MĒS VISI BALTIJĀ

"Saules stariem Lietuva tumsas varu aizraida! Gaismas stars, darba spars vada mūsu gaitas"

16. februārī Lietuvas valsts svētki — 80. gadadiena kopš Lietuvas valsts atjaunošanas

Vincs Kudirka "Tautiskā dziesma" (Valsts himna)

Tautas atgūtie svētki pēc daudzām darbdienām

Rimants Karazija, Lietuvas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā, — "Latvijas Vēstnesim"

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Turpinājums no 1.lpp.

Atceros, ka nāca noskaidrot, kādā veidā netālu no studentu kopmītnes vienā no Kauņas pilsētas laukumiem, kur agrāk bijusi kapsēta, uzvilkts Lietuvas karogs. Pēdas ik reizi meklēja pie mums, jo uzskatīja, ka tāda pārdrošība ir studentu darbs. Tomēr šīs pēdas nekad neatrada. Bet aizdomas bija, jo studentu kopmītnes ēka atradās laukuma tiešā tuvumā.

Pirms svētkiem toreizējās varas iestādēs vienmēr bija jūtama nervozitāte, satraukums, ko vainagoja stingra pavēle — novērst politiskus izlēcienus! Mums, kam šīs prasības nācās pildīt, vispirms vajadzēja atbildēt pašiem sev: bet kā mums rīkoties, ko teikt jaunatnei, kā to visu izskaidrot?

Aizliegums kalpoja par dzinuli, lai jaunatne mācītos savas neatkarīgās valsts vēsturi, par kuru mācību grāmatās nerakstīja, lai gan Lietuvas valstiskuma sākotne meklējama dziļi pagātnē.

Tolaik, kad Augstākā padome beidzot pieņēma lēmumu par Lietuvas Konstitūciju, par vēsturisko simbolu atjaunotni, pie televizoru ekrāniem bija visa Lietuva. Ļaudis asarām acīs sekoja sēdes norisei tālrādē vai arī paši tieši aizgāja pārliecināties, ka Ģedimina pils tornī pār Viļņu atkal plīvo Lietuvas valsts karogs.

Protams, mēs visi zinājām gan savas valsts himnas vārdus, gan savus simbolus — to, kas bija aizliegts. Un tāpēc par tautas svētkiem 1990. gadā kļuva 11. marts, kad tika pieņemts lēmums par neatkarības atjaunošanu.

Lūk, te pie sienas ir redzams dokuments — Lietuvas Padomes 1918. gada 16. februāra akts par valstiskuma atjaunošanu. Tā ir faksimilkopija ar visu padomes locekļu parakstiem.

Ir veikts grūts ceļš. Ļoti sarežģīts laiks Latvijā un arī Lietuvā bija liktenīgais 1940. gads. Pēc tam sākās iedzīvotāju deportācijas. Kara laikā bija cīņa pret vieniem un otriem okupantiem, kas mūsu tautai prasīja lielus upurus.

Milzum sarežģīts bija arī pēckara periods. Jau no 1944. gada, kad pasaules kara vilnis aizvēlās tālāk uz rietumiem, sākās cīņa par Lietuvas neatkarību. Tā bija pretestības kustība, kas turpinājās gandrīz desmit gadus. Risinājās gan bruņota cīņa ar ieročiem rokās, gan cita veida nepakļaušanās. Es tolaik biju pusaudzis un to visu vēroju, bet no tās paaudzes, kas bija vecāka, daudzi aizgāja bojā, nonāca izsūtījumā vai arī bija spiesti doties trimdā uz Rietumu zemēm. Daudzi citi ar visām ģimenēm tika deportēti uz Sibīriju. Tie ir milzīgi upuri, kas ziedoti cīņā par neatkarību.

Šī cīņa skāra katru ģimeni. Ikvienam radu vidū bija gan izsūtītie, gan emigrantu gaitās aizrautie. Kad pēckara gados pieklusa pretestība ar ieročiem rokās, vajadzēja sākt tautsaimniecības atjaunošanu — citas izejas taču nebija, jo bijām nokļuvuši pilnīgā izolācijā. Nācās ķerties pie grāmatām, tieksme pēc zināšanām bija milzīgi liela. Tolaik pretestības kustību attēloja tikai melnās krāsās. Bet mēs taču visi zinājām, kas bija noticis patiesībā.

Paša studiju laikā no 1954. gada līdz 1959. gadam atceros, ka arī manu kursu papildināja tie, kas tieši bija piedalījušies pretestības kustībā. Viņiem savulaik liedza mācīties, radot dažādus šķēršļus, bija arī tādi, kas atgriezās no cietumiem. Tātad nācās būt kopā, biedroties ar šiem cilvēkiem, kas neapšaubāmi atstāja neizdzēšamu iespaidu uz mazliet jaunāko paaudzi, uz studentiem. Varas iestādes to visu centās izskaust, iznīdēt. Bet tā bija toreizējās dzīves būtība.

Tāda varētu būt īsa atbilde uz jautājumu. Atmiņām ir tā īpatnība, ka ar gadiem tās uzaust prātā spilgtāk, un uz reiz notikušo tu sāc skatīties it kā no malas ar citām acīm.

Tagad ir cits laiks, un arī uzdevums ir cits, jo neatkarība ir izcīnīta. Patlaban galvenais — nostiprināt mūsu valsti politiski, ekonomiski un visādi citādi. Arī tas nebūt nav viegli, lai gan panākumi ir.

— Kā rāda kalendārs, šogad Lietuvai gaidāmi vēl vieni svētki — aprit simt gadu, kopš radīta jūsu valsts himna — Vinca Kudirkas "Tautiskā dziesma". Vai jau tiek domāts arī par šīs jubilejas atzīmēšanu?

— Jā. Šis Lietuvai vispār ir jubileju gads — 80 gadu kopš valstiskuma atjaunošanas, astoņi gadi kopš neatkarības atjaunošanas, mēs necenšamies šīs svinības koncentrēt uz vienu datumu — 16. februāri, bet atzīmēt visa gada garumā. Par mūsu svētkiem šogad kļūs arī 24. februāris, kad savas neatkarības astoņdesmito gadskārtu atzīmēs Igaunija — arī Lietuvā notiks svinības, tiks pacelts Igaunijas karogs, notiks citi svētku pasākumi. Līdzīgi tas risināsies arī 18. novembrī, kas ir jūsu valsts neatkarības svētki.

