Viss par mūsu lībiešiem

Par zinātnes pirmo devumu valsts ilgtermiņa mērķprogrammai "Lībieši Latvijā"

Saulvedis Cimermanis, LZA akadēmiķis, — "Latvijas Vēstnesim"

Nobeigums. Sākums — "LV" Nr. 21, 07.02.2001.

Krievijas Zinātņu akadēmijas arhīvā Saktpēterburgā saglabāti Miķeļtorņa lībieša Jāņa Prinča, vecākā, viņa dēla Jāņa Prinča, jaunākā, un dēla Pētera Prinča, kā arī Lielirbes lībieša Klāva Damberga, Vaides lībiešu Andreja Launica un Nika Polmaņa uzrakstītie un akadēmiķim A.J.Šēgrēnam 1847.–1853. gadā sūtītie materiāli.

No tiem kā nozīmīgākie minami: 1) "Mūsu gadskārtīgi svētki un viņu svinēšana tas iesākums no pirmās adventes" latviešu un lībiešu valodā (A.Launics), 2) Lībiešu kāzas un pēckāzu norises latviešu un lībiešu valodā (A.Launics), 3) "No veciem mānekļiem, kas vēl tagad dažā vietā top cienīti", "Kad pie Dieva galda iet", "Cita skunste", "Kā meitu var aizstapēt, ka nevar izprecēties", "Ka mušas nav niknas" (A.Launica latviešu un lībiešu valodā pierakstītie ticējumi un izdarības pret dažādām nelaimēm), 4) 106 lībiešu "Mācības un sakami vārdi" latviešu un lībiešu valodā (J.Princis, jaunākais), 5) 35 lībiešu māņi — ticējumi latviešu un lībiešu valodā (J.Princis, jaunākais), 6) lībiešu mīklas un to atminējumi latviešu un lībiešu valodā (J.Princis, jaunākais), 7) lībiešu apdzīvoto vietu uzskaitījums latviešu valodā un teika par kalnu gariem latviešu valodā (K.Dambergs), 8) lībiešu ticējumi vācu valodā, dažu burtu rakstība lībiešu valodā (N.Polmanis), 9) koku, zivju un zvēru nosaukumi lībiešu un vācu valodā (nezināms autors), 9) "Stāsti un notikumi" latviešu un lībiešu valodā (J.Princis, vecākais), 10) "Senās pasakas, kuras kopš senatnes stāstītas" lībiešu valodā (J.Princis, vecākais), 11) "Teikas un pasakas" lībiešu valodā (P.Princis).

Šiem aprakstiem ir liela kultūrvēsturiska nozīme, jo tie ir apstākļus zinošu pašu etnosa pārstāvju pieraksti, kas atspoguļo 1) viņu attieksmi pret apkārtējo vidi, savu darbu, sētu u.tml., 2) viņu pasaules, sava etnosa dzīves un darbības uztveri gan ikdienišķi reālistiskajā, gan mitoloģiskajā skatījumā, 3) lībiešu vēlmes, centienus, ētiskos un estētiskos ideālus, 4) savas un latviešu valodas zināšanu līmeni, abu valodu savstarpējās ietekmēšanās pakāpi un citu somismu, visvairāk igaunismu, kā arī ģermānismu īpatsvaru lībiešu un viņu runātajā latviešu valodā, 5) dažāda sabiedriskā stāvokļa un dažādu izglītības līmeņu cilvēku valodas un pareizrakstības zināšanas, 6) ikdienas, svētku un svinamo dienu, kā arī sadzīves ieražu norises, 7) atsevišķu materiālās kultūras objektu pamatformas un to variantus. Iesūtījumi ir vērtīgs un daudzpusīgs pirmavots salīdzinošiem kultūrvēstures un mitoloģijas pētījumiem, kuru nolūks noteikt lībiešu un viņu kultūras vietu Ziemeļaustrumeiropas tautu saimē.

Rakstā vērtēti arī Krievu ģeogrāfijas biedrības zinātniskajā arhīvā Sanktpēterburgā esošie Pēterburgas mākslinieka Augusta Pecolda 34 krāsu akvareļi, kas tapa 1846. gada vasarā, kad mākslinieks kopā ar akadēmiķi A.J.Šēgrēnu apmeklēja Svētciema un Ziemeļkurzemes lībiešus, kā arī Jaunsaules krieviņus (votus). Aprakstīta zīmējumu tematika, precizitāte, arī trūkumi un nianses, kurām pievēršama pētnieku īpaša uzmanība.

Neaizstājams pirmavots Kurzemes lībiešu etniskās vēstures un kultūras vēstures jautājumu skaidrošanai ir Irbes–Ģipkas draudzes baznīcas grāmatas Latvijas valsts vēstures arhīvā, kuru ieraksti stāsta par lībiešu ciemu apbūves veidošanos, ciemu, atsevišķu sētu un pat ģimeņu etnisko sastāvu, dzīvesveidu, ģimeņu lielumu, uzbūvi, nodarbēm un to pārmantošanu ģimenes un sētas ietvaros, par muižas un baznīcas attieksmi (rīcību) pret zemniekiem, par iedzīvotāju cenšanos iegūt zināšanas, par viņu saimniecisko darbību, sociālo sastāvu un sociālajām attiecībām, starpetniskajiem sakariem, veselības stāvokli (saslimstībām) un par daudz ko citu kopš 17./18. gadsimta mijas. Ieraksti ļauj datēt dažādu garīgās un materiālās kultūras parādību, darba un sadzīves norišu un cita pastāvēšanas laiku, ļauj noraidīt vairākas par lībiešiem izplatītas leģendas (no tām pazīstamākā par to, kā pēc 1710. gada mēra epidēmijas Dundagas jūrmalas posmā no Jaunciema līdz Žocenei dzīvi palikuši tikai 10 cilvēki, par to "Latvijas Vēstnesis" rakstīja jau 2000. gada 4. augusta numurā).

