MES SAVĀ ZEMĒ UN LAIKĀ

Pētera Vaska dzīvības un sirdsapziņas balsis Latvijā...

“Zīles ziņa” bija pirmā Pētera Vaska dziesma, ko Ausmas Derkēvicas un Imanta Cepīša “Dzintars” jau astoņdesmito gadu sākumā iznesa viņpus dzelzs priekškara, paužot pasaulei latviešu tautas sāpes un cerības. Bet tās pašas desmitgades beigās, kad padomju impērija sagrīļojās un pasaulē visi runāja par “perestroiku”, vācu nošu apgāda “Schott” pārstāvis, meklēdams Maskavā spēcīgākos “sovjetmūzikas” paraugus, apstājās pie viņa skaņdarba stīgu orķestrim ”Musica dolorosa”. Ar to arī sākusies latviešu komponista sadarbība ar šo slaveno vācu mūzikas apgādu, kas pastāv jau 200 gadu un ir pazīstams visā pasaulē:

— Ar grūtībām noskaidrojis adresi, vācu izdevējs mani sameklēja un piedāvājās izdot manas partitūras. Pati izdevniecība atrodas Maincā netālu no Frank-furtes, bet tās darbības lokā ir Madride, Londona, Ņujorka, Parīze, Tokija un Toronto, var teikt — visa pasaule.

Ausmu Derkēvicu komponists uzskata par izcilu mūziķi, kas nepieļauj nekādas nolaides ne sev, ne dziedātājām. Viņa līdz Dziesmu svētku Lielajai estrādei aizvadījusi Pētera Vaska dziesmu ar tautas vārdiem, kas tā arī saucas “Mūsu dziesma”:

Sveši ļaudis mums gribēja

Varēm mutes aizdarīt...

— Es domāju, ka rakstu vienkārši. Tomēr vienkāršot to lietu arī nevar. Kori taču nepāries uz divbalsīgu dziedāšanu. Mūzikai jāprasa garīga iedziļināšanās, zināms profesionālisms. Lielajos Dziesmu svētkos visbrīnumainākā ir tautas kopības sajūta, tas, ka tu vari justies kā daļa no tautas. Šiem svētkiem man par lielu pārsteigumu izraudzīta arī mana dziesma “Madrigāls” jauktajam korim ar franču renesanses dzeju.

Pēteris Vasks spēlē uz smalkām dvēseles stīgām un saviem nošu rakstiem izvēlas smalku dzeju — viņa dziesmas un arī instrumentālie skaņdarbi liek ieklausīties Annas Rancānes, Zinaīdas Lazdas, Māras Zālītes, Knuta Skujenieka, Leona Brieža, Andreja Eglīša, Gabriēlas Mistrāles, Česlava Miloša, vairāku citu latviešu un cittautu dzejnieku balsī, arī jūras, mežu un putnu balsīs.

— Mēs, kas rakstām mūziku vai kā citādi esam saistīti ar mākslu, droši viens neviens nevaram dzīvot bez pārliecības, ka visi esam Dieva bērni. Ka mums ir ne vien miesa, bet arī dvēsele. Es Dieva tuvumu vispilnīgāk izjūtu pie jūras, kad virs galvas zvaigžņotā debess, vai mežā, kur katrs koks ir tik citāds, tik ļoti viņš pats.

Pētera Vaska vokāli instrumentālais skaņdarbs “Dona nobis pacem” skanējis gan kora un stīgu orķestra, gan kora un ērģeļu izpildījumā. Kora un ērģeļu versijā Latvijas Radio kora (diriģenti Sigvards Kļava un Kaspars Putniņš) un Aivara Kalēja priekšnesumā tas kļuva par vienu no spilgtākajiem muzikālajiem pārdzīvojumiem Otrajos Ziemeļu un Baltijas valstu Dziesmu svētkos Gotlandē. Bet Zalcburgas svētku spēļu festivālā 1997.gada augustā pirmo reizi skanēja koncerts vijolei un stīgu orķestrim “Tālā gaisma”. To atskaņoja darba pasūtītājs pasaulslavenais vijolnieks Gidons Krēmers un viņa izveidotais kamerorķestris “Kremerata Baltica”.

