Ienākumi netiek līdzi cenām. Un izvēle samazinās

Oļgerts Krastinš, Latvijas Statistikas institūta laboratorijas vadītājs,

Edmunds Vaskis, Centrālās statistikas pārvaldes Sociālās statistikas departamenta direktors, - "Latvijas Vēstnesim"

Turpinājums no 1. lpp.

Lielākā Latvijas iedzīvotāju daļa dzīvo ģimenēs. No visa mājsaimniecību skaita 68,5% ir ar vairākiem locekļiem, bet 31,5% - vieninieku mājsaimniecības. Vidējais mājsaimniecību locekļu skaits 1997. gadā bija 2,42, tāds pats kā 1996. gadā. Nedaudz lielākas mājsaimniecības ir laukos - vidēji 2,54 locekļi, bet mazākās - Rīgā - 2,36 locekļi. Kaut gan laukos vidējais mājsaimniecības locekļu skaits ir lielāks nekā pilsētās, laukos ir arī vairāk vieninieku. Tātad laukiem, no vienas puses, raksturīgas samērā lielas ģimenes, no otras, daudz vientuļu cilvēku. Pilsētās izplatītākas ir 2 un 3 personu mājsaimniecības.

Grupējot pēc galvenā iztikas līdzekļu avota, kas raksturo mājsaimniecības locekļu sociālekonomisko piederību, Latvijā dominē algotu darbu strādājošie (32,6% no mājsaimniecību locekļu skaita) un pensionāri (27,6%); 26,5 % mājsaimniecību locekļu atrodas citu personu apgādībā, tie galvenokārt ir bērni. Laukos 12,5% iedzīvotāju galvenais iztikas avots ir darbs zemnieku, piemājas saimniecībās, tādēļ algotu darbu strādājošo īpatsvars laukos ir mazāks nekā pilsētās. Toties pensionāru īpatsvars laukos ir lielāks nekā pilsētās, sasniedzot gandrīz trešdaļu no iedzīvotāju skaita (30,5%). Ņemot vērā, ka arī daļa zemnieku saimniecību locekļu, kurus neskaita pensionāru grupā, ir gados veci cilvēki, jāsecina, ka Latvijas lauki draudīgi noveco.

Daļai personu ir nevis viens, bet vairāki iztikas līdzekļu avoti. Kā liecina pētījuma dati, papildu ienākuma avoti 1997.g. bija ceturtdaļai valsts iedzīvotāju. Trīs ceturtdaļas no tiem papildienākumus guva no darba piemājas vai citā lauku saimniecībā. Piemājas saimniecība pilda sava veida sociālā bufera lomu. Ienākumi no tās ir nelieli, darbs - mazproduktīvs, taču ievērojamai daļai mājsaimniecību šī palīgsaimniecība nodrošina izdzīvošanu pašreizējos sarežģītajos sociāli ekonomiskajos apstākļos.

Pārsteidz mazais uzņēmēju un pašnodarbināto skaits un īpatsvars, kas tikko pārsniedz pusprocentu (0,6%). Vaina nav meklējama tik daudz pētījumā vai nerespondencē, kaut arī tieši šī iedzīvotāju grupa retāk dāvā savu uzticību statistiķiem. To galvenokārt izskaidro uzņēmējdarbības organizācijas īpatnības. Lielākā daļa uzņēmumu ir organizēti kā SIA vai statūtsabiedrības, to īpašnieki un vadītāji formāli saņem darba algu un viņus skaita par algotiem darbiniekiem.

Ienākumi atpaliek

no inflācijas

Mājsaimniecību rīcībā esošais ienākums1 (naudā un natūrā) vidēji visās mājsaimniecībās 1997.g. bija Ls 55,45, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. Tas ir gan apmēram par četriem latiem vairāk nekā iepriekšējā gadā. Lai reālos ienākumus cenu pieauguma apstākļos noturētu vismaz 1996.g. līmenī, pieaugumam vidēji visās mājsaimniecībās vajadzēja būt ne mazākam par Ls 4,30 uz vienu personu mēnesī. Nedaudz lielāks ienākums ir pilsētu mājsaimniecībās, sasniedzot 57,80 latus (Rīgā 62,27), bet laukos - tikai 49,86 lati.

