PIE SAKNĒM

Latvijas valsts un tās vīri

Dr.habil.hist., prof. RIHARDS TREIJS

Finanses: "Kaut man būtu tā naudiņa, kas guļ jūras dibenā"

Turpinājums. Sākums — "LV" nr. 69/71., 17.03.98., nr. 73/74., 19.03.98.,

nr. 75/76., 20.03.98

Pētera Juraševska (1872—1945) laiks (24.01.1928 – 7.03.1928):

Ne tikai premjerministrs, bet arī parasts ministrs

Biogrāfiskas ziņas un foto attēlu sk. "LV" 30.10.97.

Juraševskis sāka savu valstsvīra karjeru neatkarīgajā Latvijā ar tieslietu ministra amatu (1918.g.nov.—1919.g. marts). Sekoja darbs iekšlietu resora vadītāja postenī (1924) un atkal tieslietu ministra matā (1925.g.marts—dec.).

Būdams Demokrātiskā centra partijas līderis, viņš 1928.gada 24.janvārī sastādīja 13. Latvijas valdību, ap pusotra mēneša pašam pildot arī finansu ministra pienākumus (8.martā šo resoru sāka vadīt Roberts Liepiņš). Īsais darbības laiks un aizņemtība, vadot Ministru kabinetu, neļāva Juraševskim, kā saka, kalnus gāzt finansu laukā. Par dažām padarītām lietām tomēr ir vērts parunāt.

Juraševskis, gan kā premjers, gan kā ministrs kopā ar iekšlietu ministru Eduardu Laimiņu, Saeimas politiķiem un pieredzējušiem ierēdņiem izstrādāja likumprojektu par pilsētu tiesību piešķiršanu 16 miestiem. Saeima to apstiprināja 11.februārī. Lūk, pilnīgs Latvijas jauno pilsētu saraksts: Preiļi (Daugavpils apriņķī), Balvi ( Jaunlatgales apr.), Viesīte (Jēkabpils apr.), Gulbene (Madonas apr.), Varakļāni un Viļāni (Rēzeknes apr.), Ķemeri, Ogre un Sigulda (Rīgas apr.), Ape, Lejasciems un Strenči (Valkas apr.), Mazsalaca un Salacgrīva (Valmieras apr.). Likums noteica, ka visām jaunnodibinātajām pilsētām atstājami līdzšinējie nosaukumi, izņemot Vecgulbeni, nosaucot to "Gulbene". Domes locekļu skaits bija paredzēts Apē, Ķemeros, Ogrē, Salacgrīvā un Lejasciemā katrā pa 15, pārējās pilsētās — katrā pa 17. Šķiet, ka šī noteikumi 70 gadi ir šaurākas vai plašākas atzīmēšanas vērti (Ogrē to darot, vēstī prese). Juraševska laikā pieņēma arī likumu par statistisku ziņu ievākšanu no pašvaldību iestādēm un noteikumus par valsts pabalstiem zemes meliorācijai.

Roberta Liepiņa (1890–1978) laiks (8.03.1928 – 31.11.1928):

Ministrs. Diplomāts. Lielvecākais

Demokrātiskā centra līdera Pētera Juraševska vadītās Latvijas 13. valdības (1928) tieslietu ministra dzīves ceļš sākās lauksaimnieka ģimenē Pētertālē, Tukuma apriņķī. Absolvējis vietējās skolas, viņš studēja RPI tirdzniecības nodaļā. No 1919. gada jūnija bija dažādos ierindas amatos Ārlietu ministrijā, 1922.–1928. gadā jau vadīja administratīvi juridisko departamentu. Viens no latviešu sociāldemokrātu līderiem Fēlikss Cielēns, kas 1927. gadā vadīja Latvijas Ārlietu ministriju, savu 1963. gadā Stokholmā izdoto atmiņu "Laikmetu maiņā" 2. sējumā raksta (392. lpp.): "Ļoti vērtīgs darbinieks Ārlietu ministrijā bija arī Roberts Liepiņš, kurš pārzināja mūsu konsulātu darbību un vadīja arī ministrijas administratīvās lietas."

Viņam vadot Finansu ministriju, protams, tika pieņemts ne viens vien normatīvs akts, bet sevišķi ir atzīmējami divi, kuru nosaukumi runā paši par sevi un īpašus komentārus neprasa. Tie bija jauni muitas tarifi, kurus pieņēma Saeima un Valsts prezidents G.Zemgals izsludināja 1928. gada 30. martā, un likums par valsts aizdevumiem pilsētu būvniecībai.

Taču ar Liepiņa vārdu ir saistīts viens no lielākajiem skandāliem Latvijā 20. gadu beigās. Par to nevar nepastāstīt.

1928. gada 2. aprīlī Kuldīgas pilsētas valde vēstulē finansu ministram lūdza Liepiņu darīt visu iespējamo, lai netiktu slēgta sērkociņu fabrika "Vulkans", kuru esot nopircis kāds zviedru sindikāts. Vēstules autori norādīja, ka, likvidējot uzņēmumu, ap 500 strādnieku paliks bez darba. "Jaunākās Ziņas" 1928. gada 5. jūnijā ievietoja rakstu "Mūsu sērkociņu rūpniecība un zviedru sindikāta tieksmes", atzīmējot, ka kaimiņvalsts monopolisti grib pilnīgi sagrābt šo nozari, kas nav Latvijas nacionālās rūpniecības interesēs, ka "zviedru kapitāls meklē peļņu un kur gan vairāk var pelnīt kā monopolizētā rūpniecības nozarē".

Neraugoties uz šiem un citiem protestiem, Liepiņš Latvijas valdības vārdā 1928. gada 7. jūnijā parakstīja līgumu ar zviedru firmu "Svenska Tändsticks Aktiebolaget" par kopējas akciju sabiedrības dibināšanu. Kontrahenti aizdeva Latvijai 6 milj. dolāru, taču pārņēma savā rīcībā visas četras Latvijas sērkociņu fabrikas un sešas sērkociņu stiebriņu fabrikas. Latvija apņēmās 35 (!) gadu laikā neizsniegt koncesijas jaunu fabriku iekārtošanai minētajās nozarēs. Zviedru firma garantēja no savas puses, ka Latvijas sērkociņu fabrikas eksportēs ik gadus vismaz 80 milj. kastīšu sērkociņu, bet sērkociņu stiebriņu fabrikas — vismaz 6000 tūkstoš tonnas stiebriņu.

Taču t.s. špicku skandāls turpinājās arī pēc līguma parakstīšanas. Īpaši aktīvi pret zviedru sindikāta monopoltiesībām uzstājās "Jaunākās Ziņas". To slejās Saeimas deputāts pazīstamais ekonomikas profesors K.Balodis bija pirmais nelīdztiesīgā līguma izskaidrotājs un kritizētājs. Pēc 23. novembra labojumiem Saeima 1928. gada 19. decembrī tomēr apstiprināja vienošanās. Liepiņš tad bija jau gabalā...

Pēc Juraševska valdības demisijas Liepiņš atgriezās diplomātiskajā darbā — vispirms Latvijas sūtņa amatā Kauņā, pēc tam Tallinā. Līdztekus tam viņš daudz rakstīja presē. Atzīmēsim tikai vienu publikāciju — rakstu "Latvijas – Igaunijas savienības 10 gadi", kuru 1934. gada 1. numurā ievietoja "Latvijas, Igaunijas Biedrības Mēnešraksts". Liepiņš tajā akcentēja divas domas: pirmkārt, šī savienība ir solīds stūrakmens plašākām savienībām, un, otrkārt, abas sabiedrotās valstis ir nākušas pie atziņas par pastāvošās savienības tālākas padziļināšanas nepieciešamību.

Ulmaņa aicināts, Liepiņš kopš 1936. gada jūlija strādāja par Rīgas lielvecāko (tādu amatu nodibināja autoritatārā režīma laikā). Bez tam viņu iecēla par Ministru kabineta Nacionālās celtniecības komitejas priekšsēdētāju. Liepiņš daudz darīja, lai īstenotu Ulmaņa plašās ieceres galvaspilsētas modernizācijā un monumentālajā celtniecībā valstī. Pabeidza Brāļu kapu un Ķemeru viesnīcas būvi. Īsā laikā uzcēla divus valdības namus: Tiesu pili Brīvības bulvārī un Finansu ministrijas bloku Vecrīgā. Saimnieciska rakstura dižceltne bija Armijas ekonomiskais veikals, kuru uzbūvēja no 1936. līdz 1940. gadam. Par Latvijas metropoles attīstības problēmām Liepiņš rakstīja brošūrā "Galvaspilsētas Rīgas izbūve un saimniecība" (1937) un "Iestāžu organizācija" (1939).

Trimdā Liepiņu ievēlēja par Latviešu nacionālās padomes prezidija locekli (padome darbojās no 1948. līdz 1951. gadam). Pēc tam viņš bija citu trimdas organizāciju vadītāju vidū. Miris Ludvigsburgā Vācijā.

Anša Petrevica (1882 — ?) laiks (1.12.1928 – 23.03.1931):

No tieslietām uz finansēm

Dažas biogrāfiskas ziņas un fotoattēlu sk. "LV" 12.12.97.

Jaunais finansu ministrs jau līdz tam bija izgājis nelielu, bet vērtīgu valstsvīra skolu, ieņemot tieslietu ministra amatu pieredzējušā politiķa Kārļa Ulmaņa valdībā (1926.g. janv. — maijs). Tā lieti noderēja, vadot ne tikai jauno resoru, bet darot to gandrīz divarpus gadus.

Pirmās nopietnās kaujas kristības Petrevicam vajadzēja izturēt, apspriežot 3. Saeimas III sesijā 1929. gada pavasarī valsts budžetu 1929./30. saimniecības gadam (budžeta periods likumā bija noteikts no 1. aprīļa līdz 31. martam).

Pēc tradīcijas referents šajā jautājumā bija Augstā nama budžeta komisijas priekšsēdētājs. Tālab 19. aprīlī pirmais uz tribīni devās deputāts zemsavietis Vilis Gulbis. Savukārt atkal pēc tradīcijas Saeimas pārstāvja runai sekoja finansu ministra uzstāšanās, citiem vārdiem runājot, referāts par budžeta projektu.

Tā kā arī mūsdienu Latvijā analogs process, domājot par 1999. gadu, nav vairs aiz kalniem, domājams, būs interesanti atgādināt dažas vietas no Petrevica runas, kura, protams, neiztika bez krietnas skaitļu devas.

Raksturojot budžeta ienākumu daļu, ministrs atzīmēja, ka visvairāk līdzekļu dod Finansu ministrija: 1925./26.g. — 83%, 1926./27.g. — 79%, 1927./28.g. — 79%, 1928./29.g. — 82%, 1929./30.g. — 81%.

9,2% no budžeta dod tiešie nodokļi: apdrošināšanas, ienākumu, naudas kapitālu, nekustamās mantas, mantojumu un dāvinājumu, tirdzniecības un rūpniecības un patentu.

Netiešos nodokļus deva linu monopols, akcīze, spirta monopols, ievedmuitas un izvedmuita.

Zināms ienākumu avots bija nodevas — zīmognodoklis, muitas nodevas, kuģu nodoklis u.c.

Runājot par izdevumiem, Petrevics konstatēja, ka no 1926./27. līdz 1929./30. gadam vislielāko pieaugumu uzrāda sociālā apgāde un darba aizsardzība. Seko sanitārā uzraudzība un tautas veselība. Samazinājušies izdevumi valsts parādu atmaksai, pārvaldes iestādēm un valsts aizsrdzībai. Pēdējai visvairāk — no 45 milj. latu 1925./26. gadā līdz 39 milj. latu 1928./1929. gadā. Jaunā budžeta projektā šis skaitlis bija noslīdējis vēl zemāk — 34 milj. latu (nu gluži kā mūslaikā!). Izglītības ministrijas budžets bija paredzēts 18 milj. latu liels, Tautas labklājības ministrijas — 17,7 milj., Finansu ministrijas — 14 milj., Zemkopības — 6,5 milj. Šo ministriju izdevumus plānoja palielināt.

Ārkārtējo izdevumu grupā visvairāk līdzekļu bija paredzēts piešķirt pašai Finansu ministrijai — 22,337 milj. latu. Taču tas bija par 7,4 milj. latu mazāk nekā iepriekšējā budžeta gadā. Visvairāk bija plānots palielināt piešķīrumus Satiksmes ministrijai, sasniedzot 17,9 milj. latu, un Zemkopības ministrijai — 3,3 milj. latu Ministrs paskaidroja, ka tas domāts ceļu būvei, meliorācijai un ūdensceļu regulēšanai. Visskopāk ar ārkārtējiem izdevumiem varēja rēķināties Tieslietu ministrija — tikai 2500 latu, Iekšlietu ministrija — 12 tūkst. latu un Ārlietu ministrija — 25 tūkst. latu. Komentāru šiem skaitļiem Petrevica referātā diemžēl nebija.

Gulbja un Petrevica ziņojumiem sekoja sparīgas debates vairākās Saeimas sēdēs, kurās piedalījās vai visu frakciju pārstāvji, kamēr budžeta projekts, kuru bija izstrādājusi Finansu ministrija ar Petrevicu priekšgalā un akceptējis Ministru kabinets, tika ar balsu vairākumu apstiprināts, saprotams, ar ne vienu vien korekciju. Tā bija liela ministra uzvara.

Gandrīz pēc tāda paša, ja var teikt, scenārija noritēja valsts finansu likumu likuma apspriešana Saeimā pēc gada. Tikai parlamenta referents bija cits — Jānis Annuss (1933. gadā viņš pats kļuva par finansu ministru). Debatēs gan tāpat kā 1930. gadā pirmais vārdu lūdza sociāldemokrātu deputāts Ansis Rudevics.

Apspriežot valsts budžetu 1931./32. saimniecības gadam, Petrevics piedalījās debatēs Saeimas 1931. gada 3. jūnija sēdē jau kā iekšlietu ministrs, aizstāvot, protams, sava resora intereses...

Bez galvenā finansu likuma pieņemšanas Saeima, Petrevicam tieši piedaloties, viņa laikā akceptēja tādus visnotaļ svarīgus aktus kā likumu par valsts kredītiem un pabalstiem, likumu par sabiedrisko darbu kredītiem, likumu par valsts pabalstiem un kredītiem no plūdiem un neražas cietušiem iedzīvotājiem un citus.

Savu uzskatu izklāstīšanai un aizstāvēšanai Petrevics izmantoja ne tikai parlamenta tribīni, bet arī presi. Viņš nerakstīja bieži, bet allaž par aktuālām tēmām, par tēmām, kuras Latvijā tieši sasaucas pat ar 20. gadsimta beigām. Ieskatam iespiežam pilnā apjomā rakstu, kas 1930. gadā bija publicēts tirdzniecības un rūpniecības žurnālā "Latvijas Tirgotājs".

Propagandēsim savus ražojumus

Vārdam "ārzemju ražojums" pie mums diemžēl vēl vienmēr piemīt suģestējošs spēks.

Pircējs parasti neprāto par to, kāda ir pērkamās preces kvalitātes glītums, izturība, lētums. Tas bieži, pat parasti prasa "ārzemju" preci un noraida vietējos ražojumus, nemaz nesalīdzinot tos ar ieslavēto "ārzemju" ražojumu.

Izejot no pircēja loģikas, būtu jāspriež, ka vietējie ražojumi ir mazvērtīgi, neiztur konkurenci ar ārzemju preci. Objektīvam novērotājam turpretim tēlojas pilnīgi savāda aina. Mūsu fabrikātu eksports pieaug ar katru gadu. Pieaug taisni tajās nozarēs, kur mēs jo lielos apmēros importējam ārzemju ražojumus. Rodas savā ziņā burvju riņķis: ārzemes labprāt pērk mūsu preci, neskatoties uz augstām ievedmuitām attiecīgās valstīs, kas rezultējas preces sadārdzināšanā. Mēs atkal piegriežam visu vērību ārzemju eksportprecēm, ku®as no tirgus pa daļai izspieduši mūsu eksporta ražojumi.

Ar ko īsti izskaidrojas vārda "ārzemju ražojums" īpatnējā suģestija? Vakareiropas rūpniecības lielvalstis gadu desmitiem ilgi strādājušas pie ražojumu standartizēšanas un, jo vairāk, pie kvalitātes preces, "Markenware", sistemātiskas reklamēšanas. Nemitīgā reklāma, vienota ar preces vienveidīgo standarta kvalitāti, iespaido pircēja psichi. "Anglijas audums", "Zviedrijas tēraudprece" etc. kļuvuši visā pasaulē par kvalitātes standarta marku — ne mazā mērā, pateicoties neatlaidīgai preces reklamēšanai.

Šajā ziņā mēs vēl esam pārāk kautrīgi. Gan mūsu ražojumu kvalitāte uzlabojas ar katru gadu,un pašlaik pilnīgi pielīdzināma ārzemju standartprecei vai pat atsevišķās nozarēs pārsniedz ārzemju standartu. Bezpartējisks liecinieks šī apgalvojuma pareizībai ir mūsu rūpniecības ražojumu strauji augošais eksports. Tomēr mēs neesam pratuši darīt šo faktu zināmu plašām patērētāju masām. Caurmēra pircējs visai vāji informēts par vietējo produkciju, par tās sasniegumiem. Mēs pārāk nemākulīgi reklamējam savu preci, pārāk maz darām propagandai. Ārzemēs preču propaganda, reklāma ir īpašas zinātnes, ar saviem lietpratējiem, saviem sīki izkoptiem paņēmieniem, kas pamatojas uz pircēju masas psichoanalīzi. Pie mums šī nozare vēl ļoti vāji izkopta. Daži sasniegumi skatlogu dekorēšanas technikā, daži lietpratīgi sludinājumi un plakāti nespēj aizklāt caurmērā pelēko līmeni.

Ir veca patiesība: precei nav vērtības pašai par sevi; tai ir tikai tā vērtība, ko pircējs ar mieru par preci maksāt. Mūsu uzdevums tad būtu gādāt, lai pircējs vietējo ražojumu vērtē pareizi. Ja izdotos šo mērķi sasniegt, mūsu rūpniecības nākotne būtu nodrošināta. Bet, lai to sasniegtu, rūpnieks nevar sēdēt un gaidīt, lai pircējs to uzmeklē. Nē, tam jāuzmeklē pircējs un nemitīgi jāpārliecina tas, ka vietējo ražojumu pirkšana nav nācijas pašlepnums, nav mūsu saimnieciskās dzīves stabilizēšanas jautājums vien, bet to pirmā kārtā diktē paša pircēja saimnieciskās intereses.

Latvijas ražojumu propaganda jācentralizē, lai novērstu līdzšinējo propagandas un reklāmas vienmuļību un nesistemātiskumu. Līdzšinējās Latvijas ražojumu propagandas nedēļas ir svarīgs pasākums šajā virzienā. Bet nedrīkst aizmirst, ka gadam ir 52 nedēļas un ka vienā no šīm nedēļām atgādinātās lietas atlikušās nedēļās pārāk viegli izslīd no atmiņas. Sekojot ārzemju paraugam, mūsu ražojumu propaganda jāturpina neatlaidīgi, dienu no dienas, nedēļu no nedēļas. To var veikt tikai centrāle, kas strādā šim mērķim vien. Radīt tādu ir mūsu rūpnieku organizāciju uzdevums. Ja arī panākumi nebūs saskatāmi pirmās dienās, pirmos gados, tad tomēr jāņem vērā, ka Vakareiropas valstis ir strādājušas šajā virzienā gadu desmitiem. Agri vai vēlu šajā virzienā sētā sēkla nesīs bagātus augļus.

Ansis Petrevics, finanču ministrs

Jāņa Annusa (1887—1964) laiks (24.03.1931 – 05.12.1931; 24.03.1933 – 16.03.1934)

Finansu ministrs divās valdībās

Atbildīgais naudas lietu kārtotājs Kārļa Ulmaņa un Ādolfa Bļodnieka valdībā bija tirgzinis un finansists gandrīz vai no skolas sola. Dzimis Liepājā namīpašnieka ģimenē, beidzis vietējo draudzes skolu, bet matemātikas pasniedzēja tiesības ieguvis eksternātā kādā Sanktpēterburgas ģimnāzijā. Tad turpat apmeklējis komercinstitūtu un dabūjis arī komerczinību skolotāja tiesības. 1908.—1910. bijis proģimnāzijas pārzinis dzimtajā pilsētā, pēc tam piecus gadus tirdzniecības skolas inspektors, arī turpat Liepājā. Un atkal Pēterpils, un atkal tirdzniecības skolas inspektora amats. Iznāk pastrādāt arī par fabrikas direktoru.

1918.gada rudenī Annuss atgriezās dzimtenē un līdz 1921.gadam vadīja Liepājas komercskolu, strādājot arī kā pedagogs un allaž piedaloties kredītiestāžu darbā. Tikpat aktīvs viņš bija kā deputāts 2. Saeimā, pārstāvot miera kārtības un ražošanas apvienību, faktiski namsaimniekus un 3. Saeimā reprezentējot nacionālo bloku.