Ir arī citi ievērojami datumi — tas ir gan 6. jūlijs, kad tika kronēts karalis Mindaugs, gan rīkosim pretestības kustības upuru atceres brīžus — arī viņi nedrīkst tikt aizmirsti. Katrs vai nu ar savu dzīvību, vai darbu ir devis ieguldījumu Lietuvas atdzimšanā. Protams, atcerēsimies arī tos, kas parakstīja valstiskuma atjaunošanas aktu 1918. gadā un pieņēma lēmumu par neatkarības atjaunošanu 1990. gadā. Turklāt Lietuva gatavojas vēl kādam vēsturiskam notikumam — tūkstošgadei, kopš vēstures avotos minēta mūsu valsts. Šis notikums gan būs jau nākamajā gadsimtā, bet jubilejas komisija ir izveidota un darbs sācies. Vēl vieni svētki — jūlijā pulcēsies lietuvieši no visas pasaules, notiks dziesmu svētki, būs sporta spēles.

Bet līdztekus tam visam būs darbs, lai stiprinātu valsti. Mūsu un arī Latvijas uzdevums ir integrācija gan Eiropas Savienībā, gan transatlantiskajās aizsardzības struktūrās, gan labu attiecību, sakaru uzturēšana un nostiprināšana ar visām pasaules valstīm, bet jo īpaši — ar kaimiņiem. Arī Baltijas valstu integrācijas veicināšana — gan vienotās ekonomiskās telpas izveide, gan citi pasākumi.

— Gandrīz vai obligāts šādas intervijas jautājums: kā, jūsuprāt, attīstās Lietuvas un Latvijas attiecības, vai ir kādi šķēršļi šo attiecību ceļā?

— Attiecības starp mūsu valstīm attīstās normāli, dinamiski, tomēr, protams, ir arī atsevišķi neatrisināti jautājumi. Kā dominante — neatrisinātais jūras robežu jautājums. Tagad pie tā strādā darba grupas, kas risina ekonomiskās un robežas delimitācijas problēmas. Ir konkrēti projekti. Ekonomiskajā plāksnē Latvijai ir savas intereses, bet tādas ir arī Lietuvai. Strīda mezgls pagaidām vēl nav atraisīts. Domāju, ka ar kopīgiem pūliņiem un savstarpēju sapratni tas tiks izdarīts. Kā tas notiks? Varbūt tā, kā Lietuva atrisināja jūras un sauszemes robežas jautājumu ar Krieviju, kad palika neatrisināti atsevišķi ekonomiskie jautājumi, vai arī kompleksi — tas nav viegls uzdevums — vienojoties par jūras robežas delimitāciju starp Latviju un Lietuvu. Tomēr atrisinājums būs.

Priecē, ka no pērnā gada 1. janvāra parakstīts un stājies spēkā līgums par brīvo tirdzniecību. Jā, arī šajā laukā ir vēl neatrisināti jautājumi. To sakārtošanai pastāvīgu uzmanību veltī gan Lietuvas, gan Latvijas puse. Abu valstu savstarpējās tirdzniecības apjomi ir pieauguši, ir vairāk Lietuvas ražojumu Latvijā un Latvijas preču Lietuvā.

Turpinās kopīgu robežkontroles un muitas punktu iekārtošana, tas atvieglo tranzītkravu plūsmu. Pērn tika atklāts Grenctāles un Saloču robežkontroles punkts, tagad top vēl viens Medumos, kur arī būs kopīga robežkontrole. Lielu vērību Lietuva veltī satiksmes virzienam no ziemeļiem uz dienvidiem — Via Baltica, arī tur ir kopīgi projekti, lai gan tranzītkravu apkalpošanā Latvijai nozīmīgs ir arī rietumu — austrumu virziens. Laba sadarbība vērojama starp mūsu valstu muitas dienestiem, ir projekti par tranzītkravu pārbaudes atvieglošanu. Jau agrāk un arī pērn tika runāts par muitas ūniju, tas ir milzu projekts, kas prasa mūsu ārējo robežu nostiprināšanu — tur vienlaikus jārisina kā likumdošanas, tā tautsaimniecības un arī tehniski jautājumi. Pakāpeniski šis projekts tiks īstenots.

Arī citās jomās sakari padziļinās. Aug abu valstu kopuzņēmumu skaits. Ir ieceres par mūsu banku sadarbību. Tātad integrācija notiek.

— Ikvienas valsts politiku vada un veido cilvēki. Tālab, šķiet, diezgan grūts jautājums. Jūs Latvijā pārstāvat Lietuvu, bet katrs latvietis vismaz mazliet kaut ko zina par lietuviešiem un viņu zemi, par jūsu ievērojamiem cilvēkiem, sasniegumiem kultūrā, zinātnē, sportā. Vai jūs varētu nosaukt trīs lietuviešus, kas simbolizētu tagadējo, mūsdienu Lietuvu?

— Jautājums tik tiešām ir diezgan sarežģīts. Varētu jau nosaukt daudzus, katram mums ir cilvēki, pret kuriem izjūtam simpātijas, ar kuriem esam tikušies, runājušies.

Ko izraudzīties?

Es šo sarakstu sāktu ar dzejnieku Justinu Marcinkeviču. Jau tajos gados visa viņa darbība, lielie darbi — drāmas, poēmas — atklāja gan mūsu valstiskuma pirmsākumus, gan cīņu par neatkarību un brīvu cilvēku. Bez pārspīlējuma var teikt, ka viņš ir mūsdienu Lietuvas simbols.

Vienu nosaucu. Bet šajā trijotnē noteikti ir jābūt arī politiķiem. Darboties politikā nav vienkārši. Viņu darbu vērtē paaudzes, vēsture. Politikas pamats ir tautsaimniecība, politika uz ekonomiku atstāj noteiktu ietekmi — vai nu pozitīvu, vai negatīvu. Politiķis vienlaikus risina ne tikai gluži politiskas lietas, bet arī ekonomiskos un sociālos jautājumus, kas skar katru. Tāpēc arī politiķu darbība netiek vērtēta bez iebildēm.

Starp lietuviešiem es redzu arī zinātniekus, kuru vārdus vajadzētu minēt. Pēc sirdsapziņas aicinājuma šie zinātnieki ir nonākuši kontaktā arī ar politiku. Un tieši tāpēc mazliet cietuši.

Vēl nedrīkst aizmirst mūsu garīgos audzinātājus. Lietuvā pārsvarā dzīvo katoļticīgie, lai gan ir arī citu konfesiju piekritēji. Mūsu valsts vēsturē garīdznieki ir bijuši gan lieli dzejnieki, gan rakstnieki, kaut vai Maironis, arī bīskapi. Kardināls Vincents Sladkevičus arvien ļoti skaidri ir iestājies par Lietuvas neatkarību, tāpēc arī viņu es gribētu nosaukt par mūsdienu Lietuvas simbolu. Tagad jau viņš ir gados, savulaik tika vajāts, bija izsūtījumā.

Lietuvas neatkarības atjaunošana tiek saistīta ar "Sajūdi", bet savukārt pie "Sajūža"pirmsākumiem klāt bija un šo organizāciju sarežģītajos apstākļos vadīja Vītauts Landsberģis. Domāju, ka vēsture to novērtēs. Pašlaik viņam nākas uzklausīt arī pārmetumus, jo viņš ir ļoti emocionāls. Bet demokrātija ir kā abpusgriezīgs zobens, ar ko jāprot rīkoties tā, lai nenodarītu pāri ne citam, ne sev. Viņš ir Seima priekšsēdētājs, bija viens no kandidātiem prezidenta amatam, ir ievērojams mūzikas zinātnieks.

