"Latvijas Vēstnesis" sveic Triju Zvaigžņu ordeņa

komandieri kā Jāņa Endzelīna prēmijas laureāti

Arī Stokholmas dzīvoklī goda vietā — Latvijas karte. Dzimteni profesore sāka apciemot jau sešdesmitajos gados un sakarus ar kolēģiem nekad nav pārtraukusi

Rīgā kopā ar rakstnieci Saulcerīti Viesi un latviešu literatūras tulkotāju Veltu Ēlerti no Vācijas Foto: no Veltas Rūķes-Draviņas albuma

Akadēmiķa Jāņa Endzelīna 125. dzimšanas dienas atceres zinātniskajā konferencē, kas 23. un 24.februārī notika Zinātņu akadēmijas augstceltnē, tika paziņots Jāņa Endzelīna prēmiju komisijas lēmums. Par ieguldījumu baltu valodu izpētē prēmija piešķirta Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklei Veltai Rūķei–Draviņai.

Cienījamā valodniece un folkloriste ir arī Jāņa Endzelīna novadniece. Viņa dzimusi Valmierā 1917.gada 25.janvārī. Pēc Rīgas 2. pilsētas ģimnāzijas un Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu filoloģijas nodaļas absolvēšanas (1939) strādājusi Valodas krātuvē. Bijusi Jāņa Endzelīna asistente un universitātes lektore. 1944. gadā emigrējusi uz Zviedriju. Bijusi Lundas un Stokholmas universitātes lektore, vēlāk — profesore, 1970. — 1984.gadā vadījusi Stokholmas universitātes Slāvu un baltu institūta Baltu valodu un literatūras katedru. Bijusi vieslektore Somijas, ASV, Vācijas un citu Eiropas valstu augstskolās, piedalījusies daudzu zinātnisku projektu izstrādāšanā. Sagatavojusi vairāk nekā 300 zinātnisku publikāciju.

Tikko beigusi universitāti, Velta Rūķe–Draviņa sastādīja tādas latviešu kultūrā nozīmīgas grāmatas kā "Valodas un rakstības jautājumi" (1940) un "Latviešu valodas pareizrakstības vārdnīca" (1942). Kopā ar dzīvesbiedru Kārli Draviņu (1901 — 1991) piecdesmitajos un sešdesmitajos gados publicējusi pētījumus par Stendes dialektu. Ievērību izpelnījās viņas grāmata par latviešu valodas deminutīviem, kas tika izdota vācu valodā (1959) un bija viņas doktora disertācija. Audzinādama meitu un dēlu (pazīstamais astronoms Dainis Draviņš lasījis lekcijas arī Latvijā), profesore pievērsusies bērnu valodas pētniecībai, sešdesmitajos gados publicējot grāmatu "Par mazbērnu valodas attīstību" (vāciski) un 1982.gadā — "No pieciem mēnešiem līdz pieciem gadiem". Ir arī publikācijas par Raiņa, Aspazijas un Rūdolfa Blaumaņa valodu un stilu, par Kaudzītes Matīsa līdzdarbību valodas kopšanā, par cilvēku un dabu latviešu tautasdziesmās un daudziem citiem valodas un folkloras jautājumiem.

Jāņa Endzelīna prēmija Veltai Rūķei–Draviņai piešķirta par mūža devumu, taču vēstulē rakstniecei un literatūras zinātniecei Saulcerītei Viesei, kas rakstīta 1998.gada 19.februārī, profesore ar prieku stāsta par jauniem darbiem. Lakoniskā, bet saturā ietilpīgā vēstule sākas optimistiski:

Lai gaišs pavasaris Tev!