Izsmeļoši raksturoti arī lībiešu jautājumu skaidrošanai izmantojamie visai bagātie 19. gadsimta pagastu tiesu fondi, kas glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīvā un sniedz ne mazāk daudzpusīgas ziņas kā baznīcu grāmatas. Pagastu tiesu dokumentos atrodamas īpaši bagātas ziņas par ļaužu saimniecisko darbību, ģimeņu un sociālajām attiecībām, par jaunām parādībām, kas iedzīvotāju dzīvesveidā, kultūrā un saimnieciskajā darbībā ienāca 19. gadsimta gaitā.

Doktorante Renāte Blumberga vērtē Helsinku universitātes bibliotēkas A.J.Šēgrēna arhīvā atrastās Latvijas zinātniekiem līdz šim nezināmās septiņas lībiešiem labvēlīgā Popes–Rindas draudzes mācītāja Vilhelma Hilnera vēstules, kas vācu valodā rakstītas akadēmiķim Šēgrēnam 1846.–1853. gadā. Vēstulēs atklājas akadēmiķa un mācītāja sadarbība, mācītāja personība un loma akadēmiķa pētījumu sekmēšanā un lībiešu izglītošanā, Miķeļtorņa skolas nodrošināšana ar skolotāju, jau minētā lībiešu laivinieka K.Damberga personība, Prinču dzimtas darbība izglītības, kultūras un saimniecības jomā, dažas lībiešu sadzīves un saimnieciskās darbības norises.

Vēsturniece Ieva Cimermane ar apcerējumu par Liepupes Ūķu un to īpašnieku zemkopju–kuģu būvētāju–jūrnieku Šnoru dzimtas vēsturi ievada perspektīvu pētījumu kopu par Rietumvidzemes lībisko novadu iedzīvotāju tradicionālajām nodarbēm 17.–20. gadsimtā. Rakstā parādīts, kā uz gadsimtos veidoto saimniekošanas, tajā skaitā laivniecības, tradīciju bāzes 19. gadsimta vidū Rietumvidzemes piekrastē izauga daudzi kuģu būves iniciatori un meistari, attīstījās piekrastes un tāljūras burinieku būve un kuģniecība, kā tā apvienojās ar pārējām novada ļaužu tradicionālās saimniekošanas nozarēm, kā izauga sazarotas, turīgas, sabiedriski un saimnieciski aktīvas kuģinieku dzimtas.

No plašā pirmavotu klāsta secināts: 1) Rietumvidzemes piekrastes lībisko apvidu zemnieku sētu vairāknozaru saimnieciskajā darbībā vismaz kopš 17. gadsimta pirmās puses nozīmīgu vietu ieņēma jūras transports ar lielajām buru laivām; 2) 17. gadsimtā laivinieku galvenais galamērķis bija Rīga, tomēr vismaz dažkārt viņi devās arī uz citu Baltijas jūras piekrastes zemju ostām; 3) jūrniecība attīstījās uz zvejnieku daudzu paaudžu kopdarba tradīciju bāzes, apvienojot ģimenes, radu, kaimiņu u.c. ļaužu darbaspēku, līdzekļus un zināšanas kopīga mērķa sasniegšanai; 4) balstoties uz lielo buru transportlaivu darba pieredzi, kopš 19. gadsimta otrās puses attīstījās piekrastes un tālbraucēju burukuģu būve, piekrastes un tālbraucēju kuģniecība, kas augstāko līmeni sasniedza 20. gadsimta sākumā; 5) piekrastes un tālbraucēju burukuģu kuģniecība visumā beidzās Pirmā pasaules kara gados; 6) Rietumvidzemes piekrastē 19. gadsimta otrajā pusē izveidojās burinieku būves centri un sazarotas profesionālu jūrniecības izglītību ieguvušu kuģinieku dzimtas; viens no šādiem centriem bija Liepupes Ūķi un to apkārtne, viena no tādām dzimtām — Ūķos mītošie Šnores, kuri Latvijai deva vairākus desmitus kapteiņu, kuģu būvētāju, īpašnieku, jūrnieku un jūrniecības darbinieku; 7) jūrniecība pastāvēja kā lauku sētu vairāknozaru saimnieciskās darbības ienesīga joma, kas sekmēja ar dažādu preču ražošanu, pārvadāšanu un tirgošanu saistītas saimniecības attīstību, ļaužu izglītības, kultūras un labklājības līmeņa, kā arī sabiedriskās aktivitātes celšanos.

