Referāti, runas

Mūsu valsts vara un sektas

Tiesību maģistrs, LU Juridiskās fakultātes Valsts tiesību zinātņu katedras asistents Ringolds Balodis:

Turpinājums no 1.lpp.

Pēc aizliegšanas sektas vēl vairāk palielina savu konspirāciju. Pat pēc sektu vadības izolācijas paliek problēma ar sektu adeptiem, kuru rīcība nav prognozējama. Daudzas sektas reģistrējas arī kā sabiedriskās organizācijas, arodbiedrības un uzņēmējsabiedrības. Daudzas sektas regulāri maina savus nosaukumus, kas ļoti apgrūtina to identifikāciju. Daudzās sektās valda ezotēriskums, dubultā mācība — viena oficiālā, bet otra tikai iekšējai lietošanai. Sektu lielākais kaitējums ir tai apstāklī, ka sektanta saprāts un emocijas tiek pakļautas nopietnai psiholoģiskai apstrādei, ierobežojot tā analizēšanas spējas. Spilgts piemērs šādai apstrādei ir traģēdija, kas notika 1979. gada 18. novembrī Džonstaunā, kad vairāk nekā 900 “pravieša” Džima Džounsa sekotāju veica masveida pašnāvību, parādot pasaulei spilgtu paraugu par kultistu psiholoģiskās iespaidošanas fenomenu.Visu sektu (arī D.Džounsa sektas) vēsture iesākas ar tās pamatlicēju vai dibinātāju autoritatīvu apgalvojumu. Pēc tam, ņemot par pamatu šo apgalvojumu, vēl tā pamatlicēju dzīves laikā tiek izveidota dogmatiska uzskatu sistēma, kura prasa absolūtu ticību no sekotājiem. Destruktīvie kulti, kā citi sauc sektas, sekotāju vervēšanā izmanto (indoktrinē) arī šāda rakstura fobijas: bailes domāt patstāvīgi, kritiski novērtēt savu kultu; bailes no ārpusgrupas sociuma (“ārējās pasaules”); fobija tikt izmestam no kulta — palikt vienam; bailes no ienaidniekiem; bailes zaudēt savu glābiņu (“pestīšanu”); bailes no iespējamām dabas stihijām. Bieži, it sevišķi no valsts amatpersonu puses, tiek uzdots jautājums: kur izpaužas sektu kaitīgums? Atbildot uz šo, konkretizēsim sektu (destruktīvo kultu) kaitīguma izpausmju raksturīgākās iezīmes. Kaitīgums sevišķi izpaušas četrās pamatsfērās:

personas uzvedības kontrolē;

personas informācijas kontrolē;

personas domāšanas kontrolē;

personas emociju (jūtu) kontrolē.

Otrais jautājums, ko arī parasti uzdot cilvēki, izdzirdot par sektām, ir — kā sektas iegūst savu varenību? Pēc pētījumiem, ko veicis Krievijas Iekšlietu ministrijas Viskrievijas zinātniskās pētniecības institūts, redzams, ka daudzi narkotiku lietotāji, galvenokārt no jauniešu vidus, bieži vien ir saistīti ar sātanistu, “balto brālību” u.c. sektām. Minētā institūta pētījumi atklāj arī dažas interesantas sektu fenomena attīstības stadijas, kas varētu būt pat likumsakarīgā saistībā ar iepriekšminētajām kaitīguma izpausmēm:

sekta mēģina reģistrēties (legalizēties) ar pilnīgi juridiski korektiem un valstij lojāliem reliģiskas organizācijas reģistrācijas dokumentiem;

pēc reģistrācijas sekta vervē savus piekritējus, izplatot ārzemēs izdotu reliģiska rakstura literatūru;

pamazām sekta attīstās un nostiprinās arī materiāli — ievācot biedra naudas, ziedojumus vai no reliģiskās darbības iegūtos līdzekļus iesaistot biznesā;

sekta organizē seminārus, reliģiska rakstura publiskus pasākumus (mītiņus un gājienus);

pēc savas finansiālās bāzes nostiprināšanas sekta slepeni vai atklāti iesaistās valsts politiskajā dzīvē, iejaucoties reģiona vai valsts pārvaldes procesos.2

