Vincs Kudirka "Tautiskā dziesma"(Valsts himna)

Savā skolā kā ģimenes lokā

Rit stunda Rīgas lietuviešu pamatskolas latviešu valodas kabinetā 6.klasē skolotājas Vaidas Kreišmantaites vadībā

Rīgas lietuviešu pamatskolas direktore Aldona Treija ar 6.klases skolēniem

7.klases skolēni pie datora, aizmugurē direktores vietniece Daiva Mickute

Kārtējā mācību stunda 6.klases skolēniem

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Pirms Pirmā pasaules kara Rīgā vien dzīvoja 33 528 lietuvieši, bet visā Latvijā — vairāk nekā 60 000. Kad abas baltu tautas izcīnīja savu valstiskumu, iedzīvotāju sastāvā bija notikušas ievērojamas izmaiņas. 1920.gadā Latvijā mita 23 674 lietuvieši, kuriem pavērās iespējas izglītot jauno paaudzi savā mātes valodā.

1923.gadā Latvijā darbojās astoņas lietuviešu pamatskolas ar 1045 skolēniem un 46 skolotājiem un vidusskola Rīgā ar 25 skolēniem un 9 skolotājiem.

Visus šos izglītošanas centienus pārtrauca padomju okupācija 1940.gadā. Mazliet ilgāk Rīgā noturējās lietuviešu vidusskola, ko slēdza 1948.gadā. Turpmāk lietuviešiem Latvijā bija paredzēts tikai pārtautošanas (galvenokārt — pārkrievošanas) ceļš.

Pēc pēdējās tautas skaitīšanas datiem, tagad Latvijā dzīvo 35 tūkstoši lietuviešu. Un Latvijas Republikā atdzimst arī lietuviešu skolas vai atsevišķas klases. Par to raksta Rīgas Franču liceja audzēknes Baiba Bērziņa un Agnese Nīlendere.

1991.gada 1.septembrī Rīgas 85.vidusskolas telpās tika atvērta pirmā lietuviešu klase, kurā iestājās 12 skolēni. Ar skolotājas Aldonas Treijas iniciatīvu un Latvijas valdības atbalstu pēc ilgiem gadiem Rīgā atkal ir lietuviešu skola.

Tagad skolā mācās 80 skolēnu no pirmās līdz septītajai klasei. Šiem bērniem skola ir otrās mājas, šeit viņi pavada divas trešdaļas savas dienas, skolotāju sabiedrībā juzdamies kā ģimenes lokā. Skolas direktore skolēniem ir kā mamma. Viņa pazīst katra skolēna ģimeni, raksturu, intereses. Pārsteidza skolotāju un bērnu sirsnība un saticība, kas reti novērojama parastajās vidusskolās. Mācības ir bez maksas, taču visi mācību līdzekļi latviešu valodā skolai jāpērk. Lieti noder Lietuvas vēstniecības sūtītie mācību materiāli. Ar Latvijas un Lietuvas atbalstu skola cer izaugt par ģimnāziju, atjaunojot senās lietuviešu skolu tradīcijas, kā arī izveidot skolas tautas daiļamatniecības studiju, kas būtu īstā skolas dvēsele. Domājams, ka ar laiku skola kļūs materiāli patstāvīga un varēs atdalīties no 85.vidusskolas. Kā pastāstīja A.Treija, beidzot šo ģimnāziju, skolēniem būs iespēja mācīties gan Latvijas, gan Lietuvas augstskolās.

Lietuvas valstiskuma atjaunošanas 80.gadu jubilejas priekšvakarā nolēmām uzzināt, kā savas tautas svētkus svinēs Latvijā dzīvojošie lietuvieši. Aldonas Treijas vadītajā skolā Lietuvas valstiskuma atjaunošanas gadadienu atzīmēs ar koncertu, kur būs pieaicināti arī bērnu vecāki. Parasti šādās reizēs ierodas ciemiņi no Lietuvas un Lietuvas vēstniecības Latvijā. Paredzams, ka jubilejas atzīmēšana izvērtīsies par vērienīgu un sirsnīgu pasākumu. Diemžēl lietuviešu skolas skolēniem 16.februāris nav brīvdiena, taču mācību stundas būs saīsinātas.

Novēlam Lietuvai un lietuviešiem, kas dzīvo Latvijā, priecīgi nosvinēt Lietuvas valsts svētkus. Īpaši lietuviešu skolai Latvijā novēlam izturību un — lai piepildās viņu nākotnes plāni.

Agnese Nīlendere,

Baiba Bērziņa

Mēs visi tik tuvu. Pavisam tuvu

Pirmo reizi pēc kara Latvijā atzīmē Lietuvas valstiskuma atjaunošanas dienu Rīgas politehniskajā institūtā 1989.gada 15.februārī. Dienu ātrāk tāpēc, ka bija bažas — sanākšanu var arī neatļaut.

Lietuvas valsts svētku dienā 1993.gada 16.februārī Rīgā pie Brīvības pieminekļa

Pa ceļam uz Rasas svētkiem Liškavas pilskalnā 1989.gada 24.jūnijā

Oļģerts Auns ar Lietuvas karogu Rīgas pils tornī 1991.gada 13.janvārī

Latvieši un lietuvieši Rasas svētkos pie Sartu ezera 1982.gada 26.jūnijā

Foto no Oļģerta Auna arhīva

Mans tēvs Pēteris Reinholds un māte Anna, kas nākusi no Virānes, kopā ar krustmāti Kristīni man (esmu nācis pasaulē 1923.gada 5.jūlijā) deva divus vārdus — lietuvisko Oļģerts un latvisko Tālivaldis. Vārdu bērnam mēdz dot ar nozīmi — novēlējumu, kāds lai vārda nēsātājs būtu. Tā arī man it kā šķiet novēlēts būt par latviešu un lietuviešu tuvinātāju, par kādu kļuvu pirms 55 gadiem — 1943.gada vasarā.

Tieši tad sāku vākt grāmatas, žurnālus, attēlus un citus materiālus arī par citu baltu tautu — lietuviešu un prūšu — vēsturi, zemi, kultūru un valodu. Tagad tā ir viena no lielākajām šāda satura grāmatu krātuvēm Latvijā un tā noder ne tikai man. Manā bibliotēkā jau ir pāri par 18 tūkstošiem dažādu rakstveida liecību, kas lieti noder arī manam dēlam vēsturniekam Muntim un ne tikai viņam vien.

Beidzot vēstures studijas LVU, diplomdarba temats bija "Lielā prūšu sacelšanās pret vācu – katoļu iebrucējiem (1260 –1273)", piesaistot tai notikumus arī pārējā baltu teritorijā. Manā uztverē tā bija plaša Baltijas tautu sacelšanās, kas sākās jau 1259.gadā pēc žemaišu uzvaras pie Skodas pār vācu spēkiem un tai sekojošā zemgaļu sacelšanās tajā pašā gadā. Sacelšanās paplašinājās nākamajā gadā pēc žemaišu un kuršu kopīgās uzvaras Durbes kaujā 13.jūlijā ar kuršu sacelšanos un 20.septembrī arī ar piecu prūšu zemju sacelšanos.

Toreizējo politisko apstākļu dēļ es tolaik to atklāti nedefinēju, kaut gan norādīju, ka "svarīgs prūšu neveiksmju cēlonis bija sadarbības trūkums atsevišķo zemju starpā un ar kaimiņu zemēm" (domātas citas baltu zemes).

Pēc studijām gribēju par šo baltu tautu sacelšanos interesēties tālāk un, kur tas būtu iespējams, sacelšanās vietas apskatīt dabā. Vispirms apskatīju zemgaļu un kuršu cīņu vietas. Citā reizē braucu meklēt un skatīt prūšu senvietas un cīņu vietas bijušajā Austrumprūsijā, tagadējā Kaļiņingradas apgabalā. Protams, vēlējos tās arī fotografēt. Prūšu jomas krastā atradu pilskalnu, kurā 1260.gadā vācu soģis bija sadedzinājis dzīvus 50 prūšu labiešus. Šis noziegums lika izšķirties par pievienošanos baltu sacelšanās cīņām un 20.septembrī vienlaikus Erkus (Herkus) Manta vadībā sacēlās piecas prūšu zemes. Fotografēšana šajā apgabalā tolaik vienmēr radīja aizdomas par spiegošanu. Robežsargi mani aizturēja un lika ierasties Rīgas čekā, lai noskaidrotu, ko es īsti tur esmu darījis...

Lai tuvinātu latviešiem lietuviešus un seno prūšu zemi, sešdesmito gadu vidū sāku vadīt ekskursijas uz Lietuvu un Prūsiju, sākumā ekskursiju biroja rīkotajās ekskursijās, bet vēlāk tās sāku rīkot pats.

Tā kā biju savācis daudzas un joprojām vācu grāmatas par šīm baltu zemēm, kā arī pasūtīju dažādus laikrakstus un žurnālus no Lietuvas, tad zināju kultūras un vēstures jaunumus un tos varēju likt lietā braucienos — braucienu sākumā vienmēr stāstīju par baltu vienību no senākiem laikiem, baltu likteņu kopību laikmetu griežos, visu to parādot arī ar paša zīmētām kartēm.

Kad Rumsišķos atklāja etnogrāfisko muzeju, iekļāvu to braucienā atpakaļceļā no Druskininkiem. Kad vēlāk muzejā sāka darboties folkloras teātris, gājām skatīties tā izrādes. 1989.gada rudenī izkārtoju šī teātra izrādes Latvijā — Rīgā, Cēsīs, Rēzeknē un Jelgavā.

Pirms vairāk nekā 25 gadiem iepazinos ar baltu vienības un tautiskuma kopēju Lietuvā Jonu Trinkūnu. Viņš 1967.gadā bija ierosinājis un kopā ar citiem noorganizējis Rasas svētku (vai Jonines) svinēšanu senākajā Lietuvas galvaspilsētā Ķernavā. Pēc trīs gadiem tos toreizējā vara aizliedza. Pēc desmit gadiem rosināju viņu rīkot kopīgu Jāņu (Rasas svētku) svinēšanu. 1981.gadā pirmo reizi sestdienā pirms Jāņiem braucām latvieši svinēt Sartu ezera vienā pusē, bet Jāņu vakarā lietuvieši atbrauca pie mums.

Pēc tam 1987.gadā atkal tikāmies Drustos. Tur lietuvieši vienojās ar latviešiem dziesmās, rotaļās, dejās un citās paražās no Viļņas, Kaišadores, Rumsišķiem, Ķelmes, Druskininkiem, Viecjūniem, Roķišķiem, Šauļiem, Anīkščiem u.c. vietām. Un tā nebija ne pirmā, ne pēdējā tāda reize.

1988.gada oktobrī Kauņā atjaunoja komunistu aizliegto, 1922.gadā dibināto Lietuviešu un latviešu vienības biedrību un ievēlēja tās valdē. Jau uzzinot par paredzamo atjaunošanu, rosināju atjaunot līdzīgo biedrību Rīgā, 1921.gadā — Latviešu un lietuviešu vienības (tobrīd "Brālības") atjaunošanu 18.decembrī pārpildītā LU Filoloģijas fakultātes zālē to pasludināja Ēvalds Valters. Sanāksmi kuplināja gan latviešu, gan atbraukušās lietuviešu folkloras kopas. Par priekšsēdētāju ievēlēja LU Filoloģijas fakultātes dekānu Reini Bērtuli, par vietniekiem valodnieci Laimuti Balodi un vēsturnieku Oļģertu Aunu. 1993.gadā, R. Bērtulim aizbraucot darbā uz Vāciju, biedrības vadību pārņēma žurnālists Andris Sproģis.

No 13. līdz 15.jūlijam izkārtojām Rīgas latviešu un lietuviešu braucienu ar abu valstu karogiem, lai piedalītos pirmajā dienā Durbes kaujas pieminekļa atklāšanā. Apceļojām Žemaitiju, apskatot arī V.Grība veidoto pieminekli "Žemaitis" Raseiņos. Trešajā dienā piedalījāmies Lietuvas valdnieka Vītauta Dižā atjaunotā pieminekļa atklāšanā Kauņā.

Šā paša gada rudenī sarīkoju pirmās prūšu dienas. Pa Latvijas radio noraidīja latviešu valodā Joza Gruša lugu "Erkus Mants" par prūšu sacelšanos. No 14. līdz 16.septembrim ap 200 dalībnieku devās pa baltu brīvības cīņu takām atcerēties prūšu tautu un baltu vienotību.

1991.gadā otrās prūšu dienas. Šoreiz sākām no Vītauta pieminekļa Kauņā. Apmeklējām lietuviešu rakstītās rakstniecības pamatlicēja Kristijona Donelaiša (1714—1780) dzīves, darba un kapa vietu Tolmingkiemā. Tālāk atkal uz Karalaučiem, kā savulaik sauca tagadējo Kaļiņingradu.

Baltu tautu vienības, saziņas un vēstures laukā esmu līdz šim darbojies un vēlos darboties joprojām. Tas ir viens no trim virziniem, kuros līdz ar tautas dzīvesziņas izpēti iespējams darboties abu mūsu tautu būtības apzināšanas, brāļu kapu, ievērojamu darbinieku un pieminekļu apzināšana. Manuprāt, laime ir cilvēka dzīves mērķis, kam jābūt saistītam ar sevis izteikšanu labās jūtās, domās un darbos tautas labā.

Oļģerts Tālivaldis Auns

Seniors

Pie valsts tipogrāfijas ēkas, kur iespieda arī "Valdības Vēstnesi". Centrā tumšā mētelī Jānis Rudaks. 1938.gada fotouzņēmums

Jaunajā saliktuvē Valdemāra iela 6 Jānis Rudaks

Cildenais seniora vārds šim vīram piederas pārpārēm. Šovasar viņam jau būs astoņdesmit pieci. Un visi — Latvijā. Kaut gan Jonu Rudoku visi latvieši sauc par Jāni Rudaku, viņš lieliski runā latviski, tāpat kā lietuviski. Joprojām ir viens no Latvijas lietuviešu kopienas rosinātājiem. Arī ar goda amatu kultūras centrā, kas pamazām veidojies un nu jau izveidots Rīgas lietuviešu pamatskolā Purvciemā. Tā priekšgalā ir kādreizējais Latvijas Tautas frontes priekšsēdētājs, populārais ārsts Romualds Ražuks, viņa vietniece ir skolas direktore Aldona Treija, tuvākie palīgi — skolotāja Biruta Flandere un Jānis Rudaks, bijušais poligrāfiķis.

Cita starpā — arī viens no kādreizējā "Valdības Vēstneša" darbiniekiem. Tiklīdz 1928.gadā bija pabeigta 1.lietuviešu pamatskola, kas toreiz atradās Ludzas ielā, tēvs jau nākamajā dienā aizveda dēlu uz "Valdības Vēstnesi", kura redakcija un tipogrāfija darbojās Rīgas pilī. Tagad tur muzeja telpas pirmajā stāvā.

Vispirms viņu pieņēma par izsūtāmo zēnu. Tolaik redaktors bijis Āronu Matīss, vietnieks — Jēkabs Janševskis, vēl strādājuši tikai divi korektori. Un nu viņš. Ne gluži kā piektais ritenis. Ziņas galvenokārt saņemtas no oficiālās aģentūras LETA Palasta ielā, valdības ziņas — no Ministru kabineta Valdemāra ielā. Turp arī vajadzējis nogādāt izlasītās korektūras.

Kad pēc četriem gadiem izrādījies, ka no zēna aug lietaskoks, viņš pieņemts mācībā burtliča arodā pie tāda izcila meistara, kāds tolaik bijis Aleksandrs Zariņš. Eksāmenā vajadzējis no tipogrāfijas burtiem izveidot Kārļa Ulmaņa portretu... Tad māceklis kļuvis par zelli, kas jau varējis strādāt patstāvīgi. Bet ar to vēl mācības nebijušas galā. Vajadzējis apmeklēt kursus, tad stāties grafiskās komisijas priekšā, ko vadījis savulaik populārais mākslinieks Romans Suta. Tikai tad varējuši pacelt kāroto šampanieša glāzi. Burtliča alga — 300 latu, viens no vislabāk atalgotajiem arodiem Latvijas neatkarības laika otrajā pusē. No tiem gadiem palicis prātā tehniskais direktors Baumanis, stingrs un reizē labsirdīgs vīrs. Tā "Valdības Vēstnesis" un tā tipogrāfija kļuvusi par pirmo nozīmīgo darbavietu Jāņa Rudaka mūžā. Līdz pat laikmetu griežiem, kad ne "Valdības Vēstnesis", ne meistara zināšanas vairs nebija vajadzīgas.

Bet kādi bijuši pirmsākumi? Izrādās, Jānim Rudakam laika gaitā uzkrājušies dažādi pieraksti, ir bijusi pat virkne publikāciju, īpaši pēc 1990.gada, kad ar viņa ierosmi un amata prasmi sāka iznākt avīze "Latvijas Lietuvis" ("Latvijas Lietuvietis"). To gan drukāja Kauņā, nu patlaban tā nedaudz pieklususi. Tas senioram ķeras pie sirds, tomēr paliek cerība uz labākiem laikiem.

Ar autora atļauju — dažas rindkopas no Jāņa Rudaka manuskripta, kas pēc viņa ieskata nebūt nav novecojis, kaut gan rakstīts gandrīz pirms desmit gadiem. Pēc 75.dzimšanas dienas.

"Mana dzimta ir cēlusies Lietuvā, Augštaitijā. Vecamtēvam tur bija sava māja un zemīte. Bet tas viss bija ļoti mazs, viņa diviem dēliem par šauru. Un tā mans tēvs Nikodems no Rokišķa deviņdesmit sestajā vai astotajā gadā atbrauca uz Rīgu, viņa brālis arī. Arhīva dokumentos atradu, ka viņi dzīvojuši vecajā Jelgavas ielā, tur bijusi tāda Lubanova pirts, tajā mājā sievu — manu māti — atvedis līdzi no Lietuvas. Zinu tikai to, ka viņa nākusi no milzīgas ģimenes, kurā bijušas divpadsmit meitas. Tēvs strādāja tipogrāfijā.

Mūsu ģimene bija īsti lietuviska. Kopā ar brāļiem Albertu un Aleksi un māsu Sofiju gājām lietuviešu skolā — 1.pamatskolā Ludzas ielā. Tās ēkā padomju laikos bija Maskavas rajona izglītības nodaļa, tagad — citas struktūras. Lietuvā vēl gadsimtu mijā bija ļoti daudz analfabētu. Atceros, ka mans tēvs un pamāte (māte agri nomira) vakaros gāja tajā pašā skolā mācīties rakstīšanu. Rīgā 1916.gadā bija sešas lietuviešu pamatskolas un vairāk nekā tūkstotis skolēnu. Tajā laikā Rīgā vien dzīvoja ap 35 tūkstoši lietuviešu, tagad 6—7 tūkstoši. Kāpēc to visu tik sīki minu? Tālab, ka tās ir manas dzimtas saknes, kas mūs te saista un tur pie šīs zemes. Tas ir jāzina. Citādi iznāk, ka cilvēks ar savu dzīvi ir tāds nesakarīgs fragments no kaut kā — bez sākuma un turpinājuma. Arhīvos meklējot kādas liecības par lietuviešu darbošanos Latvijā, uzgāju, ka mans tēvabrālis Jozs Rudaks jau 1906.gadā darbojies lietuviešu biedrībā "Zvaigzne". Gandrīz tāpat kā es mūsu biedrībā. Sanāk tāda paaudžu sasaukšanās.

Lietuviešu skolām bija milzīga nozīme. Es apņēmu sievu — viņai tēvs vācietis, māte — latviete. Ģimene gan no Lietuvas, no Ķedaiņiem, tomēr latviska. Bet abi mani dēli, kamēr vien Rīgā pastāvēja lietuviešu skola, mācījās tajā. Kad 1948.gadā skolu slēdza, vecākais dēls bija astotajā klasē, mazākais — trešajā klasītē. Gunārs un Jovars. Viņu gan visi par Ivaru sauc, ko tu padarīsi. Abi dēli ļoti labi prot lietuviski. Tas tāpēc, ka skola ielika šīs valodas pamatus. Kaut gan — ja ir vēlēšanās, valodas prašana nāk it kā pati no sevis. Mana sieva Alma pavisam nemanot iemācījās lietuviski pat rakstīt — gan ar kļūdiņām, bet sūtīja manām māsīcām vēstules viņu dzimtajā valodā. Vecākais dēls beidza Lauksaimniecības akadēmiju, izmācījās par mežkopi, jaunākais kļuva par jūrnieku. Vedeklas jaukas, pieci mazbērni un četri mazmazbērni arī labi.

Vasarās visi brauc pie mums uz dārzu, uz Cekuli. Ļoti skaistā vietā pie Mazās Juglas. Vienmēr pa Jāņiem līgojam, cenšamies sanākt kopā. Tagad gan esam kādi piecpadsmit, nav nemaz tik viegli vienuviet savākties itin visiem. Pilnīgi visi kopā bijām manā septiņdesmit piecu gadu dzimšanas dienā..."

Tiktāl atmiņas un apceres. Uz labi iesāktā poligrāfiķa darbmūža turpinājumu Jānim Rudakam bija jāgaida ilgi. Līdz pat 1960.gadam, kad radās iespēja strādāt tipogrāfijā Blaumaņa ielā. Ne vairs par burtlici, bet gan par metieri, kas aplauza tālaika vissvarīgāko avīzi "Cīņa". Tur tika aizvadīti sešpadsmit gadi, kad sirdskaites uzliesmojuma dēļ vajadzēja pārtraukt aktīvo darbību. Bet pa vidu bijis daudz kas cits, pat trikotāžas fabrika, arī skolas tipogrāfija, visilgāk gan — apaļi desmit gadi — aizvadīti kartonāžas fabrikā.

Tomēr visu šo laiku nav pārtrūkusi saskare ar Rīgas lietuviešu kopienu, kas sevišķi atplaukusi kopš sešdesmito gadu beigām, kad telpas nav liegusi pat Mazā ģilde, kad veidojies savs koris un dejotāju kopa. Laika ritumā kopiena domās it kā bijusi vienota, darbos tomēr sazarojusies Latvijas lietuviešu apvienībā, Latvijas lietuviešu kultūras biedrībā ir sava represēto biedrība un jaunatnes klubs, jau pieminētais kultūras centrs, kam Jānis Rudaks patlaban pievēršas īpaši. Bet Rīga nav vienīgais spēka pielikšanas punkts. Savas lietuviešu saimes darbojas Jelgavā, Liepājā, Bauskā, Valmierā, arī Daugavpilī. Vienotnes ideja paliek spēkā, tāpat kā "Latvijas Lietuvis" atdzimšana.

— Kārtējo reizi biju iegriezies mūsu skolā Nīcgales ielā. Sagadījās, ka tā bija tieši Draudzīgā aicinājuma gadadiena. Un jutos aizkustināts, ka ap pusdienas laiku tur ieradās vairāki braši puiši no Latvijas kristīgo demokrātu jaunatnes savienības ar grāmatu saiņiem rokās. Tajos — lietuviešu grāmatas, kas izdotas gan nesen, gan pirms vairākiem gadu desmitiem. Dāvinātāji bija vēlējušies palikt nezināmi.

Tomēr ir skaidrs, ka krājums nāk no lietuviešiem, kuri tās likuši kopā ilgi un tagad vēlas nodot jaunajai paaudzei. Tas ir visīstākais pēctecības liecinājums. Tikai tā mēs būsim un pastāvēsim ļoti, ļoti ilgi. Ne tikai Lietuvā, bet arī Latvijā un citur, kur mūs aizvedusi dzīve, — bilst seniors.

Pie Jāņa Rudaka ciemojās Mintauts Ģeibāks

Gaismas salā Zasulaukā

Rimvīds Kazlausks pie savām grāmatam

"Lietuvos aidas" ("Lietuvas Atbalss"), "Valstiečiu laikraštis" ("Zemnieku Avīze"), "Dienovidis" ("Dienvidus"), Gimtine ("Dzimtene"), "Apžvalga" ("Apskats"), "Tremtinys" ("Trimdinieks"), "Šiaures Atenai" ("Ziemeļu Atēnas"), "Šeimininke" ("Saimniece"), "Meisteris" ("Meistars"), "Ūkininko patarejas" ("Zemkopja Padomnieks"), "Lietuviu balsas" ("Lietuviešu Balss")...

