Šodien, 25.martā, Latvijā - Komunistiskā terora upuru piemiņas diena

Bet taisnības ideja piecelsies un balta caur asins jūru ies

Ik pavasari zeme izceļ virspusē atkal un atkal jaunus laukakmeņus. Bet šie pelēkie granīti ir īpaši. To laiks sākās pirms gadiem desmit. Līdz tam par izsūtīšanām un komunistiskā terora upuriem pat pusčukstus runāt bija bīstami. Bet tad kādā brīdī atklājās, ka sarkanā režīma ledusvāks ir pagalam izburbis un sačākstējis. Un malu malās, gluži kā zemē snauduši, rindojās laukakmeņi. Galvenokārt staciju tiešā tuvumā, arī pagastnamu apkaimē - visur, kur saplūda vienkop sāpe no aizvesto mājām.

Reizēm šķiet, ka Latvija ir pārpilna ar šīm skumjās un baisās pagātnes liecībām. Bet aiz katra piemiņas akmens ir desmiti, simti un tūkstoši upuru. No Liepājas un Rēzeknes, no Valmieras un Ventspils, no Paļviņām un Palsmanes, no Bārtas un Kalvenes un daudzām, daudzām citām vietām. No visas Latvijas.

Tautas pasaka vēsta par akmeņos pārvērstiem ļaudīm, kas atdzīvojas, ja gudrais ganuzēns uzvar ļauno burvi. Arī aiz katra piemiņas akmens jaušamas nomocīto un nepārnākušo dvēseles. Tikai tās nekad neviens vairs neatgriezīs šaisaulē. Atliek vien brīdi apstāties, pakavēties atmiņās, noliekt galvu. Un izlasīt rindas, kas iekaltas pelēkajā granītā:

Bet taisnības ideja piecelsies

Un balta caur asins jūru ies

Kalvenē

Pļaviņās

Tukumā

Bārtā

Rudbāržos

Valmierā

Ventspilī

Džūkstē

Saldū

Stendē

Foto: Māris Locs - "Latvijas Vēstnesim"

Saules vārdi no cietumu kladēm

"Svētīga tā tauta, kas prot gavilēt" - ar psalma vārdiem dzejniece Anda Līce vakar, lielās piemiņas dienas priekšvakarā, ievadīja atceres pēcpusdienu Okupācijas muzejā. Vīri un sievas sirmām galvām, vairākas ģimenes ar mazbērnu pulciņu - zāle kā allaž bija pilna. Tas bija ieslodzījuma un izsūtījuma dzejas un dziesmu sarīkojums, kam nosaukumu bija rosinājusi Andra Bērza dzeja.

Viņa vienīgajā nelielajā krājumiņā "Tundras melodijas" trīspadsmit dzejoļi ir ar vienu nosaukumu - "Solveigai". Un no dzejas dzejā atkārtojas motīvs - "tavas rokas". Tās ir gan mātes, gan mīļotās sievietes, gan dzimtenes, gan zemesmātes rokas, kas cilvēku mūža ritumā sargā, saudzē, mierina un glāsta. "Tavas rokas" - tas ir vakara motīvs, un tajā skan arī Andra Bērza nometnes gadu dzeja, kaut pats viņš jau Aizsaules ceļos.

Rūpīgas rokas sagādājušas dziesmu lapas, un Laimonis Ādamsons ar savu akordeonu saliedē sirmgalvīgo kori tālās jaunības gadu dziesmās. Savus dzejoļus lasa Egils Skudra, Visvaldis Aivars, Lūcija Sāgameža-Nāgele, Jānis Zāle, Olga Duhovska - Jirgensone, vairāki citi vakara dalībnieki. Gandrīz neviens no viņiem sevi par dzejnieku nekad nav uzskatījuši - dzejoļi bieži vien rakstīti ar pazīstamiem meldiņiem, lai būtu ko dziedāt. Daudzajās kratīšanās dzejoļi pazuduši, vairāk palikuši prātā tie ar melodiju. Džezkazganas nometnē Kazahijas vidienes stepēs no izsūtījumu biedru atmiņām tapis pat dzejoļu krājums "Saules vārdi" - ar roku pārrakstīts, iesiets un pat ilustrēts, tas pastāv tikai vienā eksemplārā un ir izlasāms tepat Okupācijas muzejā. Kā saka Visvaldis Aivars, tur, izsūtījumā, tapušas lielākoties dziesmas ar uzmundrinošu saturu, lai apkārtējā postā cilvēki spētu saglabāt dzīves sparu, ticību un neļautos pesimismam, kas tajos apstākļos bijis bīstamāks par badu un uzraugu nežēlību.