No ģimenes budžeta viedokļa 1997.g. ir bijis nelabvēlīgs lauku apvidū dzīvojošām mājsaimniecībām. Te arī ir meklējama atbilde uz jautājumu, kāpēc visu mājsaimniecību ienākumu pieaugums ir bijis neliels. Pilsētās mājsaimniecību rīcībā esošā ienākuma pieauguma tempi nav bijuši nemaz tik zemi - vidēji par 8,8%, bet Rīgā - 10,1%, kas apsteidz inflācijas pieaugumu. Laukos dzīvojošo mājsaimniecību dzīves līmeņa krišanas iemeslu analīze tālu pārsniedz šā raksta tēmu un prasa papildu analīzi. Taču šīs situācijas pamatā ir ienākumu no lauksaimnieciskās ražošanas samazināšanās.

Lauku ekonomiskās aktivitātes formas pārdzīvo grūtus laikus, tāpat piemājas saimniecības pilsētās. Tīrie ienākumi no lauksaimnieciskās ražošanas 1997. g. salīdzinājumā ar 1996.g. faktiskajās cenās samazinājušies vidēji par 6%. Tiesa, ievērojami straujāks šo ienākumu samazinājums bija nevis laukos (par 2,2%), bet pilsētās (par 17%). Rezultātā pozitīvās izmaiņas makroekonomikā pagaidām skārušas labākajā gadījumā tikai pilsētu iedzīvotājus, un situācijas maiņu laukos tās nav ietekmējušas. Situācija laukos faktiski turpina pasliktināties. Par to vajadzētu padomāt kā politiķiem, tā arī tautsaimniekiem.

No Latvijas vidējās mājsaimniecības rīcībā esošā ienākuma Ls 55,45 lielāko daļu - Ls 47,99 veidoja ienākumi naudā, bet Ls 7,46 - natūrā. Ienākumu naturālā daļa ir lielāka lauku mājsaimniecību budžetos, kur no kopējā rīcībā esošā ienākuma Ls 49,86 mēnesī naudas ienākumi veidoja Ls 37,15, bet naturālie Ls 12,71. Salīdzinot ar 1996.g., naturālie ienākumi ir nedaudz samazinājušies kā absolūti, tā relatīvi. Sarucis naturālā patēriņa apjoms arī laukos dzīvojošās mājsaimniecībās, kas pašas ražo savu produkciju. To var izskaidrot ar lauksaimnieciskās ražošanas apjomu samazināšanos.

Mājsaimniecību ienākumu veidošanās avoti ir redzami 1.tabulā. Nedaudz vairāk nekā pusi no visiem ienākumiem nodrošina darba alga. Otrajā vietā pēc nozīmīguma ir pensijas, kuru lielo īpatsvaru mājsaimniecību budžetos nosaka lielais pensionāru skaits valstī. Trešajā vietā pēc nozīmības vidējās mājsaimniecības budžetā ir tīrais ienākums no lauksaimnieciskās ražošanas. Pārējie ienākumu avoti ir maznozīmīgāki.

Mājsaimniecību ienākumu kāpums 1997.g. salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu notika galvenokārt uz algotā darba samaksas un sociālo pārskaitījumu pieauguma rēķina. Abi šie ienākumu posteņi gada laikā vidēji pieauguši par 10-11%. Taču, samazinoties ienākumiem no lauksaimnieciskās ražošanas mājsaimniecībās, kopējais rīcībā esošo ienākumu pieaugums bija daudz pieticīgāks - 7,7 %.

