Viedokļi

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Latvijas lauki

Tautsaimnieciskas rīcības aspektā

Prof. Ervids Grinovskis

Metodoloģija un risinājumi

Nobeigums. Sākums — “LV” nr.25, 26/27.

Konstruktīvais bloks — par lauksaimniecības

attīstības stratēģiju

5. Jāpieņem likums “Par zemnieku saimniecības statusu”, kas būtu tiesiska bāze saimniecības patstāvības nodrošināšanai un interešu aizsardzībai tirgus konkurences apstākļos, kuras nav pretrunā ar likumiem un citiem normatīviem aktiem, kuri regulē komerciālo darbību. Šāds likums sevišķi nepieciešams saimniecībām ar mazāku platību, kuras valsts institūciju (personāliju) oficiālā ideoloģija atzīst par dzīvotnespējīgām.

• Lauku agrārās struktūras prognozē dominante ir ģimenes saimniecība. Īpašnieks un saimnieks vienā personā, strādā pamatā ģimenes locekļi, algotie strādnieki tikai sezonas darbos. Ar analītiski konstruktīvās metodes palīdzību un izmantojot Holandes pieredzi (uz Zeidera līcim atkarotajām zemēm) aprēķināts optimālais saimniecības lielums pēc zemes platības 40+ – 10 ha.

Minētie saimniecības platības parametri nodrošina:

• tehnoloģiski — nacionālu ražošanas organizāciju, augu maiņas rotāciju, efektīvu mašīnu sistēmas izmantošanu, jo līdz vai aiz šī parametra robežām sākas vai beidzas cits mašīnu sistēmas komplekts;

• organizatoriski — īstenojas vēlama nozaru kombinācija pie pietiekami liela (ražo preču produkciju) ražošanas apjoma katrā no tiem;

• ekonomiski — pie intensīvas ražošanas iegūst peļņas masu, lai veiktu ražošanu intensificējošus pasākumus;

• integrāli — (domāta kā horizontāla, tā vertikāla integrācija) — ražošana saistībās ar pārstrādi un tirgu kooperatīvos formējumos;

• sociāli — ģimenes fermu dominante dod lielu zemnieku — īpašnieku skaitu, kas veido stabilu vidusšķiru laukos (līdz ar to arī sabiedrībā) kā īpašnieku demokrātijas sociālo bāzi.

Šī prognoze — turklāt vēl hipotētiska — absolūti izslēdz kā nesavienojamu ar tirgus ekonomiku jebkāda veida diskrimināciju pret saimniecībām ar citiem parametriem.

Lielražošana var būt uz mazas zemes platības ar augstu kapitāla koncentrāciju un intensīvu saimniekošanu.

Šobrīd jāļauj brīvi darboties visām zemnieku saimniecībām bez jebkādiem ierobežojumiem. Tāpēc jānoraida arī apgalvojumi (A.Šķēle), ka izdzīvos tikai 50 un vairāk hektāru lielas saimniecības, ko atbalsta arī dažas topošas lauku lieluzņēmēju struktūras.

Problēma ar absolūtu nozīmi ir viena: ko darīs, kur paliks pārējie? Vai tie nav latvieši un pilsoņi?

Mūs gaida ilgs un dziļš lauku agrārās pārstrukturēšanās periods — par to attiecīgā punktā turpmāk.

Noraidāms ir uzskats, ka mums jākopē Jaunzēlandes modelis, kur apstrādā 4% zemes, kur lopi visu gadu pavada ganībās, patērē vislētāko barību, nav jāceļ kapitālas mītnes, kas ietekmē pašizmaksu un kapitālietilpību un tādēļ arī to agrārās politikas bloku, kas attiecas uz cenām un subsīdijām.

Tāpat jānoraida Singapūras variants, kur nav lauksaimniecībai izmantojamas zemes, bet kura nomā zemi citās valstīs un tādēļ pasaulē ieņem savu vietu kā lauksaimniecības zeme. Mums nav jānomā zeme citur, kamēr pašu zeme aizaug ar “ziemeļu kokvilnu.”

6. Lauksaimniecības attīstības konceptuālā un tiesiskā bāze jāveido uz tādu saimniecību pieredzes pamata, kuras raksturojas ar šādiem kritērijiem:

a) darbību deviņdesmito gadu sākumā iesāka bez jebkādām, priekšrocībām, piem., privatizācijas jomā;

b) 5–7 gadu laikā

— radīja labi funkcionējošu starta kapitālu,

— iedibināja uz nākotni orientētu nozaru struktūru (specializāciju),

— sasniedza pat uz Eiropas fona atzīstamus intensitātes rādītājus (ražība un produktivitāte).

Rezultāti apstiprina, ka zemes apsaimniekotājā harmoniski līdzsvarojas darba mīlestība un intelektuālais potenciāls, kā šajā piemērā saimnieks un īpašnieks sadzīvo vienā personā un ir konkurences spējīgs uzņēmējs;

c) pašreizējā ekonomiskajā situācijā ir nopietni apdraudēta šo saimniecību tālāka attīstība. Tas nozīmē, ka dotajā gadījumā eventuālās krīzes cēlonis meklējams ne zemniekā, bet valsts agrārajā politikā.

Tādēļ šādu saimniecību grūtību cēloņu analīze dod vajadzīgo informāciju agrārās politikas koriģēšanai.

7. Agrārās reformas mērķa funkcija bija atjaunot īpašuma tiesības, atjaunot 1940.gada agrāro struktūru. Bet ir nomainījušās 2–3 paaudzes, daudzas zaudējušas sakaru ar zemi kā tehnoloģiski, tā psiholoģiski un nav spējīgas strādāt tirgus ekonomikā. Ir arī citi cēloņi. Rezultātā ap 600 tūkstoši hektāru zemes aizauguši ar “ziemeļu kokvilnu”. To atgriezt saimnieciskajā apritē ir primārs valsts un pašvaldību uzdevums.

Iesaku šādu darbības algoritmu:

• jāizvērtē, kuras zemes apmežojamas (ar zemāku kadastrālo vērtējumu) un kuras atgriežamas lauksaimniecības apritē;

• no ieņēmumiem par koksnes un tās izstrādājumu eksportu noteiktu procentu novirzīt šī pasākuma finansēšanai;

• radīt motivācijas sistēmu, lai zemnieki un statūtsabiedrības, kam ir pamatkapitāls, darbaspēks un ieinteresētība, šīs platības apgūtu.

Motivācijas sistēma ietvertu šādus pasākumus:

• zemes nomu pilnībā aizstāj zemes nodoklis;

• īstermiņa kredīts apgrozāmā kapitāla elementu (degviela, minerālmēsli, sēkla) iegādei;

• melnās papuves režīms, lai rudenī zemi apsētu ar ziemājiem;

• valsts garantē iegūtās ražas iepirkšanu valsts rezervē (jāuzsver, ka šīs operācijas nepieciešamību nosaka ne valsts labības rezervju nepieciešamība, bet zemes rekultivācijas prioritāte. Šī prakse atbilst tam tirgus ekonomikas precedentam, kad valsts iepērk palielinātu labības daudzumu rezervē labas ražas gados, lai saglabātu tirgus līdzsvaru).

Šo darbu jāsāk veikt jau 1998.gadā.

Elementārs, bet absolūts ir nosacījums, lai laukos būtu sistēma: mežs vai tīrums, bet ne džungļi, par ko pārvēršas mūsu agrārā telpa.

Ja šie pasākumi netiks veikti, laukos izveidosies “mirušas oāzes” — reģioni, kuros nenotiek nekādas aktivitātes, jo ir tukši no cilvēkiem.

