Mēs visi Baltijā

Igaunijas Republikā

Lietuvas Republikā

Intelekts kā politikas sastāvdaļa

Pašreizējo Igaunijas politiķu viedokļi

It kā turpinot Jāņa Kaplinska pārdomas, par ko rakstījām "LV" 18.marta numurā, laikraksta "Postimees" kultūras pielikumā uzdoti četri jautājumi Igaunijas intelektuāļiem, kas patlaban iesaistījušies politikā:

1. Kāda ir kultūras darbinieku loma pašreizējā Igaunijas politikā?

2. Vai sevi vairāk uzskatāt par politiķi vai kultūras darbinieku?

3. Vai sakarā ar darbošanos politikā nav palikuši nepadarīti ieplānotie radošie darbi?

4. Ko jūs esat sasnieguši politikā?

Jāks Alliks,

Koalīcijas partija, kultūras ministrs:

1. Igaunijas politiku lielā mērā vada kultūras darbinieki. Neapstrīdams kultūras darbinieks ir Lennarts Meri, bet, skatoties uz lietām plašāk, bez šaubām, kultūras darbinieki ir arī ārlietu ministrs Tomass Hendriks Ilvess un premjerministrs Marts Sīmans. Ja šeit vēl pievienotu tehnisko inteliģenci, tad to kultūras cilvēku loks, kas darbojas politikā, būtu ļoti plašs.

2. Pats noteikti sevi izjūtu kā kultūras darbinieku. Turklāt es esmu arī Teātru savienības valdes loceklis un piederu pie kultūras darbinieku arodbiedrības.

3. Gan jau ir palicis kāds raksts neuzrakstīts un kāds uzvedums neiestudēts, bet domāju, ka no tā igauņu kultūra nav neko zaudējusi.

4. Igaunijas Republikas Kultūras ministrijas atjaunošana.

Valve Raudnaska,

Centra partija, parlamenta locekle:

1. Ir nepieciešami. Pateicoties kultūras darbiniekiem, igauņu politiskie uzskati ir daudz plašāki, ne tikai iegrožoti šaurā likumdošanā. Cik liels varētu būt kultūras cilvēku procents politikā, to nevar pateikt neviens. To izlemj tauta.

2. Esmu ilgus gadus bijusi žurnāliste, tādēļ, bez šaubām, es vispirms redzu lietas, cilvēkus un dzīvi kā žurnāliste. Politikā esmu tikai iegriezusies.

3. Dabūju maz rakstīt. Man vairs nav trīsdesmit gadu, tāpēc baidos, ka rakstīšanas laiks kļūst aizvien īsāks. Tas mani apbēdina, visvairāk pirmsmiega pārdomās.

4. Negribētu minēt konkrētas lietas, kaut gan tagad protu redzēt tās it kā no augšas. Manas paaudzes žurnālisti turējās sāņus no Domkalna (padomju laikā - Igaunijas PSR Augstākā padome, tagad parlaments). Es tur pat neiekļuvu. Šeit atrodoties, sāku izprast lietas, kas no varas viedokļa nav maināmas. Bet ar Napoleona kompleksu nesirgstu, nedomāju, ka mans padarītais politikā ir kas jauns.

Kaljo Kīsks,

Reformu partija, parlamenta loceklis:

1. Kultūras vīriem ir un vienmēr būs sava vieta politikā. Kultūru, neapšaubāmi, var balstīt arī cilvēki ar politisko izglītību, tādi, kas ar kultūru ir cieši saistīti. Es neticu, ka tikai politiķi tiks ar visu galā. No 100 personām 75 var būt politiķi, bet blakus tiem jābūt 6 - 8 kultūras un citu nozaru pārstāvjiem. Politiķis nav tik universāls, lai viņš spētu visu.

2. Uzskatu sevi par kultūras darbinieku. Politika man ir un būs tikai īslaicīga darbošanās.

3. Dažas lietas gan ir palikušas nepadarītas, bet esmu ļoti laimīgs, ka tieši pēdējā laikā saņemu lieliskus un interesantus priekšlikumus.

