Runas. Referāti

Ar mūsu tautas “BŪT” vai “NEBŪT”

Prof. Jānis Stradiņš:

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Tēma, kuru šodien mēģinām visi risināt, ir viena no Latvijai pašām aktuālākajām un sāpīgākajām, ja ne pati nozīmīgākā vispār. Tas ir latviešu tautas hamletiskais “būt vai nebūt” vaicājums, vislielākā jautājuma zīme nākamajam gadu tūkstotim — vai latviešu tauta saglabāsies kā tauta, kā nācija, vai tā būs samērā neliela interešu grupa valstī ar nosacītu nosaukumu “Latvija”, vai to piemeklēs senprūšu liktenis un liecības par latviešiem sniegs vairs vēstures avoti.

Problēma ir plašāka nekā demogrāfija, dzimstības un mirstības jautājumi; jārunā ne tikai par kvantitāti, bet arī par tautas kvalitāti.

Aizejošais XX gadsimts latviešu nācijai ir bijis liktenīgs gadsimts — 1918. gadā tā pirmoreiz guvusi savu valstiskumu, neatkarīgo Latvijas Republiku, tad zaudējusi neatkarību, atguvusi to un tagad jau astoto gadu atkal veido savu valsti. Kāpēc ir vajadzīga valsts? Valsts ir vajadzīga, lai pastāvētu un attīstītos tauta, nevis otrādi — lai tauta uzturētu valsts organismu — aparātu, likumdevējus, ierēdņus. Bet tieši šajos neatkarības gados ir sākusies vēl nepieredzēta tautas izmiršana jeb, kā saka demogrāfi, depopulācija. Kopš 1991. gada Latvijas iedzīvotāju skaits samērā strauji samazinās, turklāt ne jau tikai cittautiešu reemigrācijas dēļ. Pašreiz mirstība divkārt pārsniedz dzimstību, un arī 1997. gads, kaut gan tas vēl nupat rādījās cerīgāks, nav bijis izņēmums šajā lejupslīdes procesā. Ja Hitlers kādreiz runāja par “tautu bez telpas” (Volk ohne Raum), tad Latvija pamazām kļūst par “telpu bez tautas”: bet daba, kā zināms, tukšumu necieš. 1989. gadā Latvijā dzīvoja 2,667 miljoni iedzīvotāju, tostarp 1,39 miljoni latviešu, bet pēc ANO 1997. gada pārskata par tautas attīstību, 1997. gadā Latvijā dzīvoja vairs tikai 2,456 miljoni iedzīvotāju. Latviešu skaits gan nav samazinājies (nelielas reemigrācijas un cittautiešu asimilācijas dēļ), bet nav arī pieaudzis. Citā ANO ziņojumā (UNDP 1996. g. Latvijas ziņojums) sacīts, ka “tuvākajā nākotnē ir maz cerību apturēt Latvijas iedzīvotāju skaita samazināšanos. Pētījumi rāda, ka, saglabājoties pašreizējai tendencei, Latvijas iedzīvotāju skaits 2015. gadā samazināsies līdz 2,14 miljoniem. Vislabvēlīgākajā gadījumā, pat pieļaujot, ka ievērojami uzlabosies dzimstības un mirstības rādītāji, Latvijas iedzīvotāju skaits varētu stabilizēties tikai 2,34 miljonu līmenī”. Lietpratīgāk par to runās mūsu demogrāfi (pētījumus šajā jomā veicis akadēmiķis Pēteris Zvidriņš), taču, kā pirms nedēļas Zinātņu akadēmijas sēdē rādīja LU profesors Juris Krūmiņš, šī iedzīvotāju skaita samazināšanās tendence raksturīga ne tikai Latvijai, bet gandrīz visām postkomunisma, pārejas ekonomikas valstīm. Ļoti līdzīgas lejupslīdes ir arī Igaunijai un pat katoliskajai Lietuvai, taču Latvijai šī līkne ir ar straujāku kritumu. Uzlabojoties vispārējai situācijai valstī, šo kritumu var un vajag apturēt, taču demogrāfiskie procesi ir ilglaicīgi, ar lielu inerci.

Nelabvēlīgās demogrāfiskās tendences sakņojas ne tikai šīsdienas realitātē, bet jau latviešu tautas vēsturē. Pirmā tautas skaitīšana Latvijā notika pirms 100 gadiem, 1897. gadā, toreiz latviešu tagadējās Latvijas teritorijā bija 1,318 miljoni; pēc 100 gadiem, 1997. gadā, tas ir 1,393 miljoni. Latviešu skaitu visā pasaulē pirms 100 gadiem varētu lēst uz 1,5 miljoniem, bet 1997. gadā — uz 1,6 miljoniem (ja pieņem, ka ārpus Latvijas pašreiz dzīvo 180–200 tūkstoši latviešu). Aizvadītajos 100 gados pasaulē ir noticis demogrāfisks sprādziens — 1900. gadā uz planētas mita 1,5 miljardi cilvēku, 1997. gadā — 5,9 miljardi, tātad planētas iedzīvotāju skaits ir četrkāršojies, taču latviešu skaits pieaudzis tikai par 5–6%. Ja pirms 100 gadiem latvieši veidoja 0,1% pasaules iedzīvotāju, tad tagad šis procents sarucis līdz 0,025%.

Latviju XX gadsimtā ir iedragājuši divi pasaules kari, daudzas masveida deportācijas, komunistiskais un nacistiskais terors, Krievijas un Vācijas imperiālisms, emigrācija. Tas viss izraisījis smagus zaudējumus gan iedzīvotāju kvantitātē, gan arī intelektuālā ziņā, genofonda ziņā. Ja arī nevaram runāt par apzinātu genocīdu pret latviešiem XX gadsimtā, tad netieši (ievērojot arī sociālo genocīdu komunistiskajā režīmā) tāds slēptā veidā ir risinājies.

Taču ebreju, armēņu, čečeniešu liktenis ir bijis vēl dramatiskāks un tomēr šādas lejupslīdes tur nav. Svarīgi ir saskatīt arī nācijas iekšējās problēmas. Pieauguma lejupslīde latviešiem sākusies jau pirms 100 gadiem, to izraisījuši nenormāli agrārie apstākļi (kalpu stāvoklis baronu muižās), tad Latvijas straujā modernizācija, masveida pārcelšanās uz pilsētām un arī psiholoģija. Latvietis ir piesardzīgs, viņš domā par bērniem tad, ja spēj tos uzturēt, dot tiem izglītību, un bieži vien sadzīves ērtības stāda augstāk par bērniem. Nelabvēlīga demogrāfija bija arī pirmskara Latvijā. Kārļa Ulmaņa valdīšanas gados to centās pārvarēt, tika dibināts “Tautas dzīvā spēka pētīšanas institūts” (1938), ierosināti dažādi pasākumi, kam svītru pārvilka Otrais pasaules karš. Latviešu psiholoģija un tradīcijas, ne tikai nelabvēlīgi ārējie apstākļi vien, nav veicinājuši augstu dzimstību, neraugoties uz prezidenta Jāņa Čakstes izmisīgo “diskrēto aicinājumu tautietēm”. Arī tas jāapzinās.

