projekti

Likumprojekts

Par kultūras institūcijām

Kultūras ministrijas izstrādāts, 1998.gada 2.februārī iesniegts

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijai

I nodaļa. Likumā lietotie termini

Kultūras institūcija - valsts, pašvaldību, privāts vai sabiedrisks dibinājums, kura darbības pamatmērķis ir saistīts ar kultūras vērtību radīšanu, izplatīšanu un saglabāšanu.

Valsts kultūras institūcija - valsts dibināta kultūras institūcija, kas darbojas uz attiecīga nolikuma vai statūtu pamata.

Pašvaldības kultūras institūcija - pašvaldības dibināta kultūras institūcija, kas darbojas uz attiecīga nolikuma vai statūtu pamata.

Nacionālas nozīmes kultūras institūcija - valsts kultūras institūcija, kas darbojas kā publiska juridiska persona un kam ar likumu ir noteikts nacionālas nozīmes īpašais statuss.

Privāta kultūras institūcija - privāto tiesību subjektu dibināta kultūras institūcija, kuras darbības formu nosaka tās dibinātāju griba.

Sabiedriska kultūras institūcija - sabiedriska organizācija, kas veidota, tās dibinātājiem apvienojoties uz profesionālu interešu pamata vai kā citādi, lai uz līdztiesības pamatiem kopīgā darbā saskaņā ar pastāvošajiem likumiem un statūtiem sasniegtu ar kultūru saistītu mērķi, kuram nav peļņas iegūšanas nolūka un rakstura.

II nodaļa. Vispārīgie noteikumi

1.pants. Šī likuma mērķis ir noteikt Latvijas Republikā pastāvošo kultūras institūciju loku, valsts atbildību un garantijas kultūras institūciju sekmīgai darbībai, kas nodrošinātu sabiedrības kultūras vajadzību apmierināšanu, ievērojot radošās iniciatīvas, profesionālisma un mākslinieciskās kvalitātes paaugstināšanas nepieciešamību kultūras procesa attīstībā.

2.pants. Šajā likumā izvirzīta mērķa sasniegšanai veidojami kombinēti finansēšanas modeļi (shēmas), ievērojot kultūras institūciju darbības decentralizācijas un radošās un saimnieciskās brīvības atraisīšanas principus un uzturot augstus profesionālisma un kvalitātes kritērijus atbilstoši valsts kultūrpolitikas pamatnostādnēm un sociālekonomiskajām pārmaiņām sabiedrībā.

3.pants. Kultūras institūcijas darbojas šādos veidos:

1) valsts kultūras institūcijas;

2) pašvaldību kultūras institūcijas;

3) nacionālas nozīmes kultūras institūcijas;

4) privātas kultūras institūcijas;

5) sabiedriskas kultūras institūcijas.

4.pants. Šis likums aptver visus Latvijas Republikā pastāvošo kultūras institūciju veidus. Atsevišķu kultūras institūciju juridisko statusu un darbību regulē speciāli likumi.

III nodaļa. Valsts kultūras institūcijas

5.pants. Valsts kultūras institūcijas ir valsts dibinājumi un tām ir publiskas juridiskas personas statuss.

6.pants. (1) Valsts kultūras institūcijas tiek dibinātas, pamatojoties uz spēkā stājušos normatīvo aktu par valsts kultūras institūcijas dibināšanu.

(2) Valsts kultūras institūcijas iegūst un zaudē juridiskas personas tiesībspēju un rīcībspēju likumos noteiktā kārtībā.

7.pants. Valsts kultūras institūcijas darbojas šādās formās:

1) valsts kultūras iestādes;

2) valsts kultūras organizācijas.

8.pants. (1) Valsts kultūras iestādes darbojas uz nolikuma pamata.

(2) Valsts kultūras iestādes atrodas attiecīgas ministrijas pārziņā.

(3) Valsts kultūras iestādes nolikumu apstiprina ministrija, kuras pārziņā atrodas attiecīgā valsts kultūras iestāde.

9.pants. Valsts kultūras iestādes nolikumā jānosaka tās darbības mērķis, tās vadības uzdevumi, pienākumi un tiesības, valsts kultūras iestādes struktūra un citi būtiski noteikumi, kuri skar tās darbību.

10.pants. Valsts kultūras iestādes tiek finansētas no valsts budžeta, paredzot līdzekļus izdevumiem, kas saistīti ar iestādes nolikumā noteiktajiem darbības mērķiem.

11.pants. (1) Valsts kultūras iestādes var saņemt papildu finansu līdzekļus arī no citiem avotiem, tai skaitā ziedojumiem un dāvinājumiem, kā arī ienākumiem no maksas pakalpojumiem.

(2) Valsts kultūras iestādēm ir tiesības konkursa kārtībā pretendēt uz citu papildu valsts līdzekļu saņemšanu.