Tieši par šo skaņdarbu komponistam šogad tiek piešķirta Lielā mūzikas balva. Jāatzīmē, ka viņš augsto apbalvojumu saņems otro reizi — 1993. gadā viņam skaisto sudraba statueti pa-sniedza par “Musica Dolorosa”.

Lielo mūzikas balvu izpelnījies arī somu diriģents Juha Kangass, kam ļoti lieli nopelni latviešu mūzikas popularizēšanā ārzemēs. Pētera Vaska skaņdarbi viņa repertuārā ir jau vismaz desmit gadus.

— Tomēr neviens komponists jau nevar domāt, ka viņu pasaulē pazīs, ja viņam nebūs kāds kompaktdisks. Šai ziņā man laimējies ar angļu sabiedrību “Conifer Classics”. Tās menedžeris braucis savā mašīna un klausījies radiostaciju BBC. Atskaņots mans mūzikas ieraksts no festivāla Somijā. BBC strādā arī latviešu izcelsmes diriģents un mūzikas darbinieks Krišs Rusmanis. Ar viņa gādību šī mūzikas ierakstu firma izlaiž kompakt-diskus ar manas mūzikas ierakstiem, kas tiek izplatīti daudzās pasaules valstīs.

Vaicāts, kā tas noticis, ka visvairāk viņš iemīlējis čellu, komponists iet pie klavierēm un rāda, kāds ir čella diapazons — tik plašs kā nevienam citam instrumentam. Un ļoti skaista balss, tembrs. Turklāt latviešiem ir labi čellisti, sevišķi — čellistes. Vispirms jau Maija Prēdele. Sevi jau apliecinājušas arī jaunās mūziķes Kristīne Blaumane un Marta Sudraba, kuras pašlaik mācās Londonā.

Jā, Pēterim Vaskam veicas ar labiem atskaņotājiem, kurus viņa mūzika dara vēl labākus.

Aina Rozeniece,

“LV” nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

...un pasaulē

Kad Vašingtonas Kenedija centrs amerikāņu eksperimentālā baleta choreorgrāfam Džounsam (Bill T. Jones) pasūtināja deju programmu vienam vakaram, viņš nolēma ar savu deju trupu iestudēt un attēlot it kā ceļojumu cauri 20. gadsimtam. Šo trīsdaļīgo darbu Džouns nosauca — “Mēs izgājām agri” (We Set Out Early). Pirmajām 2 daļām schoreogrāfs bez lielas gudrošanas izvēlējās Igora Stravinska un Džona Keidža (John Cage) mūziku. Meklējot atbilstošu mūziku “ceļojuma” pēdējam, jaunākajam posmam, Džouns devies uz pazīstamo “Tower Records” mūzikas veikalu un noklausījies lielu skaitu mūsdienu komponistu darbu skaņu ierakstu, no plašā piedāvājuma beidzot kā piemērotāko izvēloties Pētera Vaska simfoniju Stīgu orķestrim “Balsis”.

Deju programmas pirmuzvedums Kenedija centra Eizenhauera teātØa zālē notika š.g. 31.oktobrī, un uz to bija ieradies arī komponists Vasks no Latvijas. Pazīstamajos ASV laikrakstos (New York Times, Washington Post) par priekšnesumu parādījās visnotaļ atzinīgas atsauksmes. Kritiķi atzīmēja, ka Vaska simfonijas kāpinātā kvēle teicami papildinājusi priekšnesuma gaisotnes saskaņu un izteiksmes krāšņumu. “Mēs izgājām agri” ceļojums, dejotājiem atstājot skatuvi, vēl ilgi turpinājies publikas apziņā un atmiņā.

Komponista Pētera Vaska mūzika pēdējos gados atkārtoti daudzināta un cildināta amerikāņu mūzikas žurnālu recenzijās par dažnedažādiem skaņu ierakstiem kompaktdiskos. Iespēja tikties ar starptautiski pazīstamo un atzīto komponistu personīgi bija 9.novembrī Jonkeru latviešu baznīcā Ņujorkā. Tā bija pulcējusi kuplu skaitu apkārtnes tautiešu. Vispirms ārzemju latviešu komponiste Dace Aperāne īsi pārstāstīja Pētera Vaska biogrāfiju.