"Švyturys" ("Bāka"), "Kultūros barai" (Kultūras Lauks"), "Pasaulio lietuvis" ("Pasaules Lietuvietis"), "Kandas" ("Zobens"), "Liaudies kultūra" ("Tautas Kultūra"), "Katoliku pasaulis" ("Katoļu Pasaule")...

Jā, lai varētu regulāri lasīt šos lietuviešu preses izdevumus — avīzes un žurnālus, nebūt nav jāmēro pārāk tāls ceļš. Tepat Rīgā, Elvīras ielā 10, kopš pērnā gada septembra atrodas kādreizējā 45.bibliotēka. Pēc pārcelšanās no līdzšinējās mītnes Melnsila ielā tai dots Zasulauka bibliotēkas nosaukums, un tieši te atrodas samērā plaša lietuviešu literatūras un periodikas nodaļa.

To iecerējis un sarūpējis Latvijas lietuvietis, diplomēts enerģētiķis Rīgas Politehniskā institūta absolvents Rimvīds Kazlausks kopā ar dzīvesbiedri Marīti, pēc profesijas audēju. Ar bibliotēkas vadītājas Dainas Slicānes atbalstu (pirms tam tāda pati labvēlīga attieksme bijusi direktorei Annai Vasiļičenko) te piedāvā ap 200 grāmatu, duci laikrakstu ("Lietuviu balsas" saņem pat no lietuviešu kopienas Čikāgā) un pusduci žurnālu. Pastāvīgo lasītāju skaits gan vēl neesot pārāk liels, daļēji jaunās adreses dēļ, taču vēl pērn, kad grāmatu, avīžu un žurnālu eksemplāri bijuši pieejami arī 10.jaunatnes bibliotēkā, Čaka ielā 30, abās vietās regulāro interesentu saime sniegusies vairākos desmitos. Ko lai dara — gaismas sala Zasulaukā lietuviešu valodas pratējiem Rīgā patlaban tāda ir vienīgā...

Tālāk Rimvīds Kazlausks:

— Lasīšana aizvien ir bijusi mana vistiešākā saikne ar tēvzemi. Vēl nesen abonēju 10—12 izdevumus no Lietuvas, arī "Rīgas Balsi", kur reizumis pats rakstīju, lai pastāstītu par mūsu jaunumiem. Kad pirms desmit gadiem veidojās Latvijas lietuviešu kultūras biedrība, kurai arī es simpatizēju, Viduseiropas un austrumzemju lietuviešu kopiena "Samryša" ("Sadraudzība") Viļņā bija ieinteresēta sūtīt uz šejieni regulāri periodiku. Galvenokārt ar Alfona Auguļa vēlību saņēmām "Gimtasis kraštas" un citus izdevumus. Man radās iecere to visu sakrāt un veidot ko līdzīgu bibliotēkai. Kad pēc gada radās "Rūta" un citas lietuviešu apvienības, ideja palika karājamies gaisā, bet mani tā vairs neatstāja.

Toreizējā pilsētas bibliotēku pārzinātāja Elza Čausevska mani labprāt uzklausīja un rosināja pašam ieinteresēt kādu lasītavu. Tā kā dzīvoju Mārupes ielā, parocīga šķita 45.bibliotēka Melnsila ielā. Tur atradu dzirdīgas ausis un labvēlīgu attieksmi. Tā viss sākās, nāca klāt 10. jaunatnes bibliotēka. Diemžēl tā atkritusi.

Nu jau būs desmit gadu, kopš uzņemti kontakti ar Amerikas lietuviešiem Čikāgā. Ar laikrakstu "Lietuviu balsas" un Alģimanta Mackus grāmatu izdevniecību. Viņš pats gan tagad ir aizsaulē, taču ar viņa darba turpinātāja Gintauta Vēža gādību esmu jau saņēmis trīs pakas, vairāk nekā piecdesmit sējumus. Arī solījumu katru gadu atsūtīt vismaz dažus zīmīgākos izdevumus. Pārējās grāmatas vedu no Lietuvas, kur man netrūkst radu un draugu, galvenokārt no Nacionālās represēto apvienības.