Nezinu, vai šos trīs var nosaukt par Lietuvas simboliem, bet viņu darbībai lietuvieši seko līdzi, pārdzīvo neveiksmes un priecājas par panākumiem.

— Jūs jau vairākus gadus strādājat Latvijā...

— No 1995. gada jūnija. Biju pirmais vēstnieks, kam akreditācija notika Rīgas pilī. Atceros, ka 25. maijā ierados Rīgā, skaistajā Latvijā, kas ir tikpat skaista kā Lietuva.

— Ko jūs šajos Latvijā pavadītajos gados esat sev atklājis tādu, par ko noteikti gribētos pastāstīt tautiešiem dzimtenē? Gan jau jūs Latvijā kaut kas ir priecējis un pārsteidzis.

— Mazliet atšķiras ierindas cilvēka un politiķa vērtējums, jo politiķi ir atturīgāki. Baltijas ceļa un dziesmotās revolūcijas laikā mēs bijām ļoti skaisti vienoti. Sadarbojāmies, apmainījāmies ar informāciju. Ieguvām neatkarību — un kļuvām par konkurentiem. Saprotams, ka pievilcīgākas šķita vairāk attīstītās rietumu valstis. Redzējām, ka ir kopīgas problēmas gan Lietuvā, gan Latvijā, tomēr par kaimiņiem bijām mazliet piemirsuši. Taču dalīties pieredzē — tas mums vienkārši ir nepieciešams. Tagad, manuprāt, mēs par to tiksim skaidrībā. Tad vienas valsts panākums kļūs par visu mūsu valstu panākumu. Un tad mainīsies gan paši politiķi, gan savstarpējās attiecības.

Pagaidām ekonomiski mēs visi vēl nesam līdzi pagātnes mantojumu, kas daudzējādi mums ir līdzīgs. 1918. gadā starp mūsu valstīm bija lielākas atšķirības, to ietekmēja Latvijas un Lietuvas dažāda vēsturiskā attīstība. Bet mūsdienās mums nav kur sprukt — jāsadarbojas.

Labvēlīgi noskaņoti cilvēki man Lietuvā saka: tur, Latvijā, ļaudis dzīvo krietni labāk nekā Lietuvā, viņiem caurmērā ir augstāks atalgojums. Latvieši apgalvo pretējo: lietuvieši dzīvo labāk, un salīdzina cenas. Ne allaž šādas valodas priecē politiķus. Bet mums ir jādalās pieredzē. Mums ir savstarpēji jāintegrējas, tā būs mūsu iesildīšanās pirms integrācijas Eiropas Savienībā. Protams, konkurence mūs uztrauc, mēs pie tās neesam pieraduši. Konkurencei jābūt godīgai, veselīgai — ne vienmēr tā ir, arī tas rada raizes.

Mani priecē, ka jūsu bankās tagad ņem kredītus arī lietuvieši, kas dzīvo Latvijas pierobežā. Tātad notiek brīva kapitāla plūsma.

— Droši vien jums bija kādi noteikti mērķi, ieceres, ko jūs gribējāt izdarīt vēstnieka amatā Latvijā. Vai var atklāt, ko no iecerētā ir izdevies paveikt?

— Jau pirms iecelšanas par vēstnieku nodarbojos ar brīvās tirdzniecības līguma jautājumiem, to gribējās īstenot. Tolaik pats sāpīgākais bija pārtikas un lauksaimniecības ražojumu tirdzniecība. Centienu bija daudz, bet nekas nesanāca, jo katrs mēģināja aizstāvēt savu tirgu un ražotājus. Mani priecēja, ka šis līgums tika parakstīts.

Mani satrauc robežu sakārtošanas jautājumi, lai gan tur nebūt ne viss ir atkarīgs no vēstniecības.

Priecē, ka abās valstīs aizvien biežāk notiek izstādes, kur var iepazīties ar precēm, ko ražo kaimiņos. Agrāk, pērkot pārtiku, pircēji deva priekšroku importam no citām zemēm, bet tagad aizvien vairāk cieņā ir Baltijā ražotais. Patīkami, ka vēstniecībā aizvien biežāk iegriežas arī Latvijas uzņēmēji, lai uzņemtu sakarus ar Lietuvu, lai ne tikai eksportētu savus ražojumus, bet ko vajadzīgu arī importētu.

Ļoti svarīgi, lai netiktu aizmirstas un pamestas novārtā kultūras un zinātnes saiknes — par to esmu runājis, tiekoties ar Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu Tāli Milleru un Latvijas Universitātes rektoru Juri Zaķi. Te ir runa gan par tādu speciālistu apmācību, kas varbūt Latvijai vajadzīgi niecīgā skaitā. Ir iespējas sadarboties arī zinātnieku sagatavošanā, strādājot pie maģistrantūras vai doktorantūras darbiem.

Labi, ka Latvijas operā strādā mūsu diriģenti, dziedoņi. Viņi taču nebrauc šurp, lai kaut ko grautu, bet lai celtu, attīstītu, paceltu jaunā, augstākā līmenī. Priecē mūsu mākslinieku izstādes Latvijā. Labi, ka notiek dažādu skolu delegāciju apmaiņa, kurām ir gan lietišķs, gan arī izklaides raksturs, tās ļauj iepazīties, sadraudzēties.

— Cik dzirdēts, šogad Lietuvas vēstniecībai gaidāmi jurģi. Vai jaunās ēkas celtniecība arī nav bijis viens no jūsu lielajiem darbiem?

— Jā, tas ir viens no redzamajiem darbiem. Kas aiz cilvēka paliek? Iestādīts koks, izrakta aka, uzcelts nams. Nodarbojos ar jaunās ēkas celtniecību, tā vēlāk kļūs par mūsu valsts simbolu Rīgā. Tas sākās 1995. gadā, kad Lietuva nopirka Rūpniecības ielā zemes gabalu, bet šogad tiešām jābūt jurģiem. Un jau tagad redzam, ka būsim mazliet saspiesti. Jo ēka tika projektēta noteiktam cilvēku skaitam, bet mūsu sakari attīstās un nostiprinās, pagaidām telpu pietiks, bet nākotnē kādam vajadzēs domāt, ko darīt tālāk, un šo jautājumu risināt.

Par to jāspriež arī saistībā ar lietuviešu kopienu — Latvijā dzīvo gandrīz 35,5 tūkstoši lietuviešu, kas te nonākuši dažādos laikos un pa dažādiem ceļiem — gan pēc izsūtījuma, gan vairoties no vajāšanām dzimtenē. Tie ir cilvēki, kuriem bija aizliegts atgriezties tēvzemē. Latvija viņiem ir kļuvusi par otru dzimteni. Un es varu tikai priecāties, ka tā ir noticis.

Diezgan bieži esmu lietuviešu pamatskolā Rīgā, labi, ka tāda ir, redzu arī problēmas, ko vajadzētu risināt. Cenšamies palīdzēt. Par šo tematu varētu vēl runāt daudz, bet visu jau nevar aptvert.

— Varbūt pavisam īsi — kā jūs kļuvāt par diplomātu?

— Grūti atbildēt. Acīmredzot tas ir liktenis. Pirms tam divus gadus biju nostrādājis par lauksaimniecības ministru — tas nebūt nav tas vieglākais amats. Pēc tam pārgāju pedagoģiskajā darbā, bet nāca priekšlikums izmēģināt savus spēkus Latvijā. Piekritu. Darbs ir ļoti interesants, bet par vieglu to nevar saukt. Parādes puse — allaž esi izgludinātās biksēs un ar kaklasaiti, kas gan neizslēdz interesantas un dzīvas sarunas.

— Kur jūs sagaidīsit 16. februāri?

— Noteikti Rīgā. 12. februārī rīkojam pieņemšanu. 15. februārī pulksten 10.30 kopā ar lietuviešu kopienas pārstāvjiem satiksimies, noliksim ziedus pie Brīvības pieminekļa, pakavēsimies atmiņās, paprātosim par nākotni. Piedalīšos gadadienai par godu rīkotajā sanāksmē lietuviešu skolā, tur notiks koncerts, vakarēsim.

16. februārī esmu iecerējis apmeklēt dažas vietas lai godinātu, atcerētos. Negribu atklāt, kur tas būs, bet uzmeklēšu arī to tautiešu atdusas vietas, kas nolikuši galvu par Latvijas brīvību. Man tā būs pārdomu diena.

Andris Sproģis,

"LV" nozaru virsredaktors

Ar sudraba jātnieku un dziesmu pāri laikam

Indreļu ģimenes kapella lietuviešu ziņģes svētkos Utenā

Cik ļaužu, tik raksturu un interešu, tomēr allaž var atrast arī kopīgo. Ja vien ir griba un vēlēšanās nenoslēgties pašam sevī kā ezim adatu kamolā.

Baznīcas ielas nams Rīgā, kur savulaik mitinājušies latviešu lielie dzejnieki Rainis un Aspazija, laiku pa laikam pulcina tos, kas pat stiprākā cildināšanas sabiedrībā tomēr negrib sev izkarot vietu, pagrūžot kādu ar elkoni sāņus, bet gan sadoties rokās, lai ietu kopsolī uz vienotu mērķi. Šoreiz šis virsuzdevums ir — tuvināt un mudināt labāk saprasties baltu tautas. Un tālab 7. februārī muzejmājā pamīšus skanēja gan latviešu, gan lietuviešu valoda, jo tikās Latvijas lietuviešu kopienas un biedrības "Latviešu un lietuviešu vienība" pārstāvji, lai atgādinātu, ka pavisam drīz būs Lietuvas lielā svētku reize — 16. februārī apritēs 80 gadu kopš Lietuvas valstiskuma atjaunošanas.

Vakarēšana sākas ar sveces iedegšanu un klusuma brīdi, godinot tos, kas nolikuši savas galvas par Lietuvas brīvību.

Šai sanākšanai par godu attēlā pie sienas Vītis — bruņinieks zirgā, vienā rokā vairogs, otrā — zobens. Ko mēs zinām par to? Jāmeklē rokā vēsturnieka Oļģerta Auna raksts "Tautas likteņa un cerību zīmes", kur dažas rindkopas veltītas arī lietuviešu simbolu izcelsmei:

"Baltu brīvības cīņu laikā pret vācu iekarotājiem 13. gs. ziemeļu un rietumu zemēm neizdevās saglabāt brīvību, bet baltu zemju centrā veidojās vienota Lietuvas valsts, kurā apvienojās nepakļautie balti. Jau pirmā Lietuvas valdnieka Mindauga laikā valstī pakāpeniski sāka iekļauties baltkrievu zemes, kur agrāk dzīvoja balti, bet, ienākot slāviem un pamatiedzīvotājiem sajaucoties ar ienācējiem, sāka veidoties baltkrievu tauta. Mindauga pasākto turpināja Vītenis (valdīja no 1295. līdz 1316. g.), Ģedimins (1316–1341), Aļģirds (1345–1377) un Vītauts (1392–1430), tādējādi pasargājot baltkrievus no tatāru un mongoļu jūga.

Hustīna hronikā teikts, ka Lietuvas dižkunigaikštis Vītenis "sadomāja sev ģerboni un visai Lietuvas valstij zīmogu: ar zobenu bruņotu jātnieku, ko tagad sauc par Vīti". Vītis attēlots dažādi. 15.gs. jātnieks turēja nevis zobenu, bet šķēpu, ne vienmēr zobens bijis pacelts virs galvas; reizēm jātnieks attēlots bez vairoga. Apmēram kopš 16. gs. vidus jātnieks tur vairogu un virs galvas — zobenu.

Līdztekus Lietuvas dižkunigaikštijas ģerbonim Vītim pastāvēja arī dižkunigaikšta personīgā zīme — Ģedimina stabu attēli (stilizēti pilsētas vārti). Vītauta zīmogos uz jātnieka vairoga bija attēloti šie stabi. Vītauta laikā Vītis galīgi kļuva par valsts, bet stabi — par valdošās dinastijas simbolu. Krāsu ziņā valsts ģerboni veidoja sarkanā un baltā kombinācija: sarkanā laukā balts (sudraba) jātnieks, kas tur sarkanu vairogu ar baltiem stabiem. (..)

Saskaņā ar 1922. un 1928. g. satversmēm (konstitūcijām) Vītis kļuva par Lietuvas Republikas ģerboni. Valsts simbols bija arī Ģedimina stabi. Pēckara gados Vīta un Stabu lietošanu uzskatīja par naidīgu aktu pret padomju varu."

Skan Lietuvas himna — Vinca Kudirkas "Tautiskā dziesma", pēc tam Latvijas himna — Baumaņu Kārļa "Dievs, svētī Latviju!"

Starp citu, mūsu dienvidu kaimiņiem šogad būs vēl vieni svētki. Jo tieši pirms simt gadiem ārsts, rakstnieks, redaktors un mūziķis Vincs Kudirka sacerēja savu populārāko skaņdarbu, radot gan melodiju, gan vārdus "Tautiskajai dziesmai". Par valsts himnu tā kļuva 1918. gada vasarā, kad bija aizritējuši tikai daži mēneši kopš valstiskuma atjaunošanas proklamēšanas. Jāpiebilst, ka "Tautiskā dziesma" no 1944. gada līdz 1950. gada jūlijam tika atzīta arī par komunistu pārvaldītās Lietuvas himnu. Pēc tam gan to centās izdzēst no tautas atmiņas. Neizdevās!

