Labklājība — vienai desmitdaļai

Latvijas makroekonomikas rādītāji 1997. gadā nemaz nav bijuši tik slikti. Vidējās mājsaimniecības budžets, kas makroekonomikas līmenī raksturo tautas dzīves apstākļus, ir sliktāks, tomēr draudīgs nešķiet.

Vidējais rīcībā esošais ienākums, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, 1997.gadā bija Ls 55,45 jeb par 7,7% vairāk nekā 1996.gadā. Labo iespaidu sabojā patēriņa cenu indeksa pieaugums, kas tajā pašā laikā bija 8,4% un apsteidza iedzīvotāju ienākumu pieaugumu. Iedzīvotāju reālie ienākumi ir samazinājušies.

Nedaudz uzlabojusies rīcībā esošā ienākuma attiecība pret pilno iztikas minimumu, sedzot 70,4 % no vajadzīgā (1996.g. 69,8%). Krīzes iztikas minimumu vidējais rīcībā esošais ienākums pat pārsniedza: 101,7% (1996.g. 98,7%). Iztikas minimuma nodrošinājums ir uzlabojies, samazinoties vispārējam pirktspējas līmenim. To izskaidro atšķirīgs cenu pieaugums dažādām preču un pakalpojumu grupām un patēriņa groza sastāvs. 1997.gadā relatīvi maz (par 2,5%) pieauga pārtikas produktu cenas, kas pašreizējos apstākļos veido groza lielāko daļu. Daudz straujāk pieauga citu preču un īpaši strauji — pakalpojumu cenas (16%). Tādēļ, nedaudz krītoties vidējai pirktspējai, patēriņa grozi tukšāki nekļuva. Ieguva pilsētnieki, kas pārtikas produktus patērē, zaudēja lauku ļaudis, kas tos ražo.

Daudz sliktāks stāvoklis atklājas, ja noskaidro ienākumus dažādās mājsaimniecību grupās, kuras slēpjas aiz nosacītās "vidējās mājsaimniecības".

Pakāpieni no sliktklājības uz labklājību

Jau kļuvis par tradīciju tautas dzīves līmeņa pētījumos izmantot deciļgrupējumus. To izveidošana un izpratne ir vienkārša. Aprēķina katrai mājsaimniecībai vidējo rīcībā esošo ienākumu, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli, un mājsaimniecības sakārto tā, lai katrai nākamajai ienākumi būtu lielāki nekā iepriekšējai, citiem vārdiem — ienākumu augošā secībā. Pirmajā grupā ņem 1/10 (10%) visnabadzīgāko mājsaimniecību, nākamajā — nākamo desmitdaļu utt. Pēdējā grupā paliek desmitā daļa mājsaimniecību, kuras salīdzinoši ir visturīgākās. Tālāk katrai grupai var aprēķināt visus interesējošos rādītājus, piemēram, patēriņa izdevumus. Deciļgrupējums rāda desmit pakāpienus, kā necili ienākumi pirmajās grupās kļūst par labklājību pēdējās grupās (1.tabulu, skat. 3.lpp.).

Visnabadzīgāko mājsaimniecību rīcībā esošais ienākums 1997.gadā bija tuvs nullei vai pat negatīvs. Negatīvs ienākums iespējams, ja mājsaimniecības personīgais budžets ir saplūdināts ar mājsaimniecībai piederoša saimnieciska uzņēmuma budžetu un šis uzņēmums cietis zaudējumus, kā arī dažos citos ārkārtas gadījumos. Mājsaimniecības un uzņēmuma budžeti parasti netiek nodalīti zemnieku saimniecībās, jo nav iekārtota grāmatvedība. Pašas turīgākās mājsaimniecības, kura deva datus sociālajai statistikai, rīcībā esošais ienākums sasniedza Ls 2610 mēnesī, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli. Diemžēl statistika nedrīkst apmierināt lasītāju ziņkārību, kur šī mājsaimniecība atrodas un kā gūst tik lielus ienākumus. Tādu ziņu izpaušanu aizliedz likums; to nedrīkst darīt, lai saglabātu respondentu uzticību turpmākās aptaujās.

