Par Latvijas lauksaimniecību: stiprāku un modernāku

— Jau esam runājuši par mūsu lauksaimniecības vājajām vietām Latvijas lauksaimniecības attiecībās ar Eiropas Savienību. Tās ir, pirmkārt, saimniecību, uzņēmumu vadītspēja jeb saimnieku uzņēmējspēja. Latvijā pašlaik ir liels lauku saimniecību vadītāju deficīts; otrkārt, produktu ražošanas kvalitāte, īpaši pirmprodukta, izejvielu ražošanā. Bez tam šo produktu apjomi ir mazi un mums nav ražošanas sistēmas, kas varētu garantēt viendabīga kvalitatīva produkta ražošanu lielākos apjomos; treškārt, nespēja izveidot vienotas preču (pazīstamas arī kā "brand") zīmes, kas varētu pārliecinoši pieteikt Latvijas izcelsmes produkciju starptautiskajā tirgū, liecinot par iespējami augstu un nemainīgu kvalitāti. (Sīkāk skat. "LV" 1998. gada 20.marta numurā — R.B.)

Runājot par lauksaimniecības attīstības iekšzemes aspektiem, līdztekus jāmin arī kapitāla piesaiste nozarei un lauksaimniecībā strādājošo pārstrukturizācija. Būtiskākais faktors ir kapitāls (ēkas, būves, mašīnas), respektīvi, tāda kapitāla trūkums, kas spētu nodrošināt ražīgu darbu, mazu citu resursu patēriņu (sēklas materiāls, agroķimikālijas, lopbarība u.c.) un kvalitatīva produkta garantētu iegūšanu.

Mūsu institūtā veiktie aprēķini liecina, ka Latvijas lauksaimniecības modernizācijai vajadzīgā summa faktiski ir tik liela, ka simt miljonu latu uz vienu vai otru pusi vairs nav nekas izšķirošs. Šī nepieciešamā summa ir robežās starp 700 un 900 miljoniem latu. Nav runa par šīs naudas ieguldīšanu lauksaimniecības nozarē vienā gadā, bet kādos piecos līdz desmit gados šī summa lauksaimniecībā ir jāiegulda. Tā patiešām nav maza nauda, ja ņem vērā, ka, piemēram, lauksaimniecības produkta vērtība esošajās cenās 1996. gadā bija aptuveni 600 miljoni latu. Tātad — vesela gada lauksaimniecības produkta kopvērtība jāieliek lauksaimniecībā investīciju veidā. Pašlaik lauksaimniekiem pašiem šādas naudas nav.

— Bet vai ir izredzes šai naudai "atrasties" uz citu nozaru rēķina?

— Ja šī nauda neatradīsies, tad lauksaimniecība Latvijā ir nolemta mūžīgai nīkšanai un veģetēšanai. Jo ar šādu kapitāla iemiesošanās formu kā laukos pašlaik, lauksaimniecība nekad nebūs efektīva. To gribu teikt absolūti kategoriski — nekad.

Mēs varam žēloties un čīkstēt, ka padomjlaika lauksaimniecības sistēma ir sagrauta. Taču tik lielus resursus patērējošu ražošanu, kāda bija tajā sistēmā, mēs nekad nespēsim piesātināt ar tik augstām cenām, kas spētu kompensēt ražošanas izmaksas. Lauksaimniecībā steidzīgi ir vajadzīga morāli jauna, resursu izlietojumu samazinoša ražošanas materiāli tehniskā bāze. Un to bez kapitāla iegūt nevar.

Nav jēgas subsīdiju līdzekļus sadalīt "uz galviņām", katrai zemnieku saimniecībai iedodot 150 latus gadā (šāds viedoklis izskan lauksaimnieku forumos). Ko ar šiem 150 latiem saimniecība iesāks?