VĒSTULES “LATVIJAS VĒSTNESIM”

Un vēlreiz: par Latvijas valsts ģerboni

“Latvijas Vēstneša” š.g. 15. numurā publicēta poligrāfiķa Aloiza Lukšas vēstule līdz ar klātpieliktu aicinājumu Latvijas Republikas 6. Saeimas deputātiem.

Valsts heraldikas komisijai jau vairākus gadus nācies sadurties ar A.Lukšas vēršanos pret komisijas darbu un tās locekļiem. Kā liecina vēstules saturs, komisijas ilggadējā oponenta uzbrukumu galvenās tēmas palikušas iepriekšējās:

1. Heraldikas komisija, 1990. gadā radot jauna Latvijas valsts ģerboņa zīmējumu, sakropļojusi “autentisko ģerboni”, ko apstiprinājusi Satversmes sapulce 1921. gada 15. jūnijā. 2. Šādas heraldikas komisijas locekļu rīcības motīvs bijis vēlēšanās iedzīvoties.

A.Lukšas nostādnes ir maldinošas pēc satura un kļūdainas pēc būtības. 1921. gada 15. jūnija Satversmes sapulces sēdē tika apstiprināts ģerboņa apraksts, nevis kāds noteikts zīmējums. Sapulces locekļu rokās attēla nebija, viņi to varēja būt redzējuši vienīgi pirms sēdes. Kā rāda stenogramma, M.Skujenieks tika izklāstījis ģerboņa saturu, bet uz starpsaucieniem — parādīt zīmējumu — atbildējis, ka tas jau ir redzēts. Satversmes sapulces locekļiem bija jābalso par ģerboņa aprakstu, toties par tā vizuālo izskatu viņi varēja gūt visai aptuvenu priekšstatu. ķerboņa galīgais izveids tobrīd nav bijis gatavs, jo “Valdības Vēstnesis” 135. numurā iespiedis tikai tā aprakstu, bet ģerboņa attēls pirmoreiz parādījies vairākus mēnešus vēlāk — 1921. gada augustā. A.Lukša tādējādi maldīgi raksta: “.. Satversmes sapulcē 1921. gada 15. jūnijā apstiprinātos ... lielā, vidējā un mazā Latvijas valsts ģerboņa attēlus.” Turklāt t.s. vidējais ģerbonis jūnijā sēdē netika pat pieminēts.

Valsts ģerboņa apstiprināts zīmējums Latvijas Valsts vēstures arhīvā nav atrodams. Divi galvenie attēli, ko laikā starp 1921. un 1940. gadu izmantoja kā paraugu citiem valsts ģerboņa atveidojumiem, bija Valstspapīru spiestuvē izgatavota litografēta lielformāta lapa, ko ierāmētu ievietoja sabiedriskās telpās (skolās, tiesās, valsts pārvaldes iestādēs, pagastu valdēs utt.), un tajā pašā spiestuvē izdota neliela pastkarte. Atšķirības starp zīmējumiem, kuru autors bija profesors R.Zariņš vai kas tapa viņa uzraudzībā, ir nebūtiskas un nespeciālistam pamanāmas vispirms pēc grifa ķetnas sakļautiem pirkstiem litografētajā izpildījumā. Attēlojumi uz dažādām veidlapām, dokumentiem, naudas zīmēm, oficiālu telpu dekora elementos pieslējās vienam vai otram no šiem paraugiem jeb arī katrs mākslinieks deva savu metu, tā radot daudz atšķirīgu variantu. Arī profesors R.Zariņš, katru reizi no jauna zīmējot ģerboni, tika ienesis tajā variācijas. Tomēr laikā no 1921. līdz 1940. gadam nekādas pretenzijas pret ģerboņa attēlojumiem neradās, visas tā variācijas mierīgi sadzīvoja līdzās.

Šīs pretrunas arī nevarēja rasties, jo toreiz tika ievērota vienkāršā heraldikas pamatnostādne — ģerboņa būtība ir ielikta tā pareizā heraldiskajā aprakstā (t.s. blazonējumā), nevis kādā konkrētā zīmējumā, kas var būt mainīgs laikā. Nepastāv “autentiskais ģerbonis” kāda noteikta attēlojuma nozīmē, autentisks var būt tikai blazonējums. A.Lukšas jautājuma uzstādījums ir mākslīgi radīts un kļūdains jau savā būtībā. Autoritatīvā heraldikas rokasgrāmta “Wappenfibel” nodaļā “Kļūdas un maldu mācības” pat īpaši izdala šo gadījumu: “... kļūdainais uzskats: katrs ģerbonis ir pareizs tikai vienā noteiktā zīmējuma attēlojumā un ar to tiek nostiprināts uz laiku laikiem. Atspēkojums: “... Pareizs ir katrs ģerbonis, kas atbilst ģerboņa apraksta prasībām, kas vienīgās to nosaka. Paradums valsts un komunālajā heraldikā ģerboņus ar administratīvu paraugu palīdzību sastindzināt kādā noteiktā formā var gan atbilst valdošajām praktiskajām nepieciešamībām (piem., iestāžu izkārtņu vienveidība utt.), taču neatbilst nekādiem heraldikas pamatlikumiem”. ( Wappenfibel. Handbuch der Heraldik. Herausgegeben vom Herold, Veren fūr Heraldik, Genealogie und vewandte Wissenschaften. Neustadt a.d. Aisch, 18. Auflage, 1991, S.227).