Vēl par šiem pētījumiem var piebilst, ka tiem var ticēt, jo Krievijai šādi izpētes dati rodas no lielās sektu izplatības. Krievijā pašlaik ir trīs līdz pieci miljoni sektu adeptu. Šai sakarā nāk prātā K.G.Jungs, kas par reliģijas uzskatu brīvu izvēli rakstīja: “Mūsdienu cilvēkam reliģijas nav vairs no dvēseles, no iekšienes izrietošas; tās cilvēkam ir kļuvušas par ārišķīguma atribūtu. Pāri pasaulei atrodošais gars neaptver tos ar savu iekšējo atklāsmi; mūsdienu cilvēks cenšas izvēlēties reliģijas un uzskatus, it kā piemērīdamas svētdienas tērpu...” Cilvēkam vienmēr jābūt kādai ētiska rakstura vērtību skalai, mērķim, jo, kā redzams visās attīstītākajās Rietumu sabiedrībās, ne vienmēr tikai pārticību vēlas cilvēki, tiem vajag vēl arī dzīves jēgu. Nepārtikušā valstī, tādā kā Latvija, cilvēki aizraujas ar sektām tāpēc, ka tas ir ceļš, kā atiet no reālās dzīves un sliktajiem sociālajiem apstākļiem, iegremdējoties vīziju un fantāziju pasaulē. Sektas vai kulti nav ieinteresēti faktu sevišķi rūpīgā analīzē. Sektas vadība pati sniedz skaidrojumu parādībām, neaizmirstot norādīt, ka galvenā tās autoritāte ir Bībele vai/un sektas dibinātājs. Sektas savos sekotājos rada pārliecību par to, ka cilvēku, kurš stājas pretī viņu ticībai, vada sātanisks spēks un aklas iedomas. Vairākums sektantu uzskata sevi par brīviem no reliģiskās ekspluatācijas (kurā tie gandrīz vienmēr apvaino kristietību) un uzskata sevi par domājošiem cilvēkiem. Gandrīz bez izņēmuma visās sektās ir manāma neiecietība pret jebkādu pozīciju vai uzskatu, kas ir pretrunā ar viņu pašu uzskatiem. Nedrīkst aizmirst, ka sekta ir organizācija vai personu grupa, kas noslēgusies savās šaurajās interesēs (tai skaitā arī kulta), kas nesakrīt ar sabiedrības interesēm, pretdarbojas vai ir vienaldzīga pret tām. “Sektas” jēdziens ir jānošķir no “totalitāras sektas” vai “destruktīva kulta” jēdziena, dažbrīd izmantots tiek arī termins “pseidoreliģiskas sektas”. Par sektām var saukt lielāko daļu jauno kustību, kā atzarus no tradicionālajām konfesijām, un šis vārds “a priori” nenozīmē ko sliktu. Savukārt destruktīvās reliģiskās organizācijas (totalitārās sektas, pseidoreliģiskās sektas un destruktīvie kulti) ir autoritāri hierarhistiskas organizācijas ar jebkuru orientāciju, kas ir graujošas attiecībā pret dabisko un harmonisko personības garīgo, psihisko un fizisko stāvokli (iekšējā destruktivitāte) vai pastāvošajām sabiedrības tradīcijām, normām, kultūru, kārtību, sociālajām struktūrām kopumā (ārējā destruktivitāte)un kuras praktizē jauno adeptu piesaistīšanu ar maldināšanas un slēptas psiholoģiskas vardarbības palīdzību. Ja kādas reliģiskas organizācijas reģistrācija tiks aizliegta ar tiesas lēmumu, tad tik un tā tā būs reliģiska organizācija, tikai ar to atšķirību, ka tā sauksies “aizliegta reliģiska organizācija”.

Bieži vien, lai sektas savai darbībai piešķirtu vēlamo publicitāti un ārēju respektablumu, tās rīko publiskus pasākumus un labdarības koncertus. Par šīm akcijām sektanti ievāc labvēlīga rakstura atsauksmes presē un TV, kas turpmāk tiek izmantotas viņu propagandas nolūkos. Šai sakarā kā piemēru var minēt mormoņus, kas šķiet labdarīga un filantropiska rakstura. Mormoņi nēsā simboliskas drēbes, kuras pastāvīgi mormoņiem liek atcerēties par to pienākumiem. Katram mormoņu sekotājam tiek iedvests, ka mormoņu ticība ir patiesā kristīgā reliģija. Mormoņi liek uzsvaru uz to garīdzniecības, simbolikas un rituālu nesatricināmību, kuras aizstāv mormoņu baznīcas vadība. Mormoņu slepenie rituāli to svētnīcās, kas saistīti ar mirušo kristīšanu, mistiski konspiratīvie rokas spiedieni, zīmes un simboli saista viduvējo tipisko mormoni, radot “noslēgtās grupas” efektu. Cits stimuls, kas liek sekot mormoņu ticībai, ir to sociālās labklājības programma. Piemēram, ja ģimenes apgādnieks saslimst, nomirst vai nespēj uzturēt savu ģimeni, mormoņu baznīca uzņemas par šo ģimeni apgādību. Šie un citi spēki nostāda ģimeni mormonisma kā reliģijas pašā centrā, kurā piederība mormonismam tiek saistīta ar ģimenes vienotības un uzticības pamatu. Mormoņu attieksme pret valsti ir nekonfliktējoši atturīga, un salīdzinājumā ar saientologiem tie ir vienkārši paraugpilsoņi.

