Runas. Referāti

Mūsu demogrāfiskā politika un tajā nepieciešamās pārmaiņas

Vakar, 23. janvāra pēcpusdienā, notika Latvijas Zinātņu akadēmijas sēde, kurā tika pārspriesta mūsu valstij un mūsu tautai visnotaļ aktuālā Latvijas iedzīvotāju ataudzes problēma. Pēc LZA viceprezidenta Jāņa Stradiņa rosinošajiem ievadvārdiem akadēmiskā sabiedrība ar dziļu interesi noklausījās Dr. habil. ekon. Pētera Zvidriņa un Dr. habil. ekon. Pārslas Eglītes argumentētos referātus, kā arī Dr. habil. med. Māra Baltiņa un Dr. ped. Dainuvītes Blūmas priekšlasījumus. Izvērtās pārrunas, kurās piedalījās akadēmiķis Andrejs Siliņš un akadēmiķis Saulvedis Cimermanis, Dr. habil. ekon. Juris Krūmiņš, Dr. med. Gunta Ancāne, Saeimas deputāti Pēteris Tabūns un Jānis Mauliņš un citi. Šeit — Dr. habil. ekon. Pārslas Eglītes vakardienas referāts.

Dr. habil. ekon. Pārsla Eglīte:

Demogrāfisko politiku pieņemts uzskatīt par valsts sociālās politikas daļu, ja pēdējo izprot plašākajā šī jēdziena nozīmē — kā visu, kas saistās ar sabiedrību: tās struktūras veidošanu pēc dažādām pazīmēm, sociālo slāņu un grupu savstarpējo attiecību harmonizēšanu u.tml. Tomēr abu šo veidu politikas atšķiras ar saviem mērķiem.

Par demogrāfisko jeb iedzīvotāju politiku tiek dēvēts paņēmienu kopums iedzīvotāju skaita un tā pieauguma tempu, kā arī paaudžu nomaiņas pakāpes regulēšanai valsts mērogā. Tāda nepieciešamība nerodas visās valstīs un nemēdz pastāvēt visos vēstures posmos. Turklāt šīs politikas mērķi katrā gadījumā mēdz būt ļoti atšķirīgi: jaunattīstības valstīs tiecas mazināt iedzīvotāju pieauguma tempus, ierobežojot dzimstību, un to dažkārt veic ar metodēm, ko var uzskatīt par iejaukšanos ģimenes dzīvē, piemēram, Ķīnā.

Retāk sastopama nepieciešamība veicināt dzimstību. Ar abortu aizliegumiem to mēģināja 30.–40. gados PSRS, vēlāk Rumānijā; ar materiālo palīdzību ģimenēm — savulaik Francijā, Ungārijā un citās Viduseiropas un Austrumeiropas valstīs. Pasākumu rakstura un saņēmēja dēļ, kā arī lai atšķirtu no iedzīvotāju pieauguma mazināšanas pasākumiem to dēvēja par ģimenes politiku .

Latvijā jau kopš 90. gadu vidus pastāv vajadzība pēc tieši demogrāfiskās politikas, tomēr ar pretēju mērķi kā “trešajā” pasaulē. Draudīgi straujā pasaules iedzīvotāju skaita pieauguma dēļ dzimstības veicināšana starptautiskajās organizācijās nav populāra, it īpaši ja tā prasa budžeta izdevumu palielinājumu patēriņam. Iespējams tādēļ atjaunotās Latvijas Republikas valdību un partiju programmās demogrāfiskās politikas jēdziens un mērķis palielināt dzimstību vai nodrošināt paaudžu nomaiņu — neparādās. Tiesa, 1991. gadā pēc valdības pasūtījuma tika izstrādāts nacionālās programmas “Latvijas iedzīvotāji” projekts ar mērķi: “nodrošināt latviešu nācijas skaitlisko atjaunošanos, kā arī Latvijas iedzīvotāju kvalitatīvā sastāva (pēc veselības, izglītotības, kultūras līmeņa un tikumības) uzlabošanos visā valsts teritorijā”. Tomēr šo projektu valdība neizskatīja un nepieņēma, jo tā pēc savas būtības var būt tikai investīciju programma, bet līdzekļi bija ierobežoti, un tos uzskatīja par lietderīgāku izmantot politisko un saimniecisko reformu īstenošanai.

1995. gada 19. jūlijā tika pieņemts Ministru kabineta rīkojums Nr.391 “Par demogrāfiskās situācijas uzlabošanu”. Tajā gan bija atkārtots jau minētais mērķis, bet paredzētie pasākumi — dažādām ministrijām sagatavot ierosinājumus par atsevišķiem pasākumiem — nespēja nodrošināt mērķa sasniegšanu, pat ja tie visi būtu izpildīti, kas tomēr nenotika, piemēram, obligātas veselības mācības ieviešana skolās. 1997. gadā abu tajā veidoto valdību deklarācijās pirmo reizi bija ietverts punkts līdz 1998. gada janvārim izstrādāt pasākumu programmu demogrāfiskās situācijas atveseļošanai, bet tā izpildei līdzekļi netika paredzēti, un arī programma vēl nav izstrādāta.

