SVĒTKI UN GODADIENAS

Latvijas Republikā

 Turpinājums

no 1.lpp.

26. janvārī — Latvijas Republikas starptautiskās atzīšanas diena

Vēsturiskā notikuma atceres dienai tuvojoties, vakar, 23. janvārī, uz dažiem “LV” jautājumiem atbildēja LU Vēstures un filozofijas fakultātes Latvijas vēstures katedras vadītājs Dr. hab.hist., profesors Aivars Stranga:

— Kāda toreiz bija reakcija no Krievijas “balto” un “sarkano” puses?

— No “sarkanās” Krievijas puses tajā laikā negatīva reakcija nevarēja būt. Līdz ar to ļoti augstu novērtējams 1920. gada 11. augusta miera līgums ar Padomju Krieviju. Ja nebūtu šī līguma, ļoti grūti iedomāties, ka Latviju kādas citas valstis vispār būtu atzinušas. Tiesa, toreiz vēl neviens nezināja, ka Krievijas atteikšanās no Latvijas teritorijas ilgs tikai 20 gadus. Turklāt Krievijai ne visai patika Latvijas attiecības ar Tautu savienību, pret kuru tā izturējās ar aizdomām, līdz pati iestājās šajā starptautiskajā organizācijā 1934. gada septembrī — 13 gadus vēlāk.

Savukārt “baltie” krievi ne Rietumos, ne tepat Latvijā, kur viņi sabēguši pāris desmitu tūskstošu skaitā, nekad tā arī nesamierinājās ar neatkarīgas Latvijas valsts pastāvēšanu. Viņi to dēvēja par “kartupeļu republiku” un izturējās pret to ar lielu nepatiku. Taču “balto” krievu ietekme rietumvalstīs ar katru gadu mazinājās, visilgāk tā noturējās ASV, uz kurieni bija aizbēguši izcilākie “balto” krievu politiskie darbinieki.

— Kā tolaik plašākā sabiedrība Rietumos uztvēra Latvijas parādīšanos pasaules kartē? Laikam gan tikai pavisam nedaudziem bija priekšstats par to, kas tā Latvija ir un kur tā atrodas?

— Protams, līdz 1917. — 1918. gadam ļoti daudzi cilvēki neko nezināja par Latviju. Taču divdesmito gadu sākums Eiropā bija ļoti pretrunīgs laikmets. No vienas puses, bija skaidrs, ka lielvalstis, piemēram, Lielbritānija vai Francija, nevēlas uzņemties kaut kādas drošības garantijas attiecībā uz Baltiju. Lielvalstu valdošās aprindas, šķiet, kaut kur dvēseles dziļumos pat neticēja tādas jaunās valsts kā Latvijas dzīvotspējai. Briti, piemēram, uzskatīja, ka Austrumeiropā ir tikai divas dzīvotspējīgas valstis — Somija un Polija — , kas tad arī būtu atbalstāmas. Bet, no otras puses, sabiedrību, divdesmito gadu sākumā bija krietni iespaidojis ASV prezidenta Vudro Vilsona paustais ideālisms — uzskats, ka arī mazām tautām ir tiesības uz izdzīvošanu, neatkarību un līdztiesību. Šis morālisms, kas Vilsonu pašu, sarūgtinātu par ASV atteikšanos parakstīt Tautu savienības statūtus, noveda kapā, tobrīd vedināja ar optimismu raudzīties nākotnē. Šķita, ka impērijas ir sabrukušas neatgriezeniski. Tas bija mazo valstu morālā gandarījuma laiks. Taču diemžēl vēlāk sākās laikmets, kas bija ļoti cinisks attieksmē pret mazajām valstīm.

Mintauts Ducmanis,

“LV” redaktors

Indijas Republikā

26. janvārī valsts svētki — Republikas diena

Indija pēc iedzīvotāju skaita ir otra lielākā valsts pasaulē — tūdaļ aiz Ķīnas. (pēc ANO datiem, Indijā 1996. gadā dzīvoja 952 969 tūkstoši cilvēku, gandrīz miljards). Taču iedzīvotāju skaita straujais pieaugums — 1,9 procenti gadā — līdz ar milzīgo iedzīvotāju skaitu liecina, ka Indija jau nākamā gadsimta un gadu tūkstoša sākumā varētu izvērsties par lielāko valsti pasaulē. Vienlaikus nemitīgi pieaug Indijas iedzīvotāju blīvums — pašlaik tas ir vairāk nekā 285 cilvēki uz kvadrātkilometru (salīdzinājumam — Latvijā vidēji 40 cilvēku uz kvadrātkilometru). Nav arī īpaša pamata domāt, ka iedzīvotāju dabīgā pieauguma temps tuvākajā laikā būtiski samazināsies, jo pašlaik vairāk nekā trešā daļa no Indijas iedzīvotājiem — 35,2 % — ir vecumā līdz 14 gadiem. Šī paša iemesla dēļ joprojām asas un grūti risināmas ir Indijas sociālās problēmas. Taču Indijas ekonomikas attīstībā pēdējos desmit gados vērojami pozitīvi procesi, kas noteikti sekmēs arī sociālo problēmu risinājumu. Tā, piemēram, valsts nacionālais kopprodukts 1995. gadā (284 220 miljoni ASV dolāru), salīdzinot ar 1985. gadu, bija pieaudzis par 72 199 miljoniem dolāru. Par vairāk nekā pusmiljonu šajā laikā pieaudzis ārzemju tūristu skaits Indijā — aiz šī rādītāja redzams būtisks ārvalstu valūtas pieplūdums valsts budžetā. Ievērojami pieaugusi arī pārtikas produktu ražošana, ārkārtīgi svarīgs faktors sakarā ar straujo iedzīvotāju skaita pieaugumu Indijā.

