Mūs valsts vara un sektas

Tiesību maģistrs, LU Juridiskās fakultātes Valsts tiesību zinātņu katedras asistents Ringolds Balodis:

Referāts ““Sektu fenomena” attiecības ar valsts varu” nolasīts konferencē “Netradicionālās reliģiskās kustības un to sociāli nelabvēlīgā ietekme: garīgais, sociālais un tiesiskais aspekts” Rīgā 1998.gada 30.janvārī

Sektu “bilancē” ir daudz kas... “Aum Shinrikyo” inde noindē desmitiem cilvēku Japānā. “Debesu vārtu” kulta propagandētāja geja H.Elpvaita 39 sekotāju līķi atrasti Kalifornijā. 1995. gadā Grenoblē 16 sektanti sātanisti zvaigznes veidā miruši atrasti uz grīdas. 1994. gadā Šveicē sadedzinājušies 48 cilvēki. 1993. gadā Teksasā “davidiešu” sektas vadonis Deivids Korešs sadedzinājies kopā ar 80 sekotājiem (to vidū bija 18 bērni). 1990. gadā Meksikā 12 cilvēki noindējās rituāla laikā. 1978. gadā Gajānas džungļos nonāvējās “Tautas tempļa” cilvēki, vēl daudz kas cits... Jurisprudencē no senseniem laikiem ir nostabilizējies latīņu “aberratio delicti” princips, kas nozīmē maldīgu (nevis neapzinīgu!) darbību no sabiedrībā valdošā ētiskā un tiesiskā aspekta. Cilvēks izdara sliktu darbu, neapzinādamies savas darbības sekas. Vai cilvēks par to vainojams, tas vēl ir strīdus jautājums. Uz lielu daļu sektu adeptu jeb sekotāju ir attiecināms tieši šis princips, kas, protams, neatbrīvo tos no atbildības. Jāpiebilst, ka cita situācija ir ar vadītājiem, kuri vienmēr zina, ko tie vēlas un kāpēc... Kas ir sekta kā jēdziens, domas dalās. Tā Maksa Vēbera izpratnē “sekta” ir kaut kas atšķirīgs no iesīkstējošajām baznīcām. Pēdējā laikā samērā izplatītajā apzīmējumā “jaunā reliģiskā kustība” jeb “JRK” nav tik nicinošas un nievājošas nozīmes. Daži diezgan pamatoti uzskata, ka sekta ir tāda ticīgo apvienība, kas pretstata sevi oficiāli atzītai baznīcai un bieži vien atrodas opozīcijā pret pastāvošo valsts varu. Abiem jēdzieniem nav pamatojuma, drīzāk tad jau varētu lietot vārdu “netradicionālās” atšķirībā no tradicionālajām, lai gan pašreiz Latvijas likumdošanā vēl neeksistē juridiski definēts jēdziens “tradicionālās reliģijas”. Latvijas likumdošanā pastāv jēdziens “jaunās reliģiskās kustības”, kuras atšķiras no citām ar to, ka tām desmit gadu laikā katru gadu ir jāpārreģistrējas Tieslietu ministrijas attiecīgajā reģistra institūcijā (pašreiz — Sabiedrisko un reliģisko lietu departamentā). Taču jaunajās reliģiskajās kustībās Latvijā spēkā esošā 1995. gada Reliģisko organizāciju likuma izpratnē neietilpst, piemēram, krišnaīti, bahaisti, Rika Rennera sekotāji vai “Jaunās paaudzes” draudzes, kurus daži uzskata arī par sektantiem, jo līdz ar 1995. gada likuma pieņemšanu jaunās reliģiskās kustības, kas eksistēja pirms likuma pieņemšanas, atzina par “patstāvīgām”, izdodot tādas juridisko personu apliecības, kas piešķīra patstāvīgas reliģiskas organizācijas statusu atšķirībā no jaunajām reliģiskajām kustībām, nepakļaujot desmit gadu pārreģistrācijas maratorijam. Ja runā par sektām, tās nedrīkst jaukt ar attiecīgajam reģionam netradicionālām reliģijām, jo: budisms ir netradicionāls Latvijai tikai tāpēc, ka tas nav izplatīts, tikai nesen sācis darboties, un tam nav nekādas ietekmes uz Latvijas iedzīvotājiem. ASV zinātnieks Marčello Truci netradicionālās reliģijas sadala vēl vienā apakšgrupā, nosaucot to par “neredzamajām reliģijām” , kuru sadala vēl trijās mazākās grupās: okultismā, garus satikt kārotājos un astroloģijā.

Neredzamajai reliģijai ir vēl viena grupa — ceturtā. Tajā ietilpst sektas, kuras atklāti pielūdz tumšos spēkus un dievina ļaunumu. Parasti šie “sātana pielūdzēji” maskējas un veic šīs darbības lielā slepenībā. Tos var iedalīt vēl sīkāk šādās grupās: atklāti sātaniskās grupas (radikāļi); dēmonu pielūdzēji; individuāli praktizējošie burvji un raganas; šamanisti; slepenās biedrības ar noslieci uz sātanismu.1

Sektu izcelsme ir visai dažāda. Diemžēl sektām nav pārejošu, destruktīvu parādību raksturs, kā daži domā. Šī problēma neatrisināsies pati no sevis. Par sektu fenomenu jeb jauno reliģisko kustību pieaugošās izplatības vilni Eiropā sāka raizēties īpaši pēdējos piecos gados, kad sektas cīņā par jauniem sekotājiem uzsāka kampaņu bijušajā komunistu ateistu teritorijā. Tā, Ungārijas protestantu bīskaps Karols Toths 1997. gada 25. septembrī, atklājot Budapeštā konferenci “Par reliģijas brīvību un jaunajām reliģiskajām kustībām”, savā runā atzīmēja, ka Eiropas valdības acīmredzot būs spiestas rīkoties radikālāk, lai spētu kontrolēt pieaugošo sektu problēmu daudzās Eiropas valstīs, īpaši bijušajās komunistiskā bloka valstīs. Konferencē tika atzīts, ka kopumā šis fenomens ietekmē visu ungāru valsti. Interesants ir fakts, ka šai pašā konferencē viens no Ungārijas katoļu baznīcas līderiem — bīskaps Laslo Lukašs izteica arī Latvijā samērā populāru ideju, ka tā nav baznīcas kompetence, vajag valsts likumdošanā paredzēt bargākus sodus sektām. Sektu darbības analīze rāda, ka līdz ar antisektu likumdošanas bāzes pieņemšanu to problēma netiek atrisināta.