Raksts rosina turpināt pētījumus un pievērsties arī daudzu citu latviešu un lībiešu kuģinieku dzimtu vēstures izzināšanai, piemēram, Ainažu Veidēm, Duntes Ādamsoniem, Krauzēm un Vikmaņiem, Kaltenes Bertliņiem, Dambekalniem un Štāliem, Uguņciema Pūliņiem, Valgalciema Brunsliepām, Vecsalacas Zīlemaņiem, Vitrupes Lielkalniem.

Vēstures doktors Ilmārs Mežs sniedz rūpīgi izstrādātu etnisku un kultūrvēsturisku ainu par Ziemeļkurzemes lībiešu ciemu iedzīvotājiem 1935. gadā, ko balsta uz minētā gada tautas skaitīšanas divu veidu uzskaites lapu ierakstu izvērtēšanas. Lībiešu vidējais īpatsvars Ances un Dundagas pagastu jūrmalās bija nokrities līdz 32% un svārstījās no 5% Melnsilā līdz 62% Lielirbē. Mazāks par vidējo (32%) lībiešu īpatsvars bija Jaunciemā (24%), Mazirbē (15%), Melnsilā (5%), Pitragā (27%) un Ušos (16%). Tikai Lielirbē bija lībiešu pārsvars (62%), bet visos pārējos ciemos viņi bija mazākumā. Publicējot šos datus, autors apraksta lībiešu pārtautošanās mehānismu, parāda, ka lībiešu ciemos bez latviešiem nelielā skaitā dzīvoja arī baltkrievi, čigāni, ebreji, igauņi, krievi, lietuvieši, poļi, vācieši, kā arī pa vienam francūzim, ukrainim, zviedram. Autors sniedz datus par lībiešu ticību, vecumu un etnosa novecošanu, dzimtās valodas un citu valodu prasmi un lietošanu, par lībiešu pārlatviskošanās kopību un atšķirībām dažādos ciemos. Mēģināts skaidrot šo atšķirību cēloņus.

Raksts rosina veikt nopietnus pētījumus par lībiešu ciemos dzīvojušo visu etnosu piederīgo saimniecisko darbību, izglītību un kultūras aktivitātēm, ar ko nesaraujami saistīta lībiešu pārtautošanās.

Vēsturnieks Valters Ščerbinskis stāsta par lībiešu jautājuma lomu Latvijas attiecībās ar Igauniju un Somiju 1920. — 1940. gadā, paverot plašākai sabiedrībai nezināmas Latvijas un ziemeļu kaimiņvalstu sakaru lappuses. Viņš uzsver igauņu un somu, it īpaši viņu sabiedrisko organizāciju, neizsīkstošo interesi par lībiešiem, kuru jautājuma "apspriešana un iekšpolitiskā nenokārtošana Latvijas ārpolitikas veidotājiem pastāvīgi radīja sarežģījumus ... Neraugoties uz problēmas šķietamo maznozīmību, valsts attieksme pret lībiešiem varēja uzlabot attiecības vai arī — pilnīgi pretēji — sekmēt atturību tuvināšanās centienos ar ziemeļu kaimiņiem". Lībiešu jautājuma izvirzīšanos autors saista ar igauņu folklorista Oskara Loritsa un somu valodnieka Lauri Ketunena ekspedīcijām pie Kurzemes lībiešiem, ar viņu rūpēm par lībiešu jauniešu izglītošanu Igaunijā un Somijā un ar rakstiem Somijas presē, "kuri saturēja pārmetumus Latvijas varas iestādēm par lībiešu pārlatviskošanu, viņu garīgo un saimniecisko interešu neievērošanu". Autors samērā detalizēti aplūko Igaunijas, Latvijas un Somijas dažādo domstarpību lībiešu jautājumos risināšanas norises un to nianses, parāda, ka vienā pusē stāvēja Latvijas varas iestāžu nelabvēlīgā attieksme pret lībiešiem, bet otrā — igauņu un somu nacionālistiskās organizācijas, kas centās iespaidot savas valdības. Raksts izvirza vismaz trīs nākotnē nopietni skaidrojamus jautājumus: 1) apgalvojums, ka "lībiešu saimnieciskais stāvoklis bija smags" ir pierādāms tikai ar rūpīgu saimniecisko dokumentu analīzi, kura vismaz ar ciemu sētu 20.—30. gadu apbūves un zvejas tehnikas dotumiem tādu secinājumu noraida (no 1926. līdz 1936. gadam motorzvejlaivu skaits pieauga no 5 līdz 63); 2) kādā mērā Latvijas valdības nelabvēlīgo attieksmi pret lībiešiem sekmēja Latvijas komunistiskās partijas pagrīdes šūniņu darbība vismaz Ancē, Lielirbē, Miķeļtornī un Popē, kurai rūpīgi sekoja valsts varas iestādes; 3) vai igauņu folklorista O.Loritsa izraidīšana no Latvijas izrietēja tikai no viņa zinātniskās un nacionālistiskās darbības (kurai tāpat rūpīgi sekoja) vai arī no kādām citām viņa darbības un sakaru jomām.

Etnogrāfes Ilze Ziņģīte un Vita Bandere kā pētniecības avotu rūpīgi un vispusīgi vērtē Latvijas Vēstures muzeja etnogrāfijas nodaļas fondos un zinātniskajā arhīvā savāktos lībiešu apģērba gabalus, apģērba aprakstus, fotoattēlus un zīmējumus, kas tapuši laikā no 19. gadsimta 30. gadiem līdz 20. gadsimta 40. gadiem. Vienlaikus ar to viņas avota pavērto iespēju robežās apraksta lībiešu apģērba darināšanu, rotāšanu un valkāšanu, igauņu, latviešu, lībiešu un zviedru kultūrvēsturisko sakaru atspoguļojumu tradicionālajos tērpos un daudz ko citu. Sniegts arī īss lībiešu apģērbu pētīšanas apskats, parādīta lībisko iezīmju saglabāšanās kādreizējos lībiskajos jau sen pārlatviskotajos apvidos, apģērbu attīstības saikne ar lībisko apvidu ļaužu saimniecisko darbību. Autores secina, ka, rūpīgi analizējot visu esošo lietisko un dokumentālo materiālu, iespējams pietiekami precīzi rekonstruēt lībiešu 19. gadsimta tradicionālo tērpu. Lībiešu vēsturniece Valda Šuvcāne atceras Kurzemes lībiešu tradicionālā tērpa izzināšanas un atdarināšanas mēģinājumus, kurus kopš 20. gadsimta 20. — 30. gadiem veica lībiešu izglītības un kultūras darbinieki. Šie mēģinājumi raisījās līdz ar lībiešu intereses pieaugumu par savu pagātni un tradicionālo kultūru, ar centieniem pašapliecināties, ar igauņu un somu zinātnieku rosinājumiem apzināties sevi, kopt savu kultūru un valodu. Autore tradicionālo tērpu atdarināšanā 20. gadsimtā izdala trīs periodus — 30. gadus, 40. gadu otru pusi un 70. gadus, sniedzot katra perioda kultūrvēsturisko saturu, minot nozīmīgākās norises, tērpu atdarināšanas motīvus, iniciatorus, meistarus un fragmentāros avotus, īsi aprakstot atdarinājumu valkāšanas paņēmienus.

Vēstures doktore Irisa Priedīte stāsta par lībiešu pēcteča Laimoņa Rudzīša (1906. Jelgavā—1973. Brazīlijā) dzīvi un darbību, īpašu uzmanību veltot viņa devumam lībiešu valodas un kultūras izzināšanā un vērtību saglabāšanā. Raksts rosina veikt plašākus un dziļākus pētījumus par L.Rudzīša sakariem ar Igaunijas, Latvijas un Somijas zinātniekiem un par viņa radošo devumu Latvijai un citzemju latviešiem.

Filozofe un mutvārdu vēstures pētniece Māra Zirnīte ar dažu lībiešu dzīvesstāstu fragmentu palīdzību parāda mutvārdu vēstures pierakstus kā vērtīgu ļaužu personisko atmiņu un uzskatu veidotu avotu dažādu kultūras vēstures, saimnieciskās dzīves vēstures, politiskās vēstures un citādu jomu skaidrošanai. Lībiešu mutvārdu vēstures dotumu nozīme īpaši liela tāpēc, ka, autoresprāt, joprojām "trūkst vispusīgu sistemātisku pētījumu ne tikai par lībiešu identitāti, bet arī par sociālajiem procesiem un pretrunām, ko izraisa mazas grupas diskomforts, pārdzīvojot asimilāciju, uzmanības, pienācīga novērtējuma un izpratnes trūkumu no vistuvāko kaimiņu puses. Uz šī fona mutvārdu liecības raksturo lībiešu individuālo sevis apzināšanos, pašizjūtu, reakciju uz vēstures sociālo procesu attīstību un savas lomas apzināšanos tajos". Mutvārdu vēstures pieraksti būtiski papildina Latvijā esošos avotus par lībiešiem, jo pagātnē savāktās ziņas ir izkaisītas vairāku zemju avotu krātuvēs. Dzīvesstāsti pētniekam un interesentam nereti atklāj tādus faktus, par kuriem klusē citi avoti. Lībieši un par viņiem savāktie materiāli daudz ko pamāca latviešiem, visvairāk — "par valodas un etniskās pašapzināšanās lomu asimilācijas procesā". Sniegusi vispārēju ieskatu dzīvesstāstos kā vēstures avotos, autore ar savu pierakstu izlasi ataino 1) Pirmā pasaules kara gadus lībiešu ciemos, 2) lībiešu sakarus ar somu un igauņu zinātniekiem, 3) starpkaru periodu kā lībiešu ciemu ziedu laiku, 4) lībiešu saimniecisko darbību, darba un sadzīves tikumus, 5) Otrā pasaules kara gadus, 6) pēckara gadus. Nenoliedzot ļaužu dzīvesstāstu kā avota vispārējo nozīmi, tomēr jāuzsver, ka jebkura teicēja sniegtā ziņu kopa salīdzināma un pārbaudāma ar citu avotu dotumiem, tajā skaitā arī ar citu teicēju par attiecīgo parādību (norisi) stāstīto.

Žurnāla otro daļu ievada doktorantes Līgas Ulbertes stāstījums par vācu politiskā teātra izveidotāja, arī režisora, teātra teorētiķa un vadītāja Ervīna Piskātora radošo darbību galvenokārt 20. gadsimta 20. gados. Viņa izstrādātās politiskā, episkā un dokumentālā teātra teorijas pamatā bijusi pārliecība, ka jebkurus politiskos procesus, to slēptos mehānismus un likumsakarības var izskaidrot. Šī teātra galvenais varonis bija revolucionārās masas un laikmets. Piskātors jau kopš savas darbības sākuma 1919.—1920. gada teātrī saprata kā šķiru cīņas līdzekli, kas var palīdzēt cilvēkiem revolucionāri pārveidot īstenību.