Un vēl kāda simboliska sakritība — tieši Latvijas valstsvētku dienā pirms desmit gadiem, 1988. gada 18. novembrī, Lietuvas Augstākā padome atkal apstiprināja Vinca Kudirkas garadarbu par valsts himnu.

Ja nu reiz par simboliem, tad varbūt vietā ir iepazīstināt ar galveno Lietuvas valstiskuma atjaunošanas dokumentu, kas pieņemts vācu okupācijas apstākļos 1918. gada 16. februārī pulksten 12 un 30 minūtēs lietuviešu nacionālās atdzimšanas patriarha Jona Basanavičus vadībā un par ko nobalsojuši visi 20 Lietuvas Padomes locekļi:

"Lietuvas Padome savā sēdē 1918. gada 16. februārī vienbalsīgi nolēma griezties pie Krievijas, Vācijas un citu valstu valdībām ar šādu paziņojumu:

Lietuvas Padome, kā vienīgā lietuviešu tautas pārstāve, pamatojoties uz atzītajām nāciju tiesībām uz pašnoteikšanos un 1917. gada no 18. līdz 23. septembrim Viļņā notikušo lietuviešu konferenci, pasludina neatkarīgu valsti, kas veidota uz demokrātiskiem pamatiem un kuras galvaspilsēta ir Viļņa, un šī valsts ir atbrīvota no visām valstiskajām saiknēm, kas līdz šim ir bijušas ar citām tautām.

Tajā pašā laikā Lietuvas Padome paziņo, ka Lietuvas valsts pamati un tās attiecības ar citām valstīm pēc iespējas drīzāk galīgi jānosaka dibināšanas Seimam, ko ievēlē visi tās iedzīvotāji demokrātiskā ceļā.

Lietuvas Padome, pavēstot par to, lūdz atzīt neatkarīgo Lietuvas valsti.

Viļņā, 1918. g. 16. februārī."

Tāds bija sākums Lietuvas valstiskuma atjaunotnei. Turpinājums — ne allaž gluds. Bieži vien grūts un līkumots.

Un pēc tam Baltijas tautām tik traģiskie likteņgrieži, kad vienu okupāciju nomaina cita, bet pamatiedzīvotājiem atvēlēta tikai grauda loma starp lielvaras dzirnakmeņiem.

Tieši bēgot no spaidiem, daudzi lietuvieši nonāca Latvijā, atrada te pajumti un aizkūra pavardu, jo abas baltu tautas ir dzīvojušas blakus gadu simteņiem. Tomēr arī šajos dzīvesstāstos var uziet gluži negaidītus pavērsienus.

Muzikālo vakara daļu galvenokārt piepilda Indreļu ģimene — Vaidilute, Vilma un Broņus, māte, meita un tēvs. Skan tik brašās un drastiskās lietuviešu karavīru dziesmas ģimenes orķestra pavadījumā, jo tēvam un meitai plecos akordeoni, bet māte piesit ritmu ar bundziņām. Un tikai tad, kad Stefans Masjuļonis aicina pieminēt arī latviešu karavīrus un aizsāk "Es karā aiziedams..." uzreiz jaušama cita toņkārta un cauri sanākušo rindām uzvirmo smeldze. Laikam gan taisnība tiem, kas apgalvo — latvieši caurcaurēm ir arāju tauta, kurai grūti aut kājas kara gaitām. Tas gan nenozīmē, ka latviešu puiši būtu slikti karavīri.

Kad visiem kopā dziedātā "Lietuva, dārgā" ar Mairoņa vārdiem izskan sanākšanas oficiālajā daļā, ir laiks aprunāties ar muzikālo ģimeni.

Tik tiešām — lietuviešus uz Latviju ir veduši dažādi ceļi. Arī piespiedu kārtā pēc augstskolas beigšanas. Tā noticis ar Indreļiem. Broņum pēc Kauņas Politehniskā institūta galaeksāmeniem vajadzējis kopā ar sievu un nesen pasaulē nākušo meitu posties uz Rīgu. Tur esot vajadzīgs speciālists, kādu Latvijā negatavojot.

Indreļus Rīgā ar atplestām rokām neviens nesagaidīja. Tomēr darbs izraudzītajā arodā Iekšlietu ministrijas autogarāžās atradās. Kā jau tolaik milicijas sistēmā vairums darbabiedru bija krievi, kas varen brīnījās, ka lietuvietis meklē latviešu vārdnīcu — bez šīs mēles varot pavisam labi iztikt, lai labāk mācoties cītīgāk sazināties krieviski, šī prasme gan noderēšot.

Kad bija nokalpoti trīs obligāti atstrādājamie gadi pēc augstskolas beigšanas, Indreļi vēlējās tikt atpakaļ uz Lietuvu. Nelaida. Milicijas sistēmā, kur valdīja daļēji militāra kārtība, šo nelaišanu oficiāli nostiprināt bija diezgan vienkārši. Turklāt vēl aicināja neaizmirst godaprātu: mēs taču jums dzīvokli piešķīrām... Un jumts virs galvas toreizējai iekārtai tik tiešām bieži kļuva par cilpu, ar ko putnu piesiet pie kājas svešā pagalmā.

Tagad viņi visi trīs ir Latvijas pilsoņi. Vaidilute savu darba dzīvi nostrādājusi par grāmatvedi un teic, ka šobrīd jau viņiem būtu grūti integrēties Lietuvā.

Iespējams, ka Vilmai tas īpašus sarežģījumus nesagādātu, jo viņai pēdējā laikā bieži vien iznāk savā dzimtenē strādāt... kā ārzemniecei, saņemot no Lietuvas iestādēm darba atļauju. Vilma ir beigusi Rīgas Medicīnas institūtu, diplomēta farmaceite. Vēl skolas gados dziedājusi korī "Rīga" un bijusi vienīgā lietuviete šajā gluži latviskajā kopā. Savas firmas interesēs kādu pusotru gadu pastrādājusi arī Igaunijā, iemācījusies valodu.

Vaidilute domā, ka meitai nags uz valodām varētu būt mantots no vecātēva, kas pratis sešas mēles. Bet, šķiet, mazmeita savu senci jau tagad sit pušu, jo Vilma uzskata, ka pagaidām pilnībā zina piecas valodas — lietuviešu, latviešu, krievu, vācu un angļu, bet sazināties vēl var arī igauniski, somiski, franciski, itāliski, un pienākusi kārta apgūt poļu valodu — darba gaitās noderēs.

Vilmas darba dienas tagad aizrit Lietuvā, tomēr nedēļu nogalēs viņa cenšas būt Rīgā, mājās pie vecākiem. Lai gan pašai šūpulis kārts Kauņā, lai gan 16. februāris arī viņai ir svētku diena kā ikvienam lietuvietim, viņai svētki ir arī 18. novembris un citas reizes, kad latvieši pošas svinībām.

