Labklājībā - viena desmitdaļa

Krīzes iztikas minimums 1997. gadam bija noteikts Ls 54,50 jeb par 4,4% lielāks nekā 1996.g., bet pilnais iztikas minimums - Ls 78,78 jeb par 6,8% vairāk nekā 1996.gadā. Abu minimumu pieaugums nesasniedz patēriņa cenu pieaugumu (8,4%), jo abos minimālajos grozos ir lielāks pārtikas produktu īpatsvars nekā faktiskajā preču un pakalpojumu grozā, pēc kura cenu izmaiņām rēķina inflācijas procentu, un, kā jau minējām, pārtikas produktu cenas kāpa lēnāk nekā pārējo preču un pakalpojumu cenas.

Izmantojot minētos iztikas minimumu kontrolskaitļus, deciļgrupējumu (1.tabula) un agrāk aplūkoto metodiku (autora raksts "LV" 1997.g. 9. aprīlī), var aprēķināt, ka 1997. gadā Latvijā zem nabadzības barjeras atradās 56,9% mājsaimniecību (1996. g. - 59,5%), bet zem trūkuma barjeras - vēl 23,6% (1996.g. - 20,9%). Vispār zem pilnā iztikas minimuma 1997.gadā dzīvoja 80,5% mājsaimniecību.

Tātad, pateicoties pārtikas produktu cenu lēnākam pieaugumam, 1997.gadā zem krīzes iztikas minimuma atradās nedaudz mazāka mājsaimniecību daļa nekā 1996.g., bet daļa, kas atradās zem pilnā iztikas minimuma, gandrīz nav mainījusies.

Bez minētajiem iztikas minimumiem valsts un pašvaldību iestādes izmanto arī citus kritērijus. Tie parasti ir vēl bargāki, un, lai mājsaimniecību atzītu par nabadzīgu, tai ir jābūt vēl nabagākai nekā iepriekš minētajā izpratnē. Izmantojot aplūkoto metodiku un deciļgrupējumu, nav grūti aprēķināt, kāda mājsaimniecību daļa guva ienākumus zem 28 vai 38 latiem mēnesī. Speciāliem mērķiem šādi aprēķini var būt lietderīgi. Taču, pētot nabadzību un trūkumu kā sociālu parādību, nevajadzētu vēl tālāk pazemināt oficiāli noteiktos iztikas minimumus.

Pilnajā iztikas minimuma preču un pakalpojumu grozā ir samērā maz ilglietošanas priekšmetu, bet krīzes iztikas minimuma grozā to nav nemaz. Krīzes iztikas minimums un daļēji arī 1991.gadā apstiprinātais pilnais iztikas minimums ir izstrādāti samērā īslaicīgas krīzes pārvarēšanai. Tagad, kad krīze turpinās jau septiņus gadus, ģimenēm iztikt bez ilglaicīgas lietošanas priekšmetu atjaunošanas kļūst aizvien grūtāk. Tādēļ iztikt ar to pašu preču un pakalpojumu grozu 1991. gadā bija vieglāk nekā pašlaik. Ilgstošas krīzes pārvarēšanas preču un pakalpojumu minimālajā grozā ir jābūt arī kādam ilgstošas lietošanas preču minimumam.

Nabadzība kā sociāls ļaunums ir jāpārvar, uzlabojot plašu iedzīvotāju slāņu reālo dzīves līmeni. To nedrīkst "pārvarēt" uz papīra, nosakot reālai izdzīvošanai pilnīgi nepietiekamu iztikas minimumu.

Trūcīgo un turīgo izdevumi

Lielākā izdevumu grupa iedzīvotāju budžetos 1997. gadā joprojām bija izdevumi pārtikas produktu iegādei, sastādot vidēji 48% no visiem patēriņa izdevumiem. Otrajā vietā ir izdevumi, kas saistīti ar mājokļa uzturēšanu un komunālajiem maksājumiem, trešajā - transporta izdevumi. (2. tabula).

