko šaubu, ka daudz no Ruduma teiktā ir viņa paša domas, uzskati un slēdzieni. Tāpat man nav šaubu, ka daļa no teiktā ir fabricēts un gatavots J.Ruduma pratinātāju redakcijā un pielikumā. To apliecina arī pats Rudums, analizējot sava raksta saturu. Ievadā: kāda nezināma un nenoskaidrota valsts grib Latvijas valsti un tās valdību iesaistīt sadarbībā pret Padomju savienību, K.Ulmaņa vadītā valdība ir naidīgi noskaņota pret Padomju savienību, par ko Krievijai esot zināmi fakti, kurus Rudumam nesaka ...utt. Līdz ar to visu šo iemeslu dēļ, manuprāt, būtu lieki un nevajadzīgi visu J.Ruduma teikto sīkāk atstāstīt un analizēt.

Visa beigās gribu teikt: nav šaubu, ka šī O.Gerta un S.Timšāna grāmata ir vajadzīga un to nepieciešams izlasīt kā rietumos, tā arī Latvijā, sevišķi tur. Sava mūža 82 gados esmu gājis pats cauri visam aprakstītajam un varu tikai teikt: kaut gan vēsture nekad neatkārtojoties, daudz no K.Ulmaņa teiktā, darītā un dotā bija un vēl šodien ir absolūti nepieciešams latviešu tautas izdzīvošanai un pastāvēšanai nākotnē. 1934. gada 15. maija pārmaiņām un autoritārā režīma nodibināšanai Latvijā būtu bijis jānotiek pirms vai tūlīt pēc Latvijas valsts nodibināšanas 1918. gadā. Tas būtu devis Latvijai agrāku saimniecisko stabilitāti, nacionālisma nostiprināšanos un varbūt arī zināmā mērā starptautisku respektu. Vēlākie notikumi ārpus Latvijas šādu iespēju izslēdza, tomēr attaisnoja un veicināja daudzu latviešu, arī manu, pārliecību, ka Kārlis Ulmanis bija mūsu visu laiku lielākais patriots un valstsvīrs.

...Savukārt, no mākslinieciskā viedokļa raugoties, slavējama ir grāmatas vāka ārējā apdare un formāts, tāpat iekšējais iekārtojums Lidijas Bērziņas un Zbigņeva Beinaroviča apdarē.

Mārtiņš Gauja

Sidnejā, 9. janvārī, 1998.

Mārtiņš Gauja — Austrālijā pazīstams gleznotājs un trimdā ražīgākais mākslas kritiķis. Blakus — dzīvesbiedre Guna, palīgs visu arhīvu kārtošanā

Materiālu kopu pēc Austrālijas brauciena sagatavojis

Sigizmunds Timšāns, Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas viceprezidents