4. Būtībā esmu stāvējis uz vietas. Parlamentā mani ievēlēja par Austrumvirumā novada izglītošanu.

Tarmo Leinatamms,

Reformu partija, pilsētas domes deputāts:

1. Domāju, ka kultūras darbinieki ir ar plašāku redzesloku un asāku dzīves uztveri, jo viņiem nākas nodarboties arī ar ekonomiku un sociāliem jautājumiem. Ja, piemēram, mūsu parlamentā nebūtu Prīta Aimlas vai pilsētas domē Eino Baskina, dzīve būtu garlaicīga.

2. Es daru to, ko esmu mācījies un kas man pa spēkam.

3. Darbošanās Tallinas pilsētas domē man gabalu nenoņem. Pat dzimšanas dienu un Jauno gadu varu nosvinēt.

4. Neko būtisku. Ja daži cilvēki uz domi tiecās ar noteiktu plānu, piemēram, dabūt savam teātrim jaunu ēku, man tāda plāna nebija. Esmu aizstāvējis Filharmoniju. Protams, esmu izvirzījis problēmas, likumu kārtībā labi plāni ir arī realizēti.

Lauri Vahtre,

Tēvzemes savienība, parlamenta un pilsētas domes deputāts:

1. Tāpat varētu jautāt, vai politikā ir vajadzīgas slaucējas, lauksaimnieki, zvejnieki, skolotāji utt. Reizēm politikā vairāk ir vajadzīgi juristi, citā gadījumā - vēsturnieki, vēl citā - dzejnieki. Ceru, ka nākotnē būs profesionāli politiķi, kas nodarbosies ar visām lietām, arī ar pensionāru, bērnu, skolotāju, kultūras darbinieku problēmām.

Mūsu parlaments kopumā ir piesātināts ar kultūras darbiniekiem, bet lielākā daļa tādu ir pēc inerces.

2. Esmu spējīgs politiķis kultūras darbinieku vidū un spējīgs kultūras darbinieks politiķu vidū. Bet es neesmu stiprs kultūras cilvēks kultūras cilvēku vidū un neesmu stiprs politiķis politiķu vidū.

3. Ir bijuši labi un cēli projekti vēsturē un etnogrāfijā, kas nav īstenoti, bet es to nenožēloju.

4. Parakstos kopā ar tūkstošiem mūsu politiķu zem visnozīmīgākā politiskā dokumenta - Igaunijas valsts atjaunošanas. Ja mēs to būtu dibinājuši no jauna, domāju, ka mūs piemeklētu totāls pagrimums. Arī man pienākas piliens no šīs cēlās darbības.

Pauls Ēriks Rummo,

Reformu partija, parlamenta loceklis:

1. Ja raugāmies uz tiem, kas iepriekšējā politiskā dzīvē ir bijuši radoši mākslinieki, zinātnieki un skolotāji, tad arī mūsdienu politikā viņiem ir sava vieta. Bet vai kultūras darbiniekam politikā ir jāpārstāv kultūra vai kāda interešu grupa vai arī viņa uzdevums ir politiska darbība plašākā mērogā. Domāju, ka pēdējais variants būtu pareizākais.

2. Darbošanās parlamentā ir darbs, par ko es saņemu algu.

Cenšos arī būt lietas kursā par kultūras norisēm un mazliet arī pats darboties.

3. Esmu dažas ieceres atvirzījis tālāk, domāju, ka arī vēlāk man par tām būs interese.

4. Laikā, kad biju valdībā, savos nopelnos varu ierakstīt to, ka izveidoti kultūrkapitāla pamati un ka šī iecere sekmīgi darbojas.

Dajans Ahmetovs,

Tallinas pilsētas domnieks:

1. Ir labi redzams, no kurienes katrs ienācis politikā. Piemēram, tehnokrātu vidū politika vairāk ir prece: es tev tik, tu man tik.

Pats domāju, ka politikā ir nepieciešams vairāk iesaistīt sievietes. Sievietes domā konkrētāk.

2. Pilsētas domē esmu kā karsējs stadionā. Satrauc, ka tiek spēlēts tikai uz vieniem vārtiem un spēlē tikai koalīcija. Opozīcijai ir vienīgi kontroles funkcijas.