No “Montreālas Latviešu Biedrības Ziņotāja”. 1997.gada decembris. 49.gada gājums. Nr.12(585)

Viņš dzimis 1946.g. aprīlī Aizputē, baptistu mācītāja ģimenē, kur jau no bērnības mācījies novērtēt garīgumu un smelties spēku ticībā, iespaidojoties no tēva sprediķiem un baznīcas mūzikas. Diemžēl tēva nodarbošanās Pēterim savā laikā liedza mācīties Rīgas konservatorijā, un viņš devās studēt uz Lietuvu, kur savukārt pavērās iespējas iepazīties ar poļu modernās mūzikas strāvojumiem. Ieguvis diplomu kontrabasa spēlē, Pēteris Vasks 1970.g. atgriežas dzimtenē un no 1973. līdz 1978.g. studē kompozīciju Dārziņa mūzikas vidusskolā Rīgā, bet viņa paša darbi atskan starptautiskos forumos, saņemot atzinību un augsta prestiža balvas.

Taču nostājoties tautiešu priekšā Jonkeros, nopelniem bagātais (šī apzīmējuma labākajā nozīmē) Vasks atklājas kā pati vienkāršība un sirsnība. Viņš labprāt izskaidro savas muzikālās ieceres klausītājiem, ar kuriem arī savā mūzikā vēlas runāt saprotamu valodu un sniegt “skābekli garam”. Iedvesmi saviem darbiem Vasks lielā mērā smeļas dzimtenes dabā. Viņš grib rādīt gaismas uzvaru pār tumsu un tic, ka vienīgi gara spēks spēj saturēt mūsdienu juceklīgo pasauli līdzsvarā. “Kādēļ rādīt mūzikā ļauno, jo tā jau pasaulē pietiek”, atbalsojot Skalbas Kaķīti, vaicā Vasks. Viņa mūzikā netrūkst nedz skarbuma, nedz kontrastu, bet tā vienmēr izskan gaišā cerībā un mīlestībā.

Vasks raksta, lielākoties, instrumentālu mūziku, jo tādā veidā arī padomju laikā varēja bez vārdiem izteikt svarīgāko. Īpaši Vasks iemīļojis čellu. Ņujorkas sarīkojumā viņa 1979.g. rakstīto divdaļīgo darbu solo čellam “Grāmata” izteiksmīgi atskaņoja Linda Aļļe, vajadzīgā brīdī, pirkstiem ņirbot pa stīgām, maigi nodūdojot arī komponista melodiju balsij.

Bez tam vēl skaņu ierakstā dzirdējām fragmentu no Vaska Koncerta Čellam pirmās daļas ar Davidu Geringas kā solistu, kā arī fragmentu no Simfonijas stīgu orķestrim pēdējās daļas — “Sirdsapziņas balss”. Komponists labprāt izsmeļoši atbildēja uz vairākiem jautājumiem no publikas, un omulīgā ciemošanās būtu varējusi turpināties vēl, bet viesim bija jāsteidzas uz lidlauku, lai atgrieztos Rīgā. Taču šai pēcpusdienai piemita kāda īpaša maģija, jo auto braucējiem mājupceļā, ieslēdzot Ņujorkas klasiskās mūzikas radiostaciju WNYC, ēterā atskanēja Pētera Vaska “Musica Dolorosa”.

Biruta Sūrmane

Mūzikā — komponistu gads

Nosaukti 1997.gada Lielās mūzikas balvas laureāti. Pavisam tikusi izvirzīta 51 kanididatūra. Žūrijas komisija balsojot no šī saraksta atstājusi tālākai balsošanai 21 pretendentu. Vērtēts tika gada darbs, un bija iespējams apbalvot desmit laureātus. Uzturot augstus mākslinieciskuma un sabiedriskā nozīmīguma kritērijus, žūrijas komisija balvu piešķīrusi septiņiem mūziķiem, kuru veikums atzīts par īpaši izcilu Latvijas mūzikas dzīvē un guvis būtisku starptautisku rezonansi.

Kā saka žūrijas komisijas priekšsēde Ramona Umblija, mūzikā šis bijis īsts komponistu gads — balva piešķirta veseliem četriem. “Bet komponisti — tā ir mūzikas nākotne. Tas ir cerīgi!”

Par koncertu vijolei un stīgu orķestrim “Tālā gaisma” balva piešķirta Pēterim Vaskam.