12.pants. Valsts kultūras organizācijas darbojas kā valsts bezpeļņas organizācijas, un jautājumos, kuri nav noteikti šajā likumā, uz valsts kultūras organizācijām attiecināmi attiecīgi uzņēmējdarbību regulējoši likumi.

13.pants. (1) Valsts kultūras organizācijas darbojas uz statūtu pamata.

(2) Valsts kultūras organizācijas statūtos jānosaka tās darbības mērķis, tās vadības uzdevumi, pienākumi un tiesības, valsts kultūras organizācijas struktūra un citi būtiski noteikumi, kuri skar tās darbību.

14.pants. Valsts kultūras organizācijas var tikt finansētas no:

1) valsts budžeta dotācijām;

2) pašvaldību budžeta dotācijām;

3) valsts vai pašvaldību pasūtījumiem;

4) kultūrkapitāla fonda;

5) valsts atbalsta projektiem un programmām;

6) ienākumiem no pamatdarbības un tādas saimnieciskās darbības, kas ir atļauta likumos un nav pretrunā ar valsts kultūras organizāciju darbības pamatveidu;

7) ziedojumiem un citiem ienākumiem.

15.pants. (1) Valsts kultūras organizācijām, no valsts budžeta piešķiramās dotācijas apjomu nosaka, pieņemot attiecīgā saimnieciskā gada valsts budžeta likumu.

(2) Valsts kultūras organizācijām piešķiramo valsts budžeta dotāciju sadales kārtību apstiprina attiecīgais ministrs.

(3) Ja valsts kultūras organizācijas tiek dotētas gan no valsts, gan no pašvaldību budžeta, katras puses dotāciju apjoms tiek saskaņots, vienojoties attiecīgai ministrijai un pašvaldībai.

16.pants. (1) Valsts kultūras institūcijas var kļūt par pašvaldības kultūras institūcijām uz attiecīga normatīva akta pamata.

(2) Ja valsts kultūras institūcija kļuvusi par pašvaldības kultūras institūciju, tad tai tiek saglabāta valsts budžeta dotācija, kuras apmēru, piešķiršanas termiņu un kārtību nosaka attiecīgās ministrijas un pašvaldības vienošanās.

IV nodaļa. Pašvaldību kultūras institūcijas

17.pants. Pašvaldību kultūras institūcijas ir pašvaldību dibinājumi un tām ir publiskas juridiskas personas statuss.

18.pants. Pašvaldību kultūras institūcijas var būt arī vairāku pašvaldību kopīgi dibinājumi, ja šādu lēmumu savas kompetences ietvaros pieņēmušas attiecīgās pašvaldības.

19.pants. (1) Pašvaldību kultūras institūcijas tiek dibinātas, pamatojoties uz attiecīgu lēmumu par pašvaldības kultūras institūcijas dibināšanu.

(2) Pašvaldību kultūras institūcijas iegūst un zaudē juridiskas personas tiesībspēju un rīcībspēju likumā noteiktajā kārtībā.

20.pants. Pašvaldības savas kompetences un likumu noteiktajos ietvaros tiesīgas noteikt savu kultūras dibinājumu darbības formas un pamatu.

21.pants. Pašvaldību kultūras institūcijas dibināšanas dokumentos jānosaka tās darbības mērķis, tās vadības uzdevumi, pienākumi un tiesības, pašvaldības kultūras institūcijas struktūra un citi būtiski noteikumi, kuri skar tās darbību.

22.pants. Pašvaldību kultūras institūcijas var tikt finansētas no:

1) pašvaldību budžeta dotācijām;

2) valsts budžeta dotācijām;

3) valsts pasūtījumiem;

4) pašvaldību pasūtījumiem;

5) kultūrkapitāla fonda;

6) valsts vai pašvaldību atbalsta projektiem un programmām;

7) ienākumiem no pamatdarbības un tādas saimnieciskās darbības, kas ir atļauta likumos un nav pretrunā ar pašvaldības kultūras institūciju darbības pamatveidu;

8) ziedojumiem un citiem ienākumiem.

V nodaļa. Nacionālas nozīmes kultūras institūcijas

23.pants. Nacionālas nozīmes kultūras institūcijas ir savā nozarē nozīmīgākās un vadošās valsts kultūras institūcijas, kuru pamatpienākums ir rūpes par nacionālā kultūras mantojuma saglabāšanu, aktualizēšanu un attīstīšanu.

24.pants. Nacionālas nozīmes kultūras institūcijas tiek dibinātas, reorganizētas vai likvidētas tikai ar likumiem, kas nosaka to juridisko statusu, darbības un finansēšanas kārtību.

25.pants. Nacionālas nozīmes kultūras institūcijas nav privatizējamas.