3. Darbošos politikā tikmēr, kamēr man būs draugi un kamēr pēc manis būs vajadzība. Bet visu laiku raugos teātra virzienā, jo man pamazām veidojas radoša grupa. Abās vietās esmu pasaules lāpītājs.

4. Esmu nodarbojies ar mazākumtautību svētdienas skolu, esmu klauvējis pie daudzām durvīm, prasījis tām budžeta līdzekļus. Ir laimējies izveidot neigauņu politisko klubu, kur ir iespējams parādīt, ka visi šie pretinieki, labējie un mērenie, ir tādi paši cilvēki kā neigauņi.

Termiņam nav jākļūst par pašmērķi

Igaunijai sarunas ar Eiropas Savienību ir starptautiski radošs process

Tā uzskata Prīts Kolbre, Igaunijas vēstnieks Eiropas Savienībā Briselē.

"Postimees" (P.):

- Pasaules tirdzniecības organizācijā (PTO) ir divi svarīgi noteicēji - ES ar 15 locekļiem un ASV. Laiku pa laikam šo divu toņa noteicēju starpā rodas zināmas nesaskaņas. Kurai pusei Igaunijai vajadzētu pieskaņoties?

Prīts Kolbre (P.K.):

- Sarunas ar Pasaules tirdzniecības organizāciju mums nav pārāk ērtas, jo mēs pilnībā gribam iekļauties ES. Tādēļ mūsu brīvība ir zināmā mērā ierobežota. Mēs vairs nevaram ignorēt ES noteikumus. Ar PTO Igaunijai tehniskās sarunas ir beigušās, tagad vēl jāpanāk politiskā atzīšana.

P.:

- Igaunija ir ceļā uz aizsargmuitas ieviešanu. Kāda ir Eiropas Komisijas un ES reakcija uz šo soli?

P.K.:

- Pašlaik spēkā ir brīvās tirdzniecības līgums. Saskaņā ar to neviena puse nevar ierobežot preču brīvu iekļūšanu tirgū. ES uzskata, ka līguma noteikumi ir jāpilda.

P.:

- Cik ātrā laikā Igaunijas piena ražotāji novērsīs trūkumus, lai atkal varētu savus ražojumus sūtīt uz ES iekšējo tirgu?

P.K.:

- Manas subjektīvās domas ir tādas, ka tas varēs notikt šā gada laikā.

P.:

- Kāda loma jautājuma risinājumā ir diplomātijai?

P.K.:

- Diplomātijai šeit ir minimāla daļa. Caur diplomātiskiem kanāliem mēs varam iedarboties uz zināmām instancēm, lai tās pēc nepilnību likvidēšanas nekavētos ar pārbaudēm.

P.:

- Kā veidosies Igaunijas nostāja sarunās ar Eiropas Savienību? Kāda loma būs iekšzemes politiskajām spēlēm valsts tēla veidošanā?

P.K.:

- Igaunijas nostāja sāka veidoties jau tai mirklī, kad sākās sistemātiski priekšdarbi iestājai ES. Turklāt tas ir radošs process, kas veidojas sarunu gaitā. Kā rāda vairāku valstu - Somijas, Zviedrijas un Austrijas - ES sarunu prakse, pretrunas tiek atrisinātas sarunu gaitā. Iestāšanās noteikumi ir ļoti skaidri. Tas ir brīvprātīgs process. Neviens ar varu netiek dzīts uz ES. Vispirms jātuvinās tiem kritērijiem, kādi darbojas demokrātiskās institūcijās - tirgus ekonomika, tiesiska valsts. Pēc ES vērtējuma, Igaunijas Republika atbilst visiem šiem pamatkritērijiem. Nākamais solis ir pastāvošo tehnisko kritēriju jeb Eiropas kopējās dzīves noteikumu akceptēšana. Tādējādi var teikt, ka pušu nostāja izkristalizēsies sarunu gaitā.