Georgs Latiševs Noriļskā bija nokļuvis tieši no skolas sola. Viņi, Rīgas industriālā tehnikuma jaunieši, cerot uz padomju impērijas sabrukumu, 1947. gadā bija izveidojuši pagrīdes organizāciju, taču čekisti acīmredzot bija iesūtījuši tajā savus cilvēkus un pēc pusgada gandrīz visi jaunie patrioti tika apcietināti. Un gandrīz visiem - 25 gadi stingrā režīma nometnēs.

Georgu liktenis aizveda uz Noriļsku. Arī viņš rakstījis dzejoļus, taču tie visi gājuši zudumā. Palikusi dziesma, kam viņš sacerējis arī mūziku:

- Tas bija jau pēc "tautu tēva" nāves - 1953. gada jūnijā. Nometnes apsardze sāka provokācijas - šāva pa ēku jumtiem, arī telpās. Brieda negaiss. Tad biedri mani palūdza: "Tu esi tāds liels dziedātājs. Uzraksti kādu uzmundrinošu dziesmu. Priekšā grūti laiki. Vai paliksim dzīvi - neviens nezina." Tā radās vārdi kopā ar melodiju. Sākām dziedāt. Možumam. Un drīz vien dūšu mums tiešām vajadzēja. Kādu dienu no mutes mutē izplatījās ziņa, ka blakusnometnē kāds nošauts. Tad nakts vidū atskanēja trauksmes sirēna - sākās ieslodzīto streiks.

Georgs Latiševs ir operdziedoņa dēls, arī viņa meitas ir mūziķes. Nebijuši tie septiņi lēģera gadi, arī viņa mūžs varēja veidoties citādi. Mājā viņš ticis līdz ar Hruščova "atkusni", kad parādījies dekrēts, ar kuru amnestētas personas, kas "nozieguma" pastrādāšanas brīdī bijušas nepilngadīgas. Taču atgriešanās nebūt nav bijusi salda - sodāmība noņemta tikai uz dižās revolūcijas 50. gadadienu 1967. gadā. Līdz tam Rīgā dzīvot nedrīkstēja, arī darbā paņēma tikai tāpēc, ka Talsos, kur viņš dzīvoja kopā ar māti, gadījās krietni cilvēki. Tomēr savu dabas doto skaisto balsi Georgs Latiševs ir paskolojis gan pie Tāļa Matīsa un Ilgas Tiknuses, gan dažādos ansambļos. Skaisti tā skanēja arī šajā vakarā, piebalsojot daudzajiem "noriļskiešiem" un pēdējos pantos - jau visai zālei.

Sava biogrāfija, sava leģenda pavadīja katru dziesmu, katru dzejoli. Ne visiem tā laimējies kā cesvainietim Jānim Zālem, kas pēc gariem atšķirtības gadiem atkal saticis savu jaunības gadu meiteni Kseniju un arī otru klases biedreni, kas uzmundrinājusi un iedrošinājusi izdot dzejoļu krājumu.

Ne jau īpašie mākslinieciskie atradumi dara šīs dziesmas mums tik nepieciešamas. Tajos gavilē mīlestība uz māti un līgavu, uz savu mazo tautu, kas garā un ciešanās tik liela.

Piekto gadu pastāv Okupācijas muzejs, gadu no gada kļūdams aizvien vairāk nepieciešams piemiņai, atcerei un nākotnei.

Aina Rozeniece,

"LV" nozares redaktore

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

 

Raksti sniegos, raksti ziedos

Jānis Zāle ar dzīvesbiedri Kseniju, vakar Okupācijas muzejā

1923.gada 14.jūnijā Madonas apriņķa Dzelzavas pagasta "Kaļvu" mājās es esot nācis pasaulē. Šo notikumu atceros ļoti miglaini, tāpēc jātic vecāku stāstītajam un dokumentiem, kas to apstiprina.

Vecāki bija lauksaimnieki. Tēvs dzimis Kraukļu pagastā, māte Bučauskā, netālu no Dzelzavas bijušās muižas.

Mana pirmā skola - Dzelzavas pamatskola, ko beidzu 1938.gadā. Tā paša gada rudenī sāku mācīties Cesvaines valsts ģimnāzijā. Tie bija gaišākie un laimīgākie gadi manā dzīvē. Skolā strādāja gudri, iejūtīgi skolotāji, tur savu skolas biedru vidū atradu labus draugus. Likās, ka visi nākotnes plāni un sapņi viegli sasniedzami, pietiek tikai izvēlēties ceļu dzīvē, strādāt, mācīties, censties. Man patika darboties mazpulku organizācijā, ko pamatskolā vadīja skolotāji Vanags, Emoliņš un Kārkliņa, bet ģimnāzijā skolotājs Vītiņš. Viņi mācīja strādāt, kopt zemi, mīlēt mūsu skaisto dzimteni. Apguvām dažādu amatu pamatzināšanas, kas nepieciešamas zemniekam. Vēlāk izsūtījumā man iznāca būt namdarim, galdniekam, kalējam, atslēdzniekam, zvejniekam, un ar pateicību es vienmēr atcerējos mazpulkā gūto.

Mans tēvs bija Lāčplēša ka®a ordeņa kavalieris, cīnījies latviešu strēlnieku pulkos, ievainots Ziemsvētku kaujās. Lielinieku varas laikā Latvijā, pēc Pirmā pasaules ka®a ar saviem domubiedriem aizgājis mežā un aktīvi cīnījies pret komūnistiem. Augu latviskā, patriotiskā ģimenē. 1941.gada sākumā man ģimnāzijā palika par karstu, arī tēvam pagasta varas vīri pievērsa pastiprinātu uzmanību, tāpēc no Cesvaines ģimnāzijas bija jāizstājas.

1941.gada 14. jūnijā rītā, manā dzimšanas dienā, bruņoti vīri visu mūsu ģimeni aizveda uz Vecgulbenes staciju, kur lika iekāpt aizrestotot, vagonos. Tēvu tai rītā redzēju pēdējo reizi, mūs izšķīra. Tēvu aizveda uz vīriešu vagonu, māti uz sieviešu, es nokļuvu vagonā, ku®ā atradās sirmgalvji un jaunekļi. Ar māti satikos atkal Krievijā, kad mūsu vagonu no sastāva atkabināja un tikām pārvietoti pie sievietēm.

Pirmo gadu izsūtījumā strādājām Krasnojarskas novadā, Nazarovas rajona graudu audzēšanas padomju saimniecībā. 1942.gada jūnijā atkal mums lika doties ceļā uz Krasnojarsku, tur sadzina baržās un veda pa Jeņisejas upi uz galējiem ziemeļiem. Vasaru nostrādājām apdzīvotā vietā Ustportā, Jeņisejas krastā. Gatavojām būvlaukumu nodegušās zivju konservu fabrikas ēkai - vilkām augstajā upes krastā ar plostiem atvestos baļķus. Rudenī, septembrī mūs sūtīja vēl tālāk uz ziemeļiem - uz Hatangu. Šoreiz veda ar lielu, ųkeana braucieniem piemērotu kuģi. Pietauvojāmies Diksonā, kas ir osta Jeņisejas grīvā pie Karas jūras. Vācu kreiseris pirms dažām dienām bija šo ostu apšaudījis, un runāja, ka jūrā klīstot vācu zemūdenes, kas gremdējot kuģus, ku®i ved kravas no Amerikas. Mūs norīkoja pie kravu izkraušanas no ostā stāvošajiem kuģiem. Vēlāk paziņoja, ka brauciens uz Hatangu atcelts. 102 represētos - latviešus, Pievolgas vāciešus, Ļeņingradas somus un dažas krievu tautības mūķenes divos nelielos kuģīšos "Nordvik" un "Hatanga" aizveda uz Pjasinas upes grīvu pie Karas jūras. Mūsu jaunā dzīves vieta saucās "Mis Vhodnoj", kas tulkojumā nozīmē "Ieejas rags". Šai vietā strādājām no 1942.gada 27.septemb®a līdz 1950.gada rudenim. Meklējām jūras krastā izmestos baļķus, būvējām sev būdas, kur dzīvot, īsajā polārajā vasarā zvejojām ar vadiem jūrā, bet ziemā ķērām zivis ar tīkliem, neskatoties uz bargo salu un ap 2 metrus biezo ledu. 1950.gadā zvejas iecirkni likvidēja, un mēs tikām pārvesti uz Noriļsku - ciešanu, sāpju un nāves pilsētu, kur strādāju kopā ar ieslodzītajiem. Viņus pēc darba sargi aizveda uz barakām aiz dzeloņdrāšu žogiem. Man bija atļauts pilsētā pārvietoties brīvi. Reizi mēnesī gan vajadzēja pieteikties komandantūrā. Bija jāparakstās, ka esam brīdināti un zinām - par mēģinājumu bēgt draud nošaušana. Bēgšana arī būtu gandrīz neiespējama, jo visapkārt bija tundra, purvi, pie tam sals, lieli attālumi, visur sargi, kas uzmanīja katru soli.