Doktorante Baiba Kalna jautājumu izvirzošā rakstā skaidro rituālo elementu izmantojumu totalitāro režīmu mākslas un sabiedrības modeļu veidošanā. Cerams, ka rakstā skartie dažādu mākslas un sabiedriskās aktivitātes norišu formas, satura un virzības vērtējumi izraisīs attiecīgu jomu speciālistu radošas pārrunas.

LZA korespondētājlocekle Ilze Loze skaidro svarīgu senvēstures problēmu par Latvijas iedzīvotāju nodrošināšanos ar iztikas līdzekļiem posmā no vēlā paleolīta beigām līdz bronzas laikmeta sākumam. Pētījuma objekts — Lubāna ezera ieplaka ar 27 minētā senvēstures posma apmetnēm, kas izvietotas ezera un upju krastos. Tās pētītas 1938. — 1939., 1964. — 1990. gadā un aptver 12 apdzīvotības laikposmus. Rakstā izteiktās domas balstītas galvenokārt uz dotumiem, kas iegūti visvairāk pētītajās Aboras un Zvidzes apmetnēs. Mezolītā un agrajā neolītā ļaužu iztiku un apģērbu deva medības, savākšana un zveja. Spriežot pēc atrastajiem kauliem, galvenie medību zvēri bija aļņi, mežacūkas, staltbrieži, tauri, medīja arī bebrus, caunas, meža zirgus, stirnas, zaķus un citus meža dzīvniekus. No medību putniem visvairāk saglabājušies pīļu un zosu kauli. No zvejotāju lomiem visvairāk asaku un kaulu palicis no asariem, līdakām, līņiem, samiem, zandartiem. Vidējā neolītā iezīmējās lopkopības un zemkopības sākumi, ko apliecina vissenāko liellopu un sīklopu kauli un labības putekšņi. Cilvēki paglābās no aukstuma un mitruma stabu karkasa būvēs, kuru sienas veidoja stabu starpu aizpinums. Mājokļus apsildīja no laukakmeņiem sakrauts pavards.

LZA īstenā locekle Dace Markus stāsta par Latvijas Zinātnes padomes finansētā projekta "Fonētikas pētījumi: saturs un rekomendācijas" veikumu 1996. — 2000. gadā un ieteikumiem nozares attīstīšanai. Īsam ieskatam latviešu fonētikas un fonoloģijas vēsturē seko projekta virzības un veikuma izklāsts. 1) Dialektu fonētikā pēc Latgales izlokšņu ierakstiem secināts, ka stieptā intonācija nav kādas izlokšņu grupas raksturīga pazīme, bet hipernormālisms, kas samērā bieži saklausāms, kad dialekta runātāji cenšas runāt literāri. 2) Baltu valodu sastatāmajā fonētikā salīdzināta zilbes teorija un prakse latviešu un lietuviešu valodā. Vārdu dalīšana zilbēs mūsdienās liecina, ka jaunās paaudzes ciena brīvāku vārda dalīšanu pārnešanai jaunā rindā. 3) Latviešu literārās valodas pētījumu galvenais ieguvums ir eksperimentāls pierādījums tam, ka arī neuzsvērtās zilbēs latviešu valodā ir nozīmīga intonāciju atšķirība, no kuras apzīmēšanas transkripcijā latviešu fonētiķi bieži vairījušies. Latviešu valodas lietojuma pētījumos konstatēta latviešu valodas kā dzimtās valodas zināšanu pasliktināšanās un parādības, kad fonētisko normu neievēro pat 85% — 90% runātāju, to skaitā arī latviešu valodas skolotāji, kas teorētiski normu labi zina. Ir reāls pamats atzīt par normu paralēlformu lietojumu. Fonētikas pētījumi Latvijā attīstīsies tādā mērā, kādā zinātnieku darbs tiks nodrošināts ar modernu aparatūru. 4) Latviešu valodas fonētika cittautiešiem saistījās ar pareizrunas mācību metodikas izstrādi un prasīja pētījumus par tipiskākajām pareizrunas kļūdām latviešu valodas kā otrās valodas lietojumā. Izstrādāta latviešu valodas kā otrās valodas pareizrunas metodika, mācību materiāli izmantoti bilingvālajā izglītībā, skolās ar krievu mācību valodu un pieaugušo izglītībā. 5) Bērnu valodas fonētikā sagatavota bērnu valodas studiju kursa programma un uzsākta kursa docēšana divās augstskolās. Bērnu valodas norisēs samērā bieži iespējams atrast papildu pamatojumu un piemērus teorētiskām valodniecības atziņām. Par 21. gadsimta perspektīvu autore uzskata līdz šim latviešu valodniecībā praktiski neeksistējošas teorētiskās valodniecības apakšnozares — fonoloģijas izstrādāšanu.