Dzimstības nemitīgā mazināšanās visu 7 gadu laikā pēc neatkarības atjaunošanas liecina, ka Latvijā izvēlētā sociālā politika nespēj kompensēt mērķtiecīgas demogrāfiskās politikas trūkumu.

Sociālās politikas mērķi minētajā plašākajā nozīmē valdības deklarācijās vispār nav formulēti, un tas, protams, kavē visu sociālās jomas nozaru attīstību. Īstenojamie sociālās drošības pasākumi atbilst vienīgi sociālās politikas jēdzienam šaurākā nozīmē — kā materiāli un sociāli vājāko grupu aizsardzība. Šim nolūkam darbojas pabalstu sistēma minimālā iztikas līmeņa nodrošināšanai visiem iedzīvotājiem. Kā zināms, ir 3 veidu pabalsti:

l universālie visiem legālajiem valsts iedzīvotājiem bērna piedzimšanas gadījumā, bērna kopšanai līdz 1,5 un 3 gadiem, ģimenes pabalsts bērniem līdz 15 gadiem, atlīdzība bērnu aizbildņiem un audžuģimenēm, invaliditātes un apgādnieka zaudējuma pensijas. Šai grupai pieskaitāmi arī ienākumu nodokļa atvieglojumi par apgādājamiem; universāla ir arī bezmaksas vispārējā izglītība un ārstniecība bērniem,

l apdrošināšanas pabalsti maternitātes, slimības, bezdarba un pensionēšanās gadījumos,

l pašvaldību sociālā palīdzība trūcīgajām ģimenēm, atkarībā no viņu sastāva un ienākumu līmeņa, ko papildina līdzīga rakstura nevalstisko organizāciju labdarība .

Universālie pabalsti pēc sava rakstura pienākas vislielākajam cilvēku skaitam, tādēļ valsts taupības nolūkos ierobežo šo pabalstu apjomu un saņēmēju skaitu. Latvijā ģimenes pabalsti 3 gados ar vislielāko pirktspējas krišanos saglabājās nemainīgi un ir stipri zaudējuši savu lomu ģimenes budžetā. Tikai 1996. gada vidū pabalstu vidējais apjoms par 40% pieauga, pateicoties tā palielinājumam atkarībā no bērnu dzimšanas secības. Līdz šim nemainīgs palicis bērnu kopšanas pabalsts, ko paredzēts palielināt tikai šī gada vidū. Savukārt maternitātes pabalsts kopš 1997. gada sākuma zaudējis piederību universālajiem un pārvērsts par sociālās apdrošināšanas pabalstu, kas ir atkarīgs no paša saņēmēja iepriekš veiktajām iemaksām. Jūtami palielināts ir vienīgi vienreizējais bērna piedzimšanas pabalsts, kam ir vismazākais, turklāt pagaidām sarūkošs saņēmēju skaits.

Universālo pabalstu apjoma relatīvā mazināšanās ir novedusi pie daudzējādām nevēlamām sekām . Ģimenes pabalstu nozīmības mazināšanās ģimenes budžetā, salīdzinot ar darba samaksu, ir viens no būtiskākajiem bērnu skaita ierobežošanas un tātad dzimstības krišanās cēloņiem. To veicina arī bērnu kopšanas pabalsta saņemšanas nosacījumi: tikai pilnu darba laiku nestrādājošiem vecākiem. Šo iemeslu dēļ daudzas ģimenes ar bērniem nonāk trūcīgo kategorijā un ir spiestas meklēt sociālo palīdzību. Tā ietaupījums budžetā uz universālo pabalstu rēķina tiek zaudēts pabalstos arvien lielākam skaitam maznodrošināto.

Tādējādi atbalsts aktīvai, sabiedrībai vēlamai darbībai tiek pielīdzināts palīdzībai jaunajos apstākļos sekmīgi darboties nespējīgajiem — mazāk izglītotiem un mazāk uzņēmīgiem, arī dzeršanas dēļ pastāvīgā darbā iekārtoties nespējīgiem. Cilvēciski saprotams, ka, vairoties no šādas dzīves situācijas, cilvēki atsakās no ģimenes papildināšanas . Savukārt iespēja saņemt kaut mazu pabalstu bez darba nerosina cilvēkus uz aktivitāti darba meklējumos. Piemēram, 12 bērnu tēvs Marģers Martinsons var atļauties gadiem nestrādāt.