8. Normatīvajos aktos jāparedz soda sankcijas par īpašuma vai lietošanas statusā esošo zemi, kuru faktiski neizmanto — šāds mehānisms varētu būt paaugstināts (3–4 reizes) zemes nodoklis.

9. Jāatrod pareiza metode, kā harmonizēt tirgus ekonomikas pamatpostulātus ar valsts regulējošām funkcijām. Tāda metode ārzemēs (īpaši ASV) sen aprobēta. Direktīva cenu plānošana, protams, izslēgta. Bet attaisnojas no indikatīvās plānošanas atvasināts mehānisms. Attiecībā uz lauksaimniecību tā ir elastīga valsts rezerve. Cēloņu un seku sakarība šeit šāda. Palielinot vai samazinot iepirkumu valsts rezervē, piedāvājums tirgū kļūst mainīgs lielums, ar kura starpniecību cenu mainība iegūst jau pašregulējošu raksturu.

10. Jānoraida Finansu ministrijas viedoklis, ka nodokļu atlaides ir netiešās subsīdijas un iekļaujamas kopējā subsīdiju apjomā — 3% no valsts budžeta.

11. Satraukumu izsauc meliorēto zemju stāvoklis. Nosusināšanas sistēmas aptver 1,6 milj. ha lauksaimniecībā izmantojamo zemju (65%). Nepieciešams sistēmu remonts vai rekonstrukcija, kas prasa lielus kapitālieguldījumus. Sistēmu ekspluatācijai uz vienu hektāru Latvijā izdala tikai Ls 0,9; Igaunijā 1,9; Lietuvā Ls/ha 4,5.

Ņemot vērā, ka meliorācijas zemes kadastrālo novērtējumu palielina par 36%, nepieciešams likuma “Par nekustamā īpašuma nodokli” papildinājums, ka 15% no meliorētās zemes nekustamā īpašuma nodokļa novirzāmi koplietošanas meliorācijas būvju uzturēšanai.

12. Lauku saglabāšanas nolūkā prioritāra nozīme piešķirama jaunatnes piesaistei laukos (25–30 gadu vecumā). Uzdevums reāls, protams, ar zināmu finansiālu nodrošināšanu.

Tas būtu

• daļēja budžeta (valsts vai pašvaldību) finansēšana;

• kredīts uz atvieglotiem nosacījumiem;

• nodokļu moratorijs (piemēram, 5 gadi);

• atvieglojumi saimniecību apkalpojošās infrastruktūras (ceļš, elektrība, telefons) izveidošanā;

• konsultatīva palīdzība bez kompensācijas.

Nosacījumi izpildāmi ar grūtībām, bet jāapzinās, ka alternatīvas nav, lai saglabātu laukus.

Kredīta piešķiršanas nosacījumiem jābūt tādiem, lai tie radītu motivāciju tā efektīvākai izmantošanai.

Algoritms varētu būt šāds:

• pēc kredīta saņemšanas ik pēc trim gadiem komisija, kurā obligāti jāietilpst vietējās pašvaldības, kredītiestādes un VID pārstāvjiem, novērtē dabā saņemto kredītu izmantošanas efektivitāti. Ja slēdziens ir pozitīvs, tas kalpo par pamatu kredīta dzēšanai par N procentiem. Šādā kārtā varētu dzēst līdz 50% kredīta.

13. Jāveido normatīvo aktu pakete “Par agrārās telpas struktūru.” Tās adresāts — ne tikai lauksaimniecība, bet lauki — agrārā telpa. Mērķa funkcija – izvairīties no urbanizācijas negācijām, saglabāt laukos 25—30% iedzīvotāju. Latvija ir šī parametra robežās, bet problēma pastāv, jo jaunatnei svešs “nostalģijas deficīts” un tā turpina aizplūst no laukiem.

Laikus jāīsteno (jāpadziļina) struktūrpolitikas pasākumi laukos, lai piesaistītu to ļaužu daļu, kura atbrīvosies lauksaimniecībā, un lai atgrieztu daļu pilsētnieku (zemes privatizācijas apstākļos tā nav utopija).

Galvenie struktūrpolitikas virzieni:

• primāro nozaru (darba priekšmets — daba) — bez lauksaimniecības — attīstība, mežsaimniecība, zvejniecība, komerciālās medības;

• lauksaimniecības un mežsaimniecības produkcijas pārstrāde nelielos uzņēmumos;

• uzņēmējdarbība agroservisa jomā;

• rūpniecisks mājas darbs ( Japānas un Korejas modelis); sazarota sociālā, humanitārā un institucionālā infrastruktūra (izglītība, kultūra, veselības aizsardzība, tūrisms un citas rekreācijas formas);

• “tradīciju komercializācija” — amatniecība un tautas daiļrade, kas vienlaicīgi dod iespēju ieņemt “mikronišas” pasaules tirgū un saglabā dzīves veidu un nācijas identitāti. (Sīkāks izklāsts manā darbā “Agrārā politika tautsaimniecības struktūrpolitikas aspektā”.)

14. Latvijā vēsturiskas ir kooperācijas tradīcijas, kas sakņojas starptautiskā pieredzē. Jāņem vērā šādi vērtējumi un risinājumi:

• kooperācijas ideja totalitārisma gados diskreditēta;

• kooperāciju arī tagad noraida vairums spēcīgāko saimniecību, kuru potenciāls izauga no veiksmīgas privatizācijas (?) un kuras kooperācijā saskata tikai nonivelēšanas tendences un pārstrādes uzņēmumi, kuri kooperācijā saskata konkurentus;

• neveiksmīgā pieredze iedzīvināt kooperāciju ar attiecīgām struktūrām Zemkopības ministrijā;

• nav pārliecības, ka kooperācija pārvarēs valsts institūciju nihilistisko attieksmi pret lauksaimniecību;

• valsts institūciju negatīvā atteiksme pret kooperatīva tipa formulējumiem pārstrādes uzņēmumu privatizācijā: “Jelgavas dzirnavniekam” parādus solīja dzēst tikai tad, ja privatizācijas subjekts būs naudīga SIA, bet ne graudaugu audzētāju apvienība “Akots”;

• atbalsta vērta darba un kapitāla elementu kooperācija, kas atbilst arī tautas tradīcijām un mentalitātei;

tāpat atbalsta vērta zemnieku kopdarbība tehnikas iegādē, ieskaitot līzinga operācijas, līdzekļu kooperācija, meliorācijas sistēmu uzturēšanai;

• laukos vēlama krājaizdevu sabiedrību atjaunošana. Vesturiskā pieredze rāda, ka tām ir bijusi ievērojama loma biznesa attīstībā laukos (detalizēts izklāsts dots publikācijās).

15. Lauksaimniecības subsidēšanas jautājums daļēji atrisināts — 3% no valsts pamatbudžeta. ZM izstrādā sadales mehānismu.

Paliek daži principiālas dabas jautājumi:

• daļa subsīdijām paredzēto līdzekļu jānovirza kredītu dzēšanai (25—30%) celtniecībai, tehnikas un tehnoloģijas iegādei, tādējādi vairāk veicinot ražošanas attīstību un modernizāciju;

• daļējai efektīvi izlietoto kredītu dzēšanai;

• ar piemaksu pēc cenas varētu saglabāt piena ražošanu, pašreiz visapdraudētāko lauksaimniecības nozari, ierobežojot subsidēšanu ar augstākā labuma (19—20 sant.) un pirmās šķiras pienu (15—16 sant.).

Rezumē: pakāpeniski subsīdijas jātransformē uz atvieglotu un motivētu kreditēšanu.

16. Jebkuras jaunas ražotnes celtniecības vai esošās modernizācijas biznesa plāna novērtēšanā obligāts nosacījums ir multiplikatora efekta kvantitatīvi noteikts novērtējums. Multiplikators — tas ir reizinātājs.

To izprast palīdzēs šāds modelis.

Iedomāsimies trīs koncentriskus apļus A, B, C. Aplī “A” ceļ jaunu ražotni. Aplī “B” cels jaunas ražotnes vai paplašinās esošās, kur ražos investīcijas preces, ko patērē ražotne aplī “A” un patēriņa priekšmetus, ko pērk darbā papildus iesaistītie strādnieki ražotnē aplī “A”. Aplis “C” apzīmēs visus pārējos tautsaimniecības objektus, kurus paplašina vai uzceļ no jauna, lai ražotu papildu investīcijas preces un patēriņa priekšmetus ražotnēm aplī “B”.

Pieņemsim, ka ražotnes celtniecībai aplī “A” tiek izlietoti Ls 5 milj., bet tā rezultātā visā tautsaimniecībā ražošana pieaug par Ls 15 milj., tad multiplikators būs 3 (15:5=3).

Ko māca līdzšinējā pieredze Latvijā? Vairāk negatīva nekā pozitīva. “Lattelekom” jumta līgums paredz, ka par piešķirtajiem miljoniem visas iekārtas tiks pirktas ārzemēs (pat telefonu sarunu būdiņas!). Tas nozīmē, ka multiplikācijas efekts gan būs, tikai ne Latvijai, bet tajās ārvalstīs, kurās investīcijas tiks realizētas. Pat vairāk — efekts būs ar mīnusa zīmi, jo sagraus tradicionālas un labu reputāciju pasaulē ieguvušas Latvijas sakaru tehnikas rūpnīcas.

Var būt arī pozitīvi piemēri. Ja Latvijā tiks celta celulozes rūpnīca, tā dos multiplikācijas efektu, vispirms mežsaimniecībā, mežu izstrādē un visā garajā tehnoloģiskajā ķēdē, kas sākas ar apaļkoku un beidzas ar galīgo produktu skaidu plates, pulētas mēbeles, tehniskā spirta vai papīra veidā.

Augstu multiplikācijas efektu dod ražošanas kāpums lauksaimniecībā un tūrisms.

Multiplikatoru papildina akcelerācija, kas atsedz sakarību starp IKP pieaugumu un investīciju lielumu.

Un politiskās konsekvences

1. Politiskās sistēmas pilnveidošanai ieteicu šādus virzienus.

1.1. Demokrātijas pilnīgošanā, lai izslēgtu autoritārisma tendenču attīstību, jāpaplašina tautvaldības principa darbības sfēra. Te efektīvākie līdzekļi ir:

1.1.1. Mažoritārā vēlēšanu sistēma (vienmandātu vēlēšanu apgabali). Kompromisa variants varētu būt jauktā sistēma.

1.1.2. Deputātu atsaukšana (praktiski to var veikt tikai mažoritārā vēlēšanu sistēmā).

1.1.3. Politiski svarīgāko jautājumu izšķiršana — tieši referenduma ceļā.

1.2. Vienlaicīgi jāveic izpildvaras efektivizācijas pasākumi. Prioritāra nozīme šeit ir visas tautas vēlētam prezidentam.

Prezidentālas republikas formu izvēlē kritiski jāizvērtē starptautiskā pieredze (ASV, Francijas u.c.), nosakot šo formu pielietošanas robežas Latvijā.

2. Valsts politikas kontekstā jāakcentē fakts, ka radīta nekonstitucionāla (Satversmē neparedzēta) institūcija — sadarbības padome no valdību veidojošo frakciju pārstāvjiem, kura tā vietā, lai ietekmētu valdības darbību atbilstoši sabiedrības interesēm — tad tās darbība būtu atbalstāma — pakļauj Saeimu politiskam presingam un ir par sava veida “politbiroju”, kura lēmumi deputātiem tikai jāakceptē. Šajā sakarā negatīvi jāvērtē Satversmes 81.panta nepietiekami motivētā izmantošana, kas liecina par autoritārisma tendenču dominanti MK.