Augot mājsaimniecību ienākumiem, patēriņa izdevumu struktūra mainās. Ja visnabadzīgāko deciļgrupā izdevumi pārtikai ir gandrīz 60% no visiem patēriņa izdevumiem, tad turīgāko grupā - tikai 34%. Pēdējais jau ir samērā tuvs attīstīto valstu mājsaimniecību patēriņa izdevumu struktūrai.

Dzīvokļa vai mājas uzturēšanas izdevumi vislielāko īpatsvaru - ap 20% - veido vidēji trūcīgu mājsaimniecību budžetos. Visnabadzīgākās mājsaimniecības šos maksājumus nespēj kārtot, tādējādi mājokļa uzturēšanai atvēlot tikai 10% no sava budžeta. Turīgāko grupu mājsaimniecības šos obligātos maksājumus nokārto ar 13 - 15% no saviem patēriņa izdevumiem.

Transporta izdevumi pirmajās deviņās ienākumu deciļgrupās ir visumā atbilstoši ienākumiem. Vienīgi pēdējā turīgāko deciļgrupa transportam izdod relatīvi daudz vairāk. Daļai šīs grupas mājsaimniecību jau ir personīgais auto, kura iegāde un izmantošana ir dārga.

Vispār pēdējās, desmitās, deciļgrupas patēriņa izdevumu struktūra ir samērā atšķirīga, bet pirmo deviņu deciļgrupu - samērā līdzīga. No tā var secināt, ka tikai ap 10% mājsaimniecību savu budžetu veido relatīvas labklājības apstākļos. Labklājība - vienai desmitdaļai!

Īstenībā, kā rāda iepriekšējos gados izdarītie pētījumi, pēc 1996. gada datiem pēdējā mājsaimniecību labklājības deciļgrupa ir iekšēji ļoti neviendabīga. Par īstu turību ar lieliem ienākumiem un ar attīstīto valstu mājsaimniecībām raksturīgu izdevumu struktūru izceļas tikai 1 - 2% mājsaimniecību.

Diezgan savdabīgi veidojas izdevumi alkoholisko dzērienu un tabakas izstrādājumu iegādei. Vispār šie izdevumi nav lieli, un statistiķi domā, ka aptaujātās mājsaimniecības daļēji tos ir slēpušas. Zīmīgi, ka izdevumi alkoholisko dzērienu iegādei pieaug līdz ar ienākumu pieaugumu tiklab absolūti (1.tabula), kā relatīvi (2.tabula). Tajā pašā laikā izdevumi tabakas izstrādājumu iegādei visās deciļgrupās absolūtā izteiksmē ir diezgan līdzīgi, bet relatīvā izteiksmē, augot ienākumiem, samazinās. Ir zināms pamats domāt, ka smēķētāju atkarība no tabakas ir lielāka un to nevar pārvarēt pat izteiktas nabadzības apstākļos, kad normālam uzturam vairs nepietiek.

Dažas metodiskas piezīmes

Mūsu izstrādē visnabadzīgāko iedzīvotāju deciļgrupas patēriņa izdevumu kopsumma ir Ls 25,84, bet visturīgāko - Ls 111,03, rēķinot uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī (1.tabula). Centrālā statistikas pārvalde savā "Ziņojumā par mājsaimniecību budžetu pētījuma rezultātiem 1997.g." uzrāda citus skaitļus: pirmajā deciļgrupā - Ls 16,09, pēdējā - Ls 140,77 (15., 40. lpp.). Atšķirība starp pirmo un pēdējo deciļgrupu ir daudz lielāka, un tas prasa paskaidrojumus, kāda metode katrā gadījumā lietota un piemērota.