Filozofijas doktors Juris Rozenvalds rosinošā un labi pārdomātā apcerējumā cenšas izprast mūsdienu Latvijas apstākļus, kuros krītas intelektuālā darba prestižšsun padziļinās plaisa starp inteliģenci un valsts pārvaldes (varas) struktūrām. Viņš uzdod divus jautājumus: 1) Vai inteliģences lomas mazināšanos Latvijā izraisījusi no tās gribas neatkarīgu faktoru darbība vien? 2) Vai kādas nobīdes nav notikušas arī attiecībās starp inteliģences lomu sabiedrības dzīvē un tās spēju pildīt specifiskas inteliģences funkcijas? Problēmas risinājuma ievadā autors filozofa skatījumā aplūko jēdzienu "inteliģence" un "intelektuāli" rašanos un saturu kopš antīkās pasaules cauri viduslaikiem līdz mūsdienām. Ievērību pelna norāde, ka inteliģence ir saistīta ar valsts izglītības sistēmu un sociālo struktūru un, piemēram, "inteliģencei, kas pastāvēja Polijā un Krievijā 19.gs. otrajā pusē un 20.gs. sākumā, ... Rietumu sabiedrībā nav analogu".

Terminu "inteliģence" un "intelektuāļi" mūsdienu lietojumā filozofs atzīmē piecus aspektus: 1) socioloģisko — priekšstatu par inteliģenci vai intelektuāļiem kā īpašu sociālu grupu, kam raksturīgas sociālā stāvokļa un sociālo funkciju īpatnības, t.sk. saistība ar kvalificētu intelektuālo darbu, kas ir tās nodarbošanās un eksistences avots; 2) kultūras — inteliģence vai intelektuāļi saistībā ar kultūras vērtību radīšanu, to aizsargāšanu, izplatīšanu un patērēšanu, ar pasaules uzskata jautājumu uzturēšanu sabiedrībā tā visdažādākās formās; 3) epistēmisko, t.i., saikni ar jautājumu par pamatu inteliģences vai intelektuāļu priekšstatiem par pasauli un līdzekļiem, ar kuru palīdzību tie veidojas, par atšķirībām inteliģences vai intelektuāļu un citu sociālo grupu pasaulskatījumā; 4) sociāli politisko, kura centrā ir intelektuāļu vai inteliģences loma sabiedrības pārveidošanā, sabiedrības sociāli politiskās kārtības veidošanā; 5) morālo, kura priekšplānā izvirzās jautājums par inteliģences vai intelektuāļu morāliem pienākumiem pret sabiedrību.

Izklāstījis jēdzienu "inteliģence" un "intelektuāļi" izpratni un lietojumu dažādu autoru darbos un situācijās, J. Rozenvalds atzīst, ka "attiecībā uz mūsdienu sabiedrību terminus "inteliģence" un "intelektuāļi" var lietot kā sinonīmus, kas arī parasti tiek darīts mūsdienu literatūrā". Viņš pauž arī savu jēdzienu izpratni: "Šajā rakstā ar inteliģenci tiek saprasta sociālā grupa, kas specializējusies intelektuālā darba veikšanā, tās locekļi savā profesionālajā darbībā vai līdztekus tai biežāk un intensīvāk nekā citi sabiedrības locekļi ir iesaistīti vispārējo vērtību uzstādīšanā, rada un uztur sabiedrībā diskursu par vispārējā rakstura simboliem un abstrakcijām par cilvēku, sabiedrību un dabu."

Raksta otrajā daļā autors skaidro inteliģences sociāli politisko lomu dažādās sabiedrības attīstības situācijās un dažu filozofu domas par šo lomu.

Raksta noslēguma daļā analizēta latviešu inteliģences loma pēdējos gadu desmitos, iedalot tos trijos posmos: 1) līdz 1987. — 1988.gadam; 2) no "dziesmotās revolūcijas" sākuma līdz 1991. gada rudenim; 3) pēc 1991. gada rudens līdz mūsu dienām. Autors izsvērti un samērā izvērsti aplūko inteliģences darbību un lomu abos pēdējos posmos, rosina domu apmaiņu daudzos jautājumos, it kā tās ievadam sniedz savus vērtējumus. Gaidām, ka arī citi autori vēlēsies izteikt savas domas un žurnāla lappusēs izvērsīsies profesionāla diskusija vismaz 1) par latviešu inteliģences un "dziesmotās revolūcijas" dalībnieku vairākuma vienotību, kuras pamatā "bija nevis inteliģences spēja būtiski ietekmēt cilvēku prātus un jūtas, bet gan draudi, ko radīja PSRS centrālo struktūru un vietējo proimpērisko spēku spiediens", 2) par latviešu apziņas stereotipiem vairākos Latvijas valsts un tautas vēstures un jaunlaiku stāvokļa jautājumos, 3) par dažādu Latvijas valsts jautājumu risināšanas saikni ar latviešu nācijas pastāvēšanu, 4) par latviski un krieviski runājošo ļaužu kopu vienotām un atšķirīgām interesēm un rīcībām kultūras, saimnieciskās darbības u.c. jomās, 5) par inteliģences novēršanos no tiešas iekļaušanās politiskajās aktivitātēs, kam bija savi cēloņi un ir sekas, 6) par inteliģences spēju nākotnē risināt izvirzījušās problēmas, it īpaši sabiedrības stratēģiskos jautājumus (etnisko grupu attiecības, intereses, sadarbība, vērtību orientācija, demogrāfiskā situācija, sociālā politika, valsts varas un tautas attiecības, kultūras attīstība globalizācijas apstākļos u.c.), 7) par demokrātijas formu saturu un lietojumu.