Kas Rietumos notiek ar sektām, un kā tur tiek galā ar šo fenomenu? Mēģināsim skatīt, kas notiek ES. Spānijā tiek uzskatīts, ka darbošanās ar psihiskiem vai parapsihiskiem fenomeniem un “spiritisko vērtību” izplatīšana var tikt realizēta, nevis reģistrējoties kā reliģiskai organizācijai, bet gan pastarpināti ar 1964. gada likumu par asociācijām (Latvijā likums “Par sabiedriskajām organizācijām un to apvienībām”), jo tās nevar pierādīt skaidru un nepārprotamu reliģisko mērķi. Spānijā par reliģisku organizāciju tiek uzskatīta kustība, kas spēj pierādīt divus pamatjēdzienus: dievu pielūgšanu un reliģisko mērķi. Spānijas 1980. gada likumā par reliģisko brīvību valsts garantē savu pilsoņu tiesības izvēlēties ticību saskaņā ar saviem uzskatiem un tiesības nodarboties ar visām reliģiskām darbībām. Šis likums nosaka arī ierobežojumus: šīm brīvībām nav tiesību ierobežot citu pilsoņu brīvības un tiesības; šīs brīvības nevar apdraudēt sabiedrisko kārtību, veselību un morāli; nav pieļaujama tāda darbība, kas saistīta ar psihiskiem vai parapsihiskiem fenomeniem un ar to saistīto spiritisko vērtību izplatīšanu, kas ir pretrunā ar reliģiskām vērtībām. Spānija dažas no “netradicionālām reliģijām” reģistrē kā reliģiskas kopienas (ko pieļauj Spānijas likumdošana). Spānijā atšķirībā no Latvijas Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta ir izveidota neatkarīga struktūra pie Ministru kabineta, kas saucas Reliģijas lietu ģenerāldirektorāts, kura kompetence pie mums būtu pielīdzināma pārvaldei. Savos lēmumos ģenerāldirektorāts ir neatkarīgs un pats atbild par saviem lēmumiem, atskaitoties vienīgi Spānijas ministru prezidentam vai tā vietniekam. Spānijas Reliģijas lietu ģenerāldirektorāts gandrīz vienmēr atsaka reģistrēt jaunu reliģisku kustību. Sekta, saņemot atteikumu, dodas uz tiesu ar prasību ar tiesas spriedumu reģistrēt to ģenerāldirektorāta reģistrā. Ja tiesa nospriež, tad tas arī tiek izpildīts.

Vācijā Bundestāgs saskaņā ar savas darbības noteikumu 56. paragrāfu ir izveidojis Aptaujas komisiju (AK) jauno reliģisko un pasaules uzskatu (tā saukto sektu un psiholoģisko grupu) problēmu izpētei. Komisijai ir uzdots ievākt un apkopot informāciju par tā saucamajām sektām un psiholoģiskajām grupām. Tai ir jāizpēta šī fenomena rašanās un izplatīšanās sabiedriskie cēloņi, jāizvērtē organizācijas mērķi un praktiskā darbība, kā arī šajā sakarībā esošās problēmas, konstatējot aktuālas acīm redzamas likumsakarības. AK jādod ieteikumi likumdošanas, administratīviem un citiem pasākumiem. AK kompetencē ir pētīt aizvien pieaugošo sektu fenomena rašanās un izplatības nozīmību, kā arī ar tām saistītos draudus un konfliktus, izstrādājot šai jomā lēmumu projektus Bundestāgam. AK sastāv no 11 vācu Bundestāga deputātiem un 11 profesionāļiem. Kristīgo demokrātu apvienība ieceļ piecus locekļus un tikpat daudz profesionāļu, Sociāldemokrātu partijas frakcija ieceļ 4 locekļus un 4 profesionāļus, bet Zaļo savienība '90 kopā ar Federālo demokrātu partiju ieceļ vienu locekli un 1 profesionāli. DSP grupa var piedalīties bez balsstiesībām. Aptaujas komisijai par savu pētījumu rezultātiem ir jāziņo līdz 1998. gada pavasarim, kā arī jāziņo par politikas konsekvencēm. Cīņai ar saientologiem Vācijā pat tika izveidotas starpministriju darba grupas. Ir runa ne tikai par vācu pilsoņu drošību, par mīklainu ekonomisko darījumu novēršanu un pseidoreliģiskās dziedināšanas publisku atmaskošanu. Bādenē—Virtembergā, piemēram, tika izveidota grupa, kas rūpējas par sektu upuriem un to piederīgajiem.

Komisija, nodarbojoties ar VFR esošo tā saucamo sektu un psiholoģisko grupu mērķu, aktivitāšu un prakses analīzi, aptver to izraisītos draudus atsevišķiem indivīdiem, valstij un sabiedrībai kopumā. AK uzdevums ir atklāt sektu atklātos un apslēptos sabiedriski politiskos mērķus. Šie uzdevumi ir jāpilda, lai apzinātu šo veidojumu nacionālās un starptautiskās saiknes, ņemot vērā konstitucionāli garantētās reliģiskās brīvības un tiesības noteikt robežas sektu aktivitātēm. Attiecībā uz sektu izplatību AK izmeklē, kādi ir sektu adeptu piesaistīšanas veidi, metodes un tieši kāda līdzdalības pakāpe ir raksturīga katrai konkrētai kustībai. AK noskaidro, kādi sabiedriskie vai politiskie nosacījumi ir indivīdu sākotnējās iesaistīšanās pamatā. AK konstatē, kādas piesaistīšanas stratēģijas organizācijas izmanto, un izstrādā priekšlikumus, kā varētu kavēt pilsoņu, organizāciju, apvienību, interešu grupu un citu sabiedrisko institūciju neapzinātu iesaistīšanu šāda rakstura organizācijās. Komisijai ir jāizmeklē problēmas, kas saistītas ar piederību un tās izraisītajām sekām. Vācu Bundestāga komisija, nodarbojoties ar to pilsoņu konsultēšanu, kurus skāris sektu fenomens, ir konstatējusi, ka pilsoņi sūdzas galvenokārt par