Un tagad par citu problēmu, kvalitātes problēmu. Bērnam ir ne tikai jāpiedzimst, bet arī jāizaug veselam, izglītotam, enerģiskam, spēcīgam. Statistika rāda, ka arvien vairāk bērnu — gan pilsētās, gan laukos — dzimst ne gluži veseli, arvien biežāk ar defektiem un kaitēm. Daudzbērnu ģimenes nereti ir nelabvēlīgas ģimenes, vēl nedzimušo bērnu jau ir ietekmējis alkohols. Līdztekus iedzīvotāju skaita samazinājumam sāk zust arī kvalitāte, pasliktinās genofonds. Un te vērojams cits paradokss — veiksmīgās, čaklās ģimenēs bieži vien (es nesaku — vienmēr) ir maz bērnu vai to nav pat nemaz, tās nevar tos atļauties. Šis laiks ir jauno cilvēku laiks, arī gados jauno cilvēku laiks, tiem vispirms jāveido sava dzīve, karjera, jāiekrāj manta. Sieviete ir vīrietim līdzvērtīgs, pašapzinīgs partneris, kas arī strādā. Kā Akadēmijas sēdē sacīja docente Ancāne, mazliet lempīgajam Lāčplēsim līdzās “šiverējas” pat divas sievietes — Laimdota un Spīdola. Kamēr nav atrisinātas “dzīves problēmas”, šiem apdāvinātajiem veiksminiekiem un veiksminiecēm nav bērnu, bet pensijas vecuma cilvēkiem jau bērni parasti nedzimst.

Zināmas bažas izraisa ne tikai tautas izmiršana, bet arī tautas izviršana. Ne Rainim, ne Rūdolfam Blaumanim, ne Kārlim Ulmanim, ne Brigaderei vai Aspazijai bērnu nebija, daudzas apdāvinātas dzimtas, kas ir nācijas genofonda pamats, beidz pastāvēt. Ir tāds termins — labdzimtība jeb, svešvārdā, eigenika, ko arvien skaļāk sāk daudzināt Igaunijā. Es nezinu kā to risināt demokrātiskā valstī, diez vai nākotnē zinātnieki klonēs “ideālo latvieti”, bet uzmanību vienai problēmai gribu pievērst, proti, inteliģence demogrāfiski ir mazspējīga, neveidojas stabils enerģisks vidusslānis ar augstu intelektu, netiek veicināta labākā genofonda saglabāšana. Vēl vairāk — Latviju apdraud “trešā intelektuālā emigrācija”, spējīgāko, uzņēmīgāko cilvēku aizceļošana uz attīstītajām ārvalstīm, kur viņi savai karjerai saskata labākas iespējas. Savu spēju apliecināšana, pilnvērtīgas privātdzīves iekārtošana var kļūt spēcīgāka motivācija par patriotismu, un nereti tas tā jau ir.

Tādēļ nācijas attīstības vīzija nedrīkst aprobežoties tikai ar atbalstu ģimenēm, ar dzimstības veicināšanu, ar mirstības samazināšanu (lai pieaugtu veco, vēl rosīgo cilvēku skaits), bet arī Latvijas kā valsts sakārtošana, lai darītu to pievilcīgu un interesantu jaunajai paaudzei. Šajā nozīmē svarīga ir gan novadu atdzimšana, gan arī Nacionālās bibliotēkas — modernās “Gaismas pils” celtniecība, gan mūsdienīgu ārstniecības, izglītības un zinātnes centru veidošana Latvijā, gan daudzveidīga, zinātņu ietilpīga ražošana, gan plaukstoša zemkopība (kas tomēr joprojām ir dzimstības pamats), gan attīstīts tūrisms — valsts veidošana ne šauras iedzīvotāju grupas labā, bet visas nācijas un arī tās intelektuālās daļas labā, sakārtota valsts. Latviešiem un visiem pārējiem Latvijas iedzīvotājiem nav vajadzīga teritorija, kur daži grauztu sausu pelavmaizi un staigātu pastalās, bet citi brauktu limuzīnos (par šīm ērtībām neradot patiesas vērtības), bet gan moderna, plaukstoša labklājības valsts. Tāda būtu mana Latvijas nākotnes vīzija. Turklāt demokrātiskā Latvijā jābūt labvēlīgai, veselīgai, siltai gaisotnei ne tikai latviešiem vien, bet visu tautību cilvēkiem, kas te mīt, lai viņi te justos labi un darbotos līdzi latviešiem, veidojot Latviju kā savu zemi, lai arī viņi apzinātos savu piederību Latvijai, ja ir patiesi sirdī gatavi to darīt.

