Likumības aizsardzība — vērtējumos un ierosmēs

Latvijas virsprokuroru gadskārtējā apspriedē

Latvijas republikas ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš, Ministru prezidents Guntars Krasts un tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs. Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Piektdien, 6.februārī, LR ķenerālprokuratūrā notika virsprokuroru apspriede, kurā vērtēja aizvadītā gada darbu. Taču galvenā doma, kā ievadvārdā teica ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš, ir virzāma uz nākotni: kā strādāt, lai sekmīgāk vērstos pret kriminālnoziegumiem, korupciju un pārvarētu citas mūsu dzīves negācijas.

Gadskārtējā virsprokuroru apspriedē piedalījās Ministru prezidents, Nacionālās noziedzības novēršanas padomes priekšsēdētājs Guntars Krasts, šīs padomes loceklis, arī Korupcijas novēršanas padomes priekšsēdētājs un tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs, Valsts policijas priekšnieks Aldis Lieljuksis, Augstākās tiesas priekšsēdētājs Andris Guļāns, Saeimas deputāts, Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs Kārlis Jūlijs Druva, Satversmes Aizsardzības biroja vadītājs Lainis Kamaldiņš, kā arī citi — Drošības un Finansu policijas, Zvērinātu advokātu padomes un citi vadītāji un pārstāvji.

Ziņojumu par prokuratūras paveikto 1997.gadā un konkrētiem ierosinājumiem darba pilnveidošanā uz kvalitatīvi jauna pakāpiena nolasīja LR ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš (referātu un vairākas ar to saistītas tabulas publicējam atsevišķi — skat. zemāk un 2.lpp.).

Pēc tam sanāksmes dalībniekus uzrunāja Ministru prezidents Guntars Krasts. Viņš izteica gandarījumu par ielūgumu piedalīties šādā profesionāļu sarunā un par to, ka Nacionālās noziedzības novēršanas padomē izveidota noteikta spēku koordinācija, programma cīņai pret noziedzību.

— Tas ir programmatisks dokuments ar jaunām pieejām, jaunu nostāju, kas palīdzēs risināt arī tās problēmas, par ko šodien runās prokurori. Jautājums tikai — cik ātri un veiksmīgi spēsim šos pasākumus iedzīvināt, atrast tos laukumus, ko šī programma pagaidām nenosedz, — savas domas pauda G.Krasts. Ministru prezidents mudināja tiesībsargājošās institūcijas jebkuru likuma pārkāpumu vērtēt pēc būtības, nevis burtiski. Nedrīkstētu būt tā, kā bieži vien ir tagad, kad sīkie zaglēni, piemēram, par kafijas kārbas vai citas mazvērtīgas lietas zādzību sēž cietumā, bet aizdomās turētie lielos noziegumos netiek saukti pie kriminālatbildības, atrodas brīvībā. Arī Eiropas Savienības komisijas nesen saņemtais vērtējums šajā jomā liek rīkoties enerģiskāk, kvalitatīvāk, lai darāmais un paveiktais noziedzības, korupcijas apkarošanā kļūtu “caurspīdīgs” sabiedrībai.

— Es aicinu jūs uz aktīvu darbu un sadarbību! — nobeigumā teica G.Krasts.

Lietišķas un rosinošas bija Rīgas tiesas apgabala prokuratūras virsprokurora Jāņa Drobiševska, ASV Tieslietu ministrijas prokurora, konsultanta juridiskajos jautājumos Latvijā Ivara Krievāna, viesu — Saeimas deputāta Kārļa Druvas, Zvērinātu advokātu padomes priekšsēdētāja Aivara Niedres, Valsts policijas priekšnieka Alda Lieljukša, Satversmes Aizsardzības biroja vadītāja Laiņa Kamaldiņa un citu runas.

Pēcpusdienā rajonu un pilsētu virsprokurori, ķenerālprokuratūras departamentu prokurori un citi darbinieki dalījās pārdomās par veikto un izteica daudzus priekšlikumus prokuratūras sadarbībai ar citām saistītajām institūcijām. Kopsaucējs bija viens — prokuratūras darbam jābūt vēl efektīvākam un šajā ziņā arī likumdevējiem jārod jaunas pieejas likumu izstrādāšanā. Prokuratūras darba kvalitāte lielā mērā būs atkarīga no izteikto priekšlikumu saprātīgas izmantošanas likumos, taču ievērojot arī atbilstību starptautiskajām cilvēktiesību normām. Izskanēja cerība, ka vēl šīs Saeimas laikā tiks pieņemts jaunais Krimināllikums. Tas palīdzēs labāk strādāt visām tiesībaizsardzības institūcijām, arī prokuratūrai.

