Kultüras ministre —

motivējot alternatīvo likumprojektu

Kultūras ministrijas un tās pakļautībā un pārraudzībā esošo institūciju speciālisti ir iepazinušies ar iesniegto likumprojektu un uzskata, ka Latvijā ir nepieciešams izstrādāt tiesiskai valstij un reālās dzīves attīstībai atbilstošu kultūras institūciju likumu gan juridisku, gan ekonomisku, gan politisku iemeslu dēļ.

Iesniegtais likumprojekts ir pilnībā pārstrādājams, papildināms un precizējams, t.i. — izsakāms jaunā redakcijā vairāku iemeslu dēļ:

1. Viena no likumdošanas tehnikas prasībām ir šāda — likums nav brīvs sacerējums, tam jāsatur konkrētas tiesību normas, kas dod tiesības (pilnvaras) vai uzliek pienākumus. Izvērtējot Saeimā iesniegto deputātu grupas likumprojektu tikai no šīs prasības viedokļa dēļ vien, no tā ir jāizslēdz 9., 10., 13., 18., 19., 20., 21., 22., 23. pants. Normas, kas iekļautas minētajos pantos, nav jāietver likumā, jo tās tiek noteiktas katras iestādes un organizācijas (arī kultūras) pamatdokumentos — nolikumos un statūtos (darbības mērķis, vadības uzdevumi, darbā pieņemšanas kārtība, struktūra utt.).

2. Iesniegtā likumprojekta kontekstā nav ievērots tas, ka nozarēs, kas minētas 2.nodaļas 11.pantā (valsts bibliotēkas, valsts muzeji, arhīvi), jau ir pieņemti likumi jeb iesniegti likumprojekti Saeimā, tātad šo kultūras institūciju juridisko statusu un darbību regulē speciāli likumi.

3. Likumprojekta II nodaļā “Valsts kultūras iestādes” 7.panta otrajā un trešajā daļā , kā arī 9.panta otrajā daļā ir norāde uz to, ka valsts kultūras iestādes atrodas attiecīgās ministrijas pārraudzībā, tādējādi veidojas pretruna ar 1997.gada 6.februāra Ministriju iekārtas likumu.

4. Grozījumi ir jāizdara likumprojekta visā IV nodaļā, terminu “valsts nozīmes valsts kultūras institūcijas” aizstājot ar “nacionālas nozīmes kultūras institūcijas”, un, kā tas pieņemts pasaules likumdošanas praksē, ievērojot šo institūciju nozīmību visas valsts un starptautiskā kultūras apritē, paredzēt to juridiskā statusa, darbības un finansēšanas kārtības noteikšanu katrai ar speciālu likumu.

5. Būtiskākais iesniegtā likumprojekta trūkums un neatbilstība dzīves realitātei un kultūras procesu virzībai ir likuma mērķa šaurā definēšana, kultūras institūciju subjektu lokā ietverot tikai valsts kultūras institūcijas. Raugoties no tik šaura viedokļa, zūd likuma jēga un lietderība. Rodas jautājums, vai tas atrisina kultūras institūciju problēmas — tātad, vai ir sasniegts mērķis, kā dēļ tiek veidots likums. Likuma mērķim ir jānosaka valsts atbildība un garantijas visa veida kultūras institūciju sekmīgai darbībai Latvijas valstī un atbilstoši mūsdienu realitātei, ievērojot to, ka kultūras institūcijas ir arī pašvaldību, privātas un sabiedriskas kultūras institūcijas.

Ņemot vērā likuma nozīmīgumu valsts kultūras dzīvē un iesniegtā likumprojekta neatbilstību esošai likumdošanai, sociālajām un ekonomiskajām pārmaiņām valstī, lūdzam komisiju izskatīt grozījumus likumprojektam, kuri izstrādāti, ievērojot:

1) valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes;

2) kultūras decentralizācijas principus (kultūratbildības sadalīšanu starp valsti, pašvaldībām un privāto sektoru);

3) valdības stratēģiju valsts pārvaldē (funkciju deleģēšanu privātajām un sabiedriskajām kultūras institūcijām);

4) kultūras institūciju juridiskā statusa formu veidošanas iespējas atbilstoši likumdošanai;

5) finansējuma veidošanas mehānisma daudzveidību;

6) valsts dotāciju sadales mehānisma kārtību un kritērijus.

Kultūras ministre R.Umblija

1998.gada 2.februārī

Vēl par tēmu — 2.lpp.