Gandrīz trīs gadu desmiti. Bez atelpas

Mārtinš Skuja, akciju sabiedrības "Putnu fabrika Ķekava" valdes priekšsēdētājs,— "Latvijas Vēstnesim"

Pētot privatizēto uzņēmumu attīstību

Mārtiņš Skuja

Cikos "Ķekavā" sākas darba diena? Sešos no rīta, lai jau uz veikalu atvēršanu būtu svaiga produkcija. Otro reizi svaiga prece tiek piegādāta pusdienas laikā. Un tā ik dienu.

Produkcijas gatavošanai uzņēmumā izmanto tikai pašu saražoto. Paši audzē dējējvistas, kas dēj olas. Tās uz vietas inkubē, tad izaudzē cālīšus un jaunputnus, no kuriem ražo vistas gaļas produkciju.

— Ja man, esot aiz Latvijas robežām, gadās ēst cita veida gaļu, tad jūtos nelāgi,— saka akciju sabiedrības "Putnu fabrika Ķekava" valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Skuja.— Varbūt kāds domā, ka mēs te nezin ko pārstrādājam. Bet mums ir 112 kūtis, katrā iekšā 25 000 cālīšu. Agrāk fabrika "apdzīvoja" 77 hektārus, taču vēlāk piebūvējām klāt jaunas fermas 44 hektāru platībā. Tas bija vajadzīgs arī no sanitārā viedokļa, jo bija pārāk liela dažāda vecuma putnu koncentrācija. Tagad jaunajā daļā (kur agrāk bija purvs un tika uzbērts metru augsts zemes slānis) ir telpas inkubācijai — mūsu dzemdību nams, un katru dienu tajā izšķiļas šie 25 000 cālīšu. Process ir nepārtraukts. Kā viena ferma pēc 52 — 53 dienām iztukšojas, tā tūlīt tiek tīrīta, dezinficēta, balsināta, lai pēc 15 dienām sagaidītu atkal jaunus mazuļus.

Mazais cālis ir īpatnējs. Ne tikai ar savu dzelteno krāsu. Arī ar to, ka piecas dienas viņam vajag ļoti lielu siltumu, jo viņam nedarbojas termoregulācija. Tādēļ novietnēs jānodrošina 35o C temperatūra, un to cālēniem, kas "ganās" nelielos aplociņos, nodrošina speciāli sildķermeņi. Sākot ar sesto dienu, pa pusgrādam siltumu samazina līdz 20o C, un tad jau viņi var klaiņot pa visu kūti. Taču šāda sildīšana maksā ļoti dārgi.

Desmit novietnes ir jaunputniem. Dējējvistām — 20 novietnes, un katrā tajā ir 6500 dējējvistu kopā ar gaiļiem.

Vienā dienā fabrikā izdēj vidēji 40 000 olu. Kopējas tās ar rokām izņem, jo no olas, kurā ir mikroplaisas, cālis neizšķiļas. Tad īpaša mašīnīte olas pēc svara sašķiro, jo inkubatorā tās jāievieto pēc lieluma. Inkubēšanai izmanto 75 procentus olu, un tur tās pavada 21 dienu.

— Taču paralēli šeit piedzimušajiem cālēniem nemitīgi arī atjaunojam izejmateriālu,— stāsta valdes priekšsēdētājs.— Katru mēnesi no Holandes ar lidmašīnu ievedam diennakti vecus cālīšus. Piecus mēnešus tos audzējam atsevišķi, tad šķirojam un laižam kopā. Vistas lielražošanā produktīvi var izmantot tikai deviņus mēnešus.

Taču, tāpat kā putniem ir savas iemīļotās kopējas (svešu ienācēju kūtī gailēni var arī "apstrādāt"), tā arī kopējām ir savi mīluļi. Gadās pat, ka dažs labs izbrāķēts gailēns pēc šķirošanas nevis nokļūst kautuvē, bet gan braši turpina drasēt pa kūti...

Olas, ko ražo citas fabrikas, ir nedzīva produkcija. Jo šīs fabrikas ražo tikai olas kā galaproduktu. Mums ola ir starpprodukts, no kura jāiegūst dzīvība — cālītis. Tātad mūsu olās ir dzīvība, ko nenodrošina citas fabrikas. Jā, mūsu olu pašizmaksa ir augstāka, jo dējējvistai ir jādod viss, kas tai nepieciešams dzīvības radīšanai.

