Preses konferencē

Pēc 5.februāra sēdes

Valsts radio tiešajā raidījumā

K.Leiškalns (frakcija “Latvijas ceļš”): Jāteic, ka šodien tiešām bija konstruktīva Saeimas sēde, kas beidzās divarpus stundas pirms noteiktā termiņa — neskatoties pat uz to, ka parlamenta darba kārtībā bija jautājums, kas netika pabeigts pagājušās plenārsēdes laikā.

Pie Prezidija ziņojumiem noteikti jāatzīmē divi nodotie likumprojekti. Viens ir ļoti pozitīvs un nozīmīgs likums, kas runā par teritorijas attīstības plānošanu nākotnē. Tātad, ļoti svarīgu lietu, un te debatētāju nebija — varbūt mēs pat nepamanījām šī likuma svarīgumu. Bet, protams, pirmajā lasījumā deputāti par to daudz runās, un sabiedrība tiks iepazīstināta ar likumprojektu, kas vērsts uz valsts reģionālo attīstību.

Protams, pie likumprojektu nodošanas komisijām debatēt var tikai viens runātājs par un viens pret, bet tas notika ar likumprojektu “Grozījumi likumā “Par valsts pašvaldību īpašumu objektu privatizāciju””. Balsojumā šeit bija nospiedošs pārsvars likuma iesniedzējiem un tā aizstāvjiem, kurā vienojās, manuprāt, diezgan daudzi pozīcijas un opozīcijas deputāti, un tikai 19 deputāti, tajā skaitā “Latvijas ceļš”, balsoja pret šo likumprojektu, kas paredz valdības apstiprinājumu daudziem privatizējamiem objektiem. Līdz ar to tas, pēc manām domām, palēnina privatizācijas gaitu vai pat dažos gadījumos aizkavē līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām. Bet tādas ir varas attiecības. Likumprojekts ir nodots komisijai turpmākai izskatīšanai, un rezultātu mēs redzēsim tuvāko divu mēnešu laikā.

Viskarstākās debates, protams, bija par pieprasījumu komisijas atzinumu, bet pie pašreizējā spēku samēra opozīcijai ir grūti izvirzīt vai nobalsot par jautājumiem, kas var skart neuzticības izteikšanu kādam atsevišķam ministram vai kabinetam kopumā. Kā jūs zināt, pieprasījumi ir viens no parlamenta kontroles mehānismiem pār izpildvaru un, atšķirībā no jautājumiem, kurus mēs izskatām, patiesībā — neizskatām, nemitīgi atliekot jautājumu sēdes, pieprasījumi ir mehānisms, kas var izsaukt tā saukto interpolāciju vai pārejas formulu un rosināt izteikt neuzticību. Pozīcija, protams, šādus pieprasījumus parasti neatbalsta.

Vēl bija vairāki lēmumi par uzņemšanu pilsonībā, kas, es domāju, iedzīvotājus kopumā neinteresē, bet šodien pilsonībā tika uzņemts cilvēks, kas janvāra notikumu laikā, iestājoties par Latvijas neatkarību, tika sakropļots.

Gribētu atzīmēt arī likumprojektu, kas tika pieņemts trešajā lasījumā — grozījumi likumā “Par pašvaldībām”, un ļoti nopietno un komisijā labi sakārtoto, tāpēc steidzamības kārtībā pieņemto likumu “Par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos”, kas lietotājiem laukos šobrīd ļauj iegūt zemi par privatizācijas sertifikātiem, ja šī zeme tiek izmantota lauksaimniecības ražotņu būvniecībai, attīstībai un uzturēšanai.

Debates neizraisīja, bet kontrversāls bija balsojums par grozījumiem “Latvijas Darba likumu kodeksā”, kas beidzot nosaka sankcijas par valsts valodas likuma neievērošanu. Šo sankciju rezultātā valodas inspekcija var ierosināt tiesā lietu pret darba devēju par darba līguma laušanu ar cilvēkiem, kas atrodas darbā, kur prasītas valsts valodas zināšanas pirmajā, otrajā vai trešajā pakāpē, bet šis līguma nosacījums nav izpildāms. Likumprojektu bija iesnieguši “Latvijas ceļa” un “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakciju deputāti. Otrajā lasījumā šis priekšlikums kā juridiski nekorekts netika pieņemts, bet šodien parlaments par to nobalsoja, jāteic gan — ar visai nelielu balsu pārsvaru.

