Lai dzīvojam ar cerību un rīcību!

— Paldies, jums arī, tik tiešām šodien ir viena jauka, saulaina, skaista diena ar nelieliem pārsteigumiem.

— Jā, bet, kā to diktē jūsu un mūsu pienākumi, mums vairāk jārunā diemžēl par dzīves prozu. Tāpēc sāksim tieši ar to. Kopš jūsu iepriekšējās viesošanās mūsu studijā mēneša sākumā gan dabā, gan sabiedrībā notiekošā tālākvirzība nesusi ne vienu vien izmaiņu un pavērsienu, kurus tad arī lūgsim nedaudz komentēt. Šorīt mūs sasniegusi ziņa, ka Krievijas prezidents Boriss Jeļcins atlaidis premjerministra Viktora Černomirdina valdību un pārņēmis valdības vadītāja funkcijas, savukārt vairāki Krievijas Domes deputāti sagatavojuši izskatīšanai likumprojektu par sankcijām pret Latviju. Maskavas politiķi gan izteikušies, ka prezidents Jeļcins šādu dokumentu nekādā ziņā neparakstīs. Vēl mazliet iepriekš — Eiropas Padomes parlamentārās asamblejas birojs atteicies virzīt uz apspriešanu asamblejas plenārsēdē Krievijas delegātu izplatīto rezolūciju projektu — Latvijas varas iestādēs pārkāpj vispāratzītās cilvēktiesības, vēl tostarp mūsu parlamenta vadītājs paspējis publiski un tieši krievu presē apgalvot, ka starpvalstu attiecībās pašreizējā valdības vadītāja dēļ pozitīvas izmaiņas nav gaidāmas. Daudzi uzskata — nenoliedzami, par to liecina arī prese, īpaši pirmdienas prese, kad parasti atskatās uz aizvadītās nedēļas notikumiem, — ka Latvijas valdība nav izrādījusi pietiekamu pretsparu Krievijas propagandiskajiem izlēcieniem pret Latviju. Interesanti, ka Andris Jakubāns "Neatkarīgajā Rīta Avīzē" šorīt raksta: "Ja prātīgākie mūsu valstsvīri sanāktu kopā un izliktos, ka vieni nav apspļaudījuši otrus, varbūt šī ir tā reize, kad mūsu Valsts prezidents varētu mierīgi aprunāties gan ar vieniem, gan ar otriem." Kāda būtu jūsu atbilde?

— Jā, nu gan jūs sametāt katlā tik daudz šo komponentu, ka diez vai uz visiem varēšu atbildēt tik īsā laika sprīdī. Bet nepārprotami, ka caur visiem jūsu jautājumiem skaidrs ir viens — caur Krievijas un Latvijas attiecību prizmu izgaismojas daudzas problēmas starptautiskā mērogā, un izgaismojas arī jautājumi, kas skar dziļi personīgi arī mūs pašus. Pirmais jautājums par šīrīta jaunumu — valdības atlaišanu Krievijā — pats par sevi jau nu pēc būtības varētu neko daudz nepārsteigt, jo katrā valstī valdības nāk un iet, pārsteidz tas, cik tas tika izdarīts ātri un negaidīti. Es tā pie sevis šorīt nodomāju: redz, kā iet dzīvē — kad tu tā pārāk aizraujies ar kādām svešām lietām jeb redzi skabargu svešā acī, tad iznāk tā, ka baļķi savā acī kādreiz nepamani. Un šis latviešu tautas teiciens, man liekas, ir visā pilnībā attiecināms arī uz Krievjas ļoti neadekvāto, ļoti vētraino reakciju uz mūsu iekšpolitiskajiem notikumiem. Manuprāt, Krievijas un Latvijas attiecības var pielīdzināt tādai straujai pavasara upei, kas pie ledus iešanas bija izgājusi no krastiem un burbuļoja pa visām malu malām, un nupat tā lēnām tai vajadzētu atkal saiet atpakaļ tais rāmjos un tais robežās, pa kurām mierīgi ūdeņi tek, un es šeit domāju Krievijas un Latvijas attiecības, jo mērenākie politiķi no abām pusēm uzskata, ka šīs attiecības tālāk jāveido kā pienākās divām kaimiņvalstīm, un — es domāju — nākotnē divām draudzīgām un labām kaimiņvalstīm. Un tāpēc trešdien, it kā nojauzdams jau Andra Jakubāna rakstīto šodien, es aicinu kopā Nacionālo drošības padomi, kurā sanāksim kopā visas atbildīgās amatpersonas valstī un pārrunāsim, kā tālāk prognozējam, un uzklausīsim Ārlietu ministrijas ieteikumus, uzklausīsim arī mūsu attiecīgo institūciju dienestu novērojumus šai laikā, kas ir noticies, jo mums pašiem arī jāizdara savi secinājumi. Un es šai laikā esmu gandarīts zināmā mērā par mūsu politiķu rīcību un darbību arī tādā veidā, ka mēs neatbildējām uz rupjībām ar rupjībām, bet mierīgi strādājām, lai meklētu tālāk savas valsts attīstības modeli. Uz to es arī aicināšanu un aicinu šobrīd visas partijas un arī visus politiķus.

— Vai, jūsuprāt, Čepāņa izteikumiem par premjeru nav jāpievērš vispār uzmanība?

— Es domāju, ka viņi abi divi tiks galā. Drusciņ tā kā ausīs grieza, bet divas atbildīgas amatpersonas, kuras ir dziļi individuāli atbildīgas par savu tiešo darbu, es domāju, atradīs šo kompromisu un arī savstarpējo izskaidrojumu un no tā valsts, tauta un mūsu valdības stabilitāte šobrīd necietīs.

— Jā, vai mums perspektīvā aizvien biežāk nevajadzēs saskarties ar šādām lietām, jo, piemēram, šorīt satiksmes ministrs atkal ir izteicies, ka, priekšvēlēšanu cīņai tuvojoties, dzīve kļūs aizvien nežēlīgāka, cīņa būs ļoti nežēlīga, tā prognozē Krištopans.

— Nu kā Krištopana kungs tik nežēlīgs pēkšņi palicis?

— Daudzus šai sakarā interesē, vai Raimonds Pauls joprojām ir jūsu padomnieks?

— Bet kāpēc gan nē? Es tā pārlapoju visus iespējamos juridiskos rakstus un pakonsultējos ar mūsu valsts gudriem juristiem, un netiek teikti nekādi priekšnoteikumi, ka mums būtu jāšķiras. Mēs ar Paulu sākām savu kopdarbību tad, kad bijām divi vientuļi politiķi, katrs savā krēslā un katrs savā amatā. Un tūlīt pēc ievēlēšanas par prezidentu viņš bija viens no pirmajiem, ar kuru es sāku kopā strādāt, drīz jau apritēs piektais gads, un ticiet man — šī sadarbība ir bijusi ļoti svētīga un ļoti vērtīga, arī rezultatīva. Un, ja nu mēs šķirsimies, tad mēs šķirsimies kādu noteiktu spaidu vai varbūt noteiktu apstākļu dēļ, bet tā uz ātru roku un vieglprātīgi es nekad cilvēkus nepieņemu un arī no cilvēkiem neatvados.

— Atgriežoties pie sabiedrības aktivitātēm — varbūt jums ir kas īpašs sakāms sakarā ar to, ka šotrešdien atkal ar dažādiem pasākumiem atzīmēsim komunisma terora upuru piemiņas dienu?

— Jā, es gatavojos šai dienai, un es "Latvijas Vēstnesim" devu varbūt savu līdz šim visplašāko interviju. Es vairāk runāju varbūt ar dvēseles un sirds vārdiem, jo represēto piemiņas dienas gan jūnijā, gan martā ir mūsu tautas sāpju dienas, un mums tās ir jāatceras un jāpadara daudz dziļākas un daudz izprotamākas ne tikai pašiem sev, bet visai pasaulei. Tas no vienas puses, no otras puses — mums ir jādomā arī par savu nākotni. Un caur savu traģisko pagātni domājot par nākotni, es tieši šajā laikā arī domāju par to, vai jaunatne izprot un jūt, redz šīs traģēdijas sekas un ko mēs varētu darīt, kas mums būtu jādara, ko mēs darām šai laikā, lai šīs traģēdijas vairs nekad neatkārtotos. Jo būtībā tie ir jautājumi, kas saistīti ar Sibīriju, un Sibīrija ir Krievijas neatņemama sastāvdaļa, tāpēc arī visā šai kontekstā, kas norisinājās pēdējās nedēļās, ir ļoti svarīgi, lai ne tikai latvieši izprastu un atcerētos represēto dienu, bet visas tautas un visi valsts iedzīvotāji būtu šai dienā ja ne vismaz vienoti, tad vismaz savstarpēji saprotoši, ka tā bija smaga traģēdija, genocīds, ka tas bija mēģinājums iznīcināt latviešu tautu uz laiku laikiem. Paldies Dievam, tas nav noticis, un mums tagad ir cits uzdevums — veidot nākotni tā, lai tas nekad vairs neatkārtotos.

— Turpinot par aktualitātēm — vairāki Saeimas deputāti bija iesnieguši jautājumus ārlietu ministram Valdim Birkavam par nelikumībām Latvijas vēstniecībā Maskavā. Deputāti vēlējās noskaidrot — vai ir patiesas ziņas, ka no Krievijas uz Latviju notiek nelikumīga naudas transportēšana, kā arī — cik legāla un nepieciešama ir Latvijas vēstniecības telpu iznomāšana dažādām firmām. Deputāti nav apmierināti ar ārlietu ministra atbildēm. Vai jūsu rīcībā ir arī informācija par šīm lietām?

— Es esmu lūdzis mūsu vēstnieku Maskavā šo jautājumu rūpīgi izanalizēt, nākamajā nedēļā varētu būt man sagatavota atbilde par visām institūcijām un par visu telpu izmantošanas kārtību, kāda varētu būt iespējamā saistība gan pagātnē, gan nākotnē šīm organizācijām ar nelikumībām jeb ar likuma pārkāpumiem. Un es domāju, ka tas ir galīgi nepieņemami, ja kaut kas tāds ir bijis vai kaut kas tāds varētu būt. Un es ceru, ka nākamajā nedēļā ārlietu ministrs un vēstnieks varēs dot Latvijas sabiedrībai ļoti skaidrus un argumentētus pierādījumus.

— Šobrīd deputāti gaida arī jūsu attieksmi pret grozījumiem Farmācijas likumā un pat diskusijā "Latvijas aptieku perspektīvas Eiropas Savienībā" Eiropas Komisijas delegācijas Latvijā vadītājs Ginters Veiss izteicās: ja farmaceiti un politiķi pastāvēs uz to, ka par aptieku īpašniekiem nedrīkst būt cilvēki, kas nav Latvijas pilsoņi, tad Latvijas iekļūšanas Eiropas Savienībā būšot ļoti apgrūtināta. Jūs jau esat pārdomājis šo jautājumu?

— Jā, manuprāt, masu medijos ir neprecīzi interpretēti Eiropas Savienības vēstnieka Veisa izteikumi, un es to tā neuztveru, kā tur ir rakstīts, bet tuvāko divu dienu laikā tas tiks argumentēts un pierādīts daudz sīkāk. Šodien mēs sazināsimies ar Eiropas Savienības štāba mītni, ar mūsu vēstnieku Eiropas Savienībā. Bet par nepilsoņu strādāšanu farmācijas jomā es domāju — kāpēc? Tad jau kafejnīcās, restorānos un citās ēdināšanas iestādēs ir daudz vieglāk sastrādāt šos blēņu darbus, no kuriem baidās tie, kas negrib ļaut nepilsoņiem strādāt farmācijas jomā, nekā to var izdarīt aptiekās. Tāpēc, manuprāt, parlamentāriešu pieņemtais lemums, ka katrs cilvēks, kurš ir spējīgs to darbu veikt, var strādāt tai jomā neatkarīgi no tā, vai viņš ir pilsonis vai nav pilsonis, šī pamattēze ir apsveicama. Taču mani varbūt mazlietiņ sarūgtina tas, ka parlamentārieši pēdējā laikā, katru likumu pieņemdami, jau tai pašā dienā sūta man garu un plašu argumentētu pavadvēstuli, ka viss šis likums ir pieņemts aplami un ka visu šo likumu nedrīkst parakstīt un nedrīkst publicēt. Nu, draugi mīļie, ja jau jūs esat tik pārliecināti, ka to likumu nedrīkst publicēt, parakstīt un tā tālāk, tad pastrādājiet vēl vienu nedēļu vai vēl vienu nakti pie šī likuma un pieņemiet to tādu, lai tas būtu savā lielākajā daļā pārliecinošs, argumentēts, izpētīts un pierādīts. Bet, ja farmācijas organizācijas vēršas pie manis — šobrīd jau ir vairāk nekā 20 vēstules saņemtas —, tad man rodas izbrīns, kāpēc gan parlamentārieši, pirms pieņemt šo likumu, neparunāja ar profesionāļiem un neizskaidroja šo jautājumu pēc būtības, lai pieņemtu to tādu, kādam vajadzētu būt. Man ir tāda sajūta — vēl divas dienas man ir dots laiks, ceturtdien man ir jādod galīgā atbilde par likumu, — ka šis likums tomēr ir pieņemts atbilstoši parlamentāriešu lielākās daļas uzskatiem. Un, ja es tur neatradīšu pretrunas, kas noved pretrunā ar mūsu likumdošanu vai kas nonāk pretrunā ar Eiropas Savienības likumdošanu, — lai gan vēl ir pāragri runāt tik kategoriski par Eiropas Savienības likumdošanu, jo tas notiks tikai pēc gadiem, kad mēs jau strādāsim pēc Eiropas Savienības likumdošanas, — tad es šo likumu parakstīšu, jo man vienkārši jau ir nepieņemami izveidot tradīciju, ka katrs likums, ko pieņem parlaments, prezidentam noteikti ir jānoraida.

— Paldies. Tad kā jūs reaģēsit uz ziņu, ka par rupju disciplīnas pārkāpumu — automašīnas vadīšanu alkohola reibumā — Dānijas bataljona komandieris izraidījis septiņus starptautiskajos Bosnijas miera uzturēšanas spēkos dienošos Latvijas karavīrus. Aizsardzības ministrija uzskata, ka notikušais nemazinās Latvijas karavīru reputāciju. Kādās domās esat jūs?

— Tas mazina latviešu karavīru reputāciju, tas ir kauns latviešu karavīriem, un nav šeit ko slēpties, izlikties vai liekuļot. Bet tas ir noticis, vainīgie jāsoda, tā ir jādara arī turpmāk, lai tas neatkārtotos, vairāk es neko nevaru pateikt šobrīd šai jautājumā.

— Turpinot par aktualitātēm, mēs nevaram apiet arī plašu sabiedrību interesējošo vēsti, kā jūs vērtējat situāciju, ka ar sašutuma saucieniem un izsmējīgiem aplausiem piektdien Saldus rajona tiesā Talsu traģēdijā bojāgājušo bērnu vecāki, kas tiesas zālē bija ieradušies pilnā skaitā, upuri un cietušo tuvinieki uzņēma tiesas spriedumu. Vai tas tomēr neliecina par tiesu varas autoritātes tālāko degradēšanos valstī?

— Jā, es arī ar neizpratni klausījos, bet kā cilvēks, kurš ir ticies ar visiem vecākiem un ticies varbūt ne pašā labākajā brīdī cilvēkiem — kapsētā, es domāju, ka mūsu tiesu iestādēm ir rūpīgi vispirms jāizsver šis tiesas process, un, otrkārt, ir jāizsver no šī tiesas procesa viedokļa, vai mūsu likumdošana ir pareiza, es domāju šeit — vai attiecīgie kodeksi ir pareizi, atbilstoši nozieguma pakāpei un atbilstoši izdarītajam noziegumam. Joprojām palieku pārliecībā, ka par šo traģēdiju, kas izskanēja ne tikai Talsos vai Latvijā, bet par šo traģēdiju, par kuru sāpēja sirds un saņēmām līdzjūtību no daudzām pasaules valstīm, vainīgajiem ir jācieš bargs sods. Un tā nav atriebība, tā nav kaut kāda vēlme, lai kādam būtu slikti, bet tai ir jābūt mācībai, kas paliek ar dziļām pēdām un dziļam saknēm un dziļu nožēlu arī mūsu tālākās attīstības vēsturē.

— Šodien jums paredzēta tikšanās ar Zinātņu akadēmijas vadību. Kādus jautājumus esat paredzējis pārrunāt?

— Sen nessmu ticies ar Zinātņu akadēmijas doktoriem un akadēmiķiem, profesoriem, gribētos paklausīties, ko zinātne šodien dod Latvijas attīstībai un kas būtu zinātnei vajadzīgs. Manuprāt, mēs esam šo fundamentālo novirzienu un šo katras valsts fundamentālo attīstības pamatu atstājuši novārtā. Bet tā ir tāda mana priekšnojauta pirms tikšanās. Otrs jautājums — es gribētu aicināt Zinātņu akadēmijas humanitāro nodaļu jeb virzienu sepciālistus rūpīgāk sagatavoties mūsu valsts astoņdesmitgadei, lai saistībā ar šo jubilejas dienu mēs spētu ne tikai svinības izveidot, bet lai mēs spētu arī noorganizēt Rīgā starptautisku konferenci par Latvijas vēsturi, Latvijas attīstību, Latvijas pagātni un Latvijas nākotnes perspektīvām. Un šai reizē un arī turpmāk es aicināšu vēsturniekus, pedagogus, zinātniekus strādāt pie vēstures atziņu kopšanas, izvētīšanas un analīzes, jo pēdējo mēnešu notikumi vēlreiz apliecināja, ka mūsu nākotne ir atkarīga no vienas lielas pretrunas. Mūsu nacionālā identitāte, mūsu nacionālā vēsturiskā attīstība un mūsu sabiedrības integrācijas nepieciešamība, šie divi procesi, kuri iet it kā paralēli, bet kuri savā starpā nevar sadzīvot, ir tas atslēgas jautājums, tas robežpunkts, kuru atrisinot mēs varētu arī uz mūsu nākotni raudzīties ar daudz lielākām cerībām un daudz lielāku pārliecību.

— Mūsu nākotne, neapšaubāmi, ir bērni. Jūsu iespaidi par ciemošanos aizvadītajā nedēļā.

— Jūs domājat — skolā? Jā, tā iznācis, ka es gandrīz vai katru nedēļu apmeklēju kādu iestādi, kas saistās ar bērniem, bez tam mēs arī ar kundzi cenšamies vienmēr izmantot katru gadījumu, lai apmeklētu pasākumus, kas arī saistās ar bērniem, vai nu tie būtu slimi bērni, vai tie būtu bērni, kuri nav sevišķi labā audzināšanā bijuši un kuriem būtu nākotnē jāpalīdz. Un, protams, bija patīkami atrasties Bērzes vidusskolā, kas atzīmēja 200 gadu latviskai izglītībai. Viņi gan to uzskatīja par skolas 200 gadu jubileju, bet pirms 200 gadiem latviešu dzimtcilvēks organizēja bērnu apmācību, pieņemdams skolotāju, kurš pēc tautības bija vācietis, jo pirms 200 gadiem vēl ilgi nācās gaidīt, kad tika atcelta dzimtbūšana un latvietis kļuva puslīdz brīvs. Tāpēc tieši šis moments, šī jubilejas reize lika mums padomāt par izglītības nozīmi, par tās svaru un par tās attīstību katrā mazākajā Latvijas miestiņā, ciematiņā, pagastā, pilsētiņā, jo skola ir un paliek mūsu kultūras, mūsu attīstības un mūsu perspektīvas viens no stabilākajiem balstiem. Un es esmu gandarīts par to, ka ir, paldies Dievam, pārtrauktas šīs sarunas par skolu likvidēšanu, bet ir runa par skolu attīstību. Tad šai attīstības gaitā kāda skola varbūt paliks stiprāka, kāda paliks vājāka, bet kopumā izglītībai jākļūst daudz, daudz stiprākai, un es šo vēlēšanos izjutu arī Bērzē pagājušajā nedēļā.

— Gudrākie, zinošākie un gribošākie jau studē. Bet, kā zināms, šobrīd jau divas vēstules ir adresētas gan valdībai, gan Saeimai, ja nemaldos, arī jums. Proti, par studentu iespējām studēt, es te domāju materiālo pusi.

— Jā, izglītības reforma ir iekavējusies tiktāl, ka tālāk vairs nevar. Un es šai sakarībā gribu cerēt, ka tuvākajā laikā Izglītības ministrija kopā ar valdību izdarīs attiecīgos secinājumus, lai šo reformu, kura, manuprāt, ir pašā pēdējā rindā tagad pēc savas dinamikas un pēc savas attīstības, pavirzītu daudz straujāk uz priekšu, tur arī paredzēti visi jautājumi, lai dotu iespējas studēt un mācīties visiem bērniem.

— Varbūt ir vēl kāda aktualitāte, kas, jūsuprāt, ir īpašas uzmanības vērta?

— Jā, es gribētu runāt vēl par vienu jautājumu. Varbūt jūs bijāt piemirsis par to, ka 3.marta demonstrācija bija ekonomiska demonstrācija, tur izgāja cilvēki, kuri bija satraukti par to, ka viņiem trūkst siltuma, gan tā siltuma, ko dod dzīvoklis, bet varbūt arī tīri cilvēciskā siltuma. Tur izgāja cilvēki, kuri ir satraukti par to, ka elektroenerģija kāpj, telefonu cenas kāpj un viss mainās, bet ne uz labo pusi. Un norobežojoties no Krievijas puses iejaukšanās šai jautājumā, bet izskatot šo jautājumu pēc būtības, es domāju, ka valdība, kaut arī ar nokavēšanos, tomēr satikās ar mūsu arodbiedrības pārstāvjiem un apsprieda šos jautājumus, vismaz apsprieda. Un es ceru, ka tuvākajā laikā tiks pieņemti attiecīgi lēmumi, kas neļautu monopoliem un ietsādēm bezatbildīgi manipulēt ar iedzīvotāju jau tā plānajiem maciņiem. Un šis jautājums mūsu valstī iekšpolitiski ir viens no aktuālākajiem un viens no būtiskākajiem, jo nevar cilvēkam, kurš plāno savu dzīvi, plāno savus ieņēmumus un plāno savus izdevumus, pēkšņi kā sniega lavīna pār galvu nogāzties ziņa, ka par telefonu jāmaksā ir dārgāk, bez tam ne tikai par to, ko tu runā, bet arī par to, ko tu norunāji trīs mēnešus vai mēnesi atpakaļ. Un labāk vēlāk kā nekad, Rīgas Dome arī atrada iespēju sociālajiem pabalstiem stipri palielināt summu, valdība atrada iespējas palielināt pensijas, tikties ar arodbiedrību. Un es domāju, ka tas ir viens no pozitīvākajiem akcentiem pēc visa šī mēneša konfliktainās situācijas, nevis šie ārpolitiskie aspekti, kurus mēs agri vai vēlu sakārtosim, daudz būtiskāk ir radīt stabilitāti iekšpolitikā, lai mēs nevienam savam nelabvēlim nedotu iemeslus vai ieganstus par mums pasmieties vai ciniski par mums izteikties daudzos jautājumos.

— Paldies. Tātad šīsdienas sarunu mēs varam beigt ar klusu cerību, ka katrs darīs savu darbu, lai šo sociālo spiedzi mūsu valstī mazinātu.

— Ar klusām cerībām nekas labs nebūs. Ar skaļu, drošu, pārliecinošu cerību, ar rīcību katrā dienā šim darbam jāiet uz priekšu.

Valsts prezidents —

Latvijas radio žurnālistam

Zigurdam Ķeizaram

Intervijā Latvijas Valsts radiofonam aizvakar, 23.martā, raidījumā "Pusdiena" pulksten 12.35