1957.gadā izsūtījums beidzās, bet tas nenozīmēja, ka esam rehabilitēti. 1959.gadā varēju atgriezties dzimtenē. Braucām kopā ar māti, šoreiz parastos pasažie®u vagonos bez restēm un konvoja apsardzes.

Dzimtene mūs sagaidīja ne visai vēlīgi. Mūsu mājās, Dzelzavā, bija ierīkota kolhoza slaucamo govju novietne. Istabās dzīvoja slaucēju un strādnieku ģimenes. Pasēdējām ar māti mūsu vecās klēts priekšā, apmīļojām ar acīm dzimto ligzdu un gājām prom. Ar lielām grūtībām izdevās iekārtoties Rīgā, kur dzīvoja mātes tēvs. Sāku strādāt VEFā, radiorūpnīcas lietuves cehā, kur nostrādāju līdz pat aiziešanai pensijā.

Galējos ziemeļos izsūtījumā aizvadītie gadi atstājuši manā dzīvē dziļas pēdas. Skarbā daba, sniega vētras, ziemeļu jūras un tundras plašumi, polārā nakts, ziemeļblāzmas krāšņie raksti debesīs, cīņa par eksistenci - tas viss lika izprast cilvēka esības būtību un novērtēt sevi.

Rakstīt sāku, jau mācoties ģimnāzijā Cesvainē, bet kautrējos savus dzejoļus kādam rādīt, uzskatīju to par niekošanos. Baltajā sala valstībā radās vēlēšanās domas, izjūtas, pārdzīvojumus izteikt vārdos. No bērnības ļoti mīlēju dzeju un, ja izsūtījuma laikā laimējās dabūt kādu dzejoļu grāmatu, aizmirsu visu apkārtējo pasauli. Laikā, kad dzīvojām Karas jūras krastā, bija liels papīra trūkums. Rakstīju ar skalu sniegā, vēlāk to izdzēsu, lai kāds neieraudzītu. Daudz kas no uzrakstītā gājis bojā, ceļojot uz dažādajām izsūtījuma vietām. To, kas bija saglabājies, iedrošinājos parādīt tikai tuvākajiem cilvēkiem.

Ar Kseniju Kliezbergu mācījāmies kopā Cesvaines ģimnāzijā, bijām mazpulkā un vienā vagonā mūs veda uz Sibiriju. Tur mūs izšķīra, un atkal satikāmies tikai 1989. gadā, kad kārtojām rehabilitācijas dokumentus Rīgas čekā. Nolēmām dzīves novakari pavadīt kopā un 1992.g. 28. maijā apprecējāmies.

Pēc ilgiem gadiem satiku savu seno skolas biedreni Margrietu Osi-Kreišmani, kas 1992. gadā bija atbraukusi no tālās Losandželosas apciemot dzimteni. Kopā ar Margrietu Osi darbojāmies Cesvaines ģimnāzijas mazpulkā, pēc rakstiskiem un mutiskiem pārbaudījumiem 1939.g. 20. augustā abi ieguvām "diženā pakāpi". Margrieta mani pārliecināja sakopot dzejoļus un uzņēmās to izdošanu.

No grāmatas ievada

Draugiem

Kur esat, mani gaišo dienu draugi?

Tālos klīstat svešatnes ceļos,

No tundras sniegotās, ledāju laukiem

Jums ziemeļvējš labdienas aiznes.

 

Kur mājas dzimtās, kur tēvzeme tālā,

Pļavas, birzes, tīrumi zaļie?

Aprakts, aizputināts puteņu vālos

Ceļš uz atņemto dzimtenes malu.

 

Vai spēšu iziet caur tumsu melno?

Posts un nelaime iet man blakus,

Cerību dzirkstis dedzina pelnos,

Ved nebūtības aklajā naktī.

1943.

Georgs Latiševs

Padziedāsim pulciņā, zēni!

Diena savu trauksmi jau beidz,

Saule pāri tundrai rit lēni -

Dziesma viņai garām lai steidz.

Plecs pie pleca lai ciešāki kļaujas,

Drauga roku lai sajūt ikviens!

Padziedāsim pulciņā, zēni,

Ceļš mums visiem ejams ir viens!

 

Lai skan šī dziesma

Par spīti ziemelim,

Kā ērgļa spārnos pāri kalniem lai trauc,

Jo mūsu dziesma

Nes sveikas dzimtenei!

Mūs dzimtā sēta visus atgriezties sauc!

 

Atmiņā aust mīļotās vietas

Vakaros, kad debesis tumst…

Bērnu dienas līksmi kur smietas -

Meitene pie ābeles skumst.

Sirmā māmuļa raugās pie loga,

Gaidu asarās acis tai kaist.

Padziedāsim pulciņā, zēni,

Skumjas krūtīs ātrāk lai gaist!

 

Tālas gaitas svešumā ietas,

Bargi vēji gaida vēl mūs.

Sūrā darbā rokas top cietas,

Pulkā - soļi cietāki kļūs.

Spēku soļot caur vētrām mums dāvā

Mātes Latvijas mirdzošais tēls.

Padziedāsim pulciņā, zēni,

Skats uz priekšu raugās lai kvēls!

 

Dziesmai skanot, atausīs diena!

Mājup visi steigsimies mēs.

Mūsu pulkā nebūs neviena,

Trimdas biedrus aizmirst kas spēs.

Draugu satiekot, roka tvers roku,

Seno dziesmu vēl zinās ikviens:

Padziedāsim pulciņā, zēni,

Ceļš mums visiem ejams ir viens!

Noriļskā 1953. gadā

Latvija

Anna Rancāne

Melns putns kliedz kliegdams

pār tēva sētu:

kur mani mīļie,

kur mani svētie?

Kur mani mīļie,

kur mani svētie,

vai karos kauti,

vai nolādēti?

Vai darīti mēmi,

vai svešumā rauti,

kur gāju putni,

kur mana tauta?

Ap garu galdu

sēž tava tauta,

tur karā kautie,

tur nolādētie,

tur svešumā rautie

sēž klusi, klusi,

kur rudzīši sētie

nav sadīguši,

tur karā kautie

kauliņus dala,

mātes lakata skranda

zobena galā,

tur nolādētie

ar melniem lietiem,

tikai mēmiem

pie galda nav vietas,

mēmie zem galda

tēvzemi dala,

viņiem tauta

zobena galā.

Lido melns putns

pār tēva sētu,

te mani mīļie,

te mani svētie.

Latvijas Nacionālo partizānu kara upuri (1944-1953)

Dr. habil. hist. Heinrihs Strods - "Latvijas Vēstnesim"

Pēdējos gados veikto pētījumu rezultātā arvien vairāk nostiprinās uzskats, ka pēc trešās komunistu okupācijas 1944.-1991. gadā vairāk nekā desmit gadus ilgstošā vardarbīgā pretošanās okupantiem nebija vis kāda pašaudīšanās vai tikai "mierīgo iedzīvotāju slepkavošana", kā rakstīja komunisti, bet gan īsts partizānu karš. Par to liecina ne tikai 1994. gadā uzrakstītā grāmata "Latvijas nacionālo partizānu karš, 1944-1956", atmiņu un pētījumu krājums "Uz ežiņas galvu liku", vairākas publikācijas žurnālā "Latvijas Arhīvi" (T.Vilciņa u.c. pētījumi), bet arī salīdzinājumi ar partizānu cīņām kaimiņu valstīs Lietuvā un Igaunijā. Rietumukrainā un Rietumbaltkrievijā tas joprojām nav izpētīts. To nosaka ne tikai profesionālu vēsturnieku nepietiekama pievēršanās šim nacionālās atbrīvošanās karam pret sarkano impēriju, bet arī apstāklis, ka komunistu radītais slepenības un dezinformācijas slogs pašreiz vēl neļauj nosaukt šī kara visus rezultātus un atjaunot patiesību tautas atmiņā. Taču pētnieku rīcībā nonāk arvien jauni materiāli, kas papildina publicētos arī par kritušo skaitu. Tā kā minētās grāmatas nav visu interesentu rīcībā, šķiet lietderīgi atjauninātos datus publicēt vispirms presē.