Lūk, nu arī lasītājam radies neliels priekšstats par procesiem "Putnu fabrikā Ķekava". Tad arī varam apsēsties kabinetā un parunāties ar valdes priekšsēdētāju Mārtiņu Skuju par to, kā jūtas privatizēts lielražošanas uzņēmums. Tas būs arī neliels atskats pavisam nesenā un arī nedaudz senākā pagātnē, jo šī uzņēmuma vadītājs Mārtiņš Skuja ir jau 27 gadus.

— Uzņēmumam ir liela platība — vairāk nekā 121 hektārs. Tuvojās privatizācija. Kādēļ jūs izlēmāt, ka uzņēmums ir jāprivatizē un ka arī jums privatizācijā jāpiedalās ?

— Visai tai lietai ir ļoti gara vēsture. Un šķiet, ka sākums meklējams pirms gandrīz 30 gadiem, kad mani nozīmēja šeit strādāt.

Pēc profesijas esmu veterinārārsts. Savā laikā četrarpus gadus nostrādāju Jelgavas rajona padomju saimniecībā "Jelgava". Pēc tam trīs gadus strādāju kolhozā "Saurieši" pie Rīgas. Tad apvienoja rajonus un atkal atvienoja — 1967. gadā, un, kad atkal dibinājās Jelgavas rajons, sāku strādāt par rajona galveno veterinārārstu. Pēc pusotra gada mani pārcēla uz Rīgu par Valsts veterinārās inspekcijas priekšnieku Lauksaimniecības ministrijā (LM).

Kad LM biju nostrādājis vairāk nekā četrus gadus, šeit sāka būvēt putnu fabriku. Uzbūvēja dažas novietnes, 1967. gadā ieveda pirmos putnus. Pēc kāda laika — 1971. gadā — putni saslima. Sākās runas, sak, fabriku vajadzētu likvidēt un visu šo lietu pārtraukt. No LM šurp brauca komisija, un es biju šīs komisijas vadītājs. Mēs strādājām, pētījām, un tad LM kolēģijai ziņoju (ministrs tajā laikā bija Vladimirs Stroganovs) par stāvokli fabrikā. Pagāja kāda nedēļa, un mani uzaicināja, lai pajautātu, vai nav apnicis strādāt ministrijā. Atbildēju, ka ne, jo mēs ar kolēģiem labi sapratāmies, es biju arī vietējās komitejas priekšsēdētājs. Taču man teica, ka būtu vēlams, lai es nāktu strādāt šeit. Protams, man šādas pārmaiņas nebija ne prātā! Bet nākamajā dienā pavēstīja, ka man pietiek ministrijā strādāt. Vai nu es izvēlos Ķekavu, vai arī vietiņa atradīsies kaut kur Latgalē...

Tajā laikā es vēl nebiju partijas biedrs, kaut gan — apbrīnojamā kārtā — man ļāva ieņemt dažādus vadošus posteņus. Un tad veikli, lai varētu iecelt šeit par direktoru, nokārtoja partijas biedra kandidāta papīrus. Partijā mani uzņēma, kad jau šeit strādāju par direktoru. Tādējādi nokļuvu "Ķekavā". Sākotnēji ar norunu, ka pēc trim gadiem mani LM atkal paņems atpakaļ. Kad pēc trim gadiem gāju uz LM, man atkal pārcēla termiņu — vēl divus... Tā nu ir pagājuši divdesmit septiņi.

— Un — ko jūs darījāt pēc tiem diviem gadiem?

— Pēc tiem diviem es šeit biju iekšā jau līdz pat ausīm. Mūsu ikdiena nav tāda kā laukos — ziema, tātad klusums, tātad miers. Mūsu ikdiena nav atkarīga no sezonas. Tas ir temps, kas dzen un kas neatļauj nepadarīt kaut ko laikā, gribam mēs to vai negribam. Bez atelpas. Veikali prasa produkciju katru dienu, un tā mums arī katru dienu ir jānodrošina. Un — šis stress, starp citu, arī notur pie dzīvības.

Taču tagad atgriezīsimies pie uzņēmuma privatizācijas. Sākumā mums neatļāva putnu paraugfabriku "Ķekava" privatizēt. Personīgi pats kāpu Saeimas tribīnē un runāju, lai tajā laikā — 1992. gadā — atļauj mums mūsu uzņēmumā kļūt par saimniekiem. Minūtes piecpadsmit mēģināju pierādīt, kādēļ tas ir vajadzīgs, un lūdzu, lai mums to atļauj darīt. Bija pat Saeimas balsojums. Mūs "iebalsoja" sarakstā, kas neatļāva uzņēmumu privatizēt trīs gadus. Daudzas instances, tajā skaitā arī Lauksaimniecības ministrija, bija ieinteresēta, lai mēs nekļūtu patstāvīgi... Cilvēkiem bija savas intereses...

