Par vienošanās procesu Igaunijas tiesvedībā

Vienošanās process, kura ieviešana Latvijas likumdošanā kļuvusi aktuāla līdz ar valdības lēmumu atgriezties pie kriminālprocesa pilnveidošanas, Igaunijā darbojas jau pusotru gadu. Pieredzē par to, kā kaimiņvalstī veicas likumdošanas jauninājuma ieviešana, ar Latvijas kolēģiem dalījās Igaunijas ģenerālprokurors Indreks Mēlaks.

Igaunijā, tāpat kā Latvijā, pirms vienošanās procesa ieviešanas tiesās bija izveidojušās garas rindas uz krimināllietu izskatīšanu, dažās pat gada garumā. Turklāt noziedzības līmenis valstī turpināja augt: pagājušajā gadā noziegumu skaits Igaunijā palielinājies par 15 procentiem (Latvijā — par 3,5 procentiem samazinājies).

Lieli spēki, laiks un liela valsts nauda tika tērēta, lai izmeklētu arī pavisam vienkāršus noziegumus un notiesātu garnadžus, kuru radītais zaudējums ir daži lati. Nereti tiesas sēdes nācās atlikt, pat vairākkārt, jo nebija ieradies te viens, te cits liecinieks. Tas procesu vēl vairāk vilka garumā un vēl vairāk to sadārdzināja.

Vienošanās procesa būtība: noziedznieks atzīst savu vainu un ir gatavs saņemt sodu. Viņa advokāts vienojas ar prokuroru par nodarījumu, Igaunijā — arī par iespējamo sodu. Izmeklēšana norit pēc saīsināta procesa. Uz tiesu netiek aicināti liecinieki. Tiesnesis uzklausa abas puses, pārbauda, vai vienošanās un sods atbilst likumā paredzētajām prasībām un pasludina spriedumu.

Sākumā ne visi juristi jauno likumu izprata un to pieņēma. Dažiem prokuroriem nebija pieņemama ideja, ka ar noziedznieku varētu tikt slēgta jebkāda vienošanās — tas neesot ētiski. Savukārt atsevišķi tiesneši uzskatīja, ka viņiem tiek atvēlēta birokrātu loma, kuri tikai apstiprina advokātu un prokuroru vienošanos. Izskanēja arī iebildums, ka vienošanās paver vistaisnāko ceļu prokuroru korupcijas iespējai.

Un tomēr šo jauninājumu galu galā ir pieņēmuši gan tiesneši, gan prokurori un ir ar to visai apmierināti, lai arī prokuroriem tas rada lielāku darba slodzi. Visi iebildumi pret vienošanās procesu nobāl tā efektivitātes priekšā. Rindas tiesās ir krietni sarukušas. Cilvēki arī izpratuši, ka ētiska rakstura problēmas šis process nerada : vienošanās par nozieguma kvalifikāciju un par sodu taču notiek tikai tajos gadījumos, kad noziedznieks savu vainu atzīst un ir gatavs gan saņemt sodu, gan vajadzības gadījumā maksāt cietušajam kompensāciju par nodarītajiem zaudējumiem. Arī tiesas prestižs nebūt nav cietis, gluži otrādi: tiesas funkcija taču ir izšķirt strīdu. Tad kādēļ pūlēties atrisināt strīdu, kura patiesībā nav?

Pagaidām arī pieņēmums par korupcijas iespēju nav izrādījies pamatots: nav fiksēts neviens gadījums, kad prokuroru kāds būtu mēģinājis uzpirkt, lai ietekmētu vienošanos.

Patiesībā sabiedrības ticību tiesu sistēmai grauj mēnešiem un pat gadiem ilga gaidīšana uz spriedumu un taisnīguma iestāšanos. Igaunijā vienošanās process ļāvis laiku, kas paiet kopš nozieguma izdarīšanas līdz sprieduma pasludināšanai, saīsināt no gada līdz pat vienai nedēļai. Visveiksmīgāk tas darbojas lauku rajonos, kur cilvēki — gan ieinteresētās puses, gan juristi — cits citu pazīst. Tallinā jaunā iespēja atvieglot un saīsināt izmeklēšanu un tiesāšanos vēl netiek tik intensīvi izmantota. Un tomēr šādā kārtībā Igaunijā jau tiek izskatīts vairāk nekā desmit procentu krimināllietu, un šis skaitlis noteikti augs.

Smagie noziegumi Igaunijā arvien tiek izmeklēti un tiesāti parastā kārtībā. Vienošanās var notikt tikai tajos gadījumos, kad sods par izdarīto noziegumu nepārsniedz piecus gadus brīvības atņemšanas.

Igaunijas pieredze kriminālprocesa pilnveidošanā varētu veicināt grozījumu pieņemšanu Latvijas kriminālprocesā, lai saīsinātu laiku no nozieguma izdarīšanas līdz sprieduma pasludināšanai, taupītu valsts līdzekļus un dotu iespēju vairāk spēka veltīt smagu, sarežģītu noziegumu atklāšanai un izmeklēšanai.

Dzintra Šubrovska,

ķenerālprokuratūras

preses sekretāre