Tādēļ līdztekus paaudžu nomaiņas sašaurināšanai rodas arī morālas sekas . Universālo — aktīvajiem iedzīvotājiem sakarā ar viņu darbību piešķiramo pabalstu apjoma ierobežošana un daļēja aizstāšana ar sociālo palīdzību nonāk pretrunā ar tirgus ekonomikas loģiku:

cilvēku dzīves līmeņa atkarību no viņa iniciatīvas, prasmes, neatlaidības. Pretēji tai notiek gan darbīgo, gan neuzņēmīgo cilvēku ienākumu nolīdzināšana viszemākajā līmenī.

Iespēja saņemt sociālo palīdzību, pateicoties ne darbībai, bet nabadzībai, rada arī ieinteresētību slēpt savus ienākumus, pelnīties bez darba līguma un nodokļu maksāšanas. Sabiedrības mērogā tas nozīmē sagrozītu informāciju par iedzīvotāju faktisko dzīves līmeni un nodarbinātību, kāda nepieciešama sociālās politikas plānošanai un tās iedarbīguma vērtēšanai. Paši neoficiāli nodarbinātie cilvēki negūst tiesības uz sociālās apdrošināšanas pabalstiem, un līdz ar to viņiem pieaug varbūtība nākotnē palikt bez jebkādiem iztikas līdzekļiem, respektīvi, kļūt pilnīgi atkarīgiem no pašvaldības vai labdarības organizāciju palīdzības.

Sociālās palīdzības pieprasītāju skaita pieaugums izraisa kopējo sociālās palīdzības izmaksu palielināšanu un pabalstu samazināšanu katram tās saņēmējam. Līdz ar to mazinās ne vien palīdzības efekts, bet ierobežota budžeta apstākļos arī iespējas palielināt universālos pabalstus, un arvien lielāka daļa ģimeņu ar bērniem nonāk mazturīgo — sociālās palīdzības pretendentu skaitā. Veidojas apburtais loks, un arvien vairāk izpaužas jau minētās sekas.

Papildus tam bērniem no nabadzības lamatās iekļuvušām ģimenēm, kā zināms, pieaug attīstības un veselības traucējumu varbūtība , tiek ierobežotas iespējas mācīties, apgūt arodu un dabūt darbu. Apstākļu spiesti šādi bērni vieglāk ļaujas seksuālai izmantošanai vai iesaistās noziedzīgās grupās, vairāk pakļauti infekcijas slimībām. Citi, palikuši bez pienācīgas vecāku aprūpes, nonāk valsts un pašvaldību uzturētos bērnu namos, kuros ievietoto skaits atšķirībā no dzimušajiem nemazinās, tātad ārpus ģimenes uzturamo bērnu īpatsvars pieaug. Jāņem vērā, ka bērnu uzturēšanas izmaksas slēgtās iestādēs desmitiem reižu pārsniedz ģimenēm izmaksājamo ikmēneša pabalstu apjomu: bērnu namā 130–160 Ls mēnesī, mazgadīgo likumpārkāpēju skolā aptuveni 400 Ls.

Tātad nepietiekamais valsts atbalsts ģimenēm ar bērniem noved pie valsts tiešo izmaksu palielināšanas nabadzības izraisīto seku kompensēšanai. Tomēr tas nespēj atsvērt pilnvērtīgu audzināšanu ģimenē ar atbilstoši augstāku darbspēju un citu darbotiesspēju kvalitāti . Šādu bez izglītības palikušo, kvalificētam darbam nepiemēroto, potenciālo bezdarbnieku un noziedznieku īpatsvars Latvijas jaunāko paaudžu vidū gan ir daudzkārt mazāks par pilnvērtīgi augušiem, tomēr tā tālāka palielināšanās radītu papildu slogu budžetam un kavētu kopējo attīstību.

Lai turpmāk nepieļautu pašreizējās sociālās politikas daudzveidīgās nevēlamās sekas, pasīvā sociālās drošības pabalstu izmaksa iedzīvotājiem, kas paši nespēj sev sagādāt iztiku, jāaizstāj ar aktīvu sociālo politiku , kas būtu vērsta uz trūcīgo iedzīvotāju skaita tālākā pieauguma novēršanu un samazināšanu. Savā veidā tas notiek jau tagad, apzinīgiem vecākiem ierobežojot bērnu skaitu ar tādu aprēķinu, lai nenonāktu trūcīgo kārtā un varētu sagādāt katram bērnam pilnvērtīgu uzturu, attīstību un izglītību. Vairumam iedzīvotāju pie pašreizējā darba samaksas līmeņa un diferenciācijas tas gan nozīmē audzināt mazāk par paaudžu nomaiņai nepieciešamajiem vidēji 2 — 3 bērniem ģimenē.