Noteikti jāpiemin kooperatīvo sabiedrību likums, kas ir ļoti garš un sarežģīts, bet, manuprāt, lielas izmaiņas kooperācijas attīstībā Latvijā neienesīs.

Ņemot vērā dažus no maniem priekšlikumiem, domāju, šis likums kļuvis demokrātiskāks, jo dos lielākas tiesības kooperatīvajām sabiedrībām iepretim centrālās savienības vai kooperatīvu savienībām. Tātad savienības vairs nevar iejaukties kooperatīvo sabiedrību iekšējās lietās. Tāpat pēc mana priekšlikuma tika atcelta likumā noteiktā pajas nominālvērtība, tāpēc, ja statūtos būs paredzēts, tā varēs pārsniegt arī simt latu, kas bija iepriekš noteiktā summa. Bez tam kooperatīvi varēs mainīt arī savu statūtkapitālu. Šis likums noteikti ir svarīgs tieši tiem cilvēkiem, uz kuriem tas precīzi attiecas, tāpēc domāju, ka sabiedrība pārāk par to neinteresējas.

Mēs apstiprinājām arī universitāšu satversmes, un, neskatoties uz to, ka bija alternatīvs likumprojekts un Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēdē bija diezgan karstas debates, parlaments ļoti viegli un bez debatēšanas pirmajā lasījumā pieņēma tūrisma likumu.

Kopumā jāteic liels paldies pārējiem deputātiem par šo konstruktīvo, ātro un precīzo sēdi, kurā pieņemti tik daudzi pozitīvi lēmumi nācijas attīstībai nākotnē.

K.Čerāns (frakcija “Latvijai”): Visi vai vismaz lielākā daļa būs pamanījuši, ka šajās dienās, nedēļās un mēnešos mūsu valstī virmo dažādas privatizācijas kaislības. Dažādi ekonomiskie grupējumi cīnās par ietekmi uz peļņu no iespējamās lielo monopoluzņēmumu privatizācijas, un bieži vien šķiet, ka šos varas grupējumus absolūti neinteresē nekas cits kā tikai iespēja nogrābt kādu lielāku kumosu. Tautas kustība “Latvijai” uzskata, ka notiekošā patvaļa jāpārtrauc, tāpēc likumā stingri reglamentējamas privatizācijas normas, kas dotu iespēju monopoluzņēmumu privatizācijā noteikt sabiedrības interešu ievērošanu. Steiga šeit nu nekādā ziņā nevarētu būt pašmērķis, tāpēc jābūt ļoti nopietni izstrādātiem privatizācijas noteikumiem, kas būtu jāapspriež ne tikai Ministru kabinetā un Saeimā, bet arī jāizdiskutē sabiedrībā, un šajā diskusijā jādod iespēja piedalīties gan zinātniekiem, gan jebkuram citam interesentam. Tomēr mēs pozitīvi vērtējam to, ka šodien komisijām nodots likumprojekts, kas paredz grozīt likumu “Par valsts un pašvaldību īpašumu objektu privatizāciju”, kaut arī ir jautājums par to, vai tas iesniegts nesavtīgu iemeslu dēļ. Bet tas vismaz dos iespēju diskutēt tālākajos lasījumos tās normas, kuras es tikko minēju, un par to, ka šie lielie monopoluzņēmumi privatizējami ar īpašu Saeimas likumu — šeit es domāju vismaz tādus uzņēmumus kā “Latvenergo”, “Latvijas dzelzceļš”, “Latvijas kuģniecība” un vēl citus, būtisks ir arī jautājums par to, ka Privatizācijas aģentūras lēmumus jāļauj pārsūdzēt tiesā. Šie bija jautājumi, par kuriem kustība “Latvijai” jau iestājās pirms kāda laika. Diemžēl tie līdz šim nebija guvuši valdošo frakciju un diemžēl arī Demokrātiskās partijas “Saimnieks” pārstāvju atbalstu, kas šobrīd iestājas par tautas tiesību aizstāvjiem. Cerēsim, ka tas rezultāts nākotnē tomēr būs pietiekami pozitīvs.