3. Tautsaimniecības struktūrpolitikas modeļa izvēlē imperatīva nozīme ir lauksaimniecības prioritāras nozīmes atzīšana, noraidot a priori formulēto viedokli, ka izdzīvos tikai daži tūkstoši sevišķi lielo saimniecību. Viennozīmīgi jāatzīst visu īpašuma un saimniekošanas formu darbība vienādu saimniekošanas iespēju režīmā.

4. Ir jāatbalsta visas zemnieku aktivitātes, arī tās, kas pārsniedz parlamentārās darbības ietvarus (piemēram ceļu bloķēšana). Katram, kas spēj domāt politiskās kategorijās, ir skaidrs, ka tā ir atbildes reakcija, sekas, kuru cēlonis ir valsts institūciju nihilistiskā attiekme pret lauksaimniecību.

5. Enerģiskāk jāturpina zemniekus atbalstošo spēku konsolidēšana no Saeimas līdz pagastam, lai samilzušās problēmas atrisinātu valdības un zemnieku pārstāvju (bez partiju atšķirībām) konstruktīvās sarunās. Tad atkritīs vajadzība tās risināt dažādu akciju formā.

Vienlaicīgi jāapzinās grūtības šī mērķa sasniegšanā:

— vienprātības trūkums situācijas vērtējumā un risinājuma izpētē;

— tā cēlonis: zemnieku noslāņošanās pēc atšķirīgām interesēm;

— atsevišķu politiķu ambiciozitāte vadīt savu partiju.

Lauku situācijas pasliktināšanās nākotnē pastiprinās zemnieku konsolidācijas centienus.

6. Jāatsakās no nevajadzīgas agrārās politikas politizācijas, kad deputāts balso pret zemnieku interesēm atbilstošu likumprojektu tikai tāpēc, ka tas ir izvirzīts no opozīcijas.

7. Kritiski jāvērtē atsevišķu Zemkopības ministrijas struktūru un personāliju darbība un jāiestājas par to nomaiņu.

8. Jāsāk darbs pie jaunas LZS programmas izstrādes uz pragmatiskākas metodoloģijas bāzes.

9. LZS jāradikalizē programmas sociālā iedaļa, noteiktāk jāiestājas par maznodrošināto tautas daļu un tiem, kas maizi pelna ar savu roku un smadzeņu darbu. Nav jābīstas no atsevišķiem leiboristiskiem akcentiem sajā aspektā. Tas paplašinātu vidusslāni, maksātspējīgo pieprasījumu un tirgus ietilpību, no kā vispirms iegūtu zemnieks.

10. LZS statūtos jāsvītro norma par partijas goda priekšsēdētāju.

11. Pirms nav sakārtota ekonomika un harmonizēta sabiedrība, nav jāforsē iekļūšana ES. Sabiedrībai jādara zināmi visi ES lauksaimniecības intereses aizstāvošie normatīvie akti. Latvijai nav tiesību savu lauksaimniecību aizstāvēt mazāk, kā to dara ES valstis.

12. Paneiropeisms šobrīd apdraud latviešu nācijas identitāti.

13. Jāatmet ilūzijas, ka iekļūšana Eiropas drošības struktūrās ir absolūta garantija Latvijas drošībai. “X stundā” Latvija tradicionāli kļūs par maiņas monētu lielvaru rokās impērisko interešu solidaritātes vārdā.

14. Mūsu nacionālajām interesēm atbilst Eiropas modelis, kuru de Gols dēvēja par “tēvzemju Eiropu”. To apgalvoju tāpēc, ka mūsu politiskām tradīcijām atbilst nacionālās un agrārās politikas cieša sasaiste.