PIE PIRMAVOTIEM

Latvijas valsts

un tās vīri

Latvijas traģiskajos gados

No Miķeļa Valtera, Kārļa Ulmaņa

un Vilhelma Muntera 1939.–1940. gada sarakstes

Nobeigums. Sākums — “LV” 19.02.98., nr. 44/45; 25.02.98., nr. 50; 24.02.98., nr.51/52; 27.02.98., nr. 53/54

Visas ierunas, kas celtas pret kādu vairāk aktīvu neatkarības polītiku, iziet no ieskata, ka tāda, ja to būtu veduši, nebūtu varējusi novest pie kāda cita iznākuma, kā tā, ko redzam, un kuras akts, viens no svarīgākiem aktiem, ir 5. oktobra līgums. Ierunas grozās ap oportūnismu, no kura neesot bijis iespējams izvairīties. Mums bijis jāsargā tautas dzīvais spēks, jāskatās nākotnē utt., ko visu var saprast un būtu nelietišķi tādus argumentus pilnīgi noraidīt. Tādi jāapsver, ko dara ne mazāk tie, kas aizstāvējuši lielāku aktīvas nostājas rīcību un pieturēšanos pie Rietumeiropas demokratiju kopības virziena, paredzot tagadējo apstākļu nenovēršamo rašanos. Izšķirība tikai tā, ka otrējie ir reālistiskāki skatījušies un tā skatas joprojām. Tie saprot, ka tagadējais karš ir pirmā vietā polītiskas dabas, norisinājas polītiskās pozicijās un nebūt negrib, lai mēs censtos pārvērst to savā zemē, vai pie mūsu piekrastes, par kauju karu. Bet tādēļ arī nepieciešamas pareizās polītiskās pozicijas ieņemt, nevis iznīcināt tās, kas jau bijušas iegūtas. Polītisku poziciju turēšanai vajadzīga, protams, pārāk pār visu polītiskā morāle. Bet taisni to ir centušies vājināt. Oportūnisms, kas to dara, nav vairs oportūnisms, bet gan virziens, kas noved pie pielaikošanās mizēras. Pielaikošanās dziņu radīt nav oportūnisma polītika, bet gan kas ļaunāks, daudz ļaunāks. Un ja tas vēl galu galā neko nedod, nekādu kaut viena ilgāka brīža labumu, kā tad to apzīmēt?

Naids tagad arvien vairāk pieaug pret Krieviju, pat Anglijā, kur mēģināja to uzskatīt par itkā vēl saudzējamu: bet ne mazāks naids ir ar to kļuvis pret hitlerismu un hitlerisko Vāciju. Visi lielie civīlizētās pasaules spēki sasaistās vienā morālā koalīcijā pret Vāciju–Krieviju. Pret Krieviju sāk rīkoties Italija, tā ar to ieies pamazām Sabiedroto pietuvē, ja tas arī prasītu laiku.

Tā daudz kas jāmaina mūsu attiecībās pret Angliju un Franciju aiz polītiskiem iemesliem, vēl vairāk tas darāms aiz saimnieciskiem. Kāds spēks izaugs no angļu–franču sadarbības pēc decembra sākumā noslēgtā līguma, spēks, kas var atstāt lielu iespaidu uz visu nākamo Eiropas dzīvi, to sāk visur saredzēt.

5. oktobra aktu nedrīkst nemaz uzskatīt par brīvu līgumu, kas nemaz tāds nav, jo nav labprātīga divu gribu vienošanās; tas ir uzspiests, ir ar to nemorāls un kā tāds tas nevar pastāvēt. Lūk, vienīgi pareizais stāvoklis, kas jāieņem mums visiem, un, ja nevaram to pateikt, klusēsim, vismaz to neslavēsim. Es ceru, ka mans uzskats nav tālu no Tavējā, kad Tu ieskaties savās dziļākās sirds domās. Tu teiksi man: Zinu pats, katrs mans nervs jūt to pašu. Citādi Tu just nevari — zinu, simtreiz zinu, tā saku sev pārdomādams, bet tad atkal jautājums uzmāc: Kāpēc tad ne citāda valoda? Vai tad nav vārdu, ar kuriem slēpt, bet kurus visi ar sirdi saprot, un vai var tad atļaut izteikt tādas seklības, kas visiem riebj, ko visi saprot citādi, proti, kā gļēvu atdošanos un piekalpošanos?