Gribu atzīmēt šodien izskatīto pieprasījumu G.Krasta kungam un V.Makarova kungam, kas diemžēl tika noraidīts. Pieprasījuma būtība ir valdībai uzņemties atbildību par reorganizējamo slimokasu parādu nomaksu veselības aprūpes iestādēm. Bijušajām rajonu slimokasēm, kurām parādi ir ļoti lieli, reorganizācijas laikā tiek atļauts no šiem parādiem atteikties, un jaunās slimokases tos nepārņem. Līdz ar to vairākām slimnīcām, tajā skaitā arī Paula Stradiņa klīniskajai slimnīcai, izveidojies liels parāds, kuru valdības bezatbildības dēļ slimnīca tā arī nesaņems. Tomēr es ceru, ka kaut kāds risinājums būs iespējams, lai arī valdošais vairākums šodien neatzina par iespējamu šo pieprasījumu virzīt tālāk.

Tāpat komisijai šodien tika nodots pieprasījums valdībai nodrošināt visām politiski represētajām personām iespējas saņemt kompensācijas par viņu īpašumiem nodarītajiem zaudējumiem, jo mūsu likumu problēmu dēļ ir vesela virkne politiski represētu personu, kas šādas kompensācijas nesaņem. Šeit runa ir par diviem tūkstošiem latu par ēkām un piecsimt latiem par pārējo mantu. Patiesībā šai summai būtu jābūt lielākai, ja īpašumu vērtība ir bijusi lielāka, bet ir personu loks, kas nesaņem arī šo minimālo summu. Tāpēc šis jautājums var aiziet pat līdz Satversmes tiesai.

Vēl kustība “Latvijai” ar citu deputātu atbalstu iesniedza pieprasījumu par nekārtībām dzelzceļa līnijā Liepāja–Vaiņode. Dažas amatpersonas publiski atļaujas runāt, ka šī līnija ir ļoti neizdevīga, bet patiesais cēlonis šim neizdevīgumam ir klaja izšķērdība. Mēs konkrētā veidā prasām no ministrijas atbildību par šo izšķērdību — kāpēc tur brauc preču dīzeļlokomotīve, kas maksā 54 latus stundā, nevis dīzeļvilciens, nemaz jau nerunājot par motrisi, kas maksā tikai 30 latus stundā. Bez tam tur ir virkne arī citu pārkāpumu. Tā nu izrādās, ka dotācija ir izšķērdēta un cilvēkiem no tā būs jācieš.

Tāpat bija arī pieprasījums, kas tika iesniegts, par īpašumu, kas atrodas Rīgā, Elijas ielā 17, institūta “Lauku projekts” bilancē. Tur gan Valsts īpašuma fonda, gan Privatizācijas aģentūras rīcības dēļ valstij nodarīti zaudējumi, kas vērtējami apmēram miljons latu apmērā. Tas, ka Privatizācijas aģentūra atzina par iespējamu atstādināt no darba jeb nepagarināt darba līgumu ar šī institūta bijušo direktoru Stabulnieka kungu, bija pamats, par ko tika iesniegts šis pieprasījums un atkārtoti pieprasīts no amata atstādināt Privatizācijas aģentūras ģenerāldirektoru.

J.Kalviņš (LNRP un LZP frakcija): Šodien plenārsēde, manuprāt, bija ļoti mierīga, dažbrīd pat amizanta, un es domāju, ka acīmredzot tādu ļoti eiropeisku darba apstākļu radīšana mūs kaut kā disciplinē, līdz ar to arī attiecības kļuvušas tādas korektākas.

Par saņemtajiem likumprojektiem. Ļoti patīkami, ka bija likumprojekts “Teritorijas attīstības un plānošanas likums” — beidzot mēs pie tā varēsim strādāt jau likuma ietvaros un šos jautājumus izdiskutēt. Šeit es uzreiz velku vadlīniju ar tūrisma likumu, kuru pieņēma pirmajā lasījumā un kur ir divi varianti. Viens, ko iesniedza frakcija “Saimnieks”, un otrs, ko iesniedza valdība. Būtisku atšķirību tur nebija, un es domāju, ka diskusiju rezultātā mēs nonāksim pie sakārtota un normāla likuma, kas reglamentēs tūrisma jautājumus, jo Latvijai viens no pelnīšanas veidiem neizbēgami var būt tūrisms, tikai mums šīs lietas vienkārši jāreglamentē.