Imantam Kalniņam balva piešķirta par Ceturtās simfonijas oriģinālversiju un par dziesmu ciklu ar Ainara Mielava vārdiem “Lietas, kuras tā arī nekad nepāriet”. Kā atgādinina žūrijas komisijas loceklis Juris Karlsons, Ceturtā simfonija arī toreiz, pirms daudziem gadiem, izraisīja milzīgu rezonansi sabiedrībā, jaunatnē. Tās muzikālās vērtības pa šiem gadiem nav gājušas mazumā. Ar oriģinālversijas uzvedumu Detroitā un pēc tam Liepājā un Rīgā tās vēl vairāk uzspodrinājušās. “Tas ir unikāls gadījums, kad tik plašu rezonansi sabiedrībā izraisa simfoniskā mūzika. Zigmars Liepiņš kļuvis par laureātu ar operu melodrāmu “Parīzes Dievmātes katedrāle”. Juris Karlsons: “Var strīdēties, vai tā ir melodrāma vai kas cits. Man ir pilnīgi vienalga, kā to nosauc. Notiek žanru mijiedarbība, tie var saplūst. Tas nav nekas slikts. Gavenais — darbs ir labs! Tā ir muzikāla mūzika.” Visas līdzšinējās 39 izrādes Nacionālajā operā bijušas izpārdotas. Par skaņdarbu korim “Pie zemes tālās” balva piešķirta Maijai Einfeldei. Komponiste, kas lēni un pamatīgi strādājusi kamermūzikas žanrā, pērn pārsteidza sabiedrību ar šo kameroratoriju, kuras pamatā ir Aishila “Saistītais Prometejs”. Otrajos Ziemeļu un Baltijas valstu Dziesmu svētkos to dziedāja Radio koris Kaspara Putniņa vadībā. Panākumi bija milzīgi. Tas bija liels pārdzīvojums un arī pārsteigums. Dziedātāji autori uz rokām nēsāja. Ar šo darbu Maija Einfelde uzvarēja Bārlova fonda rīkotajā starptautiskajā kompozīciju skaņu ierakstu konkursā, kas ir viens no pieciem ievērojamākajiem konkursiem Savienotajās Valstīs. Tajā piedalījās 299 autori.

Par spilgtu māksliniecisku sniegumu Nacionālās operas izrādēs Latvijā un ārzemēs balva piešķirta operdziedonim Nikolajam Goršeņinam. Žūrijas komisijas loceklis, operas direktora vietnieks Arturs Maskats: “Viņš ir pats spilgtākais, pats varenākais basu grupas pārstāvis. Bez balss spēka un vokālās kultūras viņam piemīt arī aktiera talants.” Īpaši tiek izcelts dziedoņa sniegums Zakarijas lomā Verdi operā “Nabuko”, Klopēna lomā “Parīzes Dievmātes katedrālē” un Tonio lomā “Pajaci”.

Diriģentam Mārim Sirmajam balva piešķirta par mākslinieciski spilgtām jauniešu kora “Kamēr” koncertprogrammām un uzvarām starptautiskajos konkursos Spānijā un Šveicē. Žūrijas komisijas locekle Maija Amoliņa: “Jauniešu kora dziedājums ir tiešām virtuozs! Var tikai apbrīnot, cik dziļi jaunais diriģents izjūt dažādu gadsimtu un dažādu stilu mūziku un spēj savu izjūtu realizēt ar pašdarbības kori.” Māris Sirmais veiksmīgi sācis darbu arī kā Valsts akadēmiskā kora “Latvija” mākslinieciskais vadītājs un ir ievēlēts par Dziesmu svētku virsdiriģentu.

Pēdējos piecus gadus Latvijā vismaz reizi gadā viesojas somu diriģents Juha Kangass, kam Lielā mūzikas balva piešķirta par latviešu mūzikas popularizēšanu ārzemēs augstā mākslinieciskā līmenī. Šo darbu viņš ar savu kamerorķestri dara jau vismaz desmit gadus, izpildot latviešu komponistu skaņdarbus koncertos un ierakstot tos kompaktdiskos.

Lielās mūzikas balvas pasniegšanas svinības notiks Nacionālajā operā 28.februārī.

“LV” informācija