Kas attiecas uz līguma faktisko izbeigšanos, tad tas var notikt dažādi. Kā arī būtu vai nebūtu, ir laiks pagriezt stūri uz cietu gribu, uz lielas patiesas tautas vienošanās gribu un šai ceļā stāv — atkal pie tā pienāku — Latvijas konstitūcijas problēma. Nevairies, draugs, no tās ar vārdiem, ka tautas pārstāvību radīt kara laikā neesot iespējams. Ar tādiem atskaidrojumiem, pašapmierinājumiem ir gājuši bojā jau dažādi režīmi un tādi vārdi ir dzirdēti jau sen. Es tos dzirdēju pirmo reizi cietumā, kur man tādus teica žandarmu palkavnieks: “Jūs gribat konstitūciju? Tā droši vien nāks, tikai vēlāk, ne jau tagad.” Es negribu apšaubīt Tavu labo gribu: man tikai šķiet, ka konstitūcionālās dzīves atjaunošanas darbs vajadzīgs vairāk nekā viens otrs cits tagad, un ka šo vajadzību pietiekoši neapsver. Tavā tuvākā apkārtnē šo vajadzību cenšas noliegt; Tev pienes, to zinu, visādus pretpierādījumus, visādas insinuācijas.

Rezultāts no tādas vilcināšanās filozofijas ir pazīstams. Igaunija ar Lietuvu ir tikušas savā konstitūcionālā dzīvē tālāk, to izceļ, tas tālu zināms, tas rada simpatijas, — bet mēs? Vajag tikai paklausīties šais dažādos ierēdņos, kas polītiski iztulko mūsu apstākļus, kādi tiem ir smieklīgi argumenti, lai pašreizējo stāvokli uzskatītu par pareizu. Var redzēt, tie baidās no satversmes, no tautas pārstāvības, un iemidzinas praktiskos labumos, kurus tie bīstas pazaudēt jaunā, atklātā valsts dzīvē. Bet vai Tev vērā ņemt tādus ērtību jūtu diktētus ieskatus? Vai apstākļi, kādi tie radušies, nepamudinās visus būt apdomīgākus valsts dzīvē, satversmē, likumdošanas iestādē? Esmu pārliecināts, ka šis laiks ir visizdevīgākais pārgrozībām, kurām jānāk no Tevis paša, no Tavas iniciātīvas. Nevaru to visu atkal un atkal neteikt. Analizēt visus apstākļus, kas piespiež uz tautas pārstāvības radīšanu nekavējoties, nevaru šai vēstulē, kas jau izaugusi par grāmatu, bet ja Tu vēlētos tos dzirdēt, un ja Tu vēlētos zināt, kādas manas domas par mūsu konstitūcionālās dzīves atjaunošanu, liec man to zināt: došu Tev plašu, pilnīgu pārskatu un visu tiesisko analizi.

Es ilgi visu to te nēsāju uz sirds. Vai Tu mani sapratīsi? Vai tu nedomāsi, ka aiz visa teiktā stāv kāda ļauna jūta? Ir jau gandrīz mēnesis, kur aizrakstīju vēstules pirmo daļu. Tagad — Tu vari pats lemt un redzēt, kas darāms. Neko neesmu Tev slēpis, ko simtreiz esmu dzirdējis, un, ja runāju, zinu, ka sirdsapziņa uz to spiež. Sirdsapziņa domā pie Tevis, kuru veca draudzība grib sargāt, ar labu skubināt, un doma — vai to vēl sevišķi teikt? — pie Latvijas. Varbūt kādu brīdi iet doma caur Tavu galvu, ka man kā valdības ierēdnim nepienākas kritizēt valdības darbību. Bet nē — tas varētu būt tikai kādu acumirkli: es tevi — draugs — cienu kā pārāk augstu garīgi stāvošu personību, lai patiesi varētu iedomāties, ka Tu pieķertos pie tāda argumenta. Bet katrā ziņā esmu vienmēr Tavā rīcībā un atbildu par visu, ko esmu teicis.

Varētu vēl teikt, ka Vilhelma Muntera polītika, ievērojot norādījumus no tavas puses, atvainojama, un ka ir tikai izpildījums, ne Muntera paša iniciātīva. Tu pats lieci pa daļai tādai domai turēties un ir saprotami, ka Muntera palikšanai amatā turpinoties, daudzi taisa slēdzienu, ka tā esot pilnīgi Tava polītika, pie kuras tagad pieturas Munters. Savā vēstulē man, ja to pareizi saprotu, Tu liec saprast, ka tiešām tā ir. Vēstules sākumā jau aizrādīju, ka minēto slēdzienu, ko daudzi taisa Tev nedraudzīgi, nevar tik vienkārši aizstāvēt. Bet, ja tā būtu pilnīgi Tava polītika, Tavas atziņas, Tava balss presē, es atvainojos, ka arī šai gadījumā nevarētu citādi spriest un ka mani ieskati, protams, ar to negrozītos. Esmu vienmēr atklāti runājis, to daru arī tagad, jo domāju, ka drauga pienākums ir draugam aizrādīt, cik to var un saprot, arī uz kļūdām, cik par kļūdām vispār var būt runa, kur daudz grozas ap pasaules uzskatu, temperamentu un neaptveramām dotībām. Bet drauga pienākums, Tu to labi zini, ir nevis spēlēt intriganta klusēšanu, vai vēl intrigantāku un necienīgāku glaimošanas spēli, ja tam pārliecība, ka draudzīgi un atklāti jārunā.

Ja man nācies teikt vārdus, kas dažubrīd skanējuši paskarbi, tad Tu atvaino. Viss teiktais ir tikai viena daļa no sakāmā. Savās dienu piezīmēs atrodu visu lielo materiālu no šo gadu vērojumiem. Varu tos tev sniegt pilnīga pārskata veidā. Bet domāju, ka tas nav vajadzīgs un ka Tu pats it labi noģiedi, kas darāms, kur ir vājības, no kurām jāatsvabinās. Es pazīstu Tavu raksturu. Viņā jaucas savādi dažādi spēki. Visu to zinu un saprotu, ko tas nozīmē, kad jāsper solis uz kautko jaunu. Maldīgi, pa daļai glaimīgi cilvēki Tev slavinājuši 15.maiju. Tici man — īstais maijs vēl priekšā, daudz tuvāks tautas balsij, kas tagad klusu spriež pavisam citādi, nekā tas izpaužās svētku svinējumos. Es zinu, ka katra doma pirmā brīdī atsitas pie Tevis dīvainā kārtā uz kādu pretešķību. Ja mani vārdi, ko te esmu teicis, būtu tiešām Tev jauni, nestu kādas jaunas atziņas, pirmais Tavs roku pamājiens būtu negatīvs. Bet es arī zinu, ka Tevī ir prāta spēks, kas Tevi neatsvabina no reiz dzirdētās domas. Tā tas bijis bieži — jau Cīrihē mūsu diskusijās par patstāvīgo Latviju, Rīgā pirms 18.novembra, vēlāk saimnieciskās polītikas jautājumos, un tā arī tagad. Tu runāsi pretī, Tu noliegsi, Tu varbūt teiksi pašus ļaunākos vārdus par mani tobrīd, kad Tu lasīsi šīs rindas, bet es zinu, ka daru svētīgu darbu, nākdams ar tām pie Tevis.

Es redzu, ka pie mums rīko karnevālus, es redzu prieka sejas... Pēdējais skatījiens, kas man bija no Tevis šinīs dienās, ir uzņēmums no Jaungada nakts. Tu un citi viesi spožās zvaigznēs, dāmas greznos ģērbos. Es skatījos, man bija skumji. Es tanī pašā brīdī domāju, ko nozīmējis pagājušais gads mums. Mans prāts kavējās pie cīņu naktīm ziemeļos, pie Vogēzu iekalniem, kur visur iet cīņa arī par mūsu brīvību. Es sev jautāju: vai manam vecajam draugam bija vajadzīgs šai Jaungada naktī aplikt spīdošas ķēdes, spožas zvaigznes, kas runā par prieku, par uzvaru, bet neliek sajust, ka pārdzīvojam pašulaik neprieku, lielas rūpes. Lai domas kavējas pie cīņu laukiem un lai apklust svētku skaņas. Lai nodziest kādu brīdi spožās zvaigznes uz krūtīm. Būsim tagad vienkārši Tēvzemes pilsoņi, mīļais draugs.

M.Valters.

Miķelis Valters,

pseidonīms — Andrejs Paparde

Valstsvīrs, diplomāts, rakstnieks un dzejnieks

Miķelis Valters dzimis 1874.gada 25.aprīlī (pēc jaunā stila 7.maijā) Liepājā strādnieka ģimenē. Mācījies Liepājas reālskolā. Jau 15 gadu vecumā viņu ieinteresējusi skatuves māksla. Viņš bijis jaunākais aktieris Liepājas labdarības biedrības teātrī, tēlojis varoņus Ādolfa Alunāna, Aspazijas un Zūdermaņa lugās, tad devies uz Rīgu, kur strādājis gadījuma darbus. Rīgā M.Valters pietuvojies jaunstrāvniekiem. 1897.gada 20.maijā viņu apcietinājuši Liepājā.

Pēc dažiem cietumā pavadītiem mēnešiem viņš nosūtīts uz Daugavpili. 1899.gadā M.Valteram piespriesta izsūtīšana uz Vjatku, bet viņš aizbēdzis. Sākumā M.Valters ieradies Berlīnē, no turienes devies uz Šveici. Kopš 1900.gada ar pseidonīmu Andrejs Paparde viņš publicējis “Austrumā” apceres par ārzemju literatūru. Darbojies latviešu sociāldemokrātu savienībā, bet 1905.gadā viņš bijis Rīgā. Viņš uzskatīts par dedzīgu cīnītāju par latviešu tautas tiesībām. M.Valters atkal devies trimdā uz Šveici, kur beidzis valststiesību studijas Cīrihes universitātē, iegūstot doktora grādu. Viņa doktora darbs iespiests 1907.gadā Cīrihē. Tajā viņš iztirzājis Tolstoja uzskatus — sociālekonomiskos, valsts teorētiskos un politiskos. Vairākus trimdas gadus M.Valters pavadīja Somijā un citās Eiropas valstīs. No 1906. līdz 1915.gadam M.Valters apmeklējis daudzus Eiropas mākslas centrus un bibliotēkas.

1915.gadā īsi pēc Pirmā pasaules kara sākuma M.Valters ieradies Rīgā. Kad 1917.gadā nodibināta Zemnieku savienība, tajā iesaistījies arī Miķelis Valters un viņa jaunības draugs Kārlis Ulmanis. M.Valters šajos gados daudz rakstījis par politiku un literatūru. Kad 1918.gada 18.novembrī proklamēta Latvijas valsts un izveidota pirmā valdība, M.Valters tajā bija pirmais iekšlietu ministrs.

Pagaidu valdībai atrodoties Liepājā, tur bijis arī M.Valters. Tas bijis grūts un sarežģīts laiks viņa dzīvē. Kad Latvijas valdība nostiprinājusies, viņam piedāvāts darbs Latvijas Augstskolā (vēlāk pārdēvēta par Universitāti). Taču M.Valters izšķīries par diplomāta darbu. 1919.gada otrajā pusē viņš sācis diplomāta darbu Itālijā: līdz 1924.gadam bijis sūtnis Romā, tad gadu Parīzē, pēc tam konsuls Karalaučos, sūtnis Varšavā (1934—1937) un Briselē (1937–1940).

Trīsdesmito gadu vidū un beigās radušās domstarpības starp Miķeli Valteru un Latvijas valstsvīriem par Latvijā īstenoto politiku. Viņš savus uzskatus publicējis Latvijas izdevumos. Tajā sakarā 1938.gada 22.oktobrī saņēmis personīgi adresētu Latvijas ārlietu ministra V.Muntera vēstuli: “Laikraksta “Latvijas Kareivis” 16.oktobra numurā ievietots zem Jūsu vārda raksts “To pašu ceļu tālāk.” Tajā izteiktie vērtējumi par pašreizējo polītisko stāvokli, par Tautu savienību un it īpaši par pakta 16.pantu nesaskan ar Ārlietu ministrijas viedokli un izsaukuši jau ārzemju presē nevēlamu polemiku. Sakarā ar to lūdzu Jūs no polītiska satura rakstu publicēšanas dienas presē, it sevišķi zem Jūsu pilna vārda, turpmāk atturēties.”

Pēc tam seko mūsu apzinātā sarakste ar Kārli Ulmani, kuru publicējām līdz šodienai.

Pēc Latvijas okupācijas 1940.gadā Miķelis Valters dzīvojis Šveicē. Mūža beigās pārcēlies uz dzīvi Francijā, Nicā, kur miris 1968.gadā gandrīz 94 gadu vecumā.

Joprojām nav uzrakstīta Miķeļa Valtera biogrāfija, nav arī pilnīga publicēto darbu rādītāja. Taču no tiem sarakstiem, kuri ir atrodami dažādos trimdas izdevumos, redzams viņa vērienīgais veikums rakstniecībā — politikā un literatūrā. Grāmatas skaitāmas jau dažos desmitos. Publicētie raksti nav apzināti.

Tādēļ uzskaitām daļu publikāciju: Zūdermaņa lugas “Gods” tulkojums (1894), iespiests “Dienas Lapā”, “Tantzis” — lirika (1908. un 1975.g.), “Cīņā par badu un tumsību” (Rīga, 1900). Studija par mākslas vēsturi un mākslas teoriju “Florence” (Rīga, 1908). “Mūsu tautības jautājums” (Brisele, 1913). “No sabrukuma uz plānveida saimniecību” (Jelgava, 1938). Apjomīgi darbi iznākuši vācu valodā, kur iztirzātas Eiropas, Baltijas valstu un Krievijas problēmas.

1969.gadā Stokholmā iznācis Veronikas Strēlertes pārrakstītais un Dagnijas Šleires sakārtotais rokraksts “Atmiņas un sapņi. 1.daļa”.

Miķeļa Valtera uzņēmums no gadsimteņa sākuma. Miķeļa Valtera rokrakts no “Atmiņu un sapņu” burtnīcas. Attēls publicēts izdevumā “Atmiņas un sapņi” Stokholmā 1969. gadā, apgāds “Daugava”

Valtera Miķeļa grāmatu izdevumu titullapas

Publicēšanai sagatavojis Dr. Sigizmunds Timšāns, “LV” informācijas redaktors