Rīcībā esošā ienākuma lielums dažādu sociālo grupu mājsaimniecībās 1997.g. bija šāds: algotu darbu strādājošo mājsaimniecībās Ls 60,61, pensionāru mājsaimniecībās Ls 48,35, zemnieku mājsaimniecībās Ls 47,99. Tikpat atšķirīgs kā ienākumi dažāda sastāva mājsaimniecībās bija to pieaugums 1997. gada laikā. Visstraujāk tie pieauga algoto darbu strādājošās mājsaimniecībās - par 8,4%. Zemāki tie bija pensionāru mājsaimniecībās - par 5,6%, bet zemnieku mājsaimniecībās tie bija pieauguši tikai par 1,1%.

Viszemākais rīcībā esošā ienākuma līmenis 1997.g. bija citu sociālo grupu mājsaimniecībās. Pie tām pieder mājsaimniecības, kurām nav pastāvīgu iztikas līdzekļu no algota darba, pensijas, ieņēmumu no privātās uzņēmējdarbības un lauksaimnieciskās ražošanas. Tajās pērngad rīcībā esošais ienākums, dalot uz mājsaimniecības locekli, iznāca tikai Ls 34,98. Šī ir sociāli visapdraudētākā grupa. Šās grupas mājsaimniecībās vairāk nekā trešdaļu (35%) no rīcībā esošā ienākuma veido materiāla palīdzība no citām mājsaimniecībām, pašvaldībām un cita veida materiālā un humānā palīdzība. Tajās ir arī visaugstākais bezdarbnieku pabalstu īpatsvars rīcībā esošajā ienākumā - 5,3% (caurmērā visās mājsaimniecībās - 0,5%).

Pētījuma dati liecina, ka ienākumu līmenis un tā augšanas tempi ir visai atšķirīgi dažādos Latvijas novados. Visaugstākais rīcībā esošā ienākuma līmenis bija Rīgas reģiona mājsaimniecībās, kur tas 1997.g. bija gandrīz 62 lati uz mājsaimniecības locekli mēnesī. Otrs augstākais ienākumu līmenis bija Zemgalē (55 lati), kas lielā mērā saistīts ar zemkopībai labvēlīgajiem apstākļiem šai novadā. Bez tam lauku mājsaimniecību ienākumu līmenis šajā novadā bija augstāks nekā Zemgales pilsētās. Viszemākie ienākumi 1997.g. bija Latgales mājsaimniecībās - nepilni 45 lati uz mājsaimniecības locekli mēnesī. Turklāt tie 1997.g. tikpat kā nav pieauguši (pieaugums par 0,6%, kad vidēji valstī - 7,7%), kas liecina par nopietnām sociāli ekonomiskām problēmām šajā novadā, kuras turpina padziļināties. Latgalē mājsaimniecības rīcībā esošais ienākums bija par 19% zemāks nekā vidēji valstī (pilsētās - par 21% un laukos - par 14% zemāks).

1997.g. ir palielinājusies iedzīvotāju diferenciācija pēc ienākuma. To rāda arī ienākumu nevienlīdzības indekss, kas plašāk pazīstams kā Džini koeficients2 (Gini coefficient). Tas rāda, cik vienlīdzīgi valstī tiek sadalīta materiālo labumu masa. Latvijā šis rādītājs 1996.g. bija 0,30, bet 1997.g. - 0,31. Indeksa palielināšanās liecina par nevienlīdzības ienākumu sadalē pastiprināšanās tendencēm. Šī tendence izteiktāk pastiprinās laukos, kur Džini koeficients pieaudzis no 0,27 1996.g. uz 0,30 1997. gadā. Džini koeficients ir pieaudzis visos Latvijas reģionos. Taču zemākais bija Latgalē - 0,28. Tas gan nenozīmē, ka šajā novadā nabadzība ir mazāk izplatīta. Taisni otrādi - tā ir dziļāka, taču starpība starp augstiem un zemiem ienākumiem šajā novadā ir mazāka. Taču tā jau ir tēma, kuru šā raksta ietvaros nav iespējams pietiekami detalizēti aplūkot.

Pieaug obligāto izdevumu daļa

Teorētiķi apgalvo, ka tirgus ekonomika nodrošina iedzīvotājiem vislielākās izvēles iespējas. Tā varētu būt tiem, kuriem ir pietiekami naudas. Par to, ka naudas ir maz, apliecina aptaujāto mājsaimniecību sniegtie dati. Mājsaimniecībām tika lūgts novērtēt savu pašreizējo materiālo stāvokli, sākot ar "ļoti labs" un beidzot ar "ļoti sliktu". Katrā no šajām grupām datu apstrādes laikā tika noteikts faktiskais ienākumu līmenis. Šādas analīzes rezultāti ir atspogoļoti zemāk ievietotajā grafikā.

Pašreizējais vidējais mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu lielums pēc attēla atrodas starp (sliktu) un (vidēju) vērtējumu, bet faktiski tuvāk sliktam vērtējumam. Vidējie ienākumi ir zemi. Šādos apstākļos patēriņa struktūra ir visai deformēta. Visās mājsaimniecību grupās galvenās patēriņa prioritātes ir izdevumi uzturam un dzīvokļa, namīpašuma uzturēšanas izmaksas. Trešā prioritāte vidēji visās mājsaimniecībās pieder transporta izdevumiem. Savukārt pensionāru mājsaimniecībās trešā prioritāte ir veselības aprūpes samaksa. Tie visi ir pirmās nepieciešamības maksājumi jeb saistošie vai gandrīz obligātie maksājumi.

No 1996.g. līdz 1997.g. mājsaimniecību budžetu izdevumu daļā ar dzīvokli vai namīpašumu saistītās izmaksas ir pieaugušas no 14,7% līdz 15,4%. Šie izdevumi ir obligāti, ja negrib riskēt mājokli zaudēt. No 6,2% līdz 7,1% pieauguši transporta izdevumi. Arī šo izdevumu lielākā daļa ir neizbēgami, jo dzīvojamo namu masīvi atrodas pietiekami tālu no darba vietām, lai varētu atteikties no transporta pakalpojumiem. Maz izvēles ir arī izdevumos, kas saistīti ar veselības aprūpi, izglītību (bērni skolā jāsūta!), sakaru pakalpojumiem. Visu šo izdevumu daļa mājsaimniecību budžetos ir pieaugusi (2.tabula). Tas nozīmē, ka samazinājusies iedzīvotāju izvēle.

Visi mājsaimniecību patēriņa izdevumi 1997.g., salīdzinot ar 1996.g., vidēji Latvijā pieauga par 6,7%, kas atpaliek no patēriņa cenu pieauguma (8,4%). Patēriņa izdevumu pieauguma temps nedaudz pārsniedza inflācijas tempu Rīgā un republikas pilsētās (8,6%). Toties laukos patēriņa izdevumu pieaugums bija tikai 5,6%, kas jau ievērojami atpaliek no inflācijas pieauguma.

Viens no piespiedu ceļiem, kā savilkt galus kopā, ir bijis uztura izdevumu samazināšana. To īpatsvars patēriņa izdevumos samazinājies no 52,2% līdz 48%, paliekot salīdzinājumā ar citām valstīm ļoti augstā līmenī, bet nenodrošinot visiem pilnvērtīgu uzturu.

Dziļāk izpētot mājsaimniecību pārtikas produktu iegādes izdevumus, jāsecina, ka tie samazinājušies nevien relatīvi, bet arī absolūti. Latvijas pilsētās pārtikas produktu iegādei, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, 1997.g. izdeva Ls 23,08, salīdzinot ar Ls 23,45 iepriekšējā gadā. Laukos šie skaitļi ir 26,33 un 27,02 lati. Laukos pārtikas izdevumi absolūtā izteiksmē ir lielāki tādēļ, ka tajos ieskaita pašražoto produktu vērtību. Pašražotie produkti lauku iedzīvotājiem ir samērā pieejamāki, jo neprasa izlietot ļoti trūkstošo skaidro naudu.

Vidēji visās Latvijas mājsaimniecībās ir samazinājušies izdevumi piena, piena produktu, olu, gaļas un gaļas produktu, taukvielu, augļu un ogu iegādei. Dažām citām produktu grupām, piemēram, maizei un labības izstrādājumiem, līdzekļi atvēlēti iepriekšējā gada apjomā.

Vislielākais pārtikas izdevumu īpatsvars patēriņa izdevumu kopsummā ir zemnieku saimniecībās - 67,4% (pašražoto produktu vērtība!), mājsaimniecībās bez noteikta ienākumu avota - 53,7%, pensionāru mājsaimniecībās - 52%, bet algotu darbu strādājošo mājsaimniecībās 43,9%.

Samazinoties izdevumiem pārtikas produktu iegādei, ir sarucis galveno pārtikas produktu patēriņš naturālā izteiksmē. Rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, vidēji visās Latvijas mājsaimniecībās patērēti 6,87 kg maizes un labības izstrādājumu, pārrēķinot miltos, pret 7,19 kg 1996.g., 4,70 (4,78) kg gaļas un gaļas produktu, 1,23 (1,35) kg zivju un zivju produktu, 24,22 (25,94) kg piena un piena produktu, pārrēķinot pienā. Vairāk patērēti augļi un ogas, jo 1997.g. bija labs ābolu gads, arī dārzeņi. Dažu citu produktu patēriņš (olas, taukvielas) palicis iepriekšējā gada līmenī.

1997.g. turpinājās tālāka sabiedrības noslāņošanās. Izmantojot deciļgrupējumus pēc patēriņa izdevumiem vidēji uz vienu pieaugušo patērētāju mēnesī, var atrast, ka 1996.g. 10% visnabadzīgāko iedzīvotāju izdeva Ls 22,19, bet 10% visturīgāko - Ls 157,42. Nabadzīgāko desmitdaļai bija jāsamierinās ar 14,1% no tā, ko izdeva turīgāko desmitdaļa. Izstrādājot tādu pašu deciļgrupējumu pēc 1997.g. datiem, iegūstam, ka 10% visnabadzīgāko mājsaimniecību izdevumi bija tikai 22,20 lati pret 170,69 latiem turīgāko grupā jeb vairs tikai 13%.

Pašvērtējumi polarizējas

Mājsaimniecību dzīves apstākļu un dzīves līmeņa objektīvie rādītāji nevar neietekmēt šo mājsaimniecību locekļu dzīves apstākļu pašnovērtējumus. Dzīves apstākļu pašnovērtējumā (izņemot laukos dzīvojošos respondentus) vērojama polarizēšanās. Pieaudzis pozitīvo atbilžu (sevišķi "labs") īpatsvars. Tajā pašā laikā palielinājies arī negatīvo ("ļoti slikts") atbilžu īpatsvars. Tikai Rīgā dzīvojošajiem respondentiem sava materiālā stāvokļa negatīvais ("slikts", "ļoti slikts") novērtējums salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu ir nedaudz uzlabojies (par 1,7 procentu punktiem).

Lai gan zemnieku mājsaimniecību ienākumi nav visaugstākie, tomēr viņu materiālā stāvokļa pašnovērtējums ir vislabvēlīgākais - vairāk nekā puse (55%) to atzīst kā vidēju, labu un ļoti labu. Šeit liela nozīme ir lauku saimniecībai, kura garantē kaut nelielu, bet pietiekami stabilu ienākumu un apziņu par tā saglabāšanos turpmāk. Savukārt gandrīz trīs ceturtdaļas (73%) pensionāru saimniecību to vērtē kā sliktu un ļoti sliktu. Vēl pesimistiskāku viedokli pauž mājsaimniecības bez noteikta ienākuma avota, kurām šis rādītājs bija lielāks nekā trīs ceturtdaļas (78%) (3.tabula).