LZA ārzemju loceklis Nikolajs Balabkins, vērtējot J.Stradiņa grāmatu "Latvijas Zinātņu akadēmija: Izcelsme, vēsture, pārvērtības" (Rīga: Zinātne, 1998), pārstāsta tās saturu un saka, ka šis "enciklopēdiskais darbs dos vienmēr plašu izziņas materiālu". Recenzents vienlaikus sniedz savus uzskatus par vairākām Latvijas 20. gadsimta kultūras, saimnieciskās dzīves, zinātnes un citām dzīves jomām. Apskatā sniegtās vielas daļa neattiecas uz recenzējamo grāmatu un būtu pārrunājama attiecīgo jautājumu speciālistu lokā.

Baltkrievijas valodnieks Ivans Jaškins ļoti pozitīvi vērtē izdevniecības "Zinātne" 1999. gadā izdoto kolektīvo darbu "Latviešu valodas dialektu atlants. Leksika", kurš būtiski papildina līdz šim izdoto Austrumeiropas tautu valodu dialektu atlantu kopu. Pēc atlanta īsa vispārējā raksturojuma recenzents secina, ka citzemju pētnieki to tūliņ var izmantot savā darbā, jo atlanta kartēs ievietoti kaimiņtautu valodu vārdu indeksi. Augstu vērtēts kartografēto materiālu pasniegšanas un vērtēšanas dziļums. Izteikta pateicība latviešu dialektologiem par to, ka latviešu valodas dialektos atzīmētas baltkrievu leksēmas, kuras ietvertas baltkrievu leksikas atlantā. Minēti vairāki cēloņi, kas sekmējuši baltkrievu vārdu iesakņošanos latviešu valodā. Recenzents mudina baltkrievu, latviešu un lietuviešu dialektologus sadarboties un pievērsties līdz šim novārtā atstātajiem ļaužu pārvietošanās procesu izzinājumiem. Baltkrievijas kolēģis uzsver "Latviešu valodas dialektu atlanta" lielo starptautisko nozīmi dažādu etnosu valodu un tradicionālo kultūru izpētē, nosauc izdevumu par "lielisku ieguldījumu Eiropas un pasaules zinātnē un kultūrā". No mūsu puses gribētos piebilst: latviešu valodas izzināšanas darba organizētājiem vajadzētu daudz vairāk atbalstīt dialektologu pētījumus, nekā tas darīts līdz šim. Dialektoloģija ir viena no tām Latvijas zinātnes nozarēm, kam ir iespējas ieiet plašā starptautiskā zinātnes apritē un celt valsts prestižu.

Iedaļā "Zinātniskās konferences" ģeogrāfes Zinta Goba un Zane Cekula stāsta par 2. starptautisko simpoziju "Geo Names 2000", kas notika 2000. gada 28.–30. martā Frankfurtē pie Mainas. Tajā pārrunāti vietvārdu vākšanas, rakstības, izrunas jautājumi, kā arī karšu sastādīšanas un noformēšanas problēmas.

Filozofe Dace Bormane informē par semināru "Kultūra. Politika, Jaunās identitātes", kas notika Minsterē 2000. gada 25. un 26. maijā. Galvenās diskusiju un referātu tēmas bijušas "Varas tehnoloģija, izziņa un ētika", "Globalizācija, kultūrorientācijas un individuālā identitāte", "Nacionālā identitāte nākotnes ētikas kontekstā", kas saistījās ar personas pilsoniskās atbildības nozīmību. Šājā sakarā būtisks un brīdinošs ir autores secinājums: "Ja ikviens mūsu zemes iedzīvotājs, vienalga — skolēns, students, politiķis, tirgotājs utt., kurš pēdējos desmit gados ieradies no Latvijas Vācijā, ne tikai kaut nedaudz būtu bijis atbildīgs par savām klaji privātajām vajadzībām un interesēm, bet viņam rūpējis arī Latvijas labais vārds, tad vācu sabiedrības priekšstati un ieinteresētība sadarbē un Latvijas atbalstā būtu devusi daudz jūtamākus pozitīvus rezultātus." Doktorante Baiba Bela–Krūmiņa stāsta par starptautisku semināru "Mutvārdu vēsture kā sabiedrības pārmaiņu un kultūras atšķirību un vērtību pakāpeniskas maiņas atainotāja", ko 2000. gada 11.–13. maijā sarīkoja Tartu universitātes Igauņu un salīdzinošās folkloras katedra. Semināra koptēma bijusi 20. gadsimta otrās puses vēstures un sadzīves norišu uztvere dažādu izglītības, profesionālo, sociālo un vecuma grupu ļaužu atmiņu stāstījumos. Norises dalībnieki iepazīstināti ar igauņu līdzšinējo veikumu, referātos analizētas izmaiņas ļaužu sadzīves tradīcijās, dažādas etniskas un sociālas piederības cilvēku saskarē, ģimenes locekļu sadzīvē un citās jomās. Igauņu zinātnieki mutvārdu vēstures dotumus izmantojot dziļāk un plašāk, nekā to darot Latvijā.