Tās ir pašas galējības. Pievēršoties minētajām sabiedrības desmitdaļām, pirmās deciļgrupas mājsaimniecību vidējie ienākumi, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli, 1997.gadā bija Ls 15,27 jeb tikai 10,1 % no visturīgāko mājsaimniecību deciļgrupas vidējiem ienākumiem. 1996.gadā šī attiecība bija nedaudz lielāka — 10,4%.

Sabiedrības visnabadzīgākajai desmitdaļai ienākumi 1997.gadā pieauga par 4,8% (atgādinām patēriņa cenu pieaugumu — 8,4%); relatīvi visturīgākajai desmitdaļai — par 7,8%. Nedaudz straujāk (par 8,3 — 8,9%) audzis ienākums vidējām deciļgrupām (3. — 7.), kas ir tuvu patēriņa cenu pieaugumam. Tātad sabiedrības visnabadzīgākā desmitdaļa vēl dziļāk grima nabadzībā.

Zem trūkuma un nabadzības barjerām

Par nabadzīgām saucam tās mājsaimniecības, kuru rīcībā esošais ienākums, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli, ir zem Labklājības ministrijas noteiktā krīzes iztikas minimuma preču un pakalpojumu groza vērtības. Par trūcīgām uzskatām tās mājsaimniecības, kuru ienākumi pārsniedz krīzes iztikas minimumu, bet nesasniedz pilno iztikas minimumu, kura lietisko sastāvu nosaka LR Ministru padomes 1991.g. 8. aprīļa lēmums Nr.95, bet vērtību aprēķina LR Centrālā statistikas pārvalde, izmantojot kārtējā gada vidējās cenas.

Turpinājums — 3.lpp.

Administratīvi teritoriālās reformas virzienā

nr.69/71., 17.03.98, nr.79/80., 25.03.98.

1998.gada janvārī Eiropas Savienības "Phare" programmas "Atbalsts teritoriālajai reformai Latvijā" ietvaros tika izveidots Pašvaldību teritoriālās reformas sekretariāts, kas darbosies Pašvaldību lietu pārvaldes pakļautībā līdz šā gada 1.novembrim.

Pēc Pašvaldību teritoriālās reformas sekretariāta izveides tā darbinieki apmeklējuši vairākas Latvijas pagastu un pilsētu pašvaldības, mudinot pašvaldības veikt apvienošanās procesu (Talsu rajona Balgales un Laucienas pag.), Rēzeknes rajonā, Saldus rajonā u.c.). Pašvaldību teritoriālās reformas sekretariāts veicis arī pētījumu Valkas pilsētas un Valkas pagasta pašvaldībās, lai noskaidrotu iespējas un attieksmes pret iespējamo apvienošanos.

Pēc Pašvaldību teritoriālās reformas sekretariāta izveides vairākas Latvijas pašvaldības izteikušas vēlmi apvienoties. To vidū aktīvākās ir Limbažu rajona Salacgrīvas pilsētas un Salacas pagasta pašvaldības, Daugavpils rajona Demenes un Līdumnieku pagastu pašvaldības, Ludzas rajona Nautrēnu un Miglinieku pagastu pašvaldības, kā arī Talsu rajona Laucienas un Balgales pagastu pašvaldības.

Pašvaldību teritoriālās reformas sekretariāts laikā no 2. līdz 27.februārim noskaidroja Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret administratīvi teritoriālo reformu Latvijā, kā arī pret iespējamiem jauno administratīvi teritoriālo vienību nosaukumiem. Lielākā daļa iedzīvotāju aicina atgriezties pie kādreizējā valsts dalījuma apriņkos un pagastos. Izskanējuši arī iedzīvotāju aicinājumi pārskatīt tagadējo rajonu un pagastu robežas, kas nereti esot mākslīgi veidotas un nav ērtas iedzīvotājiem.