Kas attiecas uz likumprojektu “Grozījumi likumā “Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju””, mūsu frakcija balsoja pret to, jo domājam gluži otrādi — šis likumprojekts privatizācijas lietas sarežģīs vēl vairāk. Bez tam — neba nu mēs tie gudrākie un labākie, ja jaucamies iekšā visās lietās. Protams, sakārtot nepieciešams, un tā nav nekāda traģēdija, ja likumprojekts nosūtīts komisijām, kur tiks izdiskutēts. Domāju, ka šajā situācijā attiecībā uz privatizāciju deputāti nonāks pie daudzmaz loģiska secinājuma.

Amizanti bija pieprasījumi, par ko šeit kolēģi jau runāja, tāpēc grupa deputātu, to skaitā arī es, iesūtījām priekšlikumu, ka, pirmoreiz uzstājoties, var runāt divas stundas, bet, uzstājoties otro reizi, —, stundu. Mūsu skatījumā labāk iesniegt šādu priekšlikumu, kas, protams, neguva atbalstu, jo tas ir tikai normāli, nekā no tribīnes kādu nosaukt par “salašņu”.

Visumā šīsdienas plenārsēde bija korekta un, kā jau te kolēģis K.Leiškalns minēja, izjusti stāstot par likumprojektiem, zināms darbs šodien ir padarīts, un paldies deputātiem par to.

R.Dilba (LZS, KDS frakcija): Arī es varētu piekrist tam, ka šodien bija ražīga darbadiena un tika pieņemti vairāki likumi, kas saistīti ar laukiem un lauksaimniecību.

Viens no tiem ir likums par zemes reformas pabeigšanu lauku apvidos, kas tika pieņemts galīgajā lasījumā. Tas nosaka, ka zemi, kas juridiskajām personām piešķirta pastāvīgā lietošanā lauksaimniecības vajadzībām, tajā skaitā zemi, kas izmantojama lauksaimniecisko ražotņu apbūvei un uzturēšanai, juridiskās personas var izpirkt par privatizācijas sertifikātiem vai latiem. Šeit, lai jūs nepārprastu, runa ir par tiem, kam zeme jau piešķirta lietošanā. Tātad, tas skar juridiskās personas, konkrēti — statūtsabiedrības un kooperatīvus, kam jau zeme piešķirta lietošanā. Tas nepaplašina šo loku un nenosaka kaut kādu zemes pārdalīšanu. Iepriekš bija iespēja zemi iegādāties par naudu, bet tagad ir iespēja to darīt arī par privatizācijas sertifikātiem. Šeit statūtsabiedrības dalībniekiem un varbūt arī citiem ir reāla iespēja pārdot — ja pieaugs pircēji sertifikātiem. Tātad, privatizācijas sertifikātus būs iespējas pārdot, un būs abpusējs labums.

Otrs likums, kas manā uztverē bija ļoti vajadzīgs, ir par Latvijas labības tirgu un valsts labības rezervi, un tas arī tika pieņemts. Šī likuma būtība ir tāda, ka situācija laukos mainījusies. Kā jūs zināt, iepriekšējais likums noteica, ka valstij jābūt graudu rezervei trim mēnešiem. Tad, kad mums trūka graudu, šāda rezerve bija reāls un vajadzīgs nosacījums, bet tagad, kad graudus spējam izaudzēt paši, ir citādi. Otrkārt, nav nekādu problēmu graudus iepirkt papildus, ja ir tāda vajadzība, tāpēc, lai labības tirdzniecības aģentūra varētu aktīvi un likumīgi iesaistīties arī labības tirgū, mēs radām tai iespēju nevis turētu graudu rezervi līdz jaunajai ražai, bet rezervēt naudu. Līdz ar to rudenī būs iespējams iepirkt mūsu pašu zemniekiem izaudzētos graudus, tādējādi situācija, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, uzlabosies.