P.:

- Somija un Zviedrija pēc savas pieredzes iesaka sarunu gaitā neatteikties no kādām četrām vai piecām savām stingrām pamatnostādnēm. Piemēram, Zviedrija pastāvēja uz savu šņaucamās tabakas tirgu Zviedrijā, lai gan citur ES tirgos tā ir aizliegta. Somija panāca aizliegumu pārdot zemi ārzemniekiem vairāku ezeru tuvumā. Vai Igaunijai jau ir izkristalizējušies pamatprincipi, no kuriem tā neatkāpsies?

P.K.:

- Tie ir veidošanās stadijā. Tuvākajā laikā valdība apstiprinās sarunu delegācijas sastāvu. Tad būs izveidota sarunu struktūra un varēs veidot šādu pozīciju sintēzi. Pašlaik ir atsevišķi fragmenti atsevišķās nozarēs.

Piemēram, ar tabaku mums sarežģījumu nebūs, bet mums var rasties problēmas ar... vilkiem. Tas tāpēc, ka vilki ES ir ierakstīti Sarkanajā grāmatā, bet mums to iznīcināšana ir nepieciešama, lai dabā saglabātu līdzsvaru.

P.:

- Iestāšanās sarunu svinīga uzsākšana ES ir paredzēta 30. vai 31. martā. Kad sāksies darbīgas darba tikšanās?

P.K.:

- ES pašlaik ir nedaudz atpalikusi no sarunu struktūras izveidošanas programmas. Dažas iekšpolitiskas lietas ir jāatrisina arī pašai ES. Kaut vai tas, kad tad tieši pirmās valstis teorētiski tiks uzņemtas ES.

P.:

- ES iekšējais "karstais temats" ir Eiropas saimniecības un naudas savienības (EMU) trešais posms jeb vienotas valūtas ieviešana. Cik lielā mērā tas var ietekmēt ES un Igaunijas pašreizējās attiecības?

P.K.:

- Jau tagad ir vairāk vai mazāk zināms, ka eironauda tiks ieviesta. Igaunijai priekšā ir izvēle, kādā posmā un vai vispār pāriet no Vācijas markai piesaistītās Igaunijas kronas uz eironaudu.

P.:

- Pēc iespējamās Igaunijas iestāšanās ES tā iegūs arī tā saukto "krievvalodīgo mazākumu". Kāpēc ES vajadzētu sev šādu problēmu uzkraut?

P.K.:

- Tā nemaz nav jauna ES problēma. Daudzās valstīs ir darīšana ar atšķirīgām tautu grupām. Tā vienkārši ir daļa no sabiedrības būtības. Tā ES nav nekāda lielā un asā problēma. Tieši otrādi - ES ar šīm problēmām ir ilgu laiku un pamatīgi darbojusies. Kopumā tā ar stāvokli Igaunijā ir apmierināta. Tā ir visādi mēģinājusi palīdzēt, lai mazinātu politisko spriedzi, un arī palīdzējusi materiāli. Visi nacionālie jautājumi vispirms ir dalībvalsts un tikai tad visas ES problēma. Visas šīs problēmas dalībvalstij ir jāmēģina mazināt un risināt pirms iestāšanās.

P.:

- Slovēnijas valdība galotņu tikšanās laikā decembrī apgalvoja, ka jau 2002. gadā tā kļūs par pilntiesīgu ES locekli. Vai Igaunijas gadījumā arī jūs esat noskaņots tik optimistiski?

P.K.:

- Gadījumā, ja Slovēnijai laimēsies, tad arī Igaunijai tas ir pa spēkam. Manuprāt, termiņam nav jākļūst par pašmērķi. Labāk ir koncentrēties uz rezultātu.

Pēc Igaunijas laikraksta "Eesti Päevaleht" datiem, Igaunijas delegācijas daļa devusies uz Briseli, lai tiktos ar ekspertiem, ar kuriem vajadzēs sēsties pie sarunu galda. Vēl nav zināms, kādā veidā tiks analizēta kandidātvalstu likumu un normu atbilstība ES. Sarunas un īpaši to pēdējā fāze ir nomācošs darbs.