Rita Belousova,

“LV” nozares redaktore

Par prokuratüras darba jaunu stratēģiju

Latvijas Republikas ģenerālprokurors

Jānis Skrastiņš:

Par tradīciju kļuvis iepriekšējā gada darba rezultātus kopīgi izvērtēt, vēršot skatu nākotnē. Pieļauju, ka piedāvātā nākotnes perspektīva sākotnēji liksies šokējoša, grūti īstenojama. Nevajadzētu pārsteigties ar secinājumiem.

Latvijas Prokuratūra nostrādājusi pilnus septiņus gadus. Katram gadam bijusi sava atšķirīga iezīme, savs galvenais uzdevums, tāpēc to salīdzināšanai iespējas bijušas nosacītas.

Tikai 1996. un 1997. gads no kriminālprocesa, prokuratūras un ar to saistīto institūciju uzbūves un daudziem citiem parametriem bijuši ļoti līdzīgi. Šajos gados sasniegto rezultātu izpēte un analīze ļauj secināt, kādas pozitīvas un negatīvas tendences devusi tiesu reforma, kādi uzdevumi palikuši neatrisināti.

Izejas pozīcijas — 1990. un 1991. gads — raksturojamas ar visnelabvēlīgāko kriminogēno situāciju. Noziedzības līkne strauji tiecās uz augšu. Par to liecina reģistrēto noziegumu skaita trīskāršošanās piecu gadu laikā — no 22,9 tūkstošiem 1988. gadā līdz 61,8 tūkstošiem 1992. gadā. Tam pretim stāvēja dezorganizēts tiesībsargājošo iestāžu kopums. Krimināltiesiskā pretdarbība tieši 1988.–1990. gadā kritās un sasniedza visa apzinātā perioda viszemākos lielumus.

1987. gadā par nozieguma izdarīšanu tiesai tika nodotas 9504 personas, 1990. gadā — tikai 7481 persona, sākot ar 1991. gadu, izdevās pretdarbību aktivizēt un, kā redzams no 1. tabulas, 1993. gadā tiesai tika nodotas jau 12,6 tūkst. personas jeb par 68% vairāk nekā 1990. gadā. Neviens, nekad un nekur nevar precīzi nosaukt noziedzības tendenču visus cēloņus un to ietekmes īpatsvaru. Nepretendējot uz absolūto patiesību, tomēr ar lielu pārliecību gribu pamatot noziedzības līknes lūzumu 1992. gadā ar augošo pretdarbību. Kā redzams no 1. tabulas iekrāsotās figūras, to ierobežojošās līknes ir savstarpēji atkarīgas, un izmeklēšanas rezultativitātes krišanās veicina noziegumu skaita pieaugumu — un otrādi. Pēdējos četrus gadus šī figūra saglabā stabilus apmērus ar tendenci līknēm tuvoties. Citiem vārdiem, pastāvot vairāk vai mazāk stabilai, pieaugošai pretdarbībai, noziedzības līmenis ir stabilizējies.

Varētu pamatoti iebilst, ka šajā teritorijā nav ņemta vērā “melnā figūra”, tas ir, latentā noziedzība. Neviens nešaubās par tādas eksistenci un ievērojamiem apjomiem, bet tikai noteiktos apstākļos reģistrētā noziedzība samazinās uz “melnās figūras” izplešanās rēķina. Tas varētu notikt, ja

— policija slēptu noziegumus;

— iedzīvotāji neziņotu par noziegumiem.

Prokuroru uzraudzība par iesniegumu reģistrāciju un izlemšanu neliecina par slēpšanas tendencēm. Nelielais uzskaitē papildus ņemto noziegumu pieaugums nedod pamatu runāt par būtiskām pārmaiņām. Savukārt sīko zādzību īpatsvars reģistrētajos noziegumos norāda, ka iedzīvotāji neziņo policijai retāk kā 1991.–1992. gadā, kad bija augstākais fiksētais noziedzības līmenis.

Smago noziegumu skaita stabilitāte un samazināšanās, salīdzinot ar 1991.–1993. gadu, ir samērā drošs indikators, ka reģistrēto noziegumu skaits netiek mākslīgi samazināts uz “melnās figūras” rēķina un noziedzības stabilizācija ir reāla.

Var rasties jautājums, kāpēc mēs šodien spriežam par prokuratūras darbības jaunu stratēģiju, ja 1996.–1997. gada rezultāti tik spilgti apliecinājuši reformas efektivitāti. Divos gados tiesai nosūtīto lietu skaits pieaudzis par 30,6% jeb 2744 lietām, kurās apsūdzēto skaits palielinājies par 3631 personu jeb 29%.