sektās valdošajām iekšēja rakstura attiecībām;

sektu darbības izraisītajiem draudiem to locekļiem un arī sabiedrībai kopumā;

sektu darbības izraisītiem finansiāla, sociāla rakstura zaudējumiem vai pilsoņu veselībai nodarīto kaitējumu;

sektu ļaunprātīgi izlietotām valsts sniegtām priekšrocībām, kas tiek piešķirtas reliģiskajām (arī zinātniskajām) organizācijām.

Vācijā sektu pētīšana radusies galvenokārt saientologu sektas dēļ. Šlēsvigas — Holšteinas zemes uzdevumā sastādītajā atzinumā par sektām redzams, ka tur saientologiem piedēvē “nacionālsociālistisku tiesību izpratni” un ka to ticības un domu brīvība “faktiski ir kriminalizēta”. Vācu Tīringenes tiesību zinātņu profesors Dr. Ralfs Bernds Abels uzskata, ka, sabiedrībā nostiprinoties saientologu idejām, demokrātiskās, tiesiskās un morālās vērtības tiks apkarotas labākas pasaules vārdā. Ja saientologi patiešām iegūs ievērojamu politisku ietekmi, tas var novest pat pie “pastāvošās konstitucionālās iekārtas atcelšanas”.

1994. gada 6. maijā Vācijas zemes Bādenes — Virtembergas iekšlietu ministra un senatoru pieņemtajā lēmumā tika noteikts: “Saientologu organizācija nostājas pret drošības un soda piemērošanas institūcijām kā vienots iestādījums, kas slēpjas zem reliģiskas organizācijas maskas. Saientologu organizācija pielieto pret saviem biedriem psiholoģiska rakstura teroru, saistītu ar krimināli ekonomiskām darbībām.” Saientoloģija ir kā valsts valstī... Tie grib pārņemt vadību savās rokās, tie vēlas kontroli pār medijiem, kontroli pār bankām. Tie grib, lai visi pakļaujas saientologiem. Pat paši saientologi apgalvo, ka to mērķi ir līdzīgi politiskai kustībai, lai gan oficiālais saientoloģijas uzdevums un studiju mērķis ir “patiesības meklēšana”, postošo iespaidu izdzīšana, vēlme iegūt augstāku “clear” pakāpi, t.i, 15. pakāpi. Sabiedrība, kurā tiktu realizēti saientoloģijas principi, attīstītos par totalitāras iekārtas moderno formu, kurā demokrātiskas un tiesiskas valsts pamatprincipiem nebūtu vietas, uzskata Ziemeļreinas — Vestfālenes Iekšlietu ministrijas pētnieks Dr. Hanss Eierds Jaške. Savukārt Rūdolfs Koberle, kas ir Vācijas federālās zemes Bādenes —Virtembergas Kulta un sporta ministrijas valsts sekretārs, uz jautājumu, vai saientologus var uzskatīt par kriminālu organizāciju, atbildēja, ka tā ir reāls drauds, jo saientologu darbības metodes saistās arī ar krāpšanu, miesas bojājumu nodarīšanu, personu vardarbīgu piespiešanu. Vogns Jongs, bijušais organizācijas preses šefs, pēc savas izstāšanās par organizācijas patiesajiem nodomiem teica: “Mūsu prioritāte nekad nebija dvēseļu glābšana vai palīdzība. Mēs gribējām valdības nostādīt savā pusē, gribējām gūt kontroli pār medijiem un bankām. Mēs to darījām, jo vēlējāmies visu pakļaut saientoloģijai. Mūsu mērķi pilnībā atbilda politiskās kustības mērķiem. Habardam bija izstrādāts speciāls plāns, kura īstenošanai viņa cilvēkiem vajadzēja mērķtiecīgi iefiltrēties valdībās un administratīvajos pārvaldes aparātos, neatklājot savus īstenos iemeslus. Viņi strādāja tiešā saientologu pakļautībā. Cits variants ir tad, ja tos cilvēkus, kas atrodas augstos administratīvos posteņos, pārliecina un pārvilina saientologu pusē.”