Kā izteicies Somijas eirosarunu delegācijas vadītājs Perti Sanolainens, tas ir bijis kā otrs ziemas karš. Bet Somijas ārlietu eksministrs Heiki Hāvisto ir uzsvēris trīs likumības, kas jāņem vērā eirosarunās:

1) būtiski ir tas, ka jāpaskaidro ES, ka ikviena valsts ir ar savu īpašo mantojumu;

2) jāveic liels darbs ES valstīs, lai iepazīstinātu ar savu valsti, vienmēr jāuztur aktīvi kontakti. Pēc P. Sanolainena atzinuma, par Somiju sarunu laikā zināja ļoti maz. Viņš domā, ka ar Igauniju ir tāpat;

3) precīzi ir jāzina ES iekšējās normas un procedūras, lai zinātu, kas ir iespējams un kas ne, ko var mēģināt un ko ne. Jācenšas panākt, lai kāda ES dalībvalsts atbalstītu kandidātvalsts centienus iekļauties savienībā;

4) Igaunijas gadījumā vēl varētu būt ceturtais punkts. Tas saistīts ar "krievvalodīgo mazākumu".

Pēc P.Sanolainena domām, tas, ka Igauniju tik maz pazīst, šajā gadījumā ir pat izdevīgi, jo par šo valsti vēl nav izveidojušies zināmi stereotipi un uzskati, kas būtu jāaizstāv vai jānoraida eirokomisijas priekšā.

Sevi enerģiski piesaka daiļais dzimums

Jau patlaban Lietuvā 28 procenti uzņēmēju ir sievietes

Vienveidība kļūst par vienmuļību un ātri vien izskauž pati sevi jebkurā nozarē. Arī uzņēmējdarbībā, kur sākotnēji un vēl aizvien Lietuvā strādā un laurus plūc vai arī piedzīvo izputēšanu galvenokārt vīrieši. Bet ne tikai.

Laikraksta "Respublika" pielikums "Aikšte" ("Laukums") iepazīstina ar lietuviešu izcelsmes amerikānieti Rūtu Aidīti (attēlā). Pēdējos gados viņa dzīvojusi Holandē, bet nu par savu interešu lauku izraudzījusies Lietuvu. Uz Viļņu atbraukusi kā ASV Fulbraita institūta stipendiāte, lai pētītu sieviešu uzņēmējdarbību un pēc tam par to rakstītu zinātnisko darbu. Turklāt Lietuva nebūs vienīgā, kas nonāks jaunās pētnieces uzmanības lokā, Rūta Aidīte iecerējusi iztirzāt šo pašu problēmu, ielūkojoties vēl kādā Austrumeiropas valstī. Un kāpēc gan tā nevarētu būt Latvija? Pamatodamās uz savāktajiem materiāliem, viņa mēģinās analizēt sieviešu uzņēmējdarbību, salīdzinot to ar norisēm pasaules tautsaimnieciski attīstītākajās valstīs. Rūtai Aidītei šķiet interesanti, kā uzņēmējdarbību ietekmē vadītāja dzimums un citi faktori: kultūras līmenis, vide, sociālie apstākļi, arī valdības politika.

- Vai pirms atbraukšanas uz Lietuvu jums jau bija kāds priekšstats, viedoklis, kam alkāt atrast apstiprinājumu?

- Bija vispārējs pieņēmums, ka Lietuvas valdība, izprotot uzņēmēju lomu valsts attīstībā, visvisādi tos atbalsta un izstrādā dažādas programmas uzņēmējdarbības veicināšanai. Tomēr, iepazīstoties ar ekonomisko realitāti, secināju, ka stāvoklis ir daudz vienkāršāks. Kaut arī valdība bieži skaļi apliecina savu atbalstu uzņēmējiem, vārdi un darbi nesaskan - vairāk Lietuvā ir struktūru, kas apgrūtina uzņēmēju dzīvi, traucē tiem, pat soda. Jau no savas iepriekšējās pieredzes un, izvēloties par savas izpētes objektu sieviešu uzņēmējdarbību, es zināju, ka visā pasaulē sievietēm ir grūtāk, bet tagad varu paziņot pavisam tieši: uzņēmējām Lietuvā kopumā klājas smagi.

- Tikko ieradusies, jūs apgalvojāt, ka sievietes pazudina vēlme apvienot sekmīgu uzņēmējdarbību ar mājas soli un bērnu audzināšanu...

- Tā jau tas ir visā pasaulē - kā sāk spriest par uzņēmējdarbību, tā šķiet, ka runāts tiek tikai par vīriešiem: sieviete biznesā lielākoties tomēr tiek uztverta kā izņēmuma parādība. Un šāds atzinums nav bez pamata. Līdz šim biznesa pasaulē dominēja vīrieši, veidojot uzņēmējdarbību pēc saviem vispārējiem noteikumiem, pēc saviem priekšstatiem par problēmām un to risināšanas ceļiem. Tagad situācija nedaudz mainās. Amerikā, piemēram, strauji palielinās biznesā iesaistījušos sieviešu skaits, bet pamatos darījumu pasaulē tomēr strādā vīrieši. Līdzko sieviete iekļūst šajā vidē, viņai nākas pielāgoties sabiedrības prasībām. Un viņa cenšas būt gan veiksmīga uzņēmēja, gan laba māte saviem bērniem. Tur nav pretrunas, tomēr ne jau allaž ir tik viegli to saskaņot.

- Kādi ir jūsu vērojumi šajā ziņā?

- Esmu runājusi ar 21 Lietuvas uzņēmēju, vairumam no viņām ir bērni. Uzsākot uzņēmējdarbību, daļai sieviešu bērni jau bija paaugušies, bet tās, kurām bērni vēl mazi, algo aukles. Sievietei ļoti būtisks ir ģimenes atbalsts. 57 procenti aptaujāto uzņēmēju apgalvo, ka ar to var rēķināties. Ja vīri nepiekrīt sieviešu uzņēmībai, ir grūti. Vēl jo vairāk tāpēc, ka bieži vien sabiedrībā tiek apspriests: ko tad ķeras pie darījumu kārtošanas un uzņēmuma vadīšanas, ja nespēj veltīt pietiekami laika un rūpju ģimenei. Vīriešu izvēli tā neapšauba. Tiesa, priekšstatos par uzņēmēju Lietuvā vispār ir maz pozitīva. Valda uzskats: ja uzņēmējdarbībā vēlas strādāt godīgi un legāli, tad pietrūkst iespēju attīstībai. Man bija interesanti, ka gandrīz visas darījumu sievietes, ar kurām es runāju, bija sagatavojušās kā uz tikšanos ar nodokļu inspektori un teica, ka nav pārkāpušas likumus. Bija manāms, ka sievietes izjūt atbildību par saviem darbiniekiem un vēlas, lai uzņēmums dotu labumu arī viņiem. Taču Lietuvā, tāpat kā citviet pasaulē, pret sievietēm uzņēmējām izturas skeptiskāk, viņām tiek izvirzītas augstākas prasības nekā vīriešiem.

- Bet kālab sievietes tomēr pošas šajā pārbaudījumu ceļā? Trūkuma, sevis apliecināšanas vai ambīciju dēļ?

- Darījumu ļaudis vispār ir cilvēki, kas mēģina īstenot savas idejas, ticēdami, ka gūs peļņu. Šī izvēle arvien ir saistīta ar tiešu finansiālu, sociālu, pat personīgu risku: kā to novērtēs draugi, ģimene, sabiedrība. Daudziem ir idejas, ieceres, bet ne visiem pietiek apņēmības riskēt. Bieži vien sievietes motivē sava uzņēmuma izveidi ar to, ka vēlas būt neatkarīgas. Patlaban Lietuvas uzņēmēju vidū 28 procenti ir sievietes.

- Šķiet, vīrieša psiholoģija darījumiem tomēr vairāk piemērota.

- Patiesi, vīrieša tieksme riskēt ir lielāka, bet sieviete labāk māk izvērtēt riska pakāpi. Kas Lietuvā interesanti: sievietes piespiež sākt uzņēmējdarbību vai meklēt citu iztikas avotu - vienai darbavieta slēgta, otrai ļoti maza alga, trešai vēl visādas citas likstas. Rietumos dzīve ir daudz stabilāka. Bet līdzās ir arī kāda pozitīva iezīme: nekur citur nebija tāda tirgus, kāds no 1990. līdz 1992. gadam izveidojās Austrumeiropā, - varēja pārdot jebko. Ļaudis ļoti tiecās pēc ārzemju precēm, kas padomju valdīšanas laikā nebija dabūjamas. Mani ieinteresēja arī tas, ka vairums uzņēmēju, kas ieguvuši augstāko izglītību un profesiju, uzsāka tādas aktivitātes, kur nekādi neatklājās ne viņu profesionalitāte, ne sabiedriskais stāvoklis. Viņi tieši pakļāvās tirgus prasībām.