Zinātnes dzīves daļā angļu valodā publicēts paziņojums, kuru pieņēma starptautiskās zinātniskās konferences "Pāreja uz ilgtspējīgu attīstību 21. gadsimtā" dalībnieki. Konference notika Tokijā 2000. gada 15.–18.maijā. To rīkoja Pasaules zinātņu akadēmiju apvienība starptautiski nozīmīgu jautājumu risināšanai, lai pārrunātu problēmas, ko izraisījis iedzīvotāju skaita un patēriņa pieaugums, kā arī apkārtējās vides kvalitātes strauja lejupslīde.

LZA īstenais loceklis Jānis Stradiņš godina LZA Lielās medaļas laureātu pasaules nozīmes arhitektu profesoru Gunāru Birkertu apbalvojuma pasniegšanas reizē — LZA 2000. gada 18. maija pilnsapulcē. Viņš stāsta par arhitekta saiknēm ar latviešu tradicionālo kultūru, kuras atspulgs dažādās valstīs vērojams G.Birkerta projektētajās monumentālajās bibliotēkās un citās būvēs. Īpaša uzmanība veltīta Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta būtiskajam saturam un simbolikai — idejai par politiski un garīgi brīvu Latviju. Pēc J.Stradiņa domām, "Nacionālajai bibliotēkai jābūt vienlaikus mūsu kultūras centram, grāmatu krātuvei, informāciju tehnoloģiju centram un dižai arhitektoniskai būvei, Latvijas nākotnes vīzijai". Jānis Stradiņš LZA vārdā sveic 50 darbības gadu jubilejā arī Latviešu akadēmisko mācībspēku un zinātnieku apvienību (LAMZA), kura kopš 1950. gada apvieno un pārstāv latviešu izcelsmes augstskolu mācībspēkus un zinātniekus emigrācijas zemēs, it īpaši ASV. Apsveikumā uzsvērts apvienības veikums sakaru izveidošanā starp Latvijā un ārzemēs strādājošiem zinātniekiem pēc Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanas. Novēlēts turpināt līdzšinējo darbu un nostiprināt saiknes ar Latviju un tās zinātni apstākļos, kad ārzemēs apsīkst daudzas latviešu organizācijas un plok arī interese par zinātni, jo 21. gadsimtā zinātnes loma, sķiet, pieaugs. Informācijas iedaļā Jānis Stradiņš izjusti vērtē aizsaulē aizgājušā ārsta literāta un Latvijas dzīves norišu objektīvā vērtētāja, LZA goda locekļa Miervalda Birzes (21.03.1921.–06.06.2000.) izaugsmes sarežģīto ceļu un garajā dzīvē sastrādātās nezūdošās vērtības, it īpaši — ārsta un rakstnieka domu skaidrību, mērķtiecību un tiešumu, kas rosina ikvienu viņa rakstītā lasītāju un teiktā klausītāju. Akadēmiķis vērtē rakstnieku kā "dramatiskā 20. gadsimta hronistu Latvijai", kā cilvēku, kurš nepārtraukti domāja par Latvijas un latviešu tautas un kultūras nākotni.

LZA goda locekļa un diriģenta Jāņa Dūmiņa atvadvārdos atceramies leģendārā kordiriģenta, vairāku Latvijas koru dibinātāja un vadītāja, daudzu Latvijas Vispārējo dziesmu svētku virsdiriģenta, LZA goda locekļa Haralda Medņa (16.08.1906. –04.07.2000.) dzīves gaitu, radošo darbību un Latvijas kultūrai dotās paliekošās vērtības.

Informācijas iedaļa noslēdzas ar plašu LZA un Latvijas zinātnes dzīves hroniku, kas aptver 2000. gada maija — augusta norises. Tajā atspoguļota LZA 18. maija pilnsapulces gaita, Latvijas zinātnieku līdzdalība starptautiskos zinātniskos kongresos, konferencēs, programmās, semināros un citādos pasākumos, daudzējādās Latvijas un citvalstu zinātnieku sadarbības formas, zinātnes organizēšanas un plānošanas apspriedes, augstskolu, zinātniskas informācijas un pētniecības centru, kā arī sabiedrisku organizāciju dibināšana un darbība, LZA Senāta un nodaļu Rīgas un izbraukuma sēdes, jaunu grāmatu atvēršanas brīži, LZA locekļu apbalvojumi, atceres dienas, jubilejas un citi nozīmīgi radošās darbības un dzīves brīži.

Kopumā žurnāls sniedz plašu jaunu informāciju par zinātnes norisēm un veikumu Latvijā, it īpaši par somugristikas pašreizējo stāvokli un attīstības iespējām. Sakarā ar vispārējiem somugristikas jautājumiem lasītāji saņem bagātus datus par Latvijas otrās pamattautības — lībiešu — izzināšanas avotiem un zinātnieku sākotnējo devumu valsts ilgtermiņa mērķprogrammas "Lībieši Latvijā" zinātniskās daļas īstenošanā. Risināti arī vairāki citi ar Latvijas kultūras un sabiedrisko dzīvi saistīti jautājumi. Izteikti nozīmīgi priekšlikumi dažādu Latvijas dzīves jomu, tajā skaitā kultūras, sabiedriskās darbības un zinātnes norišu, pilnveidošanai. Žurnālā atrodamā viela izmantojama visu līmeņu mācību iestādēs, izglītības, kultūras, sabiedriskajā un valsts darbā.