Cits atkritējs, Viktors Leitons, izsakās vēl precīzāk: “Saientologiem pašiem ir savi iekšējie likumi un tiesas, sava iekšējā valdība, iekšējā policija un savas koncentrācijas nometnes. Viņu ētikas virsnieki ir savas paramilitārās organizācijas iebaidīti, to vada OSA, speciālo lietu birojs. Tā ir kā valsts valstī, kura funkcionē pēc saviem principiem, likumiem, tiesībām, pienākumiem un aizsardzību un kura maskējas kā baznīca.” Ar tā saukto “Gung—Ho” sistēmu tiek radīts iespaids sabiedrībā. Tās ietvaros neatpazītiem saientologiem ir jāieņem galvenie amati partijās, pilsoņtiesību grupās, biedrībās utt. Šīs aktivitātes tendētas arī uz to, lai iegūtu valsts politisko un ekonomisko varu.3

Kādreiz vadošais, pēc tam no saientologu organizācijas izstājies Toms Folcs savā jaunākajā grāmatā runā par to, ka Habards ir centies iespaidot municipalitātes, lai pie vēlēšanām pielaistu tikai saientologiem lojālās partijas.4

Ja saientologiem būtu tāds iespaids, kā viņiem gribētos, teica Folcs, tad visa izpildvara, likumdevēja vara un tiesu vara būtu apvienota centralizēti un Habarda direktīvām būtu likuma statuss. Starp citu, interesants ir fakts, ka Vācu kristīgo demokrātu partija, lai izskaustu iepriekšminētās parādības, vismaz savā partijā, pat tika pieņēmusi paziņojumu, ar kuru tā izslēdz saientologu piekritējus no savas partijas.

Turpat Vācijai blakus esošajā Francijā ar 1996. gada 9. maija Francijas prezidenta dekrētu Nr. 96—387 tika dibināts Starpministriju sektu pētīšanas birojs, kas atrodas paša Francijas valdības galvas premjerministra pakļautībā. Sekretariāta pienākumus birojā veic Francijas iekšlietu ministrijas darbinieki. Birojs ir tiesīgs izveidot darba grupas un uzlikt saviem locekļiem par pienākumu veikt noteiktas darbības. Šā biroja pienākumos ietilpst: analizēt sektu fenomenu; regulāri informēt premjerministru par darba rezultātiem un piedāvāt valdībai sektantisma apkarošanas pasākumu plānu projektus. Starpministriju sektu pētīšanas birojs sastāv no premjerministra; tieslietu ministra; izglītības ministra; aizsardzības ministra; ārlietu ministra; sociālo lietu ministra; iekšlietu ministra; pilsētu un urbānisma lietu ministra; aizjūras teritoriju un departamentu ministra; jaunatnes un sporta ministra; budžeta ministra; humanitārās darbības ministra; pētniecības lietu ministra; psihiatra; Bērnu aizsardzības centra direktora; deputātiem un senatoriem; izglītības ģenerālinspektora un valsts padomes locekļa. Tie starpministriju sektu pētīšanas biroja locekļi, kas nav ministri, tiek iecelti pēc tieslietu un iekšlietu ministra piedāvājuma. Patstāvīgu biroja vadību veic ģenerālreferents, ko prejerministrs ieceļ uz trim gadiem. 1997. gada novembrī Francijā, tiekoties ar Tieslietu ministrijas Eiropas lietu nodaļas speciālistiem, biroja darbinieki atzīmēja arī grūtības, ar kādām saduras savā darbā: pirmkārt, tās ir Francijā spēkā esošās cilvēktiesību normas, no vienas puses (deklarācijas, konvencijas un Francijas konstitūcija), un sektu patvaļa, no otras; otrkārt, pats jēdziens “sekta” vēl nav definēts nedz likumā, nedz arī tiesu praksē. Piedevām daudzas jaunās reliģiskās kustības vispār nereģistrējas.5

Krievijā, kur ir no Latvijas atšķirīga parlamentārā uzbūve, kas raksturīga superlielvalstīm, — divpalātu parlaments, ar īpašu administratīvu varu apveltīts tautas vēlētā prezidenta institūts — ir pat vairāki iestādījumi, kas nodarbojas ar sektu jautājumiem: Prezidenta administrācijas Reliģijas lietu padome, kas pakļauta tikai valsts prezidentam; Augšējās palātas starpfrakciju reliģijas ekspertu padome; Apakšpalātas sektu komisija. Bez iepriekšminētajiem Maskavā darbojas arī Maskavas mērijas attiecīgā komisija, kuras kompetencē ir izskatīt sektu kaitīgumu un sniegt atzinumus par attiecīgām norisēm.

Ārvalstu prakses aplūkošanas noslēgumā gribētos, kā paraugu.6 Šai jomā minēt mūsu tiesību sistēmai tuvo Vāciju. Pašlaik Vācijā pieaug tendence terminu “reliģiskā brīvība” pārformulēt, jo tas vairs nav tikai atsevišķa indivīda brīvības joma, bet arī tiesības, ko sniedz juridiskas personas reģistrēšana. Vācijas Federatīvajā Republikā reliģiskās organizācijas iegūst juridiskas personas statusu kā sabiedrisko organizāciju apakšgrupa (Latvijā līdzīgi ir ar politiskām organizācijām, kas ir sabiedrisko organizāciju un to apvienību īpaša grupa). Vācija nepiešķir īpašu reliģiskas organizācijas statusu, kā tas ir Latvijā. Sabiedriskas organizācijas, kuras uzskata sevi par reliģiskām, definē sevi kā reliģiskas statūtos vai nosaukumā, piemēram, iekļaujot organizācijas nosaukumā vārdu “baznīca”. Jauno reliģisko kustību un sektu tiesības, tāpat kā citu sabiedrisko organizāciju tiesības, ir noteiktas normatīvajos aktos par sabiedriskajām organizācijām.

