Vitāla glezniecība — plaša un liela, no vienas debesu malas līdz otrai

Latvijas Zinātņu akadēmijā vakar, 21. martā, atklāja akadēmijas goda locekles Birutas Baumanes gleznu izstādi

Turpinot aizsākto tradīciju, māksliniece kā Zinātņu akadēmijas goda locekle aicināta izstādīt akadēmijā savas gleznas. Zāle nav liela, tāpēc darbu skaits ierobežots. Bet kas tie par darbiem! "Ziema Pārdaugavā", "Strautiņu Rūdis", "Kuiviži", "Klauni", "Zvans", "Čečenu jātnieki cirkā", "Leila".

LZA prezidents Jānis Stradiņš:

Mūsu Zinātņu akadēmijā šodien atkal ir svētki: ienāk pavasaris, grūts pavasaris, un ienāk savā ziņā jaunība. Biruta glezno, mālē — un vecāka nepaliek. Viņa ir arvien jaunāka, arvien rosinošāka un ar tikpat tīru un svaigu pasaules uztveri. Man liekas, ka te atkal ir kaut kas no Aleksandra Čaka, no Ojāra Vācieša un no īstās Latvijas. Te ir Latvijas sabiedrība ar saviem zvejniekiem un laivām, ar mazām baznīciņām. Man personiski ir grūti izšķirties — kuru gleznu tad es ņemtu. ( Publika smejas.) Bet es domāju — laikam tomēr šo Vecrīgu ar lielo zvanu pār māju jumtiem. Varbūt tas ir izdomāts, mākslīgs zvans, bet varbūt tas ir zvans, kas mūs visus aicina neapstāties, nepalikt sekliem, turpināt to, ko mēs darījām Atmodas dienās, turpināt to, ko mēs darījām arī tajā stipri tumšajā laikā. Es atceros tās saiešanas un ballēšanas, kas notika pie tevis mājās. Un ir žēl, ka tas viss ir aizgājis uz neatgriešanos, ka tā vairs nekad nebūs. Mūsu akadēmija savā ziņā ir tāda konservatīva iestāde. Tāpēc ir labi, ka šo mēnesi, kamēr te būs izstāde, mēs šajā telpā varēsim just ko svaigu, spirgtu. Paldies tev, ka tu turpini mālēt un to dari tik labi! Akadēmijai tas tiešām ir liels gods, ka tu šeit izstādi savus darbus.

Viens no izstādes darbiem — "Strautiņu Rūdis". Mākslinieci, Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekli Birutu Baumani sveic Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš un akadēmijas goda locekle Džemma Skulme Foto: Arnis Blumbergs, "LV" .

Akadēmiķis Viktors Hausmanis kā teātrim tuvs cilvēks savukārt visvairāk uzteic Birutas Baumanes gleznu par cirka tēmu: "Cirks, teātris ir aicināti cilvēkiem prieku dot. Jūs sagādājat cilvēkiem prieku arī ar savām gleznām." Mākslas zinātniece Ruta Čaupova izceļ gleznotājas vitalitāti, spēju garīgi sapurināt cilvēkus, likt ikvienam nopietni domāt par lietām, par dzīvi: "Savās lielajās personālizstādēs, ko es vēl tik dzīvi atceros, jebkurā citā izstādē, kur jūs esat piedalījusies, jūs vienmēr esat rādījusi gleznieciski izjustu, patiesi apgarotu, īsti spēcīgu glezniecību."

Gleznotāja Džemma Skulme sāk ar atkāpi, atgādinot, ka telpu, kur mākslinieki tiek aicināti izstādīt savus darbus, sen būtu laiks paplest plašāku. Bet apsveikuma uzruna ir ļoti nopietna: "Tava glezniecība lielā mērā ir saistāma ar milzīgām literārām dotībām. Tu esi stāstītāja un reizē ļoti īpaša gleznotāja. Tava lielā mīlestība gan uz ēku, ko tu glezno, gan uz tiltu vai kuģīti, gan, protams, uz cilvēku, piedod tādu auru taviem darbiem, ka tam skatītājam, kas ļaujas un kas tevi tāpat mīl, tas dod neaizmirstamu pārdzīvojumu, dod daudz vairāk, nekā acs realitātē spēj saskatīt. Tu šo cilvēcisko aci vienkārši proti apgarot. Tā ir tāda Dieva dota redze un doma. Paldies tev par to!"

Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs, kinorežisors Jānis Streičs: "Latvijā ir tūkstošiem labu mākslinieku. Lai izrautos virspusē, tas nav vieglāk kā Parīzē. Viņi to nezina, bet Dieviņš to zina. ( Smiekli .) Un, ja Dieviņš to zina, viņš zina arī, kā būtu jūs jāsaudzē un jāgādā, lai jums būtu laba veselība un jūs vēl ilgi mūs priecētu ar saviem darbiem."

Dzejnieks Andrejs Eglītis: "Es arī gribētu iedziļināties jūsu mākslā, bet tas nav viegli — tā ir tik liela un plaša kā no vienas debess malas līdz otrai."

Arhitekts un kultūras vēsturnieks Vaidelotis Apsītis māksliniecei atgādina, ka Latvijā atkal sākušās tā sauktās frankofonijas dienas, kurās viņa allaž bijusi aktīva dalībniece, bet tēlnieks Indulis Ranka viss vēl ir pārdzīvojuma varā : cik grūti bijis Birutai Baumanei izvēlēties īstos ziedus — kaut ko tumši violetu, sarkanu vai varbūt baltu? Šī izšķiršanās laikam gan visiem bijusi pagrūta — katrs nāk ar savu krāsu. Un visas liekas saderīgas ar Birutas Baumanes tik daudzveidīgo personību, tik daudzkrāsaino mākslu.

Kad apsveikuma runas bija izskanējušas un izstāde godam atklāta un arī apskatīta, Alberts Bels vēl kavējās pie gleznas "Čečenu jātnieki cirkā" ar patvaļīgi lepnā un reizē skumjā zirga figūru. Arī autorei šis darbs ir īpaši tuvs: "Tas zirgs te ir galvenais. Viņam tur arēnā bijis jāauļo — uz riņķi vien, uz riņķi vien. Kādas viņam acis! Un priekšplānā šie cilvēki — vienaldzīgi, ļauni. Tā mana vienīgā politiskā bilde. Uzgleznoju pirms dažiem gadiem, kad čečenu cirka trupa viesojās Rīgā." Alberts Bels vēl apmet skatienu zālei un vairāk sev saka: "Jā, kas tādai gleznai par dievišķīgu spēku!"

Jānis Stradiņš šo spēku saskata galvenokārt īstumā: "Mēs taču esam kā tādi arlekīni — mākslota valoda, mākslotas attiecības. Te ir īstums, tāds kreptīgs pamatīgums!"

Pati māksliniece šo pamatīgumu domājas iemantojusi arī no stiprajiem Tērvetes ozoliem, no savas Zemgales. Tā viņa raksta savā grāmatā "Es dzīvoju", atceroties pavasara atnākšanu bērnības zemē:

— Jau zaļums ir pārņēmis visus kokus. Visi pumpuri ir pārplīsuši. Visilgāk kails stāv lielais ozols un otrs tam līdzās, ne tik liels, nogāzē, kur dārzs beidzas un tā stāvi laižas uz leju. Tas ir mūsu lielais kalns, kur ziemā laba braukšana ar ragaviņām un slēpēm. Lejā ir gan pļaviņa, gan krūmi ar alkšņiem un mana ieviņa. Bet nogāzē atrodas lielais akmens, plakans, uz tā var sēdēt kā uz balkona. Ozolu var apņemt deviņi cilvēki ar izplestām rokām. Tam esot tūkstoš gadu. Te varbūt senlatvieši pielūdza dievus. Zari, kas plešas tālu uz visām pusēm, vien jau ir kā resni koki. Nevaru iedomāties Tērvetes skolu bez šī milža no senseniem laikiem. Tas piešķir spēku un varenumu apkārtnei un varbūt arī cilvēkiem ap sevi. Tas ir kā klusējošs, viszinošs milzis, kas redz sev tālu apkārt un tālu aizlaikos un nākotnē. Ozols ir dziļi ieaudzis mūsos, manā bērnībā. Kas zina, varbūt manī arī no tā ienācis spēks un lieluma apjausma? Es nevarēšu bez ozola nekur būt īsti mājās — man ozols būs nepieciešams, citādi nevarēšu elpot pietiekoši dziļi un spēcīgi.

Aina Rozeniece, "LV" nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Akadēmijas locekli Birutu Baumani sveic akadēmijas locekļi Jānis Streičs, Alberts Bels, Indulis Ranka un Viktors Hausmanis
Darbs "Čečenu jātnieki cirkā"	Tāpat apsveikumi no akadēmijas locekļa, dzejnieka Andreja Eglīša