- Vai sievietes neiestrēgst mazajos uzņēmumos?

- Uzņēmējdarbībā Lietuvā mazo un vidējo uzņēmumu īpatsvars ir apmēram 88 procenti. Arī ārzemēs vairums ir mazie un vidējie uzņēmumi. Lietuvā nav tādu statistikas materiālu, kas sniegtu atbildi, cik sieviešu vada mazos uzņēmumus. Domājams, ka lielāko daļu. Tāpat kā Rietumos.

- Kādā vecumā sievietes uzsāk uzņēmējdarbību?

- 35-40 gadu vecumā. Manuprāt, to nosaka apstāklis, ka šajā vecumā sieviete jau ieguvusi pieredzi un ir paaugušies viņas bērni. Sievietei tādos gados atrast darbu, cik es Lietuvā pētīju, ir sarežģīti. Starp citu, arī ārzemēs šajā vecumā sākt darbību jaunā laukā ir ļoti grūti.

- Sievietes uzņēmējas visvairāk žēlojas par slikto nodokļu politiku, valdības nevērību, par ilgstošu staigāšanu šurpu un turpu, bez kuras nevar iztikt, ja vēlies saņemt aizdevumu... Kas vēl kavē viņu darbību?

- Viņām ļoti pietrūkst informācijas. Absurdi daudz ir likumu grozījumu. Ja te būtu stabila ekonomika un uzņēmējiem atkristu visas citas rūpes, bet tikai vajadzētu sekot līdzi likumu grozījumiem, tad vēl būtu iespējams orientēties. Bet, tā kā Lietuvā tam visam pievieno citas grūtības, kas apstāj uzņēmējus, un to, ka viens vai cits noteikums nākamā nedēļā varbūt vairs nebūs spēkā, tad saproti, cik tas ir sarežģīti. Turklāt visu uzņēmumam būtisko informāciju uzņēmējiem nākas sameklēt pašiem, un, kad tā ir sadabūta, atklājas, ka tā nav saprotami un skaidri uzrakstīta vai arī nav uzrakstīta vienā vietā. Tā kā nav skaidri formulēts, kā piemērot to vai citu noteikumu, nodokļu inspektori bieži vien tos interpretē pēc sava prāta. Citās zemēs ir tāda instance kā, piemēram, tirdzniecības nams, kas uzņēmējiem tieši izsniedz likumu paketi, lai visiem jau sākumā būtu skaidrs, kas viņiem ir nepieciešams un kam vajadzēs pielāgoties.

- Taču pat arī tādu nelabvēlīgu apstākļu spīlēs sievietes nesolās atteikties no uzņēmējdarbības?

- No manis aptaujātajām uzņēmējām 90 procentu negribētu pievērsties citam darbam. Domāju, ka Lietuvā jau ir darījumu cilvēki, kas piedzimuši, lai nodotos uzņēmējdarbībai. Viņi nenovērsīsies no izraudzītā ceļa, neņemot vērā, vai stāvoklis uzlabosies vai arī ne. Pat tad, ja tas ļoti pasliktināsies, viņi vēl labi padomās. Bet ir vēl cita cilvēku kategorija: viņi gribētu un varētu ielauzties mazajā uzņēmējdarbībā, bet viņus biedē dažādi šķēršļi. Pašlaik rakstu savu pētījumu pārskatu, ko iesniegšu Seimam un valdībai. Ceru, ka tas gūs atsaucību.

Rūta Aidīte izplatīja anketu, uz ko atbildējušas vairāk nekā septiņdesmit uzņēmējas 35-40 gadu vecumā

58 procenti ir precējušās, 70 procentiem no viņām ir bērni;

58 procenti ir sastapušās ar skeptisku sabiedrības vērtējumu par viņām (salīdzināsim: ASV - 38 procenti);

49 procenti norāda, ka sievietes uzņēmējas biežāk tiek vainotas pārkāpumos;

64 proc. gribētu valdības palīdzību: 47 procenti - informāciju, 44 procenti - kredītu, 31 procents - konsultāciju, 15 procenti - pabalstu.

Katram ceturtajam - savs transportlīdzeklis

Lietuvieši braukā ar vecām automašīnām

Šī gada sākumā Lietuvā bija reģistrēti 974 574 transporta līdzekļi, no tiem vairāk nekā 865 000 ir vieglās automašīnas. Šādu informāciju laikrakstam "Lietuvos rytas" sniegusi Lietuvas ceļu policijas pārvalde. Tātad gandrīz katram ceturtajam lietuvietim ir automašīna.

Visvairāk Lietuvā joprojām ir Krievijā ražoto automašīnu, kaut gan pēdējos gados to skaits jūtami samazinājies. Vispopulārākā vieglo automašīnu marka ir VAZ - reģistrēta 167 771 automašīna, bet komerciālo (smago) automašīnu, autobusu u.c. - GAZ (27 784 mašīnas) un ZIL (12 004 mašīnas). Pēdējā laikā arvien populārākas kļūst Vācijā pirms 8-10 gadiem ražotas vieglās automašīnas "Volkswagen" (116 986), "Audi" (111 988), "Opel" (98 712), "Ford" (73 556), BMW (36 154), "Mercedes-Benz" (25 258). Arī starp automašīnām, ko izmanto komercpārvadājumiem, popularitātes ziņā 3.-5. vietu ieņem vācu automašīnas: "Mercedes" (10 418), "Volkswagen" (9011) un "Ford" (7977).

Kopumā Lietuvā visvairāk ir pirms 11-15 gadiem ražotu automašīnu - 1984.g. (101 942), 1985.g. (101 453), 1986.g. (89 840) modeļu. Lietuvā gandrīz nav retu un ļoti dārgu marku automašīnu - reģistrēti tikai 1 "Lotus", 65 "Linkoln", 14 "Lexus", 32 "Cadillac", 37 "Buick", 64 "Jaguar" un 8 "Triumph" marku automobiļi. Pēc Lietuvas ceļu policijas datiem, valstī nav "Ferrari", "Bugatti", "Rolls Royce" un "Lamborghini" marku automašīnu.

Speciālisti uzskata, ka Lietuvas automašīnas ir salīdzinoši vecas ne vien tāpēc, ka iedzīvotāji nespēj nopirkt jaunas un dārgas automašīnas, bet arī tāpēc, ka valdības politika neveicina jaunu mašīnu ievešanu valstī. Komercpārvadājumu automašīnu parkā ir ļoti daudz vecu, nekvalitatīvu mašīnu, kas piesārņo apkārtējo vidi un var radīt bīstamas situācijas uz ielām un ceļiem.

Lietuvā reģistrētie transporta līdzekļi līdz 1998.gada janvārim:

Vieglās
automašīnas	Skaits
VAZ	167 771
"Volkswagen"	116 986
"Audi"	111 988
"Opel"	98 712
"Moskvič"	77 033
"Ford"	73 556
BMW	36 154
"Mercedes-Benz"	25 258
"Mazda"	21 976
ZAZ	19 833
GAZ	17 183
"Renault"	15 443
"Volvo"	12 451
"Fiat"	9876
"Nissan"	7391
"Honda"	6900
"Mitsubisi"	6561
"Toyota"	6435
"Peugeot"	3750
UAZ	3560
Automašīnas
komercpārva-
dājumiem	Skaits
GAZ	27 784
ZIL	12 004
"Mercedes"	10 418
"Volkswagen"	9011
"Ford"	7977
Kamaz	6961
MAZ	4830
UAZ	4628
SAZ	2129
"Volvo"	1767
MAN	1651
"Renault"	1647
"Fiat"	1432
"Iveco"	1394
"Scania"	918

Materiāli "Latvijas Vēstnesim": par Igauniju - Katrīna Ducmane,

par Lietuvu - Evija Liparte un Andris Sproģis