Un gaišs arī man, jo

... un seko jauno un iecerēto darbu nosaukumi. Tiek ziņots, ka Kenji Tanaka 1998.gadā izdevis japāņu valodā viņas 1977.gadā angliski publicēto grāmatu "The standartization process in Latvia — 16th Century to the Present" ("Latviešu literārās valodas veidošanās process no XVI gadsimta līdz mūsdienām"). Tā ir grāmata ar 82 lappusēm. Kā otrā minēta A.Kalnieša un V.Rūķes–Draviņas 247 lappušu grāmata "Galgauskas izloksnes apraksts". Tas acīmredzot ir Alvila Klēbaha–Kalnieša (1876 — 1958) iesāktais un Veltas Rūķes–Draviņas līdz galam novestais darbs, ko 1996.gadā Rīgā laida klajā apgāds "Zinātne". Iespiešanai esot nodota grāmata par latviešu valodas mācību pirms simt gadiem.

Vēstule beidzas ar lūgumu sveicināt visus. Sakot paldies par sveicieniem, varam vien sūtīt arī uz Stokholmu vissirsnīgākos sveicienus un apsveikt profesori kā Jāņa Endzelīna prēmijas laureāti! Kopš 1969.gada, kad prēmija tika iedibināta, tā piešķirta tādiem pazīstamiem valodas kopējiem kā Alise Laua, Elga Kagaine, Benita Laumane, Daina Nītiņa, Jānis Rozenbergs, Konstantīns Karulis un Trevors Fennels (no Adelaides universitātes).

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Lielās mūzikas balvas lielā diena

Pašiem dibinātājiem un iecerētājiem par pārsteigumu un par prieku visai sabiedrībai gadu no gada aizvien lielāku cieņu un autoritāti iemanto Lielā mūzikas balva, kuru kopš 1993. gada ik gadus piešķir par izcilākajiem sasniegumiem mūzikā un atskaņotājmākslā. Kā uzsver balvas iniciators Raimonds Pauls, visvairāk iepriecina tas, ka Latvijas mūzikas dzīve attīstās un tajā parādās daudzi jauni vārdi. Arvien grūtāk izvēlēties laureātus. Un balvas pasniegšanas ceremonija kļuvusi par visas Latvijas mūzikas svētkiem.

Arī 1997. gada Lielo mūzikas balvu pasniegšanas ceremonija, kas 28. februārī notika Nacionālajā operā un ar televīzijas un radio starpniecību kļuva pieejama visā Latvijā, bija svētki. Gaišus un piepildītus tos darīja paši laureāti — spilgtas personības ar lielu radošo potenciālu un tīri cilvēcisku šarmu, Rīgas un Liepājas labāko orķestru līdzdalība, jaunība, kas uz skatuves ziedēja kā Rīgas 1. ģimnāzijas koris "Kamēr…" ar savu diriģentu Māri Sirmo vidū, un lielā sirsnība, kas visā sarīkojuma gaitā strāvoja no zāles uz skatuvi un no skatuves uz jebkuru zālē sēdošo.

Latvijas mūzikas un atskaņotājmākslas ciešo saistību ar pasaules kultūru ļāva apjaust gan tas, ka starp laureātiem ir rosīgais latviešu mūzikas popularizētājs somu diriģents Juha Kangass un koncertā piedalījās izcilais latviešu vijolnieks Valdis Zariņš, kas ir arī Bergenas simfoniskā orķestra mūziķis un bija tikko ieradies no Nagano, kur piedalījies olimpisko spēļu nobeiguma koncertā, gan varbūt vēl vairāk tas, ka latviešu komponistu mūzika guvusi lielu ievērību un atzinību tālu pasaulē un koris "Kamēr…" izcīnījis uzvaras prestižos konkursos Spānijā un Šveicē. Un ļoti pamatots šķita programmas vadītājas Gundas Vanzovičas atgādinājums, ka ceļš uz šiem panākumiem ved caur Mežaparka Lielo estrādi un tieši Dziesmu svētkos mūsu mūziķi piedzīvo savas spožākās zvaigžņu stundas.

Lielo mūzikas balvu saņēma komponisti Imants Kalniņš — par Ceturtās simfonijas oriģinālversiju un par dziesmu ciklu ar Ainara Mielava vārdiem "Lietas, kuras tā arī nekad nepāriet", Maija Einfelde — par skaņdarbu korim "Pie zemes tālās", Pēteris Vasks — par koncertu vijolei un stīgu orķestrim "Tālā gaisma", Zigmārs Liepiņš — par operu melodrāmu "Parīzes Dievmātes katedrāle", diriģents Māris Sirmais — par mākslinieciski spilgtām jauniešu kora "Kamēr…" koncertprogrammām un uzvarām starptautiskos konkursos, somu diriģents Juha Kangass — par latviešu mūzikas popularizēšanu ārzemēs augstā mākslinieciskā līmenī un operdziedonis Nikolajs Goršeņins — par izcilu māksliniecisku sniegumu Nacionālās operas izrādēs Latvijā un ārzemēs.

Visi laureāti teica paldies saviem vecākiem, skolotājiem. Pēteris Vasks nesolījās pabeigt operu, ko Māra Ķimele sakās redzējusi viņu klusībā aizsākam orķestra bedrē, kad viņš tur jaunībā spēlējis kontrabasu. Savu sapni viņš tomēr neslēpa: "Varbūt arī Latvija un Igaunija piedzīvos tādus laikus, kad koncertzāles būs pilnas. Kā tas jau ir Lietuvā un citur Eiropā." Maija Einfelde visvairāk pateicās Ābramam Feldhūnam, kas viņai sengrieķu valodā lasījis priekšā Aishila "Saistīto Prometeju": "Šī dzeja skanēja tik brīnišķīgi, man atlika vien pierakstīt!" Zigmārs Liepiņš uzteica klausītājus, kas visās līdz šim notikušajās 47 operas izrādēs aplaudējuši tikpat vētraini kā pirmizrādē. Bet Nikolajs Goršeņins savu uzrunu nobeidza ar vārdiem: "Es pateicos savai mātei, augstajam Dievam un visai Latvijai!"

Šie vārdi nebūt nešķita pārlieku piepacelti. Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonija aizvien vairāk kļūst par šādiem savstarpējas uzticības svētkiem. Tie apaug ar tradīcijām, jo kopš pašiem pirmsākumiem par to māksliniecisko pilnskanību un labestīgo gaisotni rūpējas Raimonds Pauls, Juris Karlsons, Gints Kārkliņš, Maija Amoliņa un citi augstas klases speciālisti. Par šo svētku dvēseli kļuvusi Dzidra Strautiņa — sākumā kā kultūras ministra padomniece, vēlāk — referente, pēdējos gados — Lielās mūzikas balvas pasākuma izpilddirektore. Gan laureātu, gan publikas simpātijas iemantojusi arī Armanda Jēkabsona darinātā sudraba statuete, ko saņem apbalvotie. Tā veidota telpiska, vieglām plūdlīnijām. Siluetā attēlots stilizēts sievietes tēls, ko ietver ažūras mūzikas instrumentu fragmentu kontūras. Figūras pieliektā galva simbolizē pietāti pret laureāta ieguldījumu Latvijas mūzikā.

Izjust šos svētkus kā tradīciju liek arī iepriekšējo gadu laureātu pastāvīgā klātbūtne — gan retrospekcijā uz ekrāna, gan starp izpildītājiem uz skatuves un klausītājiem zālē. Šogad sagatavots arī jauks buklets. Kultūras ministre Ramona Umblija tajā raksta: "Man prieks, ka iepriekšējo gadu laureāti pēc balvas saņemšanas apliecinājuši un turpina sevi spilgti apliecināt ar vēl spožākiem panākumiem. Arī šis — 1998. — gads mūzikā ir iesācies cerīgi, tas solās būt interesants un mūzikas svētkiem bagāts. Lai mūzika mūs vieno — svētkos un darbdienās!"

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore