Latvijas Saeimas Kārtības rullim — 75

Turpinājums no 1.lpp.

— Patiešām. To paredz mūsu valsts Satversme. Parlaments ievēlē gan Valsts prezidentu, gan Latvijas Bankas prezidentu, gan tiesnešus, gan ģenerālprokuroru. Katrā ziņā salīdzinājumā ar daudzām citām Eiropas valstīm Saeimai ir daudz vairāk uzdevumu un pienākumu, citur parlamentam nav tik lielas iespējas un tik plašas prerogatīvas.

— Būdams pieredzējis deputāts ar gandrīz astoņu gadu stāžu trīs parlamentos un tagad arī Saeimas Prezidija loceklis, kā vērtējat pašreizējo Kārtības rulli no tā kvalitātes un tā īstenošanas praktisko iespēju viedokļa?

— Pasaulē nevar būt kaut kādas ideālas reglamentējošas normas, ko varētu pielietot jebkurā valstī. Bet tas ir mūsu pašu Latvijas Saeimas Kārtības rullis, kas nosaka mūsu parlamenta darbību. Latvijas parlaments, un tāpat abu pārējo Baltijas valstu parlamenti, atšķiras no citiem parlamentiem — piemēram, Lielbritānijas — ar to, ka mēs daudz straujāk pieņemam likumus, lai gan dažkārt no tā cieš kvalitāte. Bet tāds ir pieprasījums. Atjaunojot savu valsti, mums taču ir jāpieņem ļoti daudzi jauni likumdošanas akti.

Tāpēc bieži vien, it sevišķi tie deputāti, kas ir pozīcijā, lai panāktu vajadzīgo darba tempu, plenārsēdes laikā pieņem speciālu lēmumu, kas zināmā mērā ir pretrunā ar Kārtības rulli, bet parasti attiecas tikai uz vienu sēdi. Piemēram, saīsinot uzstāšanās laiku, lai pēc iespējas ātrāk varētu virzīties uz priekšu. Kā jau teicu, no tā var ciest kvalitāte, ja par jautājumu netiek pietiekami ilgi diskutēts. Taču šis temps mums ir ļoti svarīgs. Tie, kas seko līdzi plenārsēžu gaitai, lasot stenogrammas "Latvijas Vēstnesī" vai klausoties radio, var pārliecināties, ka ne vienmēr garās runas noved pie pozitīva rezultāta. Nepavisam nav tā — "jo vairāk runā, jo labāks likums."

Visus likumus, pēc manām domām, varētu iedalīt divās daļās. Vieni ir vairāk vai mazāk saistīti ar profesionālām lietām, kas Latvijai ir ļoti svarīgi, un lielākoties tiek pieņemti ļoti ātri, pamatvilcienos atbalstot attiecīgās komisijas jau sagatavoto projektu, tādējādi piekrītot speciālistu viedoklim. Tajā pašā laikā ir vispārēji apspriežamie likumpropjekti. Piemēram, katrs, kas vien vēlas, var no sirds gari un plaši izrunāties par vēlēšanu likumu, profesiju ierobežojumu un citām politizētām lietām. Tad nu katrs deputāts var doties uz tribīni, lai demonstrētu, cik īstens latvietis viņš ir, vai lai parādītu, ka ir, kā mēdz teikt, ticīgāks par pašu Romas pāvestu. Turklāt katrs tad jūtas visnotaļ kompetents. Līdz ar to ierobežojumi, piemēram, debašu runas laika saīsināšana no 15 minūtēm līdz 5, bet otrreizējās uzstāšanās — no 5 līdz 2 minūtēm, īstenībā tikai veicina darba kvalitāti. Ja cilvēks piecās minūtēs nespēj koncentrēti izklāstīt savu sakāmo, viņš arī stundas ceturksnī to neizdarīs.

Starp citu, atkal ir iesniegti daži labojumi Kārtības rullī. Šo grozījumu jēga, no vienas puses, ir tā, ka jāpiemērojas atjaunotās sēžu zāles jaunajai aparatūrai. Paredzama, piemēram, iespēja deputātiem runāt no vietas. No otras puses, likumdošanas procedūra būtu jāpilnveido tā, lai šī Saeima neatstātu nākamajai Saeimai daudz nepadarītu darbu. Turklāt pašlaik ir tāda situācija, ka, beidzoties šīs Saeimas pilnvaru laikam, viss, ko tā ir paveikusi, izskatot likumprojektus pat jau otrajā lasījumā, praktiski pazūd. Izņemot, protams, likumus, kas jau pieņemti galīgajā lasījumā un publicēti "Latvijas Vēstnesī". Ar tiem viss ir kārtībā, cita lieta, cik nu kuro reizi kvalitatīvi tie izdevušies. Bet pārējais iesāktais vai pusceļā palikušais darbs iet zudumā. Tas nu, manuprāt, nav pareizi. Jo valsts taču turpina pastāvēt, mainās tikai parlamenta sastāvs. Tāpēc jaunās Saeimas deputātiem noteikti vajadzētu turpināt darbu pie jau izskatītajiem likumprojektiem, kaut vai atsākot tos apspriest pirmajā lasījumā. Katrā ziņā daļēji jau izstrādātos dokumentus nevajadzētu izmest papīrgrozā. Līdz ar to vajadzētu izdarīt atbilstīgus grozījumus Kārtības rullī, paredzot jau akceptēto likumprojektu turpmāko izskatīšanu nākamajā Saeimā.