A.Lukšas veiktā sīkā zīmējumu analīze un atšķirīgo detaļu uzskaitīšana ir lieka, jo no heraldikas viedokļa vienādi pareizi ir visi ģerboņu attēlojumi, kas neizlaiž kādu no ģerboņa aprakstā uzskaitītajiem elementiem. Heraldikas speciālisti, pie kuriem Valsts heraldikas komisija griezās 1995. gadā (Krievijas valsts heroldmeistars G.Vilinbahovs, Šlēsvigas–Holšteinas zemes arhīva direktors Dr. M.Reismanis), savās atbildes vēstulēs izteica vāji slēptu izbrīnu, ka šī pseidoheraldiskā problēma vispār varējusi rasties.

Kad 1990. gadā izvirzījās jautājums par Latvijas valsts ģerboņa atjaunošanu, Heraldikas komisija par paraugu ņēma Valstspapīru spiestuvē izgatavoto lielformāta lapu, turklāt vēsturisku eksemplāru, kas līdz 1940. gada notikumiem bija atradies Valsts prezidenta kancelejā Rīgas pilī un pēc tam nonācis Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā. Grafiķis J.Ivanovs uz tās pamata izveidoja valsts ģerboņa zīmējumu komplektu. Tādējādi A.Lukšas uzbrukumi likteņa ironijas dēļ iznāk veltīti ne J.Ivanova zīmējumam, bet tieši šim vēsturiskajam attēlam, kas Rīgas pilī Latvijas valsts prezidentu acīs bija iemiesojis Latvijas valstiskuma simbolu. Atzīmējams, ka savos daudzajos rakstos un iesniegumos Lukša nekad nerunā par lielo litogrāfiju, bet par vienīgo “autentisko ģerboni” pasludina Valstspapīru spiestuves otru grafisko izdevumu pastkarti.

1990. gadā bija ne tikai jārada ģerboņa zīmējums, kas ietilpa Latvijas valstiskuma atjaunošanas ķēdē, jo vairāk bija vajadzīgs paraugs praktiskajai lietošanai. Nepieciešams gan krāsains attēls, gan lineārs zīmējums, gan arī variants ar nosacīto krāsu attēlojumu ar svītrām un punktiem. Vajadzīgi arī dažāda lieluma paraugi, tai skaitā neliela izmēra ģerboņa attēlojumiem, kas prasa atteikties no sīkākām detaļām un samazināt krāsas atveidojošo svītru skaitu, piemēram, zīmogos. Zīmējumu paraugi bija iecerēti kā palīgs ikdienas darbā, it īpaši provincē un neprofesionālā vidē, lai izslēgtu diletantiskus un pilnīgi subjektīvus ģerboņa attēlojumus. Taču šādu paraugu pastāvēšana, vadoties pēc augšminētās heraldikas nostādnes, neizslēdz citu ģerboņa attēlojumu pastāvēšanas tiesības, ja tie profesionāli interpretē ģerboņa heraldisko aprakstu.

Acīmredzot, lai radītu psiholoģiski ticamāku bāzi saviem uzbrukumiem Valsts heraldikas komisijai, A.Lukša izveidojis arī savu hipotēzi par komisijas locekļu materiālo ieinteresētību “ģerboņu kropļošanā”. A.Lukšas paziņojumu stilu un līmeni raksturo viņa iesniegums Saeimas Juridiskajai komisijai, kurā var atrast tādus apzīmējumus kā “šauras blēžu grupas savtīgas intereses”, “alkatība guva virsroku” u.tml.

Ne LR Augstākās padomes heraldikas komisijas locekļi, ne LR Augstākās padomes heraldikas terminoloģijas komisijas locekļi, ne arī patlaban pastāvošās Valsts heraldikas komisijas locekļi nav saņēmuši un nesaņem nekādu atlīdzību, viss darbs ir noticis sabiedriskā kārtā. Honorāru attiecīgajiem grafiķiem savā laikā maksāja Augstākā padome, tagad par honorāru vienojas attiecīgās pašvaldības ar māksliniekiem. Komisijas locekļiem nav samaksāts ne par konsultācijām, ne par ekspertīzēm, ne par piedalīšanos sēdēs.

Atliek izteikt nožēlu, ka A.Lukšam izdevies maldināt virkni sabiedrībā cienījamu cilvēku un panākt viņu pievienošanos iesniegumam, kura tēzes uzrāda tendenciozu priekšstatu par Latvijas ģerboņa attēlojumu vēsturi un apliecina heraldikas pamatprincipu nepazīšanu.

Latvijas

Valsts heraldikas komisija:

Komisijas priekšsēdētāja — Ramona Umblija, kultūras ministre, mākslas zinātniece; Komisijas priekšsēdētājas vietnieki — Armands Vijups, Latvijas Universitātes arheoloģijas un vēstures palīgdisciplīnu katedras vadītājs; Laimonis Šēnbergs, mākslinieks grafiķis;

Komisijas locekļi — Kristīne Ducmane, Latvijas Vēstures muzeja Numismātikas nodaļas vadītāja, Dr. hist.; Māra Eihe, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja Numismātikas un dārgmetālu nodaļas vadītāja, vēsturniece; Imants Lancmanis, Rundāles pils muzeja direktors, mākslas zinātnieks, Dr.h.c.; Raimonds Pauls, Valsts prezidenta padomnieks kultūras un mākslas jautājumos; Zigurds Zuze, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors; Valdis Villerušs, Latvijas Mākslas akadēmijas profesors; Gvido Straube, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures katedras docents, Dr.hist.