Mūsu darbā (1., 2. tabula) deciļgrupas ir izveidotas pēc mājsaimniecību rīcībā esošā ienākuma, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī. Šādi izveidotām grupām (katras grupas ietvaros) ir izrēķināti kopējo patēriņa izdevumu un to sastāvdaļu lielumi. Centrālā statistikas pārvalde deciļgrupas ir izveidojusi tieši pēc patēriņa izdevumu lieluma.

Ja visas mājsaimniecības izdotu tieši proporcionāli saviem ienākumiem, statistikā teiktu, ka sakarības starp ienākumiem un izdevumiem ir funkcionālas, tad abi grupējumi dotu vienādus rezultātus. Praksē mājsaimniecības daļu ienākumu atliek īslaicīgu uzkrājumu izveidošanai, citos mēnešos šos uzkrājumus iztērē. Līdz ar to sakarības starp ienākumiem un izdevumiem nav funkcionālas, bet gan korelatīvas. Mājsaimniecību ienākumi ir faktorālā pazīme (sakarību cēlonis), izdevumi - rezultatīva pazīme (sekas). Tad abu veidu grupējumiem ir atšķirīga analītiska nozīme un pielietojums. Atšķirības paskaidrosim ar vieglāk saprotamu piemēru.

Pētījumi rāda, ka iedzīvotāju izdevumi kartupeļu iegādei nav atkarīgi no viņu ienākumiem. Visās labklājības grupās tie ir līdzīgi, jo kartupeļi, salīdzinot ar citiem produktiem, ir tik lēti, ka tos spēj iegādāties gandrīz visi iedzīvotāji vēlamā daudzumā.

Izdarot mājsaimniecību grupēšanu pēc rīcībā esošā ienākuma (faktorālās pazīmes) un katrai grupai aprēķinot kartupeļu iegādes izdevumu vidējo lielumu (rezultatīvo pazīmi), visās grupās iegūsim samērā līdzīgus skaitļus. Tas apstiprinās izteikto atziņu, ka ienākumu lielums neietekmē vai maz ietekmē izdevumu lielumu kartupeļu iegādei. Sakarības starp pētītajām pazīmēm nav vai tās ir vājas. Tādēļ grupēšanu pēc faktorālās pazīmes ar sekojošu rezultatīvās pazīmes grupu vidējo aprēķināšanu izmanto statistisko pazīmju sakarību pētīšanai.

No iepriekš minētā grupējuma, redzot, ka kartupeļu iegādes izdevumi visās grupās ir vienādi, nedrīkst secināt, ka visas mājsaimniecības arī faktiski iegādājas un patērē kartupeļus vienādā daudzumā. Šajā gadījumā atsķirības veido nevis ienākumu dažādība, bet mājsaimnieču gaume, sastādot ģimenes ēdienkarti. Lai atklātu visu kartupeļu iegādes izdevumu dažādību (ne tikai to, ko nosaka ienākumu dažādība), grupējums būtu jāizdara tieši pēc kartupeļu iegādes izdevumiem. Tātad grupējumu pēc rezultatīvās pazīmes izdara, lai raksturotu pilnu rezultatīvās pazīmes variāciju.

Mūsu darbā, pētot iedzīvotāju dzīves līmeni, galvenā uzmanība tika veltīta ienākumiem un tam, kā tie ietekmē jeb formē izdevumus. Tas pamato metodes izvēli. Centrālā statistikas pārvalde uzmanības centrā ir nostādījusi iedzīvotāju noslāņošanos nevis pēc ienākumiem, bet tieši pēc patēriņa izdevumiem. Tas pamato viņu izdarīto izvēli.

Latvijas mājsaimniecību rīcībā esošais ienākums un patēriņa izdevumi, rēķinot vidēji uz vienu mājsaimniecības locekli mēnesī, Ls

Izdevumu grupas sakārtotas lielumu dilstošā secībā 1997. gadā.

1996.g. izdevumi nav uzrādīti grupās, kur klasifikācija atšķiras no 1997.g. izmantotās.

Latvijas mājsaimniecību patēriņa izdevumu struktūra 1997.g., procentos