Starp citu, šai sakarā ievērības cienīga ir VFR kultūras ministru 1954.g. 12.marta konferencē izdotā direktīva — ieteikums, saskaņā ar kuru organizācija var pretendēt uz reliģiskas organizācijas statusu, ja tās biedru skaits ir vismaz viena tūkstošā daļa no attiecīgās federālās zemes iedzīvotāju kopskaita. Skaits ir jāveido organizācijas pilntiesīgajiem dalībniekiem, atbalstītājiem un draugiem. Minimālais organizācijas pastāvēšanas laiks no reģistrēšanas brīža līdz reliģiskas organizācijas statusa iegūšanai ir 30 gadu. Šis laika periods noteikts sakarā ar apstākli, ka pēc reliģiskas organizācijas statusa iegūšanas organizācija var pretendēt uz valsts sniegtām dotācijām. Iegūstot reliģiskas organizācijas statusu, organizācijai nerodas papildu pienākumi attiecībā pret valsti, gluži pretēji — valsts atsakās no iejaukšanās tās darbībā, piešķirot tai atsevišķas tiesības (Vācijā reliģiskajām organizācijām ir priviliģētāks statuss nekā parastām sabiedriskām organizācijām), kas minētas Vācijas Civillikumā. Privilēģijas ir saistītas ar nodokļu atvieglojumiem (Veimāras Valsts konstitūcijas 137,6. pants), tās var veidot arī citas publisko tiesību jomā darbojošās organizācijas (Veimāras Valsts konstitūcijas 137,5. panta 3.daļa), kā arī noteikt savu darbinieku disciplināro atbildību un tiesības. Turklāt tām ir tiesības oficiāli apliecināt ziedojumu saņemšanu (Ienākumu nodokļa iekasēšanas noteikumu 48 un 50 paragrāfs) un tiesības piedalīties palīdzības pasākumos jauniešiem (Likuma par palīdzību bērniem un jauniešiem 75.paragrāfa 3.daļa, Sociālā likumdošana VIII).

Vācijas likumdošana, protams, ir sasaistīta ar ES tiesībām, kuru pamats cilvēktiesību jomā ir “Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija”, kuras devītais pants nosaka:

“1. Ikvienam cilvēkam ir tiesības uz domu, apziņas un reliģijas brīvību: šīs tiesības ietver arī brīvību mainīt savu reliģisko pārliecību vai ticību un nodoties savai reliģijai vai ticībai kā vienatnē, tā kopā ar citiem, piekopjot kultu, izpildot reliģiskas vai rituālas ceremonijas un sludinot mācību.

2. Brīvība nodoties savai reliģijai vai ticībai var tikt ierobežota tikai likumā paredzētajā kārtībā tai apmērā, kas ir nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā, lai nodrošinātu sabiedrisko drošību, saglabātu sabiedrisko kārtību, aizsargātu veselību vai morāli vai aizsargātu citu cilvēku tiesības un brīvības.”

Konvencija aizsargā arī indivīda tiesības uz domu un apziņas brīvību, uz reliģisko pārliecību vai pasaules uzskatu. Savu domu, pasaules uzskata un reliģijas paušana uz āru ietver sevī arī tiesības dzīvot saskaņā ar saviem uzskatiem un starp citu paustiem uzskatiem. Šī savu uzskatu paušana uz āru var notikt gan atsevišķi kā vieniniekam, gan kolektīvi kopā ar citiem tā paša uzskata piekritējiem. Abos gadījumos savu uzskatu paušana uz āru var notikt kā privātā, tā publiskā veidā. Taču minētās 9. panta garantētās cilvēktiesības tomēr nav absolūti saprotamas, jo valsts savā kārtībā un noteiktā apjomā ir tiesīga ierobežot.7 Lai valsts noteiktie indivīda tiesību ierobežojumi būtu attaisnoti, tiem jāatbilst trim priekšnoteikumiem. Pirmkārt, tiem jābūt noteiktiem ar likumu (ierobežojumam jābūt pamatotam ar tādu normu, kurai nacionālajās tiesībās ir likuma statuss). Šai normai jābūt cilvēkiem pieejamai un pārredzamai. Latvijā šāds ierobežojošs likums ir 1995. gada Reliģisko organizāciju likums, konstitucionālā likuma “Par cilvēka un pilsoņa tiesībām un pienākumiem” 35. pants. Ierobežojumiem jācenšas sasniegt vismaz vienu no izsmeļoši uzskaitītajiem pieciem mērķiem: publiskās drošības, publiskās kārtības, veselības, morāles vai citu tiesību un brīvību nodrošināšanu. Ļoti pozitīvi var vērtēt 1997. gada 18. jūlijā Saeimas Prezidijam iesniegto Latvijas Republikas Satversmes otrās daļas projektu par cilvēktiesībām. Projekta 99. pants nosaka, ka “valsts atzīst domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību, kā arī reliģisko rituālu brīvību. Baznīca ir šķirta no valsts”, kontekstā ar 115. pantu, kas var ierobežot visu iepriekšminēto: “115. Personas tiesības, kas noteiktas Satversmes ..deviņdesmit devītajā.. pantā, var tikt ierobežotas likumā paredzētos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību.”