Citādi jebkurai valdībai pusgadu pirms vēlēšanām var zust jebkāda ieinteresētība likumdošanas darbā. Mums jau galvenokārt Ministru kabinets iesniedz likumprojektus. Bet kāpēc gan valdībai iesniegt likumprojektus, zinot, ka tos Saeimā vienalga nepagūs izskatīt visos trīs lasījumos? Turpretī, ja valdībai būs pārliecība, ka tie tiks izskatīti līdz galam,

kaut vai nākamajā Saeimā, nenoliedzami būs lielāka ieinteresētība sagatavot valsts dzīvei nepieciešamo likumu projektus. Lai šīs valdības politika jeb līnija turpinātos arī pie nākamās valdības. Vismaz nākamie deputāti un ministri redzēs, ko tad iepriekšējie ir iecerējuši, — kaut arī būtu atšķirīgi viedokļi par daudzām lietām. Likumdošanas procesam nemitīgi jāturpinās, tāpēc vēlēšanām nevajadzētu kļūt par dziļu aizu starp jau padarīto un vēl nepadarīto. Vienreiz būtu jātiek vaļā no uzskatu principa, ka viss pirms manis veiktais ir aplams, bet nu viss tiek pareizi darīts tikai tāpēc, ka, lūk, tagad es te sēžu.

— Nereti izskan viedoklis, ka Satversme esot kļuvusi arhaiska — gan valodas ziņā, gan pēc būtības. Vai tādā gadījumā nevarētu pastāvēt pretruna starp Satversmi un modernizēto Saeimas Kārtības rulli?

— Es nedomāju, ka Satversme ir arhaiska. Vienmēr jau pastāv tāda vēlēšanās visu taisīt no jauna. Man liekas, ļoti svarīgi ir apzināties, ka šis brīdis, kad mēs te Saeimā sēžam, varbūt nav valstij tas pats svarīgākais. Ir bijuši mūsu vecāki, un būs mūsu bērni un bērnubērni. Tāpēc pret tādiem pamatdokumentiem kā Satversme jāizturas ļoti uzmanīgi. Man šķiet, ka, izskatot jautājumu par labojumiem konstitūcijā, vispirms jāuzdod sev jautājums — vai varam to nelabot? Un, ja var nelabot, tad labāk nelabot. Izņemot gadījumus, kur ir pilnīgi skaidrs, ka tas nepieciešams atbilstoši veselajam saprātam. Piemēram, piešķirot vēlēšanu tiesības astoņpadsmitgadīgiem pilsoņiem vai nosakot Saeimas un Valsts prezidenta ievēlēšanu uz četriem gadiem. Uzskatu, ka jāturpina izstrādāt cilvēktiesību sadaļu Satversmē, taču tai jābūt pamatīgi sagatavotai un izdiskutētai.

Jā, Saeimas Kārtības rullis ir daudz modernāks, arī valodas ziņā mūsdienīgāks. Un līdz ar to atbilstošāks mūsdienu prasībām. Bet juridisku pretrunu starp Satvermi un Kārtības rulli nav, tas ir pats svarīgākais. Mūsu Satversme ir ļoti demokrātiska un paver visplašākās iespējas likumdošanas darbam.

Cits jautājums, ka sabiedrībā bieži vien pastāv zināms nihilisms un atsvešinātība no esošās varas. Bet tas jau nepavisam nav saistīts ar Satversmi, vēlēšanu likumu vai Kārtības rulli. Tur ir gluži citas problēmas.

Ir, piemēram, ideja par visas tautas vēlētu Valsts prezidentu. Taču tad būtu jāpieņem jauna Satversme, jo mainītos visu valsts varas augstāko institūciju savstarpējās attiecības. Savukārt, lai pieņemtu jaunu konstitūciju, būtu ilgas diskusijas un noteikti vajadzētu sarīkot referendumu. Jo tad Latvijai būtu jāpārtop no parlamentāras republikas par prezidentālu republiku. Un šādu jautājumu nevarētu izlemt tikai simt "gudrākās vai dumjākās" galvas.

Mintauts Ducmanis,

"LV" Saeimas un valdības lietu

redaktors

Latvijas Policijas akadēmijā — trešais izlaidums

Seši jaunie policijas virsleitnanti strādās prokuratūrā, četri — Valsts ieņēmumu dienesta Finansu policijā, divi — Aizsardzības ministrijā Militārajā policijā, trīs — Robežsardzē, viens — Tieslietu ministrijā utt. Pavisam beidzēju vidū ir 11 kārtības policisti, 51 kriminālpolicists, 10 krimināleksperti, 38 izmeklētāji un viens ieslodzījuma vietas speciālists. Lielākā daļa absolventu strādās savā specialitātē dažādās valsts tiesībsargājošās iestādēs, bet viena daļa — Iekšlietu ministrijas struktūrās.

15 turpinās mācības maģistratūrā klātienē, 16 — neklātienē.

Akadēmijas rektors Zenons Indrikovs ir pārliecināts, ka ar katru izlaidumu jaunie speciālisti sasniedz arvien augstāku profesionālo sagatavotības līmeni, jo pasniedzēji kļūst gudrāki, skola ir tehniski un materiāli labāk aprīkota, konkurss pieaug. Drīz juristu deficīts tiesībsargājošajās iestādēs būs likvidēts, sāksies konkurence. Kā rāda mūsu kriminogēnā statistika, darba ir daudz, jācer, ka jaunie speciālisti neatkarīgi no viņu darbavietas, augstu turēs policista godu.

Andris Kļaviņš

Foto: Vitauts Vents

Absolventu ģimene Edgars un Ginta Kļaviņi

Diplomu no Zenona Indrikova rokām saņem Renārs Briedis