Jautājumā par jauno administratīvi teritoriālo vienību nosaukumiem iedzīvotāji iebilst pret tādiem jauno reformēto pašvaldību nosaukumiem kā vietava, aploks, apvidus, pieciems, zemgunde, kiligunde. Iedzīvotāju domas dalās jautājumā par to, vai jaunās vietējās pašvaldības saucamas par novadiem, vai šis vārds arī turpmāk izmantojams kultūrvēsturisko teritoriju apzīmēšanai. Iedzīvotāji izsaka neapmierinātību par iespējamo reģionu dēvēšanu par apgabaliem, to pamatojot ar Latvijas valsts nelielajiem izmēriem.

3.februārī sekretariāts bija uzaicinājis uz sarunu par iespējamo apvienošanos 30 pašvaldību vadītājus. Dažu pašvaldību vadītāju izteikumi publicēti "Lauku Avīzes" 10.marta numurā. Sekretariāta aktivitātes izpaužas arī publicitātes nodrošināšanā, ja jautājums skar administratīvi teritoriālo reformu: saikne ar žurnālistiem, informatīvo materiālu sagatavošana nosūtīšanai ik mēnesi visām Latvijas pašvaldībām.

Sekretariāts uztur kontaktus ar daudziem "karstajiem" punktiem. Par dominējošo ir kļuvis viedoklis, ka pašvaldību apvienošanās ir neizbēgama, taču, kamēr tā nav noteikta ar likumu, vēl var dzīvot pa vecam. Pilsētu domju vadītāji lielākoties ir par piespiedu apvienošanos un prasa to noteikt ar likumu pēc iespējas ātrāk, jo negrib samierināties ar gauso dzīves tempu pagastos.

Eiropas Savienības "Phare" programmas "Atbalsts teritoriālajai reformai Latvijā" ietvaros tika izsludināts slēgts konkurss par tiesībām veikt visu vietējo pašvaldību izpēti divos Latvijas rajonos — Ludzas un Talsu rajonos. Tika saņemti divi pieteikumi: no SIA "Blezūrs — Konsultāciju birojs" un Valsts zemes dienesta Nacionālā mērniecības centra.

1998.gada martā izstrādāts administratīvi teritoriālās reformas likumprojekts, kas iesniegts atsauksmēm ministrijās. Tajā noteikts, ka reformas mērķi ir izveidot patstāvīgas, attīstībspējīgas vietējās pašvaldības un tām atbilstošu teritoriālo iedalījumu, kā arī izveidot valsts administratīvo iedalījumu reģionos, kas veicinātu pašvaldību sadarbību, valsts pārvaldes institūciju darbības koordināciju un reģionālo attīstību.

Likumprojektā paredzēts, ka Latvijas teritorija turpmāk dalāma vietējās pašvaldībās: valsts pilsētās un novados un reģionālajās pašvaldībās: apgabalos.

Novads ir administratīva teritorija, kas izveidojas, apvienojoties tagadējām pilsētām ar pagastiem vai pagastiem savā starpā. Valsts pilsēta ir administratīvi patstāvīga teritorija, kas neietilpst novada administratīvajā teritorijā.

Apgabals ir valsts administratīvi teritoriālā dalījuma vienība, kurā ietilpst novadi un valsts pilsētas.

Administratīvi teritoriālās reformas likumprojektā noteikts, ka reformas rezultātā izveidojamas vietējās pašvaldības:

1. kas spēj nodrošināt teritorijas ilglaicīgu attīstību,

2. kam ir stabila ieņēmumu bāze,

3. kuru teritorijā vēlams, lai dzīvotu vismaz 4000 iedzīvotāju,

4. kuru teritorija ir ekonomiski, ģeogrāfiski un vēsturiski vienota,

5. kuru teritorijā ir visi nepieciešamie infrastruktūras objekti pašvaldību funkciju veikšanai.

Likumprojektā noteikts, ka reformu paredzēts veikt divos posmos, kad apvienošanās notiktu pēc vietējo pašvaldību iniciatīvas līdz 1999. gada 31.decembrim, kam sekotu centralizēti izstrādāta reformas realizācija no 2000.gada 1.janvāra līdz 2000.gada 30.novembrim.