SVĒTKI UN GODADIENAS

Latvijas Republikā

26. janvārī — Latvijas Republikas starptautiskās atzīšanas diena

Vēsturiskā notikuma atceres dienai tuvojoties, vakar, 23. janvārī, uz dažiem “LV” jautājumiem atbildēja LU Vēstures un filozofijas fakultātes Latvijas vēstures katedras vadītājs Dr. hab.hist., profesors Aivars Stranga:

— Pirms 77 gadiem, 1921. gada 26. janvārī, Parīzē Sabiedroto lielvalstu Augstākā padome (tajā bija pārstāvētas Lielbritānija, Francija, Itālija, Japāna un Beļģija), ievērojot Latvijas valdības vairākkārtējos lūgumus, beidzot nolēma atzīt Latvijas Republiku de iure. Kāda, jūsuprāt, ir šī notikuma vēsturiskā nozīmība no šodienas redzespunkta?

— Vispirms gribu atgādināt, ka Latvijas politiķi un valstvīri diezgan ilgi cīnījās par savas valsts starptautisko atzīšanu un līdz ar to tās nosaukuma parādīšanos pasaules kartē.

Bet svarīga bija ne tikai šī de iure atzīšana pati par sevi. Bez tās taču nevarēja iestāties Tautu savienībā, kas tobrīd mums bija ārkārtīgi svarīgi. Jo Tautu savienība, kad tā tika izveidota 1919. gadā, galu galā tika pasludināta par kolektīvās drošības garantu. Tas nozīmē, ka visas valstis, kas iestājās Tautu savienībā, tolaik saņēma “uz papīra” garantijas saskaņā ar 16. pantu, proti, ja kādai no tām uzbruktu kāda cita valsts, tā saņemtu no visām pārējām valstīm ļoti lielu atbalstu un tiktu piemērotas eventuālas sankcijas, tiesa, ne militāras, pret agresorvalsti. Tātad tajā laikā, 1921. gadā, Tautu savienība nebija tiktāl degradējusies kā vēlāk, trīsdesmito gadu otrajā pusē. Ticība kolektīvajai drošībai bija milzīga.

Acīmredzot galvenokārt tieši tāpēc Latviju tik ilgi neatzina de iure , lai gan par to visu laiku nemitīgi cīnījāmies. Neatzina lielā mērā arī britu nostājas dēļ. Briti uzskatīja, ka atzīšana de iure ir solis uz iestāšanos Tautu savienībā, kā tas faktiski arī bija. Bet savukārt Tautu savienības dalībvalsts statuss bija cieši saistīts ar 16. pantā noteiktajām drošības garantijām. Britu Ārlietu ministrija vēl neilgi pirms 1921. gada 26. janvāra to arī uzsvēra — ja jau mēs valsti atzīstam de iue ”, pēc kāda brīža tā iestājas Tautu savienībā, un tad tai būtu jādod drošības garantijas. Tobrīd neviens taču nevarēja paredzēt, kas būs pēc 10–15 gadiem, kad Tautu savienība nevienu vairs neglābs. Tas, starp citu, man šķiet diezgan būtiski arī tagad, kad daudzas valstis ir visai atturīgas stingro drošības garantiju došanā. Lūk, tāpēc Latvijai tik ilgi nācās cīnīties par de iure atzīšanu.

Otrs iemesls atzīšanas vilcināšanai bija Krievijas jautājums. Te īpaša nozīme bija ASV nostājai. Eiropā, pat Francijā, tolaik jau gandrīz nebija cerību, ka Krievijā varētu nodibināties “balto” vai kāds cits pretboļševistisks režīms. Amerikā turpretī krievu lobijs un amerikāņu īpašas intereses ļoti ilgi atturēja ASV no mūsu valsts atzīšanas de iure . Krievijas jautājums faktiski ir aktuāls arī šodien, gan pilnīgi citā kontekstā. Arī tagad nelabprāt grib dot drošības garantijas Baltijai, lai nekaitinātu Krieviju.

Tobrīd de iure atzīšana un uzņemšana Tautu savienībā tautā tika vērtēta ar neaprakstāmu sajūsmu un entuziasmu. Par to liecina kaut vai tālaika fotoattēli. Jo, pirmkārt, tika uzskatīts, ka ne tikai esam izkarojuši brīvību, bet pasaule ir atzinusi, ka mums ir sava brīva un tiesiska valsts. Tad notika uzņemšana Tautu savienībā, kas radīja pastāvīgu drošības garantiju šķietamību.

Vēl gribu atgādināt, ka jautājumi, kas saistīti ar atzīšanu de iure un uzņemšanu Tautu savienībā, ļoti rūpīgi tika izskatīti speciālās komisijās. Bija svarīgi pierādīt, ka Latvija ir liberāldemokrātiska, nevis vienkārši demokrātiska valsts. Jo demokrātiski var nākt pie varas Hitlers, demokrātiski var apspiest cilvēkus.

Tobrīd patiešām ļoti rūpīgi tika pārbaudīts, vai Latvijā ir tiesiska vara, vai netiek apspiestas minoritātes. Un tika atzīts, ka Latvija pilnībā ievēro tos augstos standartus, kas bija piemērojami valstīm, kuras pretendēja uz de iure atzīšanu un uzņemšanu Tautu savienībā.