— Vai gan liktenis jums piedāvājis arī šo rūgto biķeri?

— Nē, tikai padomju vara. Mans tēvs Felicijons, kurš dzimis 1890.gadā, jau cara laikos bija ieguvis kaut ko līdzīgu agronoma izglītībai, izveidojis paraugsaimniecību. Viņš pieslējās tiem, kuri loloja valstiskās neatkarības ideju. Šauļu apriņķa Pakrojas pagastā viņš brīvvalsts laikā kļuva par pagasta vecāko, viņu apbalvoja ar vairākām medaļām.

Tāpēc viņu kopā ar māti Stasi skāra pirmā lielā deportācija 1948.gada 22.maijā. Mūs nogādāja Irkutskas apgabala Taišetas rajonā, taigā, kur vajadzēja strādāt meža darbos, vēlāk zāģētavā, gādāt gulšņus Sibīrijas dzelzceļa maģistrālei. Kad pēc Staļina nāves režīms kļuva pielaidīgāks, tēvs dabūja dārznieka darbu Kvitokas bērnunamā. Tur vienā gadā skarbajos turienes apstākļos izdevās iegūt pat divas tonnas ābolu, un apgabala eksperti viņu izvirzīja uz tautas saimniecības sasniegumu izstādi Maskavā. Bet tēvu nekur nelaida, viņa vietā diplomu un medaļu atveda darbabiedrs.

— Taču izsūtījumu laiks reiz beidzās...

— Diemžēl tikai nosacīti. Atgriezties drīkstējām 1959.gadā. Tad izrādījās, ka Lietuvā nevaram dabūt pierakstu. Vecākiem tas izdevās tikai tāpēc, ka māsasvīrs Biržu apriņķa Pasvales rajonā bija kļuvis par kolhoza priekšsēdētāju. Es veselu gadu noklejoju pa Lietuvu, visur saņēmu atteikumu. Mani braucieni tomēr nepalika nepamanīti, un kādā jaukā dienā saņēmu brīdinājumu, ka par nelikumīgu uzturēšanos savā dzimtenē, varot dabūt vēl piecus gadus. Tad galīgi sapratu, ka ir jādodas projām.

— Un izvēlējāties tieši Latviju?

— Jā, jo biju dzirdējis, ka te pret represētajiem tik asi nevēršas. Mani jau 1960.gada janvārī pierakstīja pat Rīgā, gan kopmītnē, uzņēmumā, kur biju dabūjis darbu. Nu varēja sākt domāt par turpmāko. Jau pēc gada apprecējos ar Latvijas lietuvieti Marīti no Neretas apkaimes. Tā kā Sibīrijā biju iespējis pabeigt vakarskolu, izmēģināju laimi mācībās Rīgas elektromehāniskajā tehnikumā. Paveicās. Tālāk jau RPI. Esmu bijis tehniķis elektriķis rūpnīcā "Veldze", galvenais enerģētiķis "Aldarī", kur vadībai netraucēja mana biogrāfija. Tad sāka streikot sirds, un pārgāju strādāt uzņēmuma "Energoremonts" konstruktoru birojā. Diemžēl astoņdesmito gadu vidū mani piemeklēja infarkts, bija operācija, kļuvu par otrās grupas invalīdu. Pērn janvārī — otrs infarkts. Bet joprojām esmu uz pekām, joprojām neliekos mierā. Kaut ar grāmatām, ar lietuviešu literatūras bibliotēku.

Jo esmu vēl jauns — man ir tieši desmit gadu mazāk nekā atjaunotajai Lietuvas valstij. Kas gan kārtīgam lietuvietim ir septiņdesmit? Saprotamā kārtā esmu labējais, par varbūt galējais. Balsoju par Landsberģi (esmu Lietuvas Republikas pilsonis), otrā kārtā — par Adamku. Un savas tēvzemes 80. gadadienas svinību dienā gribu būt pie tautiešiem dzimtenē. Tur man joprojām ir daudz savējo.

Ar Rimvīdu Kazlausku

tikās Mintauts Ģeibāks

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"