Privātfirma — ar domu par bērnu nākotni

Stāstot par sievieti uzņēmējdarbībā

Dzintra Uibo ar savu meitiņu Maiju

Jau piekto gadu divas trešdaļas mūsu valstī dzimušo bērnu lieto “Amaijas” piedāvātos produktus. “Amaija” patlaban ir Latvijā lielākā zīdaiņu pārtikas vairumtirdzniecības firma. Tās īpašniece un direktore ir ekonomiste Dzintra Uibo. Visu savu dzīvi viņa vadījusies pēc principa, ka “dalīts prieks ir divkāršs”. Firmas nosaukumam izvēlēts meitiņas Maijas vārds, pievienojot dēla Andreja vārda pirmo burtu. Tas — veiksmei. Bet firmas “Amaija” devīze ir “Jūsu mīlestība — mūsu zināšanas”.

Kad pavaicāju, kā trausla sieviete jūtas biznesa pasaulē, atbilde bija, ka trauslumam neesot lielas nozīmes. Cita lieta, ja būtu jāceļ lieli smagumi... Biznesā jāstrādā ar galvu. To Dzintra Uibo prot, un, acīmredzot, tādēļ gan pašai, gan firmai klājas labi.

Savulaik Dzintra Uibo Latvijas biržā bija viena no pirmajām sievietēm brokeru kantora vadītājām. Viņa saņēma balvu par vairāk nekā miljonu rubļu lielu darījumu. Toreiz tā bija visai ievērojama summa. “Tajā laikā es pārstāvēju valsts uzņēmumu un mēs biržā diezgan veiksmīgi darbojāmies,” saka Dzintra Uibo. “Jau tad, 1992. gadā, varēja vērot, ka cilvēki, kas pārstāvēja savus uzņēmumus, pelnot naudu savām firmām, ātri vien sāka izcelties. Toreizējā situācijā Latvija varēja būt starpniece šajos darījumos. Un cilvēki, kas šo faktoru izmantoja savam privātajam biznesam, drīz vien iegādājās dārgas automašīnas.” Dzintra Uibo darbojās valsts interesēs, un, uzsākot savu privāto biznesu, viņai viss bija jāsāk gandrīz no nulles.

Kas pamudināja veidot savu firmu? Valsts uzņēmumā taču strādāt ir vieglāk. “Amaijas” direktore uz to atbild, ka, viņasprāt, pašlaik jau daudzi ir novērtējuši privāto uzņēmumu priekšrocības. Darbinieki tajos saņem lielākas algas nekā valsts uzņēmumos. “Arī manā firmā darbinieku algas pārsniedz vidējās valstī,” viņa saka. “Taču tajā laikā, kad sāku domāt par savas firmas veidošanu, valsts uzņēmumi bija vēl diezgan spēcīgi. Tolaik es strādāju par komercnodaļas vadītāju firmā “Prodimpeks” un aizstāvēju liela valsts uzņēmuma intereses. Uzņēmums sadarbojās ar ārzemju partneriem, gūstot lielu apgrozījumu. Latvijā bija ļoti plašas iespējas, tirgus vēl bija diezgan tukšs, un man šķita, ka labākais bizness varētu veidoties ar zīdaiņu pārtiku. Mūsu uzņēmuma vadība domāja savādāk, jo bērnu dzimstība Latvijā arvien samazinājās. Zināma taisnība viņiem bija, jo pašlaik bērnu dzimst vēl mazāk. Taču “Amaija” darbojas veiksmīgi un ieņem ievērojamu vietu apgādē ar zīdaiņu pārtiku. Kad vēl strādāju valsts uzņēmumā, pie mums bija atnākuši pārstāvji no organizācijas “Glābiet bērnus!” un sūdzējās, ka vecāki nevarot nopirkt saviem bērniem pārtiku. Man pašai ir divi bērni, biju ar šo problēmu saskārusies un tādēļ labi izpratu situāciju. Zināju, cik svarīgi ir iegādāties bērniņam pareizu pārtiku un kāda tam ir nozīme viņa attīstībā. Man ļoti gribējās māmiņām palīdzēt. Tāda iespēja bija, ieguvu informāciju, kur šo pārtiku varētu iepirkt.” Jā, bet tam bija vajadzīga nauda. Ļoti pretimnākošas izrādījās “Parekss” banka un Zemes banka, kas Dzintrai Uibo, tolaik vēl iesācējai privātajā uzņēmējdarbībā, un kurai nepiederēja nekādi nekustamie īpašumi, uzticējās.

Firma “Amaija” ļoti daudz nodarbojas ar labdarību, palīdz jaunajām māmiņām... “Es pati kādreiz esmu atradusies situācijā, kad maniem bērniem bija nepieciešama speciāla pārtika,” saka Dzintra Uibo. Saprotu daudzu māmiņu izmisumu, ka viņas nevar nopirkt bērniem to, kas vajadzīgs. Tādēļ cenšos, cik iespējams, palīdzēt.” Šajos piecos gados, kopš darbojas “Amaija”, priekšstats par labdarību esot mainījies. Sākumā centušies palīdzēt tām māmiņām, kas griezušās firmā personīgi. Taču sapratuši, ka daudz mērķtiecīgāk ir sniegt šo palīdzību caur Bērnu fondu, kas savukārt pārtiku sadala attiecīgi bērnu slimnīcām, bāreņu namiem un citām organizācijām. Bērni vismaz gūstot labumu. Bet, palīdzot māmiņām, kuras nākušas uz firmu personīgi, reizēm diemžēl bijis jāsaskaras ar cilvēku nekaunību. Protams, grūti klājas daudziem. Dzintra Uibo stāsta: “Atnāk no kādas kopmītnes māmiņa, kurai ir ļoti grūti vienai audzināt bērniņu, un mēs viņai palīdzam. Bet pēc tam no šīs pašas kopmītnes atnāk vēl desmit māmiņas un saka, ka viņām esot tikpat grūti, lai viņām arī palīdzot. Sapratām, ka pie mums biežāk nāk nevis tie cilvēki, kuriem varbūt palīdzība ir visvairāk vajadzīga, bet gan tādi, kuri ir nekaunīgāki un pieraduši lūgt palīdzību un izmantot visas iespējas, saņemot palīdzību gan no baznīcām un fondiem, gan arī no mums. Tādēļ izvēlējāmies labāk palīdzēt bāreņu namiem, kuriem ar valsts dotācijām vien izdzīvot ir ļoti grūti, Bērnu fondam un slimnīcām.”

Firmas “Amaija” sākotnējais un galvenais mērķis bijis nodibināt sakarus ar ražotājiem, lai iepirktu bērnu pārtiku. Protams, kvalitatīvu. Jo ilūzijas, ka tepat, Latvijā, varētu to ražot, bijušas tikai pašā sākumā. Tehnoloģiskās iekārtas ir dārgas, bērnu dzimstība arvien samazinās, tātad mūsu valstī ražotajai pārtikai nebūtu nākotnes. Jo arī tolaik nenokārtotās attiecības ar Krieviju varēja būt par iemeslu tam, ka šī valsts labāk iepirktu bērnu pārtiku no Vācijas, nevis no Latvijas. Tātad — galvenais mērķis bijis rast kontaktus ar ražotājiem, iepirkt no viņiem pārtiku un šeit to pārdot. “Sortiments ir visai specifisks — zīdaiņu pārtika, tādēļ sākumā mums šķita neiespējami atvērt savu veikalu,” saka Dzintra Uibo. “Iepirkto produkciju devām aptiekām un veikaliem. Bet, kad paplašinājām savus kontaktus ar ražotājiem, kad daudzveidīgāks kļuva sortiments (sākām iepirkt no ražotājiem arī kvalitatīvas zīdaiņu kosmētikas un higiēnas preces, drēbītes, pamperus un citu produkciju), sapratām, ka ir lietderīgi atvērt savu firmas veikalu. Jo līdz ar to mums veidotos tiešie sakari ar māmiņām, mēs uzzinātu, kas visvairāk nepieciešams, kas viņas apmierina, kas — ne. Veikaliņš darbojas jau trīs gadus, un jāteic, ka tā atvēršana devusi abpusēju ieguvumu, jo diendienā mums ir iespēja tikties ar bērniņu vecākiem. Mēs zinām viņu problēmas un cenšamies palīdzēt, priecājamies līdz ar viņiem, redzot, kā mazuļi attīstās.”

“Amaijā” strādā arī pieredzējusi pediatre Pārsla Damberga, pie kuras māmiņas var saņemt konsultāciju, kā bērniņu pareizi ēdināt, kā veidot viņa dienas režīmu, kādām veselības problēmām būtu jāpievērš īpaša uzmanība. Bērnu vecāki jau pieraduši, ka var saņemt pediatres padomu. Tāpat viņi labprāt iepērkas “Amaijas” veikaliņā.

Uzņēmēji nereti žēlojas, ka viņus neapmierina nodokļu sistēma. Dzintra Uibo uzskata, ka maksāt nodokli ir normāli. “Valstij no kaut kā ir jādzīvo. Pirmajā darbības gadā gan bija grūti, jo nācās samaksāt 45 procentu peļņas nodokli, tātad gandrīz pusi no nopelnītās naudas. Bet vajadzību bija tik daudz, jo sākām, kā mēdz sacīt, no nulles. Bija nepieciešams noliktavu inventārs, datori, mašīnas... Taču mēs bijām latviešu uzņēmums, un uz mums neattiecās nekādi nodokļu atvieglojumi. Savukārt tiem, kas sāka savu darbību kā kopuzņēmumi (kaut vai fiktīvi), šis lielais peļņas nodoklis nebija jāmaksā. Man toreiz tas šķita ļoti netaisni, ka īsta latviešu firma, kurai nav vēl nekādu iestrāžu, nesaņem absolūti nekādu palīdzību, nekādu atbalstu. Turpretim tiem, kam bija radi ārzemēs, kas paņēma sev blakus kādu Rietumu partneri... Tagad jau esam nedaudz atspērušies, un 25 procentu peļņas nodoklis, kuru maksājam, nav liela summa. Tas, manuprāt, ir normāli. Taču ļoti liels ir sociālais nodoklis. Ja gadā dzimst aptuveni 20 000 bērnu (kas ir ļoti maz) un ja viņiem nāksies pelnīt pensijas mana vecuma cilvēkiem, nezinu, kā pensionārus varēs nodrošināt, maksājot pat tādu sociālo nodokli, kāds ir pašlaik.”

Kad vaicāju Dzintrai Uibo, vai viņa nenožēlo, ka kļuvusi par firmas īpašnieci un direktori, vai jūtas gandarīta, viņa atbild: “Protams, nenožēloju. Man patiešām ir prieks un gandarījums, ka viss, ko pirms pieciem gadiem plānoju, zināmā mērā ir piepildījies. Lai gan sākumā vīrs, mani radinieki centās no firmas dibināšanas atrunāt. Jo, neapšaubāmi, strādājot valsts uzņēmumā, rūpju ir mazāk un vairāk laika iespējams veltīt savai ģimenei. Taču manas ieceres ir attaisnojušās, un ģimene necieš. Varbūt laika ziņā tā nedaudz zaudē, toties daudz arī iegūst.”

Armīda Priedīte, “LV”

Foto: Jānis Eiduks