Ir jāapzinās, ka straujā Latvijas iedzīvotāju novecošanās un līdz ar to nodokļu maksātāju skaita samazināšanās (un šo procesu nevar novērst ne vienā, ne desmit gados) var veicināt jauna darbaspēka ieplūdumu Latvijā. Tas kļūs vēl varbūtīgāks, kad Latvija iekļausies Eiropas Savienībā un pārveidos savu likumdošanu atbilstoši Eiropas Savienības prasībām. Ja Latvijā ienāks investīcijas, ja tā kļūs turīgāka, un mēs to vēlamies — var prognozēt ne tikai jaunu imigrācijas vilni no Krievijas un NVS, bet arī iespējamu ķīniešu un musulmaņu (turku, irākiešu, afgāņu, kurdu, albāņu, bosniešu) invāziju. Jaunpienācējiem šī valsts varētu būt tikai dzīves un darba telpa, nevis dzimtene, kur viņi “mitīs atbilstoši savai pasaules izjūtai, veidos savas kopienas, interešu klubus, kam nebūs nekāda sakara ar Skalbi un Poruku”, kā raksta kāds jauns politologs. Arī šāds nākotnes scenārijs ir varbūtīgs, un tā nu nepavisam nebūtu latviskā Latvija, šos imigrantus integrēt būtu vēl problemātiskāk nekā krievus. Tieši tādēļ mums jāīsteno saprātīga un humāna pašreizējo Latvijas iedzīvotāju integrācijas politika, domājot par to, ka Latvija paliktu iespējami latviska, arī lielās pilsētās un Latgalē.

Taču konferences mērķis nav veidot futuroloģiskas vīzijas, bet gan diagnosticēt šīsdienas reālās problēmas un meklēt tām risinājumus. Mūsu valstij nav demogrāfiskas politikas, politiskā elite nepiedodami maz domā par šo problēmu, jo arī potenciālie vēlētāji tajā nav īpaši ieinteresēti. Visi domā par savu maizes riecienu, un arī pensionārs ne allaž vēlēsies sociālos fondus pārdalīt par labu daudzbērnu ģimenēm, kaut arī ienākums uz ģimenes locekli tajās ir mazāks nekā pensionāram, un šo iedzīvotāju kategoriju laikmets nostādījis dramatiskākā, pat traģiskākā stāvoklī. Saimniecisku reformu laiks nav labvēlīgs ģimenēm. Vienkārši un radikāli risinājumi nav iespējami, taču, risinot šīsdienas problēmas, jāpatur vērā arī nācijas un valsts tālākpastāvēšanas jautājumi nākotnē. Liela pozitīva loma te varētu būt baznīcai, varētu būt nevalstiskām organizācijām un arī masu saziņas līdzekļu ievirzei demogrāfijas, ģimenes jautājumos būtu jākļūst konstruktīvākai.

Latvija nevar dzīvot ar Ludviķa XV domu Apr¸s nous le dēluge (Pēc mums kaut ūdensplūdi), domājot par valsts politiku un budžetu 1999. gadam, jādomā arī par to, kāda būs Latvija kaut vai 2004. vai 2009. gadā. Tādēļ šodien neakcentēsim tikai jautājumu: “Kas vainīgs?”, bet vairāk jautājumu: “Ko darīt?”. Zinātņu akadēmijas sēdē vienu otru risinājumu ieteica profesore Pārsla Eglīte, tādi, ceru, būs arī šodien. Neceru, ka šis inteliģentu saiets būs tas detonators, kas izraisīs demogrāfisku sprādzienu Latvijā, bet tas būs detonators, kas beidzot izraisīs arī Saeimas un Ministru kabineta interesi par Latvijas demogrāfiskās situācijas uzlabošanu.

............................

Atklāšanas uzruna Latvijas inteliģences 17. konferencē “Demogrāfiskā krīze un tautas attīstības vīzijas” — Rīgas Latviešu biedrības Lielajā zālē piektdien, 1998. gada 30. janvārī