Piektdien, 6.martā, Ventspils Biznesa centrā notika svinīgs saiets sakarā ar grāmatas

"Tranzīta 100 gadi" izdošanu latviešu valodā

    Grāmata veltīta visiem cilvēkiem, kas iecerēja, uzcēla un attīstīja Ventspils ostu, kas nostiprināja molus un veda ostā kuģus, lai tos sargātu no vētrām, teikts grāmatas "Tranzīta 100 gadi" sākumā. Kā "Latvijas Vēstnesim" paskaidroja grāmatas izdevēji — aģentūras "Litir" pārstāvji, vispirms "Tranzīta 100 gadi" tika izdota krievu valodā un svinīgi godināta pērn, 1997. gadā, kas arī ir tas īstais jubilejas gads kopš cara Nikolaja II izdotā rīkojuma par Ventspils ostas celtniecību un tās finansēšanu. Pagājušajā nedēļā notika īpaša grāmatas prezentācija par godu tās tulkojumu izdošanai latviešu un angļu valodā. Taču vēl aģentūras pārstāvji piebilda, ka, sākot ar 1997. gadu, var sākt atzīmēt simtgadu sēriju tranzīta biznesam Latvijā caur Ventspils ostu.

Pirms simt gadiem, 1897. gada 21. maijā, valdnieks cars Nikolajs II ar ukazu nr. 14129 apstiprināja Ministru kabineta un Valsts domes Valsts ekonomikas departamenta apvienotās sanāksmes lēmumu par Ventspils ostas radikālu pārbūvi. Šis vēsturiskais dokuments līdztekus Maskavas–Ventspils dzelzceļa ierīkošanai paredzēja lielas un jūras kuģiem pieejamas ostas celtniecību. Sakaru ministrijai ar Valsts padomes lēmumu šī projekta izpildīšanai tika piešķirti 3 390 000 rubļu — tā rakstīja izdevums "Krievijas celtniecības lietu jaunumi". Kādēļ šāds lēmums tika pieņemts? Iemesls ļoti vienkāršs. Krievijai vajadzēja tiešu pieeju Baltijas jūrai, lai varētu eksportēt lauksaimniecības produkciju. Izvēle uz šo punktu Kurzemes guberņā — Ventspili — krita tālab, ka tieši šis punkts bija ļoti vilinošs no ģeogrāfiskā un ģeopolitiskā viedokļa: Ventspils atrašanās netālu no Rīgas, osta ar neaizsalstošu akvatoriju, atklāta jūra ar militārai fortifikācijai piemērotiem krastiem, bet, pats galvenais, karakuģiem piemērota osta sava dziļuma dēļ. Cara rīkojums pavēra ceļu 1890. gadā izstrādātajam Ventspils ostas un pārbūves paplašināšanas projektam.

Elevatora celtniecība, kas sākās 1898. gadā, nodrošināja Ventspilij Eiropas vismodernākās ostas statusu.

Dzelzceļa līnija Ventspils–Tukums tika nodota ekspluatācijā 1901. gadā.

Visnozīmīgākais notikums ostas dzīvē bija 1904. gadā dzelzceļa līnijas Ventspils–Maskava–Ribinska atklāšana. Līdz ar to Ventspils no vietējas nozīmes ostas iekļuva Eiropas tranzīta ostu kategorijā.

Abu molu celtniecība Ventspils ostā tika pabeigta 1905. gadā.

Pēc trim gadiem — 1908. — atklāja jaudīgo ostas saldētavu.

Ventspils pilsētas domes priekšsēdētājs, Latvijas Tranzīta biznesa asociācijas prezidents Aivars Lembergs; vēsturniece, Ventspils novada Vēstures un mākslas muzeja galvenā fondu glabātāja Ingrīda Štrumfa Foto: Māris Kundziņš

Ventspils, saukta arī par Vindavu, Vindu, kartēs un kuģniecības rokasgrāmatās figurēja jau kopš Livonijas ordeņvalsts laika — 1263. gada, vēl pirms pašas pilsētas izveidošanās. Kaut arī eksporta un importa apjoms caur Ventspils ostu bija mazs, Kurzemi ar plašākiem reģioniem saistīja tieši šis ūdens ceļš, turklāt osta bija lieliski pielāgota buru flotes vajadzībām. Par Hanzas savienības locekli Ventspils kļuva XVI gadsimtā. Tvaikoņu ēras iestāšanās Ventspils ostas nozīmi mazināja, un līdz XIX gadsimta beigām ostas infrastruktūra neatbilda modernās kuģniecības prasībām — nebija pievedceļu, elevatora, saldētavu, ietilpīgu noliktavu, portālceltņu un cita attīstītai ostai nepieciešamā. Līdz ar to tranzīta kravu plūsma caur Ventspils ostu bija nenozīmīga. Tiesa, būtisku stimulu attīstībai Ventspils saņēma hercoga Jēkaba valdīšanas laikā XVII gadsimta otrajā pusē, kad Ventspils, kas jau bija pazīstama kā ostas pilsēta, kļuva arī par kuģubūves centru. Pirmo pašu būvētavā radīto kuģi ūdenī Ventspils ostā nolaida 1642. gadā, un pavisam Ventspilī tika uzbūvēti 44 ar lielgabaliem aprīkoti kuģi un 75 tirdzniecības kuģi tāliem reisiem. Kuģus no Kurzemes hercoga tolaik pirka pat izslavētie kuģubūves meistari holandieši. Ventspilij nozīmīgie notikumi XIX un XX gadsimta mijā atdzīvināja gan ostu, gan pilsētu, kad, sākoties tranzīta ceļu meklējumiem uz Rietumiem, izvēle krita tieši uz Ventspili.