Gribētu atzīmēt arī trešo likumu — “Kooperatīvo sabiedrību likums” — , kas tapa ļoti ilgā laikā. Jāsaka, ka arī pagājušajā gadā, būdams ministrs, es aktivizēju šo jautājumu, lai šāds likums taptu. Diemžēl tas tika pieņemts tikai šogad, bet galu galā — labs, kas labi padarīts. Tātad, tas jau pieņemts galīgajā variantā un cerams, sakārtos kooperatīvu darbu un iespējams veidot jaunus kooperatīvus, jo nu tam ir likumiska norma un zināmas priekšrocības, lai tas notiktu.

Pirmajā lasījumā tika pieņemts ciltsdarba likums. Tas arī bija vajadzīgs, jo līdz šim tikai normatīvie akti regulēja šo jautājumu. Likuma mērķis ir nodrošināt ciltsdarba sakārtošanu un attīstību valstī, lai sekmētu augstražīgu ganāmpulku izaudzēšanu un ekonomikas produkcijas ražošanu.

Un vēl manā uztverē ļoti vajadzīgs likums ir par fizisko personu noguldījumu garantijām. Tās, kā jūs zināt, ir iepriekšējās problēmas — lai atcerāmies kaut vai banku “Baltija”, kur noguldītājiem faktiski nebija nekādu garantiju. Tagad, pieņemot šo likumu, mēs garantēsim fizisko personu noguldījumus, kas ir ļoti vajadzīgi, un tā notiek visās civilizētajās valstīs.

V.Dozorcevs (Tautas saskaņas partijas frakcija): Godīgi sakot, man šodien vispār negribas runāt ne par ko. Pēc šodienas sēdes man ir tāds smags noskaņojums. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs papildinājām Darba likuma kodeksa 30. pantu. Kārlis Leiškalns par šiem grozījumiem jau runāja, bet viņš to darīja ar gandarījumu, ka galu galā mēs tos pieņēmām.

Bet es varu teikt ko citu. Man liekas, ka šodien mēs atklājām iespēju terorizēt Latvijas nelatviešus ar valodas palīdzību. Jums, teiksim, ir izziņa jeb apliecība, kas liecina, ka jums ir pirmā, otrā jeb trešā valodas kategorija. Jūs strādājat, bet te atnāk Valsts valodas centra inspektors un konstatē, piemēram, ka jūsu valoda ir slikta vai neatbilst ierakstam apliecībā. Pamatojoties uz to, jūs var tiesāt, atbilstoši šodien pieņemtajiem labojumiem, pieprasīt darba devējam lauzt līgumu ar jums, kā arī atlaist no darba. Savukārt, ja darba devējs negribēs to darīt, valdes inspekcijai ir tiesības griezties tiesā pret darba devēju, lai tā cilvēks no darba tiktu atlaists. Kādi argumenti šādiem grozījumiem? It kā tādi, ka vairākums no tiem, kuri dabūja apliecības, tās ir nopirkuši, nevis dabūjuši no eksaminācijas komisijas. Es uzskatu, ka tās ir ne vairāk kā tikai baumas, jo neviens to nav izpētījis, nav nekādu ciparu, ne arī citu materiālu. Runas par to, ka kāds kādreiz nopircis apliecību, ir aptuveni tāda paša līmeņa baumas, kā, teiksim, apgalvojumi, ka nelatviešiem pieder 90% Latvijas biznesa. Nepastāv pat metodoloģija, lai varētu saskaitīt, kam kas pieder biznesā. Nesen lasīju kādu publikāciju laikrakstā “Bizness un Baltija”, kurā bija stāstīts par pirmajiem 28 lielbagātniekiem Latvijā. No tiem, starp citu, tikai divpadsmit ir nelatvieši, pārējie — latvieši. Tā kā tās, kā arī runas par apliecību nopirkšanu ir tikai baumas. Cilvēkus, kuriem ir apliecības un kas nelieto valodu, valodas inspekcija jeb centrs var sodīt ar naudassodu un tā tālāk. Ja inspekcija konstatē jeb apšauba faktu, ka cilvēks šo apliecību ieguvis likumīgi, tad jāiet uz komisiju, kura apliecību izsniegusi un jāapšauba tās darbība. Uzskatu, ka tas ir normāls veids, kurā pastāv metodoloģija atrisināt problēmas, nevis pieņemt grozījumus, ar kuriem tagad varēs atklāti terorizēt cilvēkus. Jūs taču saprotat, ka tie, kam nav apliecības, tagad būs situācijā, kad valodas komisija varēs pieprasīt nepārtrauktu eksamināciju, un viņi nekad nebūs pārliecināti, ka neatnāks inspektors un neapšaubīs viņu valodas prasmi.

Bez tam pieņemtie grozījumi dos iespēju izrēķināties ar cilvēkiem un atbrīvoties no tiem, kuri, pēc citiem apsvērumiem, neder laikā, kad Latvijā ir tik liels bezdarbs.

Vēl šodien gribētu atzīmēt to, ka mēs Saeimā iesniedzām likumprojektu, kurā mēģinām piedāvāt atvērt Pilsonība likumu. Šajā likumprojektā ir divi punkti. Pirmais nosaka reģistrēt bērnus, kuri piedzimuši Latvijā pēc neatkarības atgūšanas, kā pilsoņus. Otrais punkts paredz izņemt tā saucamos naturalizācijas logus. Sakarā ar to šodien mēs izplatījām atklātu vēstuli Valsts prezidentam, kurā lūdzam viņu piedalīties šī likumprojekta apspriešanā, ja jau viņš tik daudz par to runā un grib atrisināt problēmas, par kurām tikko minēju. Lai tad prezidents nāk uz parlamentu un pats cīnās par to!

E.Jurkāns (Demokrātiskās partijas “Saimnieks” frakcija): Beidzamajā laikā vairākkārt esmu ar jums runājis par privatizāciju. Šodien esam ļoti gandarīti, un domāju, ka tādi ir arī vairākums deputātu, jo tika nobalsots par to, lai Saeima tālāk izskatītu mūsu ierosināto likumprojektu “Grozījumi likumā “Par valsts un pašvaldību īpašuma privatizāciju””. Uzskatu, ka tas ir ļoti būtiski. Izbrīnīja tikai tas, ka tikai viena frakcija vienbalsīgi nobalsoja pret to, un tas bija “Latvijas ceļš”. Saprotams, ka viņi nevarēja balsot citādi, jo privatizācija bija viņu aizsākts process. Lai balsotu par šādiem grozījumiem, viņiem būtu jāatzīst, ka ar privatizāciju, maigi izsakoties, neiet tā, kā vajag.

Šo grozījumu būtība ir ļoti vienkārša. Jau esošajā likumā noteikts, ka privatizācijas procesam jābūt maksimāli atklātam un publiskam. Diemžēl pašreizējā situācija tāda nebūt nav. Otrkārt, ir daudz tautsaimniecībai svarīgu objektu, kuru privatizācija lielākā vai mazākā mērā atsauksies uz katru Latvijas iedzīvotāju. Tāpēc mēs šajā likumprojektā normu, ka šādus svarīgus objektus privatizēt var tikai tad, kad Ministru kabinets akceptējis to privatizācijas noteikumus. Formula ir ļoti vienkārša — Privatizācijas aģentūra sagatavo noteikumus, padome tos apstiprina, bet Ministru kabinets tikai akceptē. Demagoģiskas ir runas par to, ka tādējādi tiks palēnināta privatizācija un ka tā vispār apstāsies. Teikšu gluži pretējo — ja valdība noteiks, ka apzinās šādu objektu privatizācijas noteikumus, līdz ar to aģentūra būs spiesta strādāt raitāk, korektāk un kvalitatīvāk. Ministru kabinets var sanākt uz ārkārtas sēdi jebkurā laikā un šādus noteikumus akceptēt. Līdz ar to mēs likumā būsim realizējuši normu par publiskumu un atklātumu.

Pie tam, kā jau teicu, Saeima apstiprina Ministru kabinetu, un tas ir atbildīgs Saeimas priekšā. Tādējādi pastāv šī saikne un varas dalīšana, kas mums jāievēro un jārealizē. Domāju, ka deputāti noteikti iesniegs savus priekšlikumus šim likumprojektam, savukārt mēs lūgsim saīsināt tā izskatīšanas gaitu līdz diviem lasījumiem un, protams, piedāvāsim jaunu formu pārejas noteikumos, kas noteiks, ka sakarā ar šī likuma grozījumiem tiek pārstrukturēta Privatizācijas aģentūra.

Vakar notika mūsu frakcijas sēde, ļoti nopietna, jo mēs tikāmies ar dzīvojamo māju privatizācijas sadales komiteju un Valsts zemes dienesta direktoru G.Grūbes kungu un runājām par privatizācijas gaitu, par to, kā šo procesu varētu paātrināt, kādas te ir nepilnības attiecībā ar likumdošanas aktiem un kādā veidā iespējams ieinteresēt iedzīvotājus, lai privatizācija ritētu straujāk.

Sēdes laikā tika izteikta ļoti laba doma, un mēs to atbalstījām, ka tuvāko mēnešu laikā varētu pazemināt cenu uzmērījumiem. Pats esmu saskāries ar šiem jautājumiem un zinu, ka par vienkāršu zemes uzmērījumu jāmaksā vairāk nekā simts latu. Nedomāju, ka Latvijā liela daļa iedzīvotāju šādu summu varētu samaksāt. Mēs esam panākuši vienošanos un uzrakstījuši vēstuli Zemes dienestam par to, kā un cik ilgā laikā šo maksu varētu samazināt. No G.Grūbes kunga saņēmām mutisku atbildi, ka apmēram aprīļa vidū maksa varētu tikt samazināta par 25%–30%. Tas ir ļoti būtiski, jo, ja ir simts latu, tad par trim latiem mazāk.

Vēl diezgan problemātisks un diskutabls ir jautājums par to, vai atļaut privatizēt dzīvokļus tiem īrniekiem, kuriem ir parādi par komunālajiem maksājumiem. Par to ir jadiskutē, un, ja darbojas ķīlu reģistrs, tad varētu būt jautājums par to, ka vajadzētu atļaut privatizēt dzīvokļus arī tiem cilvēkiem, kuriem šādi parādi ir.

Šodien trešajā lasījumā tika pieņemts likums “Par kooperatīvajām sabiedrībām”, kurā ir jauna sadaļa, kas regulē nākamās dzīvokļu apsaimniekošanas sabiedrības. Diemžēl Ministru kabinets jau divus gadus nevar izstrādāt atbilstošus noteikumus, un līdz šim laikam tie nav bijuši plašā apspriešanā, tāpēc mums ļoti labi, ka Saeima šodien akceptēja šo sadaļu. Bet, mūsuprāt, reāli tā nedarbosies, jo ir nepilnīga. Būtība jau nav tikai privatizācijas procesā — ja dzīvokļi noprivatizēti, kas tos apsaimniekos? Nav tāda normatīva dokumenta, kas noteiktu, ka īrnieki, pašvaldība un valsts varētu veidot sabiedrību, kurā būtu noteikti pienākumi, kā apsaimniekot māju. Kaut kā šo problēmu pieņemtā sadaļa atrisinās, bet ne visu. Mēs vēl apsvērsim iespēju par kompleksa likuma ieslēgšanu attiecībā uz māju apsaimniekošanu un kooperatīvo sabiedrību veidošanu māju apsaimniekošanas jomā.

Un vēl ļoti īsi par kādu būtisku lietu. Nākamnedēļ, un mēs jau esam uzrakstījuši lūgumu Zemkopības ministrijai, mūsu frakcija tiekas ar ministrijas pārstāvjiem, lai pārrunātu jautājumus par Saeimas pagājušā gada septembra sēdes lēmumu par koncepcijas izstrādi lauku vides attīstībai. Es zinu, ka tā būs interesanta saruna, jo līdz 31.martam šī koncepcija jāiesniedz parlamentā. Par šo sarunu mēs noteikti informēsim un dalīsimies iespaidos nākamajā tikšanās reizē.