Annusam tieši piedaloties, viņa ministrēšanas laikā parlaments pieņēma tādus nozīmīgus normatīvos aktus kā likums par valsts garantijām eksporta kreditēšanai (1931), likumu par ārvalstu kredītu izmantošanu valsts dzelzceļu vajadzībām (1931), likumu apdrošināšanas lietā u.c. Tie bija dokumenti ar paliekošu nozīmi.

Atšķirībā no dažiem saviem kolēģiem, kuri finansu lietas aplūkoja no zināmām tabu pozīcijām, Annuss labprāt rakstīja presei, turklāt ne tikai reprezentablajiem izdevumiem. Aplūkosim dažas viņa publikācijas sīkāk.

1931. gada 28. septembrī populārā nedēļas avīze "Latvijas Sargs" publicēja plašu finansu ministra rakstu "Mūsu saimnieciskās grūtības un to pārvarēšana". Vispirms pakavējies pie globālām pasaules ekonomiskās krīzes problēmām un skatījumu uz tām no Latvijas redzesleņķa, Annuss daudz rindu savā apcerē atvēlēja specifisku finansiālu jautājumu atainojumam. Vispirms tur bija jautājumu jautājums — budžets. Konstatējis, ka kārtējais budžets acīmredzot netiks izpildīts, viņš vairāk meta skatu nākotnē, izsakot savas domas par darāmo šajā laukā. Lai turpmāk saskaņotu ieņēmumus ar izdevumiem, viņaprāt, nedrīkstēja paaugstināt nodokļus, kuru nasta jau tā bija smaga. Publikācijas autors pasvītroja (un rakstā arī tas salikts pustrekniem burtiem!), ka "vienīgais ceļš — taupība visās valsts izdevumu nozarēs". Konkretizējot šo vispārīgo lozungu, viņš atzīmēja, ka jātaupa kā valsts, tā arī privātdzīvē, īpaši, kas attiecas uz vajadzībām, kuras saistītas ar importa precēm; otrkārt, jāpaaugstina darba ražīgums visās saimniecības nozarēs, lai palētinātu vietējos ražojumus un paplašinātu tiem tirgu kā Latvijā, tā ārzemēs; treškārt, visiem ir jābūt gataviem nest zināmus materiālus upurus.

Aplūkotais raksts bija tapis 4. Saeimas vēlēšanu priekšvakarā. Tāpēc tā izskaņā Annuss gluži kā mūsdienās bija spiests atzīmēt, ka tie, kuri tieši neatbild par valsts saimniecību, "bieži nāk ar solījumiem visu dot un nekā neprasīt". Taču "katrs praktiska darba cilvēks izpratīs, ka tas nav iespējams". Viņš aicināja grūtības pārvarēt kopējiem spēkiem, visām šķirām nesot kopējus upurus.

Annuss ne tikai labprāt rakstīja presei, bet piedalījās arī žurnālistikas organizatoriskajā procesā. 1926. gadā viņš gandrīz trīs mēnešus pirmais rediģēja jauno dienas laikrakstu "Brīvā Tēvija". Arī nedēļrakstam "Mūsu Īpašums", kas sāka iznākt 1928.g., Annuss bija pirmais redaktors. Cita starpā viņa rakstu "Valsts budžets un privātsaimniecība" žurnāls ievietoja 1933. gada 14. jūlija numurā. Tam jau bija optimistiskāka ievirze, salīdzinot ar augstāk apskatīto apceri. Autors pauda pārliecību, ka 1933./34. gada budžets, "pielietojot izdevumu daļā nesaudzīgu taupību, sastādīts pilnīgi reāls", ka pieaug iedzīvotāju noguldījumi, bet samazinās protestēto vekseļu skaits.

Tā kā Annusa raksts "Saimnieciskā un finansiālā politika pēdējā laikā" bija ievietots dienas laikraksta "Latvijas Kareivis" svētku — 1933. gada 18. novembra numurā — tam bija nedaudz parādiska pieskaņa. Pēc autora ieskata, "vērtīgi sasniegumi atzīmēti finanču saimniecības, importa regulēšanas, mūsu rūpniecības un iekšējas tirdzniecības veicināšanas laukā". Annuss nenoliedza, ka daudz vēl nepadarīta, taču vainīgos viņš ne tik daudz meklēja savā resorā cik ... Saeimas neatsaucībā.

1941. gada 14. jūnijā Jānis Annuss bija spiests pret savu gribu pārcelties no Baznīcas ielas 35. nama 17. dzīvokļa Rīgā uz lopu vagonu...

Turpinājums — seko