Sušils Dubejs (Sushil Dubey) , Indijas Republikas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks, — “Latvijas Vēstnesim”

— Vēstnieka kungs, ko 26. janvāris nozīmē jūsu tautai pasaules otrā lielākajā valstī?

— 26. janvāri kā Indijas Republikas dienu mēs atzīmējam tāpēc, ka šajā dienā 1950. gadā neatkarīgā Indija pieņēma savu konstitūciju. Konstitūcija garantē daudzpartiju demokrātijas pastāvēšanu mūsu valstī kā arī personas un ticības brīvību. Starp jaunattīstības valstīm, kas pēc Otrā pasaules kara izcīnījušas brīvību, Indija var lepoties ar savu neiedragāto demokrātiskās konstitūcijas kontinuitātes rekordu.

— Pastāstiet, lūdzu, par jūsu valsts jaunāko attīstību!

— 1997.—1998. gadā Indija atzīmēja savas neatkarības 50. gadadienu. Tas varētu būt sīks robežakmens civilizācijas ceļā, kas sniedzas tūkstošiem gadu tālā pagātnē. Mēs svinam arī savas senās kultūras un tradīciju saglabāšanu, kaut arī ceļam modernu valsti un veidojam modernu sabiedrību.

Lielākie sasniegumi pēdējos 50 gados bijuši smagu etnisko un reliģisko pretrunu samierināšana plurālas parlamentārās demokrātijas apstākļos — valstī, kuras iedzīvotāju skaits tuvojas miljardam. Mūsdienu aizvien šaurākajā pasaulē, kur daudzkultūru, multikultūru, multietniskuma un reliģiskās iecietības koncepcijas izvirzītas globālā dienaskārtībā, tas ir ja ne gluži modelis, tad vismaz uzskatāms piemērs pārējai pasaulei.

— Kā jūs vērtējat mūsu valstu divpusējās attiecības, un kā iztēlojaties to nākotni?

— Indija atzina Latviju kā suverēnu valsti jau 1991. gada 7. septembrī un nodibināja ar Latviju diplomātiskās attiecības, ko uztur Stokholmā rezidējošs vēstnieks. Kopš tā laika abu valdību — gan Indijas, gan Latvijas valdību — mērķis bijis sekmēt politisko saprašanos, ekonomisko, tehnisko un kultūras sadarbību un draudzību starp mūsu tautām. Ir parakstīti daudzi divpusējie līgumi, abas valstis apmainījušās ar vairākām augsta līmeņa vizītēm.

Ārkārtīgi zīmīga visam šim procesam bija viņa ekselences Gunta Ulmaņa valsts vizīte Indijā 1997. gadā no 20. līdz 25. oktobrim. Siltums, ar kādu Viņa ekselenci uzņēma Indijas vadītāji un Indijas sabiedrība, ir apliecinājums ciešajām saitēm starp mūsu civilizācijām un tautām.

Vizītes rezultāti deva teicamu pamatu politisko kontaktu intensificēšanai — sadarbībai ANO un citās starptautiskās organizācijās, kā arī ekonomisko un komerciālo attiecību jomā. Indijas rūpnieki ir pārliecināti, ka Latvijai ne pārāk tālā nākotnē izdosies iestāties Eiropas Savienībā. Mēs ceram, ka viņi tad izmantos Latvijas privileģētās starptautiskās attiecības un ģeogrāfiski izdevīgo Latvijas stāvokli, lai iekļūtu gan Rietumeiropas, gan Austrumeiropas tirgos. Kultūras jomā mēs paredzam seno valodas, literatūras, mūzikas un mākslas saišu padziļināšanos. Sākumu tam jau ir licis Latvijas — Indijas kultūras centrs. Abas valdības cer šogad arī vienoties par kultūras vērtību apmaiņas programmām.

— Ko novēlētu “Latvijas Vēstneša” lasītājiem?

— Es vēlu Latvijas valdībai un tautai panākumus ikvienā viņu centienā sasniegt uzplaukumu, brīvību un laimi.

Jānis Ūdris,

“LV” ārpolitikas redaktors