Par zemkopības ministru 1995. gadā kļuva Jānis Kinna. Un šajā gadā mēs ieguvām savu brīvību. Kļuvām daļēji privāti. Un, starp citu, atguvām savu naudu no Luksemburgas bankas, kur dažus gadus tā ar augstu kungu palīdzību droši bija "glabājusies".

— Tātad jūs jau tajā laikā gribējāt kļūt par privātu uzņēmumu? Kāpēc? Daudzi tajā laikā pat neaptvēra, ko nozīmē būt privātiem, kā saimniekot.

— Mēs gribējām tikt projām no šīs ministrijas, kas vārda tiešā nozīmē mūs aplaupīja. Arī padomju laikos nevienam mūsu sistēmas uzņēmumam nebija tādas peļņas, tādu rezultātu kā mums. Putnkopība turējās tikai uz mūsu līdzekļiem, kas baroja visas pārējās fabrikas un visu birokrātisko aparātu. Un mēs gribējām sākt strādāt patstāvīgi. Jutāmies ekonomiski spēcīgi. Mēs, speciālisti, bijām vienisprātis, ka privatizācijai jābūt iespējami ātrai. Ja tas tā nebūtu, ja mēs nebūtu domubiedru komanda, tad šodien mēs šeit nestrādātu. Arī šeit būtu tā pati postaža kā daudzviet Latvijā. Patiesībā šis privatizācijas laiks bija smags un ļoti nežēlīgs. Negribu to pat atcerēties.

Tad tiešām bija tā, kā rakstīja prese: "Mārtiņš Skuja aizcērt durvis." Un labi vien ir, ka arī politikā neiesaistījos — tur tāpat nekas nebūtu iznācis. Taču tā ir dzīve. Ja pirmais premjers pēc neatkarības iegūšanas būtu rīkojies gudrāk, tad Latvija šodien būtu vismaz vienu attīstības pakāpi augstāk.

— Cik tajā laikā, kad sākāt fabrikā strādāt, šeit bija putnu novietņu?

— Nedaudzas. Tad nebija ne pārstrādes, nebija pat vēl ne žogu, noliktavas bija kaut kur ārpusē, ceļmalā. Fabrika tikai būvējās. Un tas process ir īpatnējs — uzbūvē dažas novietnes, tās piepilda ar putniem, tad būvē arvien tālāk un tālāk. Un, kad šeit vairs nevajadzēja būvēt, tad sāka būvēt citas fabrikas. Piemēram, par "Ķekavas" nopelnītajiem līdzekļiem uzcēla Iecavas fabriku, fermas Zaķumuižā, Lorupē, Daugavpilī. Vai jūs stādāties priekšā, cik lielus līdzekļus mēs agrāk pelnījām? Ap 19 miljoniem rubļu gadā bija uzņēmuma tīrā peļņa. Lielākais, ko uzņēmumā atstāja (pareizāk — mēs izplēsām), bija 18 procenti no šīs summas. Katru gadu būvējām vienu dzīvojamo māju, uzcēlām kultūras namu, bērnudārzu, sporta kompleksu un vēl, un vēl. To vidusskolu, kas ir pagastā, savā laikā "izplēsu" Vosam, dzerot ar viņu šņabi. Kad skolu projektēja, mums pārmeta, ka mēs nezin ko gribam. Visas instances bija pretim, kaut gan to būvēja par mūsu naudu. Lauksaimniecības ministrs Vladimirs Stroganovs ar mani četrus mēnešus nerunāja. Jo tā nauda palika te — skolā, Ķekavā. Tādējādi varējām saglabāt līdzekļus sev...

Pārējās putnu fabrikas attīstījās par mūsu līdzekļiem, tās pašas nepelnīja gandrīz nekā. (Vienīgā fabrika, kas šobrīd "dzīvo", ir "Balticovo" Iecavā.) Tajā laikā bija tāda interesanta pārvalde — putnkopības pārvalde, kas plaši rīkojās ar mūsu nopelnīto naudu. Mēs bijām valsts uzņēmums, un mūsu viedokli neviens neprasīja. Cik mēs paši varējām savu naudu ieguldīt, cik noslēpt, tik arī palika mums. Kad no šīs pārvaldes aizgājām prom — tas bija 1991. gadā — , sabruka pārvaldes un arī visa putnkopība. Gribētu pat teikt — parazitēja uz mūsu rēķina. Drīzumā arī sākās privatizācija.