VI nodaļa. Privātas un sabiedriskas kultūras institūcijas

26.pants. Privātas un sabiedriskas kultūras institūcijas tiek veidotas uz dibinātāju brīvas gribas izpausmes pamata un to darbība nav valstiski ietekmējama tiktāl, ciktāl tā nav pretrunā ar spēkā esošo likumdošanu.

27.pants. (1) Valsts vai pašvaldības ir tiesīgas konkursa kārtībā deleģēt privātajām vai sabiedriskajām kultūras institūcijām tās kultūrpolitikas īstenošanas funkcijas, kuru deleģēšana ietilpst valsts vai pašvaldību komptencē.

(2) Šādos gadījumos valsts vai pašvaldības tām piešķir deleģētās funkcijas veikšanai nepieciešamo finansējumu.

VII nodaļa. Garantijas un nobeiguma noteikumi

28.pants. Valsts jebkurai kultūras institūcijai neatkarīgi no tās juridiskā statusa garantē tiesības likumā noteiktajā kārtībā pretendēt uz:

1) valsts pasūtījumu;

2) kultūrkapitāla fonda līdzekļu piešķīrumu;

3) piedalīšanos valsts atbalsta projektos un programmās;

4) citām likumos paredzētām garantijām un atvieglojumiem.

29.pants. Neatkarīgi no juridiskā statusa un pakļautības veida kultūras institūcijām jānodrošina informācijas aprite ar Kultūras ministriju vai institūciju, kurai deleģētas koordinācijas funkcijas.

30.pants. Pašvaldību, privātajām un sabiedriskajām kultūras institūcijām rakstveidā jāpaziņo Kultūras ministrijai par to dibināšanu, reorganizēšanu vai likvidēšanu.

Par alternatīvo likumprojektu

Iknedēļas preses konferencē kultūras ministre Ramona Umblija žurnālistus iepazīstināja ar ministrijas izstrādātajiem grozījumiem likumprojektam "Par valsts kultūras institūcijām", kas tiek gatavots otrajam lasījumam Saeimā. Ievērojot šī likuma nozīmīgumu valsts kultūras dzīvē un pašreizējā likumprojekta neatbilstību sociālajām un ekonomiskajām pārmaiņām valstī, Kultūras ministrija sagatavojusi konceptuālu grozījumu paketi un 2.februārī iesniegusi Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijā alternatīvu likumprojektu. (Ministres pavadvēstuli skat. 1.lpp.)

Preses konferencē tika uzsvērts, ka šis alternatīvais likumprojekts nekādā ziņā nenozīmē konfrontāciju ar Saeimu. Ievērojot, ka valstī reāli pastāv un darbojas piecas dažādas kultūras institūcijas, nebūtu pareizi ignorēt šo situāciju un runāt tikai par valsts kultūras institūcijām. Stāvoklis kultūras institūciju attīstībā ir ļoti dinamiski mainījies tieši 1997.gada otrajā pusē. Tam jāatspoguļojas arī likumdošanā, lai netiktu pieņemts likums "ar vecuma piegaršu". Turklāt ļoti svarīgi ir ar šo likumu noteikt valsts atbildību un garantijas visu veidu kultūras institūciju sekmīgai darbībai. Tā ir tā pati valsts kultūratbildība, uz kuru jau pirms vairākiem gadiem sāka aicināt Imants Ziedonis.

Kultūras ministrija uzskata, ka pašreizējais likumprojekts ir pilnīgi pārstrādājams un izskatāms jaunā redakcijā arī tāpēc, ka tam būtu jākļūst par jumta likumu, kam varētu pakārtoties muzeju, bibliotēku un citi likumi, tāpēc sīkāka reglamentācija tajā nav nepieciešama. Vairāk jāņem vērā arī citu valstu pieredze. Piemēram, pamatojoties uz pasaules likumdošanas praksi, likumprojektā lietotais termins "valsts nozīmes valsts kultūras institūcijas" būtu aizstājams ar terminu "nacionālas nozīmes kultūras institūcijas". Ievērojot to nozīmību visas valsts kultūras dzīvē un starptautiskajā kultūras apritē, jāparedz to juridiskā statusa, darbības un finansēšanas kārtības noteikšana ar speciālu likumu.

Kultūras ministrijas izstrādātais likumprojekts atspoguļo valsts kultūrpolitikas pamatnostādnes. Tajā ņemti vērā kultūras decentralizācijas principi, kas paredz kultūratbildības sadalīšanu starp valsti, pašvaldībām un privāto sektoru, finansējuma veidošanas daudzveidīgās iespējas un valsts dotāciju sadales mehānisma kritēriji.

Likumprojekta teksts tiek tulkots angļu valodā, lai ar to varētu iepazīties Eiropas Padomes eksperti, jo Latvijai būtu svarīgi pieņemt tādu likumu par kultūras institūcijām, kas organiski iekļautos Eiropas kopīgajā kultūrainā.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore