Par Latvijas lauksaimniecību: stiprāku un modernāku

Turpinājums

no 1.lpp.

Andris Miglavs, Latvijas Valsts Agrārās ekonomikas institūta direktors,— "Latvijas Vēstnesim"

"Mums ir jātiek savā domāšanā pāri principam "katram pa sviestmaizei" un iespēju robežās jāpalīdz tieši tiem, kas grib savu saimniecību sakārtot ar skatu nākotnē"

Saimniecības apgrozījums vidēji mērāms tūkstošos latu, bet uz katra labības hektāra, pļaujot ar vecajiem kombainiem, zemē izbirst 20 latu. Tāpat vien izbirst. Ja mēs ko darām tikai tāpēc, lai veicinātu esošās lauksaimniecības materiāli tehniskās bāzes saglabāšanu, tad patiesībā mēs nedarām neko labu. Teikšu bez aplinkiem — ja mēs nedodam papildu iespējas tiem zemniekiem, kuri ir sapratuši notiekošo un redz savas saimniecības nākotnes attīstības vīziju, mēs rīkojamies ļoti slikti.

Pašreizējā subsīdiju nolikumā tiek runāts arī par pašu resursu ieguldīšanu saimniecības attīstīšanā kā līdzfinansēšanas avotu. Uzskatu, ka valstij nav jāsniedz atbalsts pašu resursu ieguldīšanā saimniecībā. Pašu resursus , ja tādi ir, zemnieks saimniecības attīstībā ieliks tāpat. Bet kredīti augsto procentu dēļ paliks neaizsniedzami, tāpēc atbalstu ārējo resursu piesaistīšanu lauksaimniecībai.

— Tas nozīmē — kredīti caur bankām? Ar lauksaimniecībai joprojām ļoti augstajiem procentiem? Subsīdiju nolikums paredz atmaksāt 30 procentus no kredīta summas. Taču — kas dos zemniekam garantijas, ka šī subsīdiju nauda patiešām būs? Ir taču bijis, ka subsīdiju līdzekļi netiek laikā ieskaitīti ZM kontā, taču komercbanku tas neinteresēs. Ko tad lai dara zemnieks?

— Arī šādam variantam, kas garantē šādas situācijas neizveidošanos, vajadzētu būt atrunātam subsīdiju nolikumā. Subsīdiju realizācijas mehānismā vajadzētu būt modelētai situācijai: ja šāds līgums par subsīdijām, piemēram, jaunu tehnoloģiju iegādei, tiek slēgts un valsts no savas puses saistības neizpilda, tad attiecīgi pret valsti jābūt iespējai vērst prasību, kas kompensē visus riska faktorus. Šīs lietas ir regulējamas un sakārtojamas. Tad, ja principiālā kopējā vienošanās lauksaimniecības nozarē ir virzīta šajā — atjaunošanas — virzienā.

Mums ir jātiek savā domāšanā pāri principam "katram pa sviestmaizei" un iespēju robežās jāpalīdz tieši tiem, kas grib savu saimniecību sakārtot ar skatu nākotnē. Ja saimnieks ir izlēmis nopirkt traktoru par 25 tūkstošiem latu, viņam tiešām tas ir vajadzīgs un viņš to nepērk tikai tādēļ, ka viņam dod subsīdijas. Neviens mani nespēs pārliecināt, ka tikai tāpat vien, aiz gara laika, tiks nopirkts šāds traktors un tajā ielikti paša zemnieka 17 tūkstoši. Traktoru pirks tas, kas grib to arī izmantot — pats, kopā ar kaimiņiem vai kā citādi. Jebkurā gadījumā resursi lauksaimniecībā būs ieplūduši. Un vismaz viens jauns, labs traktors būs nācis laukos klāt. Kāds cits nopirks labu kombainu, kāds uzcels modernu lopu novietni, vēl kādam būs jauna perspektīva tehnoloģjia un tā tālāk. Pamazām līdzekļi lauksaimniecībā ieplūdīs.

Palūkosimies uz šiem sešarpus miljoniem latu, kas subsīdiju veidā paredzēti lauksaimniecības attīstībai. Ja šo naudu izlietos kā līdzfinansējumu lauksaimnieka paša līdzekļiem, tas nozīmē, ka faktiski papildus lauksaimniecībā esam ielikuši tikai šos 6,5 miljonus latu. Arī tajā gadījumā, ja šo naudu iedos kredītu veidā.

Taču, ja šie 6,5 miljoni tiks iedoti kā līdzfinansējums citu finansu institūciju izsniegtajiem kredītiem, tad šie 6,5 miljoni piesaistīs sev vēl 20 — 25 miljonus latu. Tātad — būs panākts trīskārt lielāks ekonomiskais efekts. Lauksaimniecībā būs ieguldīta trīs reizes lielāka summa. Tādēļ es atbalstu tikai šādu variantu, ka subsīdijām pašlaik būtu jābūt tikai un vienīgi līdzfinansējumam jebkuru citu finansu institūciju izsniegtajiem kredītiem. Šāds līdzfinansējuma grants nevis palētina resursus, bet gan faktiski padara aizņemtos līdzekļus par bezprocentu kredītiem. Jo par projektu kopumā atmaksājamā kredītprocentu summa ir līdzvērtīga projekta vērtībai. Līdz ar to lauksaimniecība piesaista bezprocentu ārējos resursus.

— Zemnieks ņem kredītu, piemēram, ilggadīgo stādījumu projekta izpildīšanai — tas būtu uz 3 — 5 gadiem. Kas pašreizējos apstākļos garantēs, ka arī nākamā, aiznākamā un turpmāko gadu subsīdiju nolikumā būs tādi paši noteikumi kā šogad?

— Naudu viņš saņems šogad. Un iespējamā projekta summa ir 100 tūkstoši latu, kas ir ļoti liela summa.

Taču principā šis ir ļoti sāpīgs punkts — valsts programmu, projektu ilggadība. Subsīdiju nolikumam, šādai konkrētai nostājai būtu jābūt ilggadīgai un nebūtu pieļaujams nekāds politiskais populisms šo noteikumu revidēšanā vai pat atcelšanā. Ja šāda konsekventa pieeja netiks nodrošināta, būs grūti runāt par lauksaimniecības stabilu un vienmērīgu attīstību.

— Kāds būtu optimālais lauksaimniecībā nodarbināto skaits, kas spētu apmierināt Latvijas patēriņu?

— Apmēram 50 tūkstoši nākotnē varētu būt lauksaimnieciskās produkcijas ražotāji. Patiesībā skaits nav tik viegli nosakāms, jo to ietekmē dažādi blakusapstākļi. Viss atkarīgs no zemnieku ražotspējas. Taču lauksaimniecībā strādājošo skaits vairākkārtīgi samazināsies.

Pašreizējo lauksaimnieciskās produkcijas apjomu varētu nodrošināt 25 — 30 tūkstoši cilvēku. Ja izmantotu visu Latvijas lauksaimniecībā izmantojamo zemi — 2 miljonus hektāru, tad varētu runāt par 60 — 70 tūkstošiem lauksaimniecībā nodarbināto.

Taču šeit nekādā gadījumā nevar pateikt: būs tā un ne citādi. Te jārēķinās ar kapitāla pieejamību, ar alternatīvo darbavietu iespējām.

— Un — ja visi lauksaimnieciskajā ražošanā nodarbinātie mazpamazām izdomās, ka vienkāršāk un izdevīgāk ir nodarboties ar ko citu, nevis lauksaimniecisko ražošanu? Šāda tendence ir. Ko tad?

— Tad visai Latvijas sabiedrībai var rasties problēmas. Taču arī šāds apgalvojums ir nosacīts. Ja sabiedrība būs apmierināta ar to lauku ainavu, kas tad izveidosies, ja būs mierā ar ievesto pārtiku utt., tad viss kārtībā. Tādēļ — vēlreiz uzsveru — lauksaimniecība ir visas sabiedrības jautājums. Jo jebkurš politiskais lēmums ir visas sabiedrības un kādas noteiktas sabiedrības daļas savstarpējais kompromiss. Nedz viena, nedz otra puse nevar diktēt savus noteikumus. Arī otrai pusei ir tiesības uz atbildes lēmumu. Un, ja politiskais lēmums akceptē lēmumu par ilglaicīgu un neatgriezenisku procesu, tad šāds process arī notiks un ar šādu rīcības rezultātu ir jārēķinās. Tādēļ jau valstī ir politiķi, kam jāizsver katra pieņemamā lēmuma iespējamās sekas.

Rūta Bierande,

"LV" lauksaimniecības redaktore