Pagājušajā — 1997. — gadā stājās spēkā likums par Ventspils brīvostu.

Ventspils pilsēta un osta ne tikai jūras, bet arī pasaules politisko vēju ceļā, ostas liktenis gadsimtu gaitā fotogrāfijās un dokumentos, kā arī nākotnes ieceres — grāmatā "Tranzīta 100 gadi".

Grāmatas "Tranzīta 100 gadi" svinīgajā klajālaišanas pasākumā Ventspils pilsētas domes priekšsēdētājs un Latvijas tranzīta biznesa asociācijas prezidents Aivars Lembergs

— Man šodien rokās neliela grāmata, kuras nosaukums ir "Tranzīta 100 gadi". Protams, tas grāmatu skaits, kas Latvijā tiek izdots, liecina, ka šī grāmata ir viena no daudziem tūkstošiem. Lai šī grāmata izceltos starp visām citām, vajadzētu izdot Ginesa rekordu grāmatas cienīga garuma, platuma un biezuma grāmatu. Taču es domāju, ka visi klātesošie saprot, ka arī nelielā grāmatā var ielikt lielas lietas. Ventspils ostai, protams, nav 100 gadu. Ventspils osta bija jau pirms tam, kad izveidojās pilsēta. Bet Ventspils osta pirms 100 gadiem tika radīta kā jauna osta, kā pasaules osta.

Žurnālisti nesen man jautāja, kāda ir Ventspils reģionālā politika. Teicu, ka Ventspils reģionālā politika sākas Rietumsibīrijā, aptver visu Eiropu, Ziemeļameriku un Latīņameriku, Āfriku, Austrāliju, Dienvidaustrumāziju, Tuvos un Vidējos Austrumus. Ventspils politika ir maksimāli atvērta politika. Ventspils politika ir interešu politika. Ventspils politika ir draugu politika. Visi tie ir mūsu draugi, ar kuriem mums saskan intereses. Tā ir interešu politika.

Šī grāmata it kā noslēdz 100 gadus. Vienlaikus arī iesāk 100 gadus. Mūsu jūras kanālā, padziļinātajā kanālā līdz 17,5 metriem vēl jānoķer pāris desmit akmeņu, kas nav izcelti, lai varētu atklāt šo jauno kanālu. Diemžēl laika apstākļi februārī neļāva strādāt nevienu dienu. Tā iznāca, ka mēs šos putekļus no uzvalka, no gatavā uzvalka nevarējām noņemt. Ceram, ka aprīlis būs tradicionāli klusāks un mēs to izdarīsim. Līdz ar to mēs sākam jaunus 100 gadus. Mēs tos sākam kā pirmā osta Baltijas austrumu krastā ar ļoti labiem parametriem. Ar vislabākajiem parametriem. Ar vienu mērķi — lai mūsu konkurenti aiz skaudības nomirtu. Vieglas smiltis viņiem. Bet cilvēki lai dzīvo. Tas viss tiek darīts, lai cilvēki dzīvotu. Lai viņi dzīvotu pārtikuši. Lai cilvēki būtu lepni par Ventspili, par Latviju un par demokrātisko pasauli. Mums ir brīvi 2000 hektāri brīvostas teritorijas. Mums ir pilna ostas infrastruktūra, pilsētas infrastruktūra, jebkuram investoram mēs atrisinām visas infrastruktūras problēmas. Tādēļ es aicinu visus cilvēkus, kas paši to var izdarīt, un tos, kas to var veicināt, aicināt uz Ventspili investorus. Jo visi tie, kuri investējuši Ventspilī, ir kļuvuši bagāti. Jūs gribat kļūt bagāti? Nāciet uz Ventspili!