Visbeidzot gribu teikt, ka ļoti lielu atzinību ir pelnījuši tālaika Latvijas diplomāti, kas nereti vēlāk tika aizmirsti vai netika pienācīgi novērtēti. Jo trīsdesmitajos gados Latvijas diplomātijas interpretējums lielā mērā bija Ulmaņa režīma apdvests, tad pie varas bija citi cilvēki. Vispirms jāpiemin Miķelis Valters, kas ārkārtīgi daudz ir paveicis Eiropā par labu mūsu valsts atzīšanai. Viņš labi prata franču un itāļu valodu. Viņš panāca, ka Itālija bija vienīgā no lielvalstīm, kas kopš pirmajām dienām bija par Latvijas atzīšanu. Neapšaubāmi, sevišķi lieli nopelni bija Meierovicam. Taču Meierovics vienmēr ir ticis pieminēts, bet Valters — aizmirsts. Savulaik viens no izcilākajiem latviešu diplomātiem bija Kārlis Ozols, kas ieņēma sūtņa amatu ASV. Arī viņš diemžēl ir pavisam aizmirsts. Lai gan Latvijas atzīšana de iure no ASV puses nāca tikai pēc pusotra gada — 1922. gada jūlijā — un diezgan grūti, tomēr Ozola darbība bija perfekta. Viņš ļoti labi apzinājās to, ka ASV, atteikušās iestāties Tautu savienībā, bija ieslīgušas zināmā izolacionismā, bet arī to, ka Amerikā valdība vēl nepavisam nav viss, ka tur ir brīva prese, brīva sabiedriskā doma, neatkarīgs Kongress, ievērojami cilvēki, kas iestājas par mazo valstu atzīšanu. Es ļoti augstu vērtēju Ozolu, jo viņš saprata, ka ASV ir jāizmanto visas iespējas, vēršoties gan pie valstiskajām, gan pie sabiedriskajām institūcijām.

Nenoliedzami, tie bija ļoti lieli panākumi 1921. gadā, kad mūsu valsti atzina de iure un uzņēma Tautu savienībā. Diemžēl vēlāk Tautu savienības, kur tik ļoti centāmies iekļūt, 16. pants neglāba nevienu valsti no bojāejas, un kolektīvā drošība, kā toreiz sacīja, izrādījās kolektīvā nedrošība.

Bet, vērtējot šo datumu, 26. janvāri, no vēsturiskā nozīmīguma viedokļa, gribu uzsvērt, ka Latvijai ir sava kontinuitāte, ka tagadējā Latvija nav jauna valsts. Un mums pie tā stingri jāturas, uz tā šodien balstās mūsu pašapziņa. Tieši šī pēctecība, saikne ar 1918. gada 18. novembri un 1921. gada 26. janvāri, manuprāt, ir pats svarīgākais.

— Kāda toreiz bija reakcija no Krievijas “balto” un “sarkano” puses?

— No “sarkanās” Krievijas puses tajā laikā negatīva reakcija nevarēja būt. Līdz ar to ļoti augstu novērtējams 1920. gada 11. augusta miera līgums ar Padomju Krieviju. Ja nebūtu šī līguma, ļoti grūti iedomāties, ka Latviju kādas citas valstis vispār būtu atzinušas. Tiesa, toreiz vēl neviens nezināja, ka Krievijas atteikšanās no Latvijas teritorijas ilgs tikai 20 gadus. Turklāt Krievijai ne visai patika Latvijas attiecības ar Tautu savienību, pret kuru tā izturējās ar aizdomām, līdz pati iestājās šajā starptautiskajā organizācijā 1934. gada septembrī — 13 gadus vēlāk.

Savukārt “baltie” krievi ne Rietumos, ne tepat Latvijā, kur viņi sabēguši pāris desmitu tūskstošu skaitā, nekad tā arī nesamierinājās ar neatkarīgas Latvijas valsts pastāvēšanu. Viņi to dēvēja par “kartupeļu republiku” un izturējās pret to ar lielu nepatiku. Taču “balto” krievu ietekme rietumvalstīs ar katru gadu mazinājās, visilgāk tā noturējās ASV, uz kurieni bija aizbēguši izcilākie “balto” krievu politiskie darbinieki.

— Kā tolaik plašākā sabiedrība Rietumos uztvēra Latvijas parādīšanos pasaules kartē? Laikam gan tikai pavisam nedaudziem bija priekšstats par to, kas tā Latvija ir un kur tā atrodas?

— Protams, līdz 1917. — 1918. gadam ļoti daudzi cilvēki neko nezināja par Latviju. Taču divdesmito gadu sākums Eiropā bija ļoti pretrunīgs laikmets. No vienas puses, bija skaidrs, ka lielvalstis, piemēram, Lielbritānija vai Francija, nevēlas uzņemties kaut kādas drošības garantijas attiecībā uz Baltiju. Lielvalstu valdošās aprindas, šķiet, kaut kur dvēseles dziļumos pat neticēja tādas jaunās valsts kā Latvijas dzīvotspējai. Briti, piemēram, uzskatīja, ka Austrumeiropā ir tikai divas dzīvotspējīgas valstis — Somija un Polija— , kas tad arī būtu atbalstāmas. Bet, no otras puses, sabiedrību, divdesmito gadu sākumā bija krietni iespaidojis ASV prezidenta Vudro Vilsona paustais ideālisms — uzskats, ka arī mazām tautām ir tiesības uz izdzīvošanu, neatkarību un līdztiesību. Šis morālisms, kas Vilsonu pašu, sarūgtinātu par ASV atteikšanos parakstīt Tautu savienības statūtus, noveda kapā, tobrīd vedināja ar optimismu raudzīties nākotnē. Šķita, ka impērijas ir sabrukušas neatgriezeniski. Tas bija mazo valstu morālā gandarījuma laiks. Taču diemžēl vēlāk sākās laikmets, kas bija ļoti cinisks attieksmē pret mazajām valstīm.

Mintauts Ducmanis,

“LV” redaktors