PSKP CK 1953. gada 12. jūnija lēmums Latvijas jautājumā un tam sekojošais LKP CK 1953. gada 22.-23. jūnija lēmums "Par trūkumiem politiskajā darbā un republikas saimnieciskās un kultūras dzīves vadīšanā" centās novelt vainu uz importēto vadību, taču solījās izpildīt minēto Maskavas priekšniecības lēmumu. Par vadības nemākulības piemēru tika uzskatīts arī nacionālo partizānu kara turpinājums. Pēc LPSR IeM 1953. gada 27. oktobra izziņas, šīs cīņas turpinājās vēl 16 (28,7 %) rajonos, kur operēja vēl 10 "bandas" ap 100 cilvēku sastāvā. Pēc LKP CK orgdaļas vadītāja Drozda slepenās izziņas tikai LKP CK biroja locekļiem, laikā no 1944. līdz 1953. gada oktobrim "likvidētas" ap 900 nacionālo partizānu vienības ar 9764 partizāniem un 10 268 partizāni legalizējušies. Partizāni šai laikā veikuši 2659 uzbrukumus. Vēl plašāka bija LPSR iekšlietu ministra Zujāna pilnīgi slepenā izziņa LKP CK, kurā norādīts, ka pēc Latvijas atbrīvošanas nelegālā stāvoklī dzīvoja 20 079 cilvēki, kuriem pievienojās 114 izbēgušie no izvešanām 1949. gadā. Tātad pavisam bijuši 20 193 "meža brāļi". Dažās bandās bijuši 400-500 cilvēku. No nacionālajiem partizāniem krituši 2422 (12,1%), arestēti 7342 (36,7%), legalizējušies 10 268 (51,2%), kopā 20 032 cilvēki. Pārējie 161 vēl esot mežā. Tātad kopā nacionālajos partizānos, pēc šiem datiem, bijuši 20 193 cilvēki.

Kaut arī zināms, ka daudzi partizāni dzīvi nepadevās un pataupīja pēdējo lodi vai granātu sev, LKP CK pārskatā tie nav minēti un acīmredzot ieskaitīti kritušo skaitā. Cik tādu bija, to pagaidām nezinām. Arī LKP CK ziņojumā nav minēti ievainotie, sagūstītie partizāni, no kuriem daļa vēlāk mira. Jāpieņem, ka šie partizāni pieskaitīti vai nu kritušajiem, vai arestētajiem partizāniem. Domājams, ka kritušo skaitā nav ierēķināti čekas karaspēka, čekistu un istrebiteļu "aiz pārskatīšanās" un "bēgot" nošautie, kā arī čekas cietumos nomocītie. Šādi dati nav saglabājušies, un Latvijas valsts nav veikusi viņu uzskaiti, kā tas tika darīts 1942. gadā.

Visai interesanti dati, kuri netika sniegti pat speciālajos ziņojumos V.Lācim, ir par sarkano zaudējumiem, kurus komunisti sevišķi slēpa.

Tabulā redzams, ka Latvijā līdz 1953. gada oktobra sākumam bija krituši 2208 un ievainoti 1035 sarkanie, kopā 3243 cilvēki. Starp kritušajiem procentuāli visvairāk bija padomju, kompartijas un komjaunatnes aktīvistu (48,5%). Otro vietu procentuāli ieņēma kritušie čekisti (25,8%). Iznīcinātāju bataljona kritušo cīnītāju skaits šajā ziņojumā šķiet ievērojami samazināts. Neraugoties uz kritušo un ievainoto sarkano samazināto skaitu, tas, pēc LKP CK slepenajiem ziņojumiem, ir daudz lielāks nekā pat atklātajās komunistu laika publikācijās.