Pagājušā gada nogalē Latvijas presē un krievvalodīgajās skolās izskanēja aicinājums interesentiem ierasties uz semināru ar nosaukumu “Aizstāvēsim bērnus no sektām!”. Šajā seminārā, kas notika 1997. gada 8. novembrī, tika apspriestas ticības mācības problēmas krievu skolās. Tur piedalījās pareizticīgo garīdznieks Boriss, kurš atzina ka 80—90% no sektu dalībniekiem Latvijā ir krievvalodīgie iedzīvotāji. Es iesāku ar šo aspektu pat ne tāpēc, ka sabiedriskās organizācijas ar mērķi cīnīties pret sektu ekspansiju vai rehabilitēt bijušos sektu adeptus būtu liels solis cīņā pret šo XX gs. beigu fenomenu vai ka visa vaina būtu krievvalodīgajos iedzīvotājos — tā tas nav. Latvijas Tieslietu ministrijā 1996. gadā tika reģistrētas 10 jaunās reliģiskās kustības, kurām saskaņā ar 1995. gada 7. septembra Reliģisko organizāciju likuma 8. panta 4. daļu desmit gadu laikā jāpārreģistrējas Tieslietu ministrijā ik gadu. 1997. gadā, neraugoties uz 34 atteikumiem reģistrēt reliģiskas organizācijas, jauno reliģiju draudzes kopumā jau ir 32. Šīgada janvārī jau ir atteikts reģistrēt divas draudzes, bet trīs reģistrētas. No šīm trim divas tiek reģistrētas ar otro mēģinājumu, respektīvi — tām jau reizi ir atteikts, taču draudzes nevis iet uz tiesu, bet mēģina “pa labam” reģistrēties.

Nobeigumā gribētu piezīmēt, ka TM struktūras — Sabiedrisko un reliģisko lietu departamenta — kompetence nav policejiska rakstura institūcija, kuras mērķis būtu veikt negāciju profilaksi, bet gan valsts pārvaldes iestādījums ar tiesībsubjektivitātes valsts publisko attiecību jomā (juridisko personu) radīšanas pienākumu. Neapšaubāmi, TM ir ņēmusi vērā 1996. gada 9. oktobrī Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas izteikto kritiku un ieteikumu regulāri apmeklēt netradicionālo reliģisko organizāciju sanāksmes, lai gūtu konkrētu priekšstatu par to darbības atbilstību likumdošanai — tas bija un tiek darīts! Taču, kā uzskata daudzu sektu pētnieki — un man šķiet nav iemeslu apšaubīt šo viedokli —, sektas ir tādi veidojumi, kas, faktiski pat kļūstot par juridiskām personām, neatklāj savu patieso iekšējo hierarhiju un struktūru.8

Par situāciju Latvijā kopumā ar jaunajām netradicionālajām kustībām es domāju līdzīgi, kā žurnāls “Newsweek” rakstīja par 1996. gada traģēdiju Skotijas mazpilsētiņā, kas pēkšņi no pasaules nomales nokļuva pasaules uzmanības centrā: “..iedzīvotājiem bija visi iemesli domāt, ka TAS NOTIKT TE NEVAR.”9

1Pazīstamākās sātanistu apvienības ārzemēs ir “Sātana baznīca”, “Starptautiskā ķeltu ceremonijas luciferistu asociācija”, “Zaļais ordenis”, “Melnais eņģelis”, “Dienvidu krusts”, “Trapezonda tūkstoš pirmā baznīca” (Sanfrancisko), “Pēdējās tiesas baznīca”(Losandželosa), “Asmodeusa biedrība”(Vašingtona), “Starptautiskā burvestības un raganu asociācija”(Ņujorka), “Starptautiskais maģijas centrs”(Francija), “Druīdu savienība”, “Austrumu tamplieri”, “Sudraba zvaigzne”, “Zelta rītausma”, “Zilais lotoss”(Krievija).

21977.g. ASV varas iestādes veica kratīšanu galvenajā saientologu slepenā dienesta konspiratīvajā dzīvoklī Losandželosā un atklāja daudz interesantu lietu. Toreizējais ASV prokurora vietas izpildītājs Reimonds Barouns savā apsūdzības memorandā (t.sk. pret Habarda bijušo sievu Mariju Sjū) min, ka saientologu pārkāpumi sevī ietver iefiltrēšanos privātpersonu, nacionālās un pasaules organizācijās, advokātu birojos, avīzēs. Saientologu organizācijas ekonomiskais mērķis ir skaidri samanāms kādā organizācijas direktīvā, kur skaidri tiek paziņots: “Ar saientoloģijas palīdzību jāpārņem ekonomika visā pasaulē, katrā firmā pilnīgi jāievieš Habarda pārvaldes tehnika, un nav svarīgi, vai runa ir par saientologiem vai ne.”

31995. gada 22. martā Vācijas Federālā Darba konfliktu tiesa savā komentārā par tiesas spriedumu ir atzinusi, ka saientologu organizācija tikai izliekas par baznīcu, lai sekotu savām ekonomiskajām interesēm. Jau 1992.gada 17. augustā Bādenes — Virtembergas Ekonomikas ministrija izdeva pavēli savā pārziņā un pakļautībā esošajām iestādēm, ka saientologi nav jāuztver kā baznīca, ne arī kā sabiedriska organizācija ar idealizētiem mērķiem, bet gan kā organizācija ar savtīgi ekonomiskiem mērķiem, kuras darbību, no ekonomiskā aspekta raugoties, varētu nodēvēt pat par rūpniecisku. 1994. gada 11. oktobrī Vācijas Finansu ministrija tika ierosinājusi lietu par nodokļu nemaksāšanu. Aizdomas pastāv, ka saientologi 10% komisijas naudas par savu grāmatu, videofilmu realizēšanu un kursu rīkošanas nav nomaksājuši Vācijas likumdošanas noteiktajā kārtībā. Vācijas Finansu ministrija uzskata, ka saientologu organizācijas gada ienākumi Vācijā sasniedz 150 000 000 marku. Pēc saientologu atkritēju apgalvojuma pastāv tā saucamā “kara kase”, kurā “patroni” (aptuveni 1000 personas) ir iemaksājušas līdz 400 000 ASV dolāru, lai efektīvāk varētu cīnīties ar savas organizācijas oponentiem. Zem nosaukuma WISE (Saientologu uzņēmumu pasaules institūts) slēpjas globāls, no ārpuses grūti saredzams saientologu vadīto uzņēmumu tīkls, ar kura palīdzību tiek ietekmēta ne tikai ekonomika, bet arī politika. Ideoloģija, nevis teoloģiskas dogmas bieži vien ir šāda veida kultu pamatā, un tā ir sektu darbības sastāvdaļas realitāte.

4Tādā Eiropas lielvalstī kā Vācija iefiltrēšanās procesam labi noder mazās partijas ar to ziedojumiem. Taču viņi sūta arī spiegus uz lielajām partijām, kur tiem ir jāiespaido pieņemamie lēmumi. Pats Habards 1980. gadā kādā brīfingā esot teicis : “Es pasaulē atgriezīšos nevis kā reliģiskais, bet kā politiskais vadītājs.”

5Lai saprastu, cik nopietna šī problēma ir arī Latvijai, ir jāņem vērā analoģija ar krišnaītiem. Starptautiskā Krišnas apziņas biedrības Rīgas draudze ir reģistrēta 1991. gada 11. aprīlī ar reģistra Nr.438. Formāli Starptautiskā Krišnas apziņas biedrība Latvijā darbojas kā viena draudze, kuru nodibinājuši 10 cilvēki, bet praktiski tā ir vairākus tūkstošus biedru liela organizācija, kurai ir nereģistrēts klosteris, nereģistrēts garīgais seminārs un nereģistrētas patstāvīgas draudzes vairākās Latvijas pilsētās. Krišnaītu attieksme ir parasta parādība, jo katras organizācijas pašas kompetencē ir reģistrēties vai ne. Šāda veida starptautiskās jeb internacionālās reliģiskās organizācijas parasti īpaši neuztraucas par savu juridisko statusu Latvijā, izņemot gadījumus, kad tas neskar to publisko darbību vai arī finansu jomu.

6Protams, pēdējā laika skaļās prāvas ar Jehovas liecinieku organizāciju “Sargtornis” vai demonstrācijas par un pret saientologiem par to neliecina.

7Iespēju ierobežot šīs tiesības nosaka 9. panta 2. daļa. Ja valsts noteiktie ierobežojumi atbilst 9. panta 2. daļas priekšnoteikumiem, tad šie ierobežojumi ir attaisnoti un šī panta 1.daļā garantētās cilvēktiesības nav pārkāptas. Tātad panta 2.daļa nosaka pieļaujamo cilvēktiesību “ierobežojumu robežas”.

8Protams, tas ir pretlikumīgi, jo Latvijas konstitucionālais likums “Cilvēka un pilsoņa tiesības un pienākumi” (no 10.12.91.) 31. pantā nosaka: “..Aizliegts veidot slepenas organizācijas.”

9". . . town was a haven from the chaos of the modern world — a closeknit country village where “crime” meant stealing somebody's garden ornaments and residents had every reason to believe that It Can't Happen Here.”

Referāts ““Sektu fenomena” attiecības ar valsts varu” nolasīts konferencē “Netradicionālās reliģiskās kustības un to sociāli nelabvēlīgā ietekme: garīgais, sociālais un tiesiskais aspekts” Rīgā 1998.gada 30.janvārī