Vēsturniece Ingrīda Štrumfa , Ventspils novada Vēstures un mākslas muzeja galvenā fondu glabātāja, kura ir gan autore, gan konsultante grāmatai "Tranzīta 100 gadi", klātesošajiem teica:

— Tā kā runa ir par grāmatu, es gribētu teikt: cienījamie lasītāji! Gribu jums teikt, ka šī nav pirmā grāmata, kas uzrakstīta par Ventspils ostu. Pirmā grāmata tika uzrakstīta un iznāca 1908. gadā, un tās kopiju var aplūkot. Šī grāmata tika sarakstīta un iznāca krievu valodā un bija veltīta Krievijas impērijas lielajai tranzīta ostai Ventspilij. Tajā osta tika aprakstīta tieši no tehniskā viedokļa — moli, piestātnes, loču torņi. Laikā līdz 1997. gadam citas grāmatas par Ventspils ostu nebija. Nākamā grāmata par šo tematu ir šī, ko mēs šodien nododam lasītājiem. Tā ir iznākusi latviešu, krievu un angļu valodā un stāsta par ostas vēsturi, bet galvenokārt — par cilvēkiem šajā ostā. Lielākā tiesa grāmatā ir to cilvēku stāstījumi, kuri šeit strādājuši pēdējos gadu desmitos. Domāju, šī nav pēdējā grāmata, kas tiek sarakstīta par Ventspils ostu.

Ventspils osta ir dabas radīta. Pagājušā gadsimta beigās, meklējot visizdevīgākos tranzīta ceļus, kuri savienotu Rietumus un Austrumus, osta ir uzcelta un izveidota par tam laikam ļoti modernu ostu. Pagājušā gadsimta beigās Krievijai bija ļoti plaša izvēle — tās rīcībā bija visa Baltijas jūras austrumu piekraste. Bet izvēle izveidot modernu ostu Krievijas lauksaimniecības produkcijas tranzītam krita uz Ventspili, pie kuras tajā laikā pat nebija izveidota dzelzceļa līnija. Jo toreiz galvenie bija ekonomiskie apsvērumi: īsākie ceļi, izdevīgākie braucieni. Toreiz šajā ziņā valdīja veselais saprāts. Mēs, ventspilnieki, un tie, kas dzīvo pilsētā, kuras liktenis ir atkarīgs no ostas likteņa, esam pārliecināti un ceram uz Ventspils ostas un visas pilsētas tālāku sekmīgu un raženu nākotni. Jo mēs visi esam pārliecināti, ka arī turpmāk valdīs veselais saprāts.

Ventspils mērs pēc "Latvijas Vēstneša" lūguma komentēja savas runas tekstu: "... lai mūsu konkurenti aiz skaudības nomirtu. Vieglas smiltis viņiem. ... Nāciet uz Ventspili!" Aivars Lembergs, kurš ir arī Ventspils brīvostas priekšsēdētājs, teica:

— Šajā gadījumā es runāju parupjās alegorijās, tieši no mūsu ostas reģionālās politikas viedokļa. Mūsu ostas reģionālā politika, kā jau teicu, sākas Rietumsibīrijā un stiepjas līdz Austrālijai, Amerikai, Āfrikai, Āzijai. Un, šos vārdus sakot, es domāju skaudību ļoti lielā mērogā, nevis skaudību tepat, Latvijā, starp, piemēram, Ventspils, Piltenes un citu mūsu pilsētu izdzīvotājiem. Jau esmu runājis par Eiropas karti un tranzīta koridoriem. Eiropas Savienībā, veidojot transporta filozofiju, transporta politiku, ir par daudz politikas. ES kā brīva savienība šobrīd pārkāpj brīvā tirgus principus, veidojot politiskus multimodālos koridorus, kuri nebalstās uz ekonomiskās loģikas. Jūs noteikti zināt, ka galvenais tranzīta koridors no ES uz Krieviju iet caur Somiju. Lai praksē to nodrošinātu, ir jāiegulda trīs reizes vairāk līdzekļu, nekā būtu nepieciešams ieguldīt kādā Baltijas valstu ostā, gūstot tādu pašu rezultātu. Protams, bagāts var darīt, kā grib, taču brīvā tirgus apstākļos tas ir pilnīgi neloģiski. Tāpat esmu runājis par Lietuvas jaunā prezidenta attieksmi un izteikumiem ļoti plašai publikai par Latvijas un Lietuvas tranzīta biznesu, kas nebūt nav balstīti uz pašlaik esošajiem faktiem. Es šajā gadījumā runāju konkrēti par ostu un par konkurentiem tieši mūsu nozarē. Jo mūsu biznesā nav tāda jēdziena kā palīdzība. Konkurents konkurentam nekad nepalīdzēs. Nekad. Konkurents vienmēr mēģinās konkurentu apēst, un tieši šādā ceļā arī veidojas milzīgās kompānijas. Taču Ventspilij ir vajadzīgi gudri un spējīgi cilvēki, un Ventspils osta ir augoša osta. Kamēr būs un attīstīsies osta, tikmēr būs un attīstīsies pilsēta, būs darba vietas un ienākumi valsts budžetā. Tikmēr cilvēki šeit dzīvos. Un dzīvos pārtikuši.

Rūta Bierande, "LV" lauksaimniecības redaktore