Lielāko skaitli par sarkano zaudējumiem sniedzis V.Karaļuns 1986. gadā: "Kopumā no buržuāzisko nacionālistu bruņoto bandu terora pēckara gados Padomju Latvijas teritorijā gājuši bojā 1562 partijas, padomju un citi aktīvisti, kā arī viņu ģimeņu locekļi. Tātad te nav norādīti ievainotie sarkanie, taču pieskaitīti kritušie ģimenes locekļi. Ja varētu ticēt šai statistikai, tad būtu krituši 492 aktīvistu ģimenes locekļi, t.i., 31,5% no kritušajiem aktīvistiem.

Atcerēsimies, ka LKP CK Partijas vēstures institūta izziņā LKP CK minēts, ka kopā ar istrebiteļiem bija krituši arī viņu ģimenes locekļi - kopā ap 800 cilvēku. Tātad bija kritis 601 ģimenes loceklis (75,1%). Tā kā par kritušajiem istrebiteļiem un viņu ģimenes locekļiem sociālās aprūpes iestādes kārtoja pensijas, skaitlis var būt tuvs īstenībai, taču pārbaudāms.

Visai raksturīgs ir kritušo īpatsvars starp dažādām kritušo un ievainoto sarkano minētajām grupām. Tas svārstījās no 79,2 % padomju, kompartijas un komjaunatnes aktīvā līdz 53,8% NKVD, VDM karaspēkā. Zemāks kritušo īpatsvars (64,6%) bija arī iznīcinātāju bataljonu cīnītājiem. Tas liecina, ka zemāks kritušo īpatsvars bija tiem sarkanajiem, kuri cīnījās slēgtās kaujas vienībās. Turpretī tiem sarkanajiem, kuri darbojās arī ārpus slēgtajām kaujas vienībām - NKVD, IeM darbinieki, kompartijas aktīvs - kritušo īpatsvars (70,7-79,2%) bija lielāks. Izņēmums te ir paši NKGB-VDM-VDK darbinieki, kuri gan cieta lielus zaudējumus (25,8% visu kritušo), taču kritušo īpatsvars (60,1%) no kritušajiem un ievainotajiem bija zemāks. Tas liecina arī par to, ka "varonīgie čekisti" nav līduši karstajās vietās.

Kopā savelkot datus par pēdējā nacionālās atbrīvošanās karā kritušajiem, redzams, ka oficiāli pēc minētajiem dokumentiem tie ir 4630 cilvēki, no kuriem 2422 (52,3%) bija baltie un 2208 (47,7%) - sarkanie. Ja baltajiem kritušajiem pieskaita aptuveni 300 "pārskatīšanās rezultātā" vai "bēgot" nošautos, kā arī Rīgas Centrālcietumā nošautos 988 cilvēkus, tad balto puses zaudējumi kopskaitā sasniedz 3710 cilvēkus (62,7%). Taču šie skaitļi attiecas tikai uz Latvijas teritoriju un tiešo karadarbību tajā. Izvesto, arestēto un padomijā nogalināto vai līdz nāvei nomērdēto skaits ir cita pētījuma objekts.

Latvijas nacionālo partizānu karā kritušie un ievainotie sarkanie

(1944.g. jūlijs - 1953.g. oktobris)

Kategorija	Krituši	%	ievainoti	%	Kopā
1. Padomju, kompartijas un
komjaunatnes aktīvs, stukači
(t.s. padomju pilsoņi)	1070	48,5	281	27,1	1351
2. NKGB, VDM, VDK darbinieki
- čekisti	569	25,8	377	36,4	946
3. NKVD, VDM karaspēka karavīri
un darbinieki	259	11,7	222	21,5	481
4. NKVD, IeM darbinieki	111	5,0	46	4,5	157
5. Iznīcinātāju bataljona cīnītāji	199	9,0	109	10,5	308
Kopā:	2208	100	1035	100	3243

Nākot atpakaļ, nākot mājās

Noslēdzies Austrumu latviešu biedrības konkurss par Repatriantu adaptācijas centru

Jau vēsturē aizgājis laiks, kad veidojās Tautas fronte un ar tās palīdzību - neatkarīgā Latvija, kad latvieši visā plašajā pasaulē jutās vienoti kā viena latviešu tauta. Kautrīgi, bet aizvien pārliecinošāk ārzemēs dzīvojošo latviešu prātos vietu ieņem doma par atgriešanos dzimtenē. 1995.gada 10.oktobrī Valsts prezidents izsludināja Repatriācijas likumu. Ar šo brīdi latvieši atgriežas Latvijā nu jau likumīgi. Bet kas notiek pirms un kas pēc vārda un uzvārda ierakstīšanas attiecīgajos reģistros? Nevienu tas it kā nesatrauc.