— Tātad visi tie "ķekaviešu labumi" — siltumnīcas, savi dzīvokļi — bija tādēļ, ka jūs piesaistījāt savu naudu?

— Tā arī pilnībā teikt nevar. Daļēji — jā. Tajā laikā es ļoti daudz braukāju uz Maskavu, lai "izplēstu" uzņēmumam tik slavenos nepielūdzamos fondus un limitus. Maskavā biju katru mēnesi (vēl šobrīd dzīvs ir dzeltenais portfelis; ja tas varētu runāt...), jo daudzus jautājumus varēja izrunāt tikai personīgi. Un, ja lietas kārtoja, tad arī varēja nokārtot. Ja ne — tad arī nekas nesanāca. Šo limitu un fondu nepietika.

Atzīšos, ka daudz ko mēs būvējām ne pārāk likumīgi. Piemēram, uzbūvējām visām automašīnām silto garāžu, kas tolaik nebija atļauts. Tad, kad strādājām ar pilnu jaudu, mums dienas laikā vajadzēja pārvadāt 700 tonnas kravu, lai fabrika varētu strādāt. Un mašīnām vajadzēja iet, tām nebija laika "sildīties" divas stundas, lai sāktu reisu pēc aukstumā nostāvētas nakts. Taču garāžas neviens neļāva būvēt. Tādēļ pagāja divi gadi, kamēr tās legalizējām. Protams, bija nepatikšanas, bet — garāžas darbojas vēl šodien.

Līdzīga epopeja bija ar mūsu siltumnīcām — diemžēl tās šodien vairs nestrādā, jo prasa daudz enerģijas. Siltuma tolaik mums pietika, mēslojuma arī, taču negribējām siltumnīcas būvēt tā, lai tās momentā "apkrautu" ar plānu. Tādēļ tās nosaucām par apzaļumošanas cehu. Brauca pie mums komisijas, teica: bet tās taču, direktor, ir visīstākās siltumnīcas!? Bet mēs stingri turējāmies pie projekta, kurā bija rakstīts: apzaļumošanas cehs. Jo toreiz nebija svarīgi, kas tas ir, bet gan — kā to sauc. Tā mēs ilgus gadus sadzīvojām ar šādām "brīnumainajām pārvērtībām". Toties mūsu cilvēki cauru ziemu ēda gurķus, sīpolus, lokus, salātus, tomātus. Un — no putnu novietnes līdz pat kantora kabinetiem — visur bija ziedi. Neviena direktora pavēle nevar izdarīt to, ko var paveikt viens skaists zieds. Jo tas prasa kārtību, tīrību, akurātību. Tādēļ visi ziedi palika tepat, mūsu fabrikā.

Jā, pavasarī mēs esam ieputināti ziedošās ābelēs. Jums vajag atbraukt tad... Savukārt rudenī mūsu cilvēki tepat, teritorijā, ēd ābolus, cik tik uziet.

Mums bija vīru koris, sieviešu koris, Tautas deju ansamblis, pūtēju orķestris, hokeja komanda. Mūsu zēni savulaik bija pat Latvijas čempioni hokejā — viņus trenēja Tihonovs. Bija bāze hokeja komandām, Rīgas "Dinamo" arī šeit brauca un dzīvoja. Tagad telpas esam pārveidojuši par viesnīcu ar ļoti labu virtuvi. Vēl pašlaik mums ir savs sporta klubs, ko izmanto gan pagasts, gan arī rīdzinieki. "Dzīvi" vēl ir arī abi kori. Sākoties privatizācijai, divus gadus pagastam neatdevām ne bērnudārzu, ne kultūras namu. Tādējādi, kaut arī tie nesa zaudējumus, šos objektus saglabājām, un tie, jau mainījuši īpašniekus, tomēr darbojas. Tradīcijas cenšamies saglabāt.

— Kas tagad, pēc privatizācijas, uzņēmumā darbojas? Ko uzskatāt par lietderīgu?

— Mēs strādājam ar to, ar ko šodien, atklāti sakot, varam strādāt. Jo tagad, manā uztverē, tirgus process ir ļoti negodīgs. Mēs vienmēr esam bijuši godīgi attiecībā uz nodokļiem un obligātajiem maksājumiem valstij. Un saviem cilvēkiem es arī nevarētu iemācīt, ka var maksāt algu aploksnē, ka var kaut ko neuzskaitīt. Tas būtu neiespējami — šeit kaut ko noslēpt. Taču kas notiek tirgū? Cik daudziem no pārpircējiem ir kases aparāti? (Un nerunāsim arī par viņu "jocīgajiem" svariem.) Likums ir pieņemts, tad arī kases aparātiem jābūt. Taču to nav, tie netiek reģistrēti. Tātad netiek maksāti nodokļi. Turklāt katrs otrais vai trešais pārpircējs vistu gaļas produkciju tirgo ar mūsu vārdu. Mūsu nosaukums jau ir savdabīga reklāma. Taču — kāda reklāma ir uzņēmumam, ja sliktu preci, arī kontrabandu, tirgo ar mūsu firmas zīmi?