Kas bijis labs 1997. gadā?

Aplūkojot ģimeņu budžeta problēmas, kas nenoliedzami ir nopietnas, jāpievērš uzmanība tiem faktiem, kuri liecina par pozitīvo pārmaiņu aizmetņiem. 1997.g. ir pieaugusi mājsaimniecības locekļu nodarbinātība. Tas ir sekmējis darba samaksas pieaugumu. Iekasētā sociālā nodokļa pieaugums veicinājis to līdzekļu pieaugumu, kuri mājsaimniecības budžetā nonāk dažādu sociālo izmaksu veidā (pensijas, pabalsti u.tml.). Pieaudzis tādu mūsdienīgu ilglietošanas priekšmetu skaits mājsaimniecībās kā krāsu televizori, videomagnetofoni, kompaktdisku atskaņotāji, fotoaparāti, veļas mazgājamās mašīnas, vieglās automašīnas. Pozitīvas pārmaiņas galvenokārt vērojamas Rīgas mājsaimniecībās.

Visnelabvēlīgākais 1997.g. ir bijis III ceturksnis, kad tika novēroti zemi ienākumu augšanas tempi pilsētās, bet laukos ienākumi samazinājās. Savukārt IV ceturksnī ienākumu augšanas tempi kā pilsētās, tā laukos apsteidza patēriņa cenu indeksa pieaugumu. Laukos tas būtu izskaidrojams ar 1997. gada ražas realizācijas ienākumiem, bet pilsētās grūtāk saskatīt kādus sezonas rakstura faktorus.

Atbildot uz jautājumu "Kā, jūsuprāt, mainīsies jūsu ģimenes materiālais stāvoklis tuvāko 12 mēnešu laikā?", 14,1% patērētāju konfidences pētījuma laikā aptaujāto respondentu pauda viedokli, ka tas uzlabosies vai ievērojami uzlabosies (gadu iepriekš - 8,1%), 40,3% bija pārliecināti, ka tas nemainīsies (34,4%), bet 15,9% - ka tas pasliktināsies vai ievērojami pasliktināsies (29,8 %). Jāsecina, ka tuvākās nākotnes vērtējumā vērojamas zināmas pozitīvas pārmaiņas. Kaut gan izdarīt tālejošus secinājumus pāragri, taču, mūsuprāt, var runāt par jaunu tendenci mājsaimniecības budžetā, kurai sakarā ar makroekonomisko rādītāju uzlabošanos vajadzētu spilgtāk izpausties šajā gadā, par ko raksta autori arī turpmāk informēs lasītājus.

Mājsaimniecību ienākumu veidošanās 1.tabula

(vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī)

ienākums kopā

Mājsaimniecību izdevumi 2.tabula

(vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī)

Mājsaimniecību dzīves līmeņa pašvērtējumi 3.tabula

(procentos)

Kā jūs vērtējat savas mājsaimniecības pašreizējo materiālo stāvokli?

1 Rīcībā esošais ienākums ir summas (naudā un natūrā), kas saņemtas darba samaksas, citu ienākumu par darbu (pēc nodokļu nomaksāšanas), sociālo pārskaitījumu, tīrā ienākuma (ienākumi, no kuriem atskaitītas izmaksas ražošanas vajadzībām), no uzņēmējdarbības (biznesa) un lauksaimnieciskās ražošanas, ienākumu no īpašuma, mantu pārdošanas u.tml. veidā.

2 Džini koeficients var būt robežās no 0 līdz 1. Ja tas ir 0, pastāv absolūta vienlīdzība ienākumu sadalē, bet ja 1 - visus ienākumus saņem viena persona. Džini koeficients aprēķināts pēc patēriņa izdevumiem uz vienu patērētāja vienību (aprēķinos pielietota OECD pirmā - nemodificētā skala), tādēļ par 1996.g. tas atšķiras no agrāk publicētā.