Varētu teikt, zināmā mērā stihiski šo jautājumu sāka risināt Austrumu latviešu biedrība, palīdzot rast apmešanās vietu, palīdzot, kam nepieciešams, apgūt latviešu valodu un palīdzot labāk izprast norises Latvijā. Un tad pienāca brīdis, kad "stihiski" vairs dzīvot un rīkoties nevar un nedrīkst. Tādēļ Nevalstisko organizāciju foruma dienās 1997.gada 26.septembrī ALB'a izsludināja konkursu par Repatriantu adaptācijas centra tālākās saimnieciskās darbības attīstību.

Nosacījumi nebija no patīkamākajiem. Visvairāk raižu sagādāja ierobežojums: projektam jāapmierina gan repatrianti no Austrumiem, gan repatrianti no Rietumiem. Vai būs atsaucība?

Nu šis Austrumu latviešu biedrības rīkotais konkurss noslēdzies.

Iesniegti tika pieci projekti. Cik tie dažādi! Bet visi kopā risina vienu dzīvīgi svarīgu problēmu - latviešu tautas atkalapvienošanās, latviešu atgriešanās tēvutēvu etniskajā dzimtenē, latviskajā kultūrvidē.

Tajā pašā laikā projektu autori domājuši par to, kā sadarboties ar tautiešiem viņu mītnes zemēs pirms ceļasomu saiņošanas, kā viņus nodrošināt ar dzīves un darba vietām, ierodoties Latvijā. Rūpīgi pārdomāts ir risinājums par repatriantiem - vecajiem cilvēkiem, kuru nostalģija pēc Dzimtenes sevišķi izteikta. Projekti saskaņoti arī ar Dobeles rajona Auru pagasta, kur Adaptācijas centrs izvietosies, attīstības tendencēm. Nav aizmirsta iespēja repatriantiem izvēlēties arī citas vietas - tātad domāts izveidot Adaptācijas centra filiāles Latvijā.

Par nearkarīgo ekspertu Austrumu latviešu biedrība pieaicināja Zinātņu akadēmijas Ekonomikas institūta direktori Raitu Karnīti. Konkursa komisija, iepazinusies ar ekspertes vērtējumu, nolēma pirmo vietu piešķirt projektam ar devīzi "Latvieši". Trešo vietu - projektiem "Pirmais variants" un "Baltā doma". Otro vietu komisija nolēma nepiešķirt. Kādēļ tā? Projekts "Latvieši" risina problēmu kopumā, bet proejekti "Baltā doma" un "Pirmais variants" ir kā sastāvdaļa kopējā projektā. Bet pēc konkursa nolikuma iesniegtie projekti ir priekšprojekti, tādēļ trešās vietas ieguvēji iekļaujami kopējā projekta īstenųsanā kā papildinājums. Atbildtoši izvirzītajiem nosacījumiem pirmās vietas ieguvējs kļūst par Adaptācijas centra izpilddirektoru. Tādējādi līgums tiks slēgts ar projekta "Latvieši" autoru Vari Balto. Projekta "Pirmais variants" autoram Voldemāram Keneciusam un projekta "Baltā doma" autorei Ilzei Baltajai tiks dota iespēja īstenot savu ieceri kā atsevišķo stuktūrvienību vadītājiem. Novēlēsim viņiem labu veiksmi šai grūtajā ceļā!

Vienlaikus: mīļš paldies visiem konkursa komisijas locekļiem - Svetlanai Paveļjevai, Frīdai Serdečnajai, Žannai Boļševičai, Ērikam Žagaram, bet īpaši - neatkarīgajai ekspertei LZA EI direktorei, LZA korespondētājloceklei, Dr.ekon. Raitai Karnītei, - par atsaucību, projektus izvērtējot.

A.Boļševica,

Austrumu latviešu biedrības

priekšsēdētāja