Un mēs esam pilnīgi neaizsargāti. Mēs neprasām neko citu kā vien godīgas attiecības un vienādus nosacījumus visiem. Ja, piemēram, sportisti negodīgu tiesnesi izsvilpj vai nolinčo, tad mēs to tik vienkārši izdarīt nevaram. Mūsu tirgus attiecībās nepārtraukti tiek spēlēts uz vieniem vārtiem, arī tiesāts par labu vieniem, un ne jau tiem par labu, kuri strādā visu acu priekšā. Jo tos vienkāršāk var kontrolēt, acīmredzot... Taču neuzskaitītajai precei, pagrīdes procesiem ir "zaļais ceļš". Arī pēc kariem, pēc revolūcijām bija vajadzīgs laiks, lai godīgais bizness uzvarētu. Taču mums šis laiks ir ievilcies par ilgu. Pēc atmodas drīz jau būs pagājuši 10 gadi, bet — vai tirgus attiecībās kas radikāli ir mainījies?

— Cik produkcijas veidu jūsu uzņēmums šobrīd ražo?

— Agrāk mēs ražojām tikai viena veida produkciju. Tās vistiņas celofānā. Toreiz vēl lauksaimniecības ministrs Stroganovs atbrauca pie manis kopā ar PSRS lauksaimniecības ministra pirmo vietnieku. Ēdam vakariņas, un es stāstu par vistiņām, kas glīti iesaiņotas celofānā. Jo toreiz jau polietilēnu dabūt nevarēja. Paceļ uz mani skatienu ministra vietnieks un saka: kāpēc tad celofānā, ja var avīzē? Un tā tajā vakarā par celofānu mēs vairs ne vārda. Bet pasūtījām celofāna maisiņus Liepājā. Par to uzņēmumam uzlika sodu 1 300 000 rubļu, jo nebijām iekļāvušies valsts standartā.

Taču šodien ražojam 58 veidu produkciju no putnu gaļas, neskaitot olas. Un arī šie cilvēki, kuri regulāri iepērkas mūsu veikalos, zina, ka tā ir svaiga un kārtīga prece. Taču es ļoti labi saprotu arī to pircēju, kas iepērkas tirgū un meklē to lētāko. Negribu teikt, ka mūsu produkcija ir dārga. (Tiesa, stilbiņi, kas ienāk no Amerikas, 10 gadus izsaluši saldētavās un ir pilnīgi bezvērtīgi, ir daudz lētāki nekā mūsu produkti.) Salīdzinājumā ar cūkgaļas cīsiņiem mūsējie ir lētāki.

Ir tikai daži produkcijas veidi, kuros izmantojam arī citās firmās ražoto — tā ir vistas gaļas desa ar sieru, vistas gaļas "Salami", kurā izmantojam speķi, arī vistas gaļas "ezīši". Taču pārējais ir no šeit saražotajiem produktiem — desas ar olu, dažādi cīsiņi. Un, protams, jau tradicionālās kūpinātās vistiņas. Starp citu, agrāk vistiņas marinējām ilgi, taču tagad nepieciešamās piedevas ievadām ar īpašu iekārtu— vakuuma šļircēm. Un tas ir ātri, ērti un tīri.

Mums ir arī tāda maza gudra mašīnīte, kas sadala cāli tā, kā mēs tai liekam. Tikai jāzina, kādu programmu iestādīt. Un to jau nosaka mūsu pircēju pieprasījums.

Esam iegādājušies jaunas žāvējamās iekārtas. Cīsiņi tajās ir gatavi stundas laikā, desas divās stundās, bet vistiņām vajag trīs ar pusi. Visas receptes, kas tapušas pēdējos gados, ir tikai mūsu pašu tehnologu darbs. Mūsu produktus var droši dot slimniekiem, zīdaiņiem un veciem cilvēkiem.

Rūta Bierande, "LV"

Foto: Atis Ieviņš

Turpinājums sekos

Šie cālīši vēl "ganās" aplociņā

"Pie mums, šķiet, ienākuši svešinieki…"