P.Tabūns (apvienības “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK frakcija): Sākšu ar likumprojektu “Grozījumi Latvijas Darba likuma kodeksā” un atgādināšu, ka apvienība “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK ir cīnījusies un cīnīsies par latviešu valodas cienīšanu un respektēšanu. Šie grozījumi likumprojektā ir tieši vērsti uz to, un mums tas ir izdevies. Zināms, ka simtiem tā saucamo krievvalodīgo dažādi ieguvuši valodas prasmes apliecības un valodu faktiski neprot — vienkārši nopērk apliecību par astoņiem latiem. Tādi fakti ir. Līdz šim mēs neko nespējam izdarīt, lai šie cilvēki cienītu valsts valodu. Arī valodas inspekcija šajā cīņa bijusi bezspēcīga. Pieņemtais papildinājums attiecīgajā pantā skan šādi: “Ja valsts valodas inspekcija konstatē, ka darbinieki, kuriem saskaņā ar likumu jāpārvalda valsts valoda atbilstoši tās prasmes I, II vai III pakāpei, to nepārvalda, tai ir tiesības pieprasīt, lai darba devējs lauž darba līgumu ar darbinieku. Ja darba devējs atsakās to darīt, valsts valodas inspekcija griežas tiesā ar prasības pieteikumu lauzt attiecīgo darba līgumu.” Lūk, cik strikti un pareizi! Tā pamazām jācīnās par mūsu valodas ieviešanu krieviskotajā Latvijā, un mēs, protams, nerimsimies to darīt arī turpmāk. Tagad valsts valodas inspektoriem būs daudz vieglāk cīnīties. Protams, viņiem būs jāizrāda ļoti liela neatlaidība, gribasspēks un tā tālāk, jo mēs zinām, kā pret viņiem mēdz izturēties.

Saeima komisijām šodien tika nodots likumprojekts “Grozījumi likumā “Par valsts un pašvaldību īpašumu objektu privatizāciju””, par ko jau te runāja mani kolēģi. Jā, kņada un kaislības par privatizācijas procesu virmo visu laiku, un arī es uzsvēršu, ka tā virmo pamatoti, jo te patiešām ir ko debatēt un izlemt Saeimas līmenī.

Šobrīd izvērsusies kārtējā cīņa par “Latvijas kuģniecību”, un ne tikai par tās privatizāciju. Gribu sacīt, ka, piemēram, tur notiekošo, sākot ar PSRS sabrukumu un atmodu Latvijā, beidzot ar šodienu, es atļaušos nosaukt par zivju zvejošanu saduļķotā ūdenī. Kuģi te pazuduši desmitiem vien — kā Bermudu trijstūrī, jo te galu galā apgrozās milzīga nauda. Atgādināšu, ka 1991. gadā Kuģniecībā bija ap deviņdesmit kuģu, kuru vērtība aptvēra 650 miljonus. Tagad Kuģniecības vērtība sarukusi uz pusi un kļuvusi gandrīz nerentabla. Tā tas ir noticis, tāpēc par to, protams, šodien jārunā, jo tas ir ļoti nozīmīgs objekts. Starp citu, trauksmi Kuģniecības sakarā esmu cēlis jau 1990., 1991. un 1992. gadā, būdams žurnālists Latvijas Radio. Diemžēl toreiz man tas neizdevās, jo man nebija atbalstītāju. Tāpēc šodien “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK atbalstīja šī likumprojekta nodošanu komisijām, un Saeimā par to vēl spriedīs.

Vēl gribu atgādināt tiem, kuri interesējas par pilsonības piešķiršanu par īpašiem nopelniem. “Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK deputāti gandrīz vienmēr ar ļoti retiem izņēmumiem tad, kad patiešām pilsonība tiek piešķirta par īpašiem nopelniem — tie ir bijuši trīs vai četri gadījumi —, parasti balsošanā nepiedalās vai balso pret. Tā mēs darījām arī šodien.

Un nobeigumā man ir ļoti satraucošas ziņas no Latgales par tā saucamo skolu optimizāciju. Protams, šodien es nespēju pastāstīt par to kaut ko konkrētu, tāpēc esmu lūdzis Saeimas preses centru rītdien noorganizēt preses konferenci, tā kā rītdien žurnālistus sīkāk informēšu par faktiem un notikumiem Latgalē.

Saeimas preses dienests