Savukārt valdība jau rēķinās ar dzimušo skaita samazināšanos, jo, pateicoties tai, var ietaupīt uz ģimenēm izmaksājamo pabalstu kopapjoma un izglītības finansējuma rēķina, īpaši pārejot uz maksu pēc skolēnu skaita. Šāda taupības politika ar nelabvēlīgu ietekmi uz iedzīvotāju ataudzi ir uzskatāma par slēptu demogrāfisko politiku ar tautas saglabāšanai pretējiem mērķiem. Tomēr jārēķinās, ka sociāli apgādājamo sabiedrības locekļu īpastvara samazināšana uz bērnu rēķina ved uz iedzīvotāju sastāva novecošanos, kuras ekonomiskās sekas liks sevi manīt, niecīgajam dzimušo skaitam ieejot darbspējas vecumā, bet pašreiz aktīvajiem — sasniedzot pensijas vecumu. Tādējādi līdzšinējā sociālās drošības sistēma nav piemērota pieņemtā demogrāfiskās politikas mērķa sasniegšanai. Tas lieku reizi apliecina, ka sociālā politika tās šaurā izpratnē nevar aizvietot demogrāfisko.

Lai Latvijā atjaunotu paaudžu nomaiņai nepieciešamo dzimstības līmeni, kā arī katra dzimušā veselību un izglītošanu atbilstoši mūsdienās pieprasītajam darbspēka kvalifikācijas līmenim, vajag:

1) palielināt universālo pabalstu lielumu ģimenēm līdz apjomam, kas sedz aptuveni pusi bērna primāro vajadzību apmierināšanai nepieciešamo izdevumu, un neierobežot vecāku nodarbinātību pabalstu saņemšanas dēļ; tas mazinātu varbūtību šīm ģimenēm kļūt mazturīgām tieši viņu papildināšanas dēļ, atbrīvotu no nedrošības par ienākumu gūšanu un pensijas saņemšanu nākotnē, bet neatbrīvotu no pienākuma daļēji apgādāt un pilnībā aprūpēt bērnus;

2) palielināt finansējumu visu līmeņu izglītībai un nodrošināt pamatskolu sasniedzamību, lai visi bērni tiktu attīstīti kā intelektuāli, tā ētiski un estētiski, lai viņi apgūtu prasmi uzturēt veselību un veidot labvēlīgas attiecības ar citiem cilvēkiem, būtu gatavi apgūt profesiju un piedalīties sabiedrības pārvaldē; tas radītu drošu pamatu gan modernas tautsaimniecības attīstībai, gan valsts aizsardzības spējām, turklāt ļautu samazināt izdevumus nepilngadīgo noziedzības apkarošanai;

3) radīt labvēlīgus apstākļus jaunu darba vietu radīšanai kā galvenajam iedzīvotāju iztikas un labklājības pamatam, mazinot vajadzību pēc sociālās drošības tīkla; vienlaikus tas nozīmētu arī nodokļu masas pieaugumu sociālās politikas pasākumu finansēšanai;

4) nodrošināt vidējās darba samaksas palielināšanu, kas palielinātu iedzīvotāju pirktspēju un maksātspējīgā pieprasījuma dažādību, līdz ar to veicinot vietējo preču un pakalpojumu noietu ar atbilstošu darba vietu pieaugumu; iespējas iekārtoties labi apmaksātā darbā novērstu arī pastāvošo ekonomisko absurdu, kad nabadzīgā Latvija avansē bagātās rietumvalstis, atļaujot saviem līdz darbspējas vecumam uzturētajiem un izglītotajiem jauniešiem strādāt un vairot darbadevēju peļņu ārpus zemes, kas sākotnēji ieguldījusi līdzekļus un vecāku pūles viņu sagatavošanā darbam;

5) palielināt pensijas vecākajām pensionāru paaudzēm, lai tām nevajadzētu dzīvot uz savu pieaugušo bērnu rēķina, atraujot līdzekļus jaunākās paaudzes audzināšanai; arī tas sekmētu iedzīvotāju pirkstpējas celšanos ar jau minēto labvēlīgo ietekmi uz ražošanu un nodarbinātību.

Šāda pasākumu kopuma īstenošanas nosacījumu radīšana skar visas tautsaimniecības norises un pārvaldes institūciju rīcības saskaņošanu, bet tas pats agri vai vēlu būs nepieciešams līdzšinējā sociālās politikas pieļautā nabadzības pieauguma un tās izraisīto sarežģījumu risināšanai. No visiem viedokļiem ir izdevīgāk ātrāk pievērsties mērķtiecīgas demogrāfiskās politikas un tai pretrunīgās sociālās politikas (vārda pilnā nozīmē) īstenošanai.

Referāts nolasīts Latvijas Zinātņu akadēmijas sēdē 1998. gada 23. janvārī