Bet varbūt tā arī jābūt, ka ir daudz rūpju un daudz svētku. Gan sudraba jātnieka jeb Vīta zīmē, gan zem trim zvaigznēm, kas paceļas augstu pār Rīgu un Māti Latviju.

Ģimnāziste dižkareives mundierī

Lāčplēša kara ordeņa kavaliere Valija Valērija Veščuna–Jansone

Lāčplēša kara ordeņa kavaliere Valija Valērija Veščuna–Jansone

Ar Lāčplēša kara ordeni ir apbalvoti 1680 cilvēki, tostarp tikai trīs sievietes. Viena no viņām — Valija Valērija Veščuna–Jansone, kas kļuva par karavīru sešas dienas pēc savas sešpadsmitās dzimšanas dienas Latvijas liktenim tik izšķirīgajā 1919. gada rudenī un kopumā cīņu ceļos aizvadīja nepilnus trīs mēnešus. Valijas tēva Konstantīna Veščuna šūpulis kārts Lietuvā —Aļizavā, ciematā, kur aptuveni vienāds ceļa gabals mērojams gan līdz Panevēžai, gan Bauskai vai Neretai. Konstantīna Veščuna dzimtajā pusē vēl sešdesmitajos gados ļaudis atcerējušies — bijis tāds puisis, jaunībā aizgājis pasaulē, dzirdēts, ka ieprecējies un apmeties uz dzīvi Latvijā.

Pat vispilnīgākā izziņu grāmata cilvēka mūžu iezīmē tikai ar punktētām līnijām, kas izceļ no nebūtības un atgādina atsevišķus faktus, notikumus. Arī tas ir svarīgi un būtiski, jo tiek atbildēts uz mūžīgajiem jautājumiem jeb trim k — kas?, kad? un kur?

Ko tad var izlasīt grāmatā par Lāčplēša kara ordeņa kavalieriem?

Veščuna–Jansone, Valija Valērija Konstantīna meita. 7. Siguldas kājnieku pulka dižkareive. LKO Nr. 1165. Apbalvota 1922. gadā.

Dzimusi 1903. gada 3. oktobrī Slokas pagastā. Izglītojusies Rīgas pilsētas ģimnāzijā.

Brīvprātīgi iestājusies Latvijas armijā 1919. gada 9. oktobrī Rīgā, piedalījusies kaujās pret bermontiešiem.

1919. gada 19. novembrī kaujā ar vāciešiem izlūkgājienā uz Plāņu mājām spēcīgā ugunī Valija Jansone viena no pirmajām šķērsoja Lielupi. Par spīti ienaidnieka pārspēkam, Latvijas karavīri ieņēma Plāņus, turklāt mūsējie saņēma gūstekņus un ieguva to ieročus.

Atvaļināta 1919. gada 25. decembrī. Beigusi ģimnāziju, pēc tam strādājusi Rīgas pilsētas Īres valdē. Vadījusi Latvijas atvaļināto karavīru biedrības sporta sekcijas "Ērgļi" sieviešu nodaļu. Beigusi Latvijas Universitātes Tieslietu zinātņu fakultāti, advokāte. No 1934. gada tiesību zinātņu kandidāte. Rīgas pilsētas bāriņtiesas locekle.

Otrā pasaules kara beigās aizbraukusi uz Kurzemi, taču emigrēt nav izdevies. Dzīvojusi Rīgas Jūrmalā, kur 1990. gada 10. jūnijā mirusi. Apbedīta Lielupes kapos.

Aiz šīm kancelejiski skopajām ziņām par karotājas un Lāčplēša ordeņa kavalieres dzīves gājumu grūti ieraudzīt cilvēku. Un vēl grūtāk apjaust — kā tas toreiz notika un kāpēc meitēns no skolas sola nonāca vīru pulkā, kur runā ieroči un dzīvību no nāves reizēm šķir tikai solis vai pat sprīdis Latvijas zemes.

Ikviena mūža pēdas var uziet līdzcilvēku atmiņās un rakstos. 1927. gadā Valija Veščuna atceras, kā sākās viņas cīņu gaitas, un stāsta par to avīzes "Latvijas Sargs" korespondentam:

"Toreiz apmeklēju pilsētas 3. vidusskolu, biju 7. klases audzēkne. Rīgā dzīvoju viena pati. Vecāki dzīvoja Rīgas Jūrmalā. Iesākās baigās oktobra dienas. Bermonta bandas stāvēja viņpus Daugavas. Savā dzimumdienā, 3. oktobrī, agri no rīta pirms skolā iešanas izgāju no sava mitekļa, lai iegādātos "kartiņu maizi". Pēc maizes ejot, uznāca savāda vēlēšanās ieiet iekšpilsētā, kura bija pārpildīta ar kareivjiem.

Daugavmalā bija priekšējās pozīcijas. Nemanot nokļuvu Grēcinieku ielā, gandrīz pie pašas pirmās ugunslīnijas. Lodes svilpodamas atsitās namu sienās. Nebija ne mazākās domas, ka varētu krist lodei par upuri. Kāds virsnieks, kā vēlāk noskaidrojās, virsleitnants Grīnbergs, ieraudzījis manu nelūgto ierašanos, uzsauca: "Skuķi, vācies prom, citādi tu dzīva no šejienes neaiziesi, kritīsi lodēm par upuri!"

Man nebija ne mazākās sajēgas, kas ir nāve, bet to drīz sapratu. Kareivju rīcība man iepatikās un sāku novērot viņu darbus. No savas puses mēģināju kareivjiem palīdzēt, ar ko vien varēju. Sāku ar papirosu pienešanu, tad ar patronu piegādāšanu. Šajā laikā sadraudzējos ar kādu karavīru grupu. Tie sāka rādīt, kā apieties ar šauteni. Šī māksla man iepatikās. Tā kā biju nonākusi spaidīgos apstākļos, tad nolēmu palikt pie kareivjiem."

Latvijas Republikas presē, atceroties brīvības cīņas, par Valiju Veščunu rakstīts ne reizi vien. Arī avīzē "Latvijas Kareivis" tūdaļ pēc tam, kad 1922. gada 25. jūnijā 7. Siguldas kājnieku pulka ierindas priekšā Valsts prezidents Jānis Čakste šī pulka bijušajai dižkareivei pasniedz Lāčplēša kara ordeni.

1919. gada 11. novembrī izlūkgājienā gar Zasulauka - Bolderājas dzelzceļu Valija gandrīz nonākusi pretinieku gūstā. Viņas sākotnējais karavīra ietērps — brunči, cepure, viesnīcā "Varšava"sadabūts frencis, vēlāk to papildināja arī garās bikses un šinelis. Mati apvīti ap galvu un noslēpti zem cepures.

Vēl kādu ieskatu toreiz ne tik tālajā pagātnē dod apcere laikrakstā "Pēdējā Brīdī" 1935. gadā "Kā sieviete — LKO kavaliers — cīnījās pret Bermontu", kur bez jau zināmajiem minēti arī daži jauni fakti:

"Bet kareivim jāprot šaut. Lai to prastu kareivis Valija, par to parūpējas viņas biedri. Pirmais mērķis — rūķītis, kas novietots uz kāda kioska jumta. Uz to viņa tēmē, un to drīz vien droši ķer viņas lodes." "LKO diploms Nr. 1165. ... karājas viņas darbistabā smagā rāmī un katru dienu tai atgādinās laikus, kad latvji kā lauvas cīnījās par katru pēdu savas dzimtās zemes."

Tajā pašā 1935. gadā sava romāna "Div’ dūjiņas" priekšvārdā Mariss Vētra raksta: "...visi kara stāsti stāsta vienu un to pašu — par karavīru nāvi. Bet tas nedrīkst apnikt, tas jāraksta un jādaudzina tik ilgi, kamēr arī tie, kas nepazīst kaujas lauka, ieklausīsies vārdos "karavīra nāve" tik dziļi, ka tie vairs neliksies banāli; kamēr tie, kas mūsu brīvības cīņu laikā sēdēja gan savās, gan citu mājās, sapratīs, ka Brāļu kapos nav apglabāti tikai miroņi, bet cilvēki, jauni cilvēki, kuriem gribējās dzīvot un kuru nāvei mums jāpateicas par visu, kas mums ir."

Tomēr jāpateicas ne tikai kritušajiem, bet arī tiem, kas atgriezās no kara lauka. Taču to brīvības cīņu dalībnieks Morics Blumbergs, kas par Marisu Vētru kļuva tikai 1922. gadā, nevēlējās uzsvērt un atgādināt.

Valija Veščuna pārnāca, turpināja izglītību. 1936. gadā apprecējās ar inženieri Vilhelmu Jansonu, kas 1931. gadā bija apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni par darbu Pasta un telegrāfa departamenta vecākā mehāniķa amatā. Valija Jansone mūžu nodzīvoja pašas un tēva celtajās mājās Jūrmalā. Un jau dzīves nogalē bijušajai dižkareivei laimējās pieredzēt Latvijas tautas Trešo atmodu — 1989. gadā Lāčplēša dienā viņa tika atvesta pie Brīvības pieminekļa smalkā limuzīnā.

Drīz pēc tam ar Valiju Jansoni tikās žurnālists Jānis Ūdris, aicinot izjūtās atgriezties 1919. gada novembrī pirms uzbrukuma pāri Lielupei.

Kāpēc bija jāpiespiež sevi doties uz ienaidnieka ieņemto krastu? Kā vārdā?

Izrādās — mūsu karavīriem tobrīd nācies palikt klajā laukā. Bet svešie iebrucēji, kā par spīti, ērti iekārtojušies lauku mājās, kurināja krāsnis: skaidri bija saskatāmas dūmu grīstes un dzirksteles. Tas uzdzina niknumu — svešinieki Latvijas zemē saimnieko kā savā muižā...

Turpmākais jau vairs nepakļaujas prāta apsvērumiem un skaidrojumiem. Valija sāka, vīri sekoja. Pēc kaujas viņa tika paaugstināta par dižkareivi, ordeņa piešķiršana nāca krietni vēlāk.

Tomēr Valijas Jansones mūža gājumā gandrīz nekas nav zināms par laiku pēc Otrā pasaules kara beigām. Kaut ar atsevišķām līnijām to mēģina iezīmēt Zinturs Jansons, kas dzimis 1942. gadā, četrus gadus pēc vecākās māsas Aretas nākšanas pasaulē. Tagad viņš ir darījumu cilvēks un vada pats savu nelielu uzņēmumu pašā Rīgas centrā, neizkāpdams no automašīnas. Kāpēc tā, tas kļūst skaidrs nedaudz vēlāk.

— Lāčplēša kara ordenis, arī Triju Zvaigžņu ordenis, ar ko bija apbalvots mans tēvs, ģimenē netika pieminēts ilgus gadus. Tā bija aizliegtā tēma. Raksti par abiem maniem vecākiem bija izlasāmi grāmatā "Es viņu pazīstu". To, ka māte ir apbalvota, vispirms uzzināju no kaimiņiem, bet pašu ordeni ieraudzīju krietni vēlāk, kad par tādām lietām jau varēja runāt. Tad arī pamazām dzirdēju kaut ko vairāk.

Mammai pirmās kaujas kristības bija pēc pārcelšanās pāri Daugavai uz Spilves pļavām. Tur viņa ieraudzīja ievainotos, kritušos, tie bija smagi iespaidi, kas paliek prātā.

Plāņi atrodas Lielupes krastā augšpus Jelgavas. Vēl pērn biju tur aizbraucis, palūkojos arī no otras puses, lai apjēgtu, kā tas viss notika. Upe tur varbūt ir mazliet platāka par Rīgas kanālu, bet krauji krasti. Grūti pateikt, vai mūsējie toreiz gāja pāri tiešā triecienā vai arī uzbruka no sāniem.

Karošana tolaik notika ātri — drīz vien bermontieši tika aizdzīti pāri Latvijas robežām. Tad nu vajadzēja tālāk doties uz Latgales fronti, bet tur māte negribēja karot un izstājās no dienesta.

— Vēstures grāmatās raksta, ka pēc Bermonta padzīšanas Latvijas armija jau ir bijusi tik stipra, ka no dienesta atvaļināti visi, kas jaunāki par 18 un vecāki par 35 gadiem. Bet jūsu mammai tolaik bija tikai 16...

— Var jau būt arī tā, bet galvenais iemesls — mammas brālis kopā ar strēlniekiem bija nonācis Petrogradā. Un mamma baidījās, ka viņai var iznākt karot pret pašas brāli. Viņš tā arī palika Krievijā, būvēja ceļus, reiz pat bija atsūtījis fotoattēlu, kur bija redzams ar kaut kādu zīmotni pie krūtīm. Kad ienāca krievi, mamma daudziem rādīja šo fotogrāfiju un centās izdibināt brāļa likteni, bet veltīgi. Visi izvairīgi atteikuši, ka tādu zīmotni nepazīst... Brālis tā arī pazuda bez pēdām. Iznāca, ka vēstures griežos mums aizgāja dzīve katram uz savu pusi.

Arī mans tēvs bija karā, tikai viņš netika latviešu strēlnieku pulkos. Izkarojās pa Krieviju un kopā ar karaspēku izgāja cauri visai Sibīrijai, tad ar Troicas pulku apbrauca apkārt vai visai pasaulei, lai atgrieztos dzimtenē. Pēc tam strādāja un vienlaikus studēja.

— Zinturs ir diezgan neparasts vārds...

— Tas par godu tēva draugam, kura pēdas pēc kara pagaisušas Zviedrijā.

— Kā ritēja jūsu ģimenes dzīve pēc kara?

— Tēvs strādāja "Latvenergo", vēlāk pārgāja uz Politehnisko institūtu pasniedzēja darbā. Bija zināms, ka mammu uzmana, izseko. Tāpēc viņa saimniekoja pa māju un izvairījās no sabiedrības. Grūti pateikt, kādu iespaidu tas tolaik uz viņu atstāja, es tad vēl biju par mazu, lai to apjēgtu. Tikai pēc Staļina nāves pāris gadus nostrādāja par veikala vadītāja vietnieci, lai būtu iespēja saņemt pensiju. Tad mani piemeklēja nelaime. Līdz ar to visiem darbiem bija jāvelk svītra pāri un jākopj mani. Un tā tā dzīve ir pagājusi.

— Mēs sarunājamies daudz pieredzējušā žigulī, kur logā redzama brīdinājuma zīme — mašīnu vada invalīds. Kura invaliditātes grupa jums ir? Un kā šī nelaime notika?

— Esmu pirmās grupas invalīds. Biju riteņbraucējs, 19 gadu vecumā guvu sporta traumu... Pēc tam bija jāizšķiras — vai nu visus spēkus veltīt vingrinājumiem, cerot, ka reiz būs kāds uzlabojums un kājas atgūs kustību spējas, vai arī nodoties mācībām. Es izšķīros par izglītību, beidzu Rīgas Politehniskā institūta Mehānikas fakultāti ar sarkano teicamnieka diplomu. Bija reiz tāds jēdziens.

Tēva Triju Zvaigžņu ordeni tā arī nav izdevies uziet — viņš pirms nāves nepaspēja pateikt, kur to ir paslēpis. Var jau būt, ka vēl atradīsies.

— Ko jūs zināt par savu vecotēvu?

— Mans vecaistēvs bija lietuvietis. Ienācis Latvijā, apprecējies ar manu vecomāti. Laulībā piedzimuši seši bērni, šobrīd vēl dzīvs ir mans tēvocis Vācijā. Pirms piektā gada revolūcijas vecaistēvs strādājis par uradņiku Aucē. Un tad pienāca laiks, kad dumpinieki varas kalpus vajāja... Vecāmāte vīru paglābusi... Pēc tam vectēvs bijis Vecmoku muižā par pārraugu, iegādājies īpašumus Jūrmalā. Jā, Lielupē mums bija arī zvejas tiesības, bet tagad jau par tādām lietām nerunā. Es dzīvoju vecāku celtajā mājā, bet vecātēva namā tagad saimnieko mana māsa. Jāteic, ka vecātēva izcelsme mūs būs kaut kā ietekmējusi, gan latvieši, gan lietuvieši ir baltu tautas, tomēr lietuvieši ir šerpāki. Un reizēm to var just.

Vecātēva fotoattēla gan nav neviena — kad mūsu ģimene atgriezās no Kurzemes, vecāmāte bija mirusi, mājas krievu pilnas, bet visas mantas — izvazātas un izlaupītas. Ja tur arī kādas fotogrāfijas glabājās, tad tās ir zudušas. Reiz mājā uzgājām vecas adreses un aizbraucām uz ciemu Lietuvā, kur vecaistēvs dzimis. Atradām. Un interesanti — Konstantīnu Veščunu tur vēl atceras.

Aizstāvot tēviju Latvijā

Gadsimtu gaitā ne reizi vien latvieši un lietuvieši plecu pie pleca vērsuši ieročus pret svešzemju iebrucējiem. Arī Daugavpils rajona Eglaines pagastā lietuviešu brāļu kapi atgādina par abu baltu tautu brīvības cīņām pret sarkanarmiešiem 1919. un 1920.gadā.

Kā brīnums cauri visām okupantu varām saglabājies varoņu piemineklis. Tieši no šajā pusē, Latvijā, kritušajiem kāda nezināma lietuviešu karotāja mirstīgās atliekas tika pārvestas uz Kauņu, kur tapa Nezināmā karavīra atdusas vieta.

Kopkapi Eglainē (agrāk Lašu pagasts) lietuviešu cīnītājiem sakārtoti 1931. un 1932.gadā, tad arī uzbūvēts piemineklis. Par to laikrakstā "Jaunākās Ziņas" plašāk pastāstījis Lietuvas militārpārstāvis Rīgā pulkvedis Jakutis. 1932.gada 29.septembrī:

1919. un 1920.gadā mūsu karaspēks, atspiezdams lieliniekus, sasniedza Daugavas krastus. Šis Latvijas stūrītis ir bagātīgi slacīts Lietuvas dēlu asinīm. Cīnoties plecu pie pleca ar latvju partizāniem, še krituši ap 30 un ievainoti ap 120 Panevēžas grupas karavīru. Arī daudzi Ukmerģes grupas karavīri nolikuši savas galvas Daugavpils, Grīvas, Kalkūnes apkaimē.

1929.gadā mūsu Brāļu kapu komitejas priekšsēdētājs pulkvežleitnants Augustausks, toreizējā Latvijas militārpārstāvja pulkveža Indāna pavadīts, apmeklēja bijušās cīņu vietas Latvijā un ar vietējo iedzīvotāju palīdzību atrada aizmirstos varoņu kapus.

1931.gada jūnijā komitejas sekretārs kapteinis Jakšts pa mežiem un laukiem savāca 30 brīvības cīnītāju trūdus. Vairums ģindeņu bija bez šķirstiem. Dažu ģindeņu kauli bija sadragāti. Pēc iedzīvotāju nostāstiem, lielinieki 1919.gadā Lašu pagastā sagūstījuši ievainotu lietuvju kareivi un nosituši ar akmeņiem. Arī viņa trūdus uzgāja zem akmeņu kaudzes.

Kritušo atbrīvotāju trūdus savāca lielā šķirstā, un 19.jūnijā Lašu kapsētā notika klusas bēres. Sēru ceremoniju izpildīja prāvests Stuļģinskis, kura runu asarām acīs noklausījās pulciņš lietuvju. Svaigo kapu vietējās lietuvju jaunavas appušķoja lauku puķu vaiņagiem.

Šovasar lietuvas Brāļu kapu komiteja sekretārs un tēlnieks Stanišausks trijās nedēļās uzcēla varoņpieminekli Lašu kapsētā.

Piemineklis veidots no betona, 6,5 metru augsts, ar uzrakstu lietuvju un latvju valodā. "Lietuvos žuvusiems kariams 1919—1920" ("Kritušiem Lietuvas karavīriem"), bet apakšā — tikai lietuvju valodā: "Ceļiniek, pastāsti Lietuvai, ka mēs kritām